Strādnieku oāze – Līgatnes papīrfabrikas ciemata nostalģiskais stāsts

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem un 2 mēnešiem.

Strādnieku oāze. Tā varētu dēvēt Līgatnes papīrfabrikas ciematu – vienkāršo, bet ļoti izteiksmīgo apbūves kompleksu vienā no Latvijas skaistākajām vietām ar gleznainu reljefu.

Būvkultūra

No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.

Ēkas, kas šobrīd uzvilnī nostalģiskas jūtas, savulaik tapušas kā mājvieta Līgatnes papīrfabrikas strādniekiem. Kaut arī fabrika vairs nedarbojas, tās zīmogs ir visas Līgatnes atpazīstamības zīme – ilglaicīga un pozitīva. Par to vairāk stāsta Dr.Arch. Jānis Lejnieks.

Papīra radīta eklektika

“Līgatnes papīrfabrikas ciemats ir Latvijā ievērojamākais 19. gadsimta pilsētbūvniecības ansamblis, kurš radīts salīdzinoši īsā laikā un joprojām kalpo kā sava laikmeta augstas kvalitātes būvkultūras piemērs. Papīrfabrikas vēsture sākās 1815. gadā, kad Rīgas tirgotāji Konrāds Štorhs un Kārlis Kibers iegādājās dzirnavas un pārbūvēja tās par manufaktūru, kurā līdz pat 1871. gadam ražoja papīru, izmantojot roku darbu.

Ražošanas un sadzīves vajadzībām tika izveidots arhitektūras komplekss, kurā eklektisma stila koka arhitektūras un industriālās celtniecības objekti harmoniski saplūst ar kalnaino reljefu.

Līdz mūsdienām saglabājusies apbūve veidojās no 19. gadsimta 80. gadiem līdz Pirmajam pasaules karam, kad, paplašinot ražošanu, papīrfabrika būvēja arī dzīvojamās ēkas, kuru celtniecības darbus vadījis būvuzņēmējs Jānis Meņģelis. Vienistabas dzīvokļus piešķīra precētajiem, divu un trīs istabu dzīvokļi bija paredzēti fabrikas “baltajām apkaklītēm”, bet bēniņos dzīvoja neprecētie strādnieki. Dzīvokļu īrnieki bija nodrošināti ar bezmaksas elektrību, malku un ūdeni. Saimniecības ēkās bija iebūvēti veļas vārāmie katli, veļas gludināmais rullis un maizes krāsnis.

Ar rūpi par strādniekiem

Sociāli atbildīgie papīrfabrikas īpašnieki sabiedriskās ēkas cēla par papīrfabrikas līdzekļiem. Vilhelms Mencendorfs 1897. gadā uzbūvēja slimnīcu pēc pirmā latviešu akadēmiski izglītotā arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa (1834-1891) projekta. Pēc viņa projekta tapa arī Saviesīgās biedrības nams, kurā notika teātra izrādes un strādnieki varēja uzspēlēt biljardu un ķegļus. Mūsdienās ēka darbojas kā Kultūras nams un bibliotēka; tajā strādā Līgatnes novada dome. Iepretim Kultūras namam atrodas populārākā Līgatnes pilsētas vietzīme – Lustūzis. Toponīma izcelsme saistās ar vācu valodas vārdu ''Lust'', jo klints virsotnē ļaudis pulcējušies, lai dziedātu un dejotu. Smilšakmens klintī ir izdobti vairāki simti pagrabu jeb seklu alu, kurās līgatnieši glabāja pārtikas rezerves.

Kroguskalnā 1889. gadā tika uzcelta astoņpadsmit dzīvokļu māja un skola fabrikas strādnieku bērniem. Pēc mācību iestādes atklāšanas senais nosaukums tika nomainīts uz Skolaskalnu. Vēlāk tika uzcelta vēl viena divdesmit četru dzīvokļu māja. Mūsdienās savdabīgās koka arhitektūras ēkas ar priekšdārziem aizvien ir apdzīvotas.

No Vācijas atvesta māja

Mencendorfu dzimtas ieguldījumu Līgatnes attīstībā vainago papīrfabrikas direktora viesu nams. Grezno ēku Šveices stilā projektēja Pēteris Meņģelis, kurš pēc tēvabrāļa Jāņa Meņģeļa nāves kļuva par galveno būvuzņēmēju Līgatnē. Lai demonstrētu vācu amatnieku meistarību, ēku 1914. gadā izgatavoja Vācijā, atveda uz Latviju un samontēja. 1920. gadā namu pārdēvēja par Fāles namu, jo tajā dzīvoja papīrfabrikas direktors Emīls Fāle. Padomju režīms 1940. gadā namā ierīkoja bērnudārzu.

Līgatnes Tūrisma informācijas centrs darbojas 1889. gadā būvētajā Sarga namā, kas ir atjaunots savā senatnīgajā veidolā. Līgatnes papīrfabrikas ciemats ir kļuvis par iecienītu apmeklējumu vietu, neraugoties uz to, ka papīrfabrika 2016. gadā ir beigusi savu darbību,” stāsta Jānis Lejnieks.

Līgatnes papīrfabrikas ciemats ir ne tikai unikāls 19. gadsimta pilsētbūvniecības ansamblis, bet arī aktīvākais Eiropas Kultūras mantojuma dienu dalībnieks – ekskursijas šajā objektā notika visas trīs dienas no 25. līdz 27. septembrim.

Nostalģisko stāstu no pagātnes kopā ar gidu un tējas dzeršanu varēja izbaudīt vairākas reizes dienā, bet aktīvākie varēja piedalīties orientēšanās spēlē – tik plaša un intereses vērta ir Līgatnes papīrfabrikas teritorija un tās būvkultūra.

Bijusī godība vienmēr raisa divējādas jūtas – arī sāpi par to, kas aizgājis un nekad vairs neatgriezīsies.

Līgatne ir piemērs, kad uzņēmums vairāk nekā simt gadus ir veidojis sociālo vidi, kas ir plašāks jēdziens par apbūvi vien. Tā ir bijusi tādas raudzes kopība, kāda mūsdienās nav iespējama. Tagad fabrikas strādnieku vide tiek iesaiņota un pasniegta tūristiem kā nostalģisks stāsts no pagātnes.

 

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti