Par Rīgas modes nedēļu
"Mode ir domāšanas un pasaules pieņemšanas veids konkrētā laika periodā," programmas ievadvārdos raksta LMA Modes dizaina apakšnozares vadītāja Agnese Narņicka, un "ātrums, kādā patlaban norisinās procesi, notikumu un ziņu apmaiņa, ir mainījis ierasto modes formātu, jo, sekojot līdzi laikam, tā ir nonākusi strupceļā."
Strupceļš ir laba metafora, ar ko apzīmēt stāvokli, kādā patlaban atrodas Rīgas modes nedēļa, ko rīko Baltijas Modes federācija.
Tā savu 34. laidienu noslēdza pirmajās jūnija dienās kultūrvietā "Hanzas Perons". Tur ierasto aprīli kalendārā bija nomainījis jūnijs, un divās dienās notika astoņas modes skates, raisot pārdomas –
vai līdzšinējam modes pasniegšanas modelim ir pienācis gals?
Viskomerciālāko modes kolekciju nepilnai auditorijai prezentēja modes veterāne Natālija Jansone. Tajā dominēja brīvi bikškostīmi pasteļkrāsās no vieglas vilnas, okera trencis un kāds suns. Tai trūka ideju dinamikas, un tā garlaikoja. Tā nebija kolekcija šovam, ko būtu jāskatās ar distanci, bet būtu to gana jauki – ar vīnu, ar bulciņu, dzirkstošām acīm un sarunām – "satikt" šovrūmā, kur katrs apģērba izstrādājums būtu aptaustāms, aprunājams un pielaikojams.
Tādu iespēju mums piedāvāja modes māksliniece Iveta Vecmane, kura dzīvo dzīvi pēc principa, ka "dzīvei ir jābūt vieglai". "Katra mana kolekcija nāk un top viegli," teica dizainere, kura tikko bija atgriezusies ar pavasara-vasaras kolekciju "Bella Ragazza" ("Skaistā meitene") no Viļņas modes nedēļas un savā kompaktajā Miera ielas butikā bija uzklājusi galdu, atkorķējusi vīnu un, pieaicinot viesmākslinieci – rotu dizaineri Annu Faningu ar kolekciju, kas veltīta seniem Saules kultiem, uzņēma viesus. "Es ik pa laikam uztaisu kādu sānsoli un ielaižu pie sevis brīnišķīgi radošus cilvēkus," todien man apgalvoja Vecmane. "Šeit mēs gan strādājam, gan svinam dzīvi," teica dizainere. Vaicāta par pienākumiem, ko uzliek pašai savs veikals, Vecmane atbildi parādā nepalika: "Tas noteikti ir pienākums. Dažreiz es smejoties saku, ka mans darbs sāk palikt par bīstamu man, jo šampanieša daudzums brīžiem pārsniedz to, cik daudz vajadzētu svinēt to dzīvi. Bet tas iet roku rokā."
Abas noslēdzošās Rīgas modes nedēļas kolekcijas "Hanzas Peronā" neraisīja nekādu prieku svinēt dzīvi.
Alises Trautmanes zīmols "Narciss" vairāk atgādināja modes behemota "Prada" pakaļdarinājumu nekā apģērbu, kam piemistu pirmreizējs dizaina koncepts.
Un "Volga Vintage", ko veido stilists Sergejs Hatanzeiskis, kur par pamatu siluetiem tiek ņemti otro roku veikalos rodami apģērbu gabali, kas tiek tālāk pārveidoti stilistiskās spēlēs, unikālās pērlēs un ielikti tēmā, kura rezonē un uzrunā daudzus subkultūrās, šoreiz mums piedāvāja "vecu tēju".
"Viss, ko tu mīli, sabruka, izzuda un tika iznīcināts," kolekcijas piezīmēs raksta "Volga Vintage" īpašnieks Hatanzeiskis. "Tev nav laika ģērbties, sakravāt vērtīgās mantas, jo jāskrien. Cik ātri vien iespējams. Izdzīvošanas režīms ir jauna norma pasaulē pēc kodolsprādzieniem." Viņa kolekcijas nosaukums ir "Atomic", un modes mēles malās izvietotās metāla miskastes, kādas tiek dauzītas "Stomp" šovos, palīdz radīt apokaliptisku ainu uz šaubīgas ielas neidentificējami naksnīgā pilsētā. Bet problēma ar šo skati ir tāda, ka šai tēmai nav īsti formas, kurā to veiksmīgi prezentēt (iepriekšējām "Volga Vintage" kolekcijām tādas piemita, piemēram, tas pats etniskais tērps), tāpēc stilistiski atgādināja jau "Vetements" skatēs un dizaineru Džona Galjāno un Demnas Gvasalias, "Undercover" un citu daiļradē izmantotos paņēmienus, kas viņiem, protams, sanāk labāk.
(Parīzē marta sākumā, kad notiek modes nedēļa, bet Ukrainas teritorijā aktīvi risinās karadarbība, tika demonstrēta "Balenciaga" skate, kurā Demna Gvasalia ielika savu stāstu, kā desmit gadu vecumā kļuva par bēgli, kad 1993. gadā bija ātri jāpamet mājas Abhāzijā, Gruzijā, un jādodas ar vecākiem bēgļu gaitās. "Balenciaga" kolekcijā modeļi ar lielām fiziskām grūtībām staigā iestiklotā telpā pa apli, kurā plosās sniega virpulis, pūšot tiem virsū negantu sniegu. Ne visiem modeļiem mugurā ir siltas ziemas jakas, bet ir arī tādi nabagi, kuriem ir no viegla auduma darinātas kleitas, akcentējot to, ka bēgļiem nav dots laiks apģērbties atbilstoši visām dzīves situācijām. Visas somas, kas modeļiem rokās, atgādina formā lielus melnus miskastes maisus. Kolekcijas sākotnējā tēma bija saistīta ar klimatiskajām pārmaiņām, taču sākoties karam, tā kļuva par gruzīnu dizainera diezgan personisku stāstu.)
Zīmolam "Volga Vintage" ir ļoti skaļš fanu pulks, kas, pārpildot "Hanzas Perona" zāli, iedvesa tajā lielu dzīvību un neviltotu intrigu. Uz mēles ātrā gaitā metās modeļi, nereti pavirši ģērbušies daudzās apģērbu kārtās, iedodot siluetiem lielu apjomu un formu. Tās pārsvarā bija viena uz otru savilktas un savu labāko laiku jau nokalpojušas sporta jakas, ekstrēmi polsterētas žaketes, kas ļāva proporcijām līdz ekstrēmiem pārspīlējumiem spēlēties, tāpat kā to mācību procesā nereti dara modes studenti.
Par Latvijas Mākslas akadēmijas jaunajiem modes māksliniekiem
"Iedvesmojoties no nākotnes cilvēces attīstības iespējām un tehnoloģiskajiem piedāvājumiem, aicinu uz svinībām, kurās nojaucam jebkādas robežas starp cilvēku, mašīnu un dzimumiem," par savu kolekciju raksta Artūrs Skurstenis, LMA Modes dizaina apakšnozares otrā bakalaura kursa students, kurš ar savu kolekciju "HC dom" atklāja Āgenskalnā studentu skates.
Tie bija svētki acīm un prātam, jo bija viena no stiprākajām, izstrādātākajām kolekcijām, kur spēles ar proporcijām un idejām bija līdzsvarā ar pamatīgi rūpīgu darbu, kas ielikts piecos tumšos siluetos, kuros tika apspēlēta BDSM tematika.
Ar striķiem nosieti ķermeņi, ar striķiem savilkti audumi, radot nejaušus krokojumus uz miesas, atklāja smalki izstrādātas detaļas jostās, plecu daļās. Tā bija gotika, kas salaulājusies ar amerikāņu futbolu.
Atlikušais vakars piederēja talantīgām dāmām no trešā bakalaura kursa, kuras sagādāja visinteresantākās akadēmijas skates.
"Kolekcijas "Identitāte klusumā" galvenais uzdevums ir izcelt komunikāciju ar rokām, jo tā ir nedzirdīgo cilvēku valoda," skaidro Madara Indriksone. Tā ir kolekcija par nedzirdīgo cilvēku klusuma pasauli, kurā dzīvo arī pati autore, kur smalkos audumu savilkumu rakstos ir ievīti silueti, kuri pieguļ ķermenim kā svaigas piepes koka stumbram un liek auditorijai ieslīgt rūpīgi saburzītās detaļās. Tie ir krokās savilkti audumi un bikses ar augstu jostasvietu, asimetriska triko kleita ar drapējumu. Un bezgalīgi garas bikses, kas "uz apavu rēķina" iegūst interesantas proporcijas.
Loretas Asermanes īpašais talants rodams tieši ādas izstrādājumos. Šie smagie materiāli viņas interpretācijā izskatās viegli un eleganti.
Gari ādas svārki monumentāli plīst pie katra spertā soļa, ādas pečvorka jakai piemīt labs apjoms. Bet iespaidīgākais siluets viņas kolekcijā "Mātes" bija papēžkleita, kas bija melnas ādas vakarkleita, kuras priekšpusi izrotāja kurpju augstpapēžu daļas, kas tika nestas kā eksotiskas bruņas.
"Kolekcija "Māja" ir stāsts par māju, kuru mani vecāki būvēja visu bērnību, par māju, kurā es uzaugu," min čehiete Zuzana Vrabelova, kura studē Dānijā, bet ar "Erasmus" programmu ir nokļuvusi LMA. "Viss šis process aizņēma tik daudz laika, un tas ir viens no manas bērnības noteicošajiem aspektiem, jo mēs ar māsu izaugām būvlaukumā."
Vrabelovas darbos tiek izmantotas vienkāršākās kancelejas preces. Sadzīves veikala gumijas vairākās krāsās kļūst par eksperimentālu materiālu un atgādina makaronus.
Tas piešķir bikškostīmam kuplumu, kas uz modes mēles atkal atgādina dzeltenīgu teletūbiju. Šī draiskā spēlēšanās ar audumiem, faktūrām, viegliem apģērbu elementiem, kas piedod siluetos dinamismu, parāda jautru modi. Var teikt, ka šajā kolekcijā bija visvairāk patiesas modes brīvības. Tā arī bija LMA modes šova noslēdzošā kolekcija.
Studentu kolekcijas bija spēcīgas, interesantas un patiesi negarlaikoja, jo arī skatei izvēlētā vieta – Āgenskalna tirgus – piedeva vidi, kur modei labi saspēlēties. Varēja just amplitūdu un veidu, kā tiek domāts un strādāts ar studentiem – tiek doti uzdevumi – strādāt ar apjomu, ar proporcijām, ar drapējumiem un meklēt pašiem savus risinājumus. Interesanti, ka favorītos man nebija neviens maģistrantūrā studējošā studenta darbs, jo liekas, ka izaugsme kaut kur bakalaura pēdējos kursos LMA Modes dizaina apakšnozarē apstājas.
Distance, kas ir starp jauno dizaineru brīvību, tiem radot modi no savām sajūtām, jaunības agonijām, bērnības atmiņām un negulētām nakts drāmām, un pieredzējušo modes metru ikdienas rūpēm par savu zīmolu, savu veikalu un saviem darbiniekiem, ir liela.
Tā ir redzama ikkatrā apģērba gabalā, klātesoša kolekcijās un prezentācijās. Tās ir divas paralēlās pasaules, kuras tikai saviesīgos pasākumos satiekas pie vīna glāzes. Kaut viena bez otras nekādi nevar.
