Ilze Martinsone: Kādās valstīs tu esi dzīvojis?
Kristofers Reidzāns: Pēc RDMV beigšanas 2012. gadā es pārvācos uz Holandi, piecus ar pus gadus dzīvoju Eindhovenā, pa vidu biju praksē Antverpenē, biju vairākas reizes strādāt Parīzē. Pēc studiju beigšanas pārvācos uz Guandžou Ķīnā, kur nodzīvoju pusotru gadu un paralēli strādāju un ceļoju uz Losandželosu, kur bija mūsu kompānijas ofiss. Nu jau gandrīz pusotru gadu esmu atpakaļ Rīgā.
Kā jauns dizainers izglītojas Latvijā, ko viņam šī izglītība dod? Mums ir diezgan fundamentāla vidējā dizaina izglītība – Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola, teorētiski tu būtu varējis mācīties arī tālāk dizainu Latvijā, Latvijas Mākslas akadēmijā.
Jā, RDMV man bija kā tāda izcila bāze un platforma, kur apgūt visu, kas saistīts ar amatniecību un praktiskajām iemaņām. Pēc RDMV pabeigšanas metāla dizaina nodaļā bija vēlme turpināt studijas starptautiski atzītā skolā, kas fokusētos tieši uz produktu dizainu. Un Eindhovenas Dizaina akadēmija likās kā loģiskais solis, jo tas bija arī ekonomiski izdevīgi – tajā brīdī Londonas skolas bija pacēlušas savas studiju maksas. Bet mani arī ļoti piesaistīja tās skolas rokraksts un tas, kā viņi pieiet lietām konceptuālā līmenī – līdz ar to
man bija iespēja apvienot to praktisko pusi no RDMV zināšanām un vairāk fokusēties uz stāstu un konceptu veidošanu Eindhovenas Dizaina akadēmijā.
Ko īsti nozīmē “konceptuāla izglītība”?
Ja salīdzina ar to, kā bija RDMV, kur viss ir nodalīts pa nodaļām – es, teiksim, mācījos metāla nodaļā, bet ir vēl struktūras tekstils, tēlniecība, koka dizains un citas – un tu specializējies konkrētajā materiālā un tehnikās, Eindhovenā ir vairāk nodalīts konceptuālā līmenī. Tu, teiksim, vari atrasties vienā nodaļā un radīt produktu dizainu, arhitektūru, mēbeles, vai apģērbu – būšana tajā nodaļā no citām tevi nošķirs ar to, ka tas piegājiens un skolotāji ir savādāki. Bet principā jebkurā nodaļā, kur atrodies, tu vari radīt, ko tu vēlies, galvenais, ka stāsts atbilst tavam mērķim.
RDMV tu esi mācījies tādu ļoti vīrišķīgu, konstruktīvu lietu kā metāla dizainu un mēbeļu izgatavošanu. Bet, skatoties tavu mājaslapu, man radās iespaids, ka tu varētu būt modes mākslinieks. Kā tu sevi definē?
Man vienmēr bija interese – mode. Varbūt ne tādā komerciālā līmenī, bet man patika radīt kaut ko, kas ir ap ķermeni, kaut ko nēsājamu. To man bija iespēja darīt RDMV metāla nodaļā caur rotu dizainu. Un es vēlējos to paplašināt citos materiālos, sāku strādāt vairāk ar ādu un audumiem, un dažādām tehnikām.
Es sevi definēju kā produktu dizaineri, kas strādā iekš modes industrijas. Mani interesē viss, kas nav apģērbs: tie var būt apavi, tās var būt somas, dažādi aksesuāri.
Man ir svarīgi nenodefinēt sevi pārāk šauri – apavu dizains ir diezgan konkrēta niša, bet es strādāju dažādos veidos. Pašlaik strādāju ar aksesuāriem sporta industrijā, es vēlos arī apvienot tās zināšanas, kas man ir, vairāk ieliekot tās mākslas kontekstā.
Kā tu uzskati, vai Latvijas dizaina izglītībai ir potenciāls? Es saprotu, ka mūsu iekšējais tirgus ir ļoti maziņš, dizaineriem darba varbūt nav pārāk daudz, bet pieņemu, ka dizaina izglītībai var būt arī starptautisks, tālāks potenciāls – kā tavā gadījumā.
Mēs par šo tēmu pirms divām nedēļām satikāmies ar Jāni Brantu, kurš ir RDMV radošais direktors, un viņš man izklāstīja nākotnes plānus par dizaina izglītību tieši RDMV. Man likās ļoti interesanti, ka nākamais solis ir tas, ka viņi vēlas to izglītību modernizēt un, teiksim, attālināties tīri no materiāla specializēšanās, bet vairāk uz produktu dizainu. Mani interesē redzēt, kā tas viss notiksies, jo, cik esmu dzirdējis no cilvēkiem, tā ideja šķiet ļoti atraktīva.
Pēc manas pieredzes pēdējā vairāk nekā gada laikā, ko esmu bijis Latvijā, ir grūti pārliecināt cilvēkus, ka par to, ko tu dari, vajadzētu maksāt. Līdz ar to nākas strādāt dažādos citos virzienos, piemēram, es arī darbojos ar reklāmas aģentūrām un palīdzu viņiem ar “stailingu”, kas ir vairāk apģērbu virzienā. Paralēli radīt kaut ko vairāk uz ārzemēm – tas ir tas, uz ko es tēmētu, atrodoties Latvijā. Man liekas, tas ir tas, uz ko daudzi cilvēki tiecas – iespēja palikt šeit. Te ir resursi, amatnieki šeit ir izcili un ir daudzi izcili cilvēki, ar kuriem sadarboties. Bet, lai dabūtu internacionālo skatuvi, Rīga ir tāda nomaļa vieta, jāskatās tomēr uz tiem Rietumiem, jāceļo un jādara lietas ārpus Latvijas.
Izglītības sistēmai noteikti ir liels potenciāls. Jānis Brants ir ieinteresēts izmaiņās – tas ir liels pluss. Es pats neesmu mācījies Latvijas Mākslas akadēmijā, bet, cik esmu dzirdējis, tur ir ļoti grūti veikt kaut kādas lielas izmaiņas sistēmā, un varbūt tas daudzus attur no tās izglītības. Noteikti ir jāveic izmaiņas, un to var darīt, manuprāt, ja ir ieinteresēti cilvēki un jauni cilvēki tiek piesaistīti izglītības sistēmā.
Tu pārsvarā strādā konkrētajā lietā – sporta apavu veidošanā, bet paralēli tam tev ir daudz mākslas projektu. Mani sevišķi uzrunāja tas stāsts par tavu mammu: ka ir tādi ekstrēmisti, kas paņem mugursomu un dodas ceļojumā, nezinot, kādas būs ceļojuma beigas. Tas tevi ir iedvesmojis uz mākslas projektiem, bet man liekas, ka arī tavs pasaules redzējums... Nezinu, vai tu esi avantūrists, bet zināms raksturs ir vajadzīgs, lai tā izsistos pasaulē un strādātu Ķīnā un Amerikā.
Šis konkrētais ir “Fashionclash” projekts. Tas bija modes festivāls Māstrihtā, Holandē, un viņiem bija atsevišķa kategorija, kur viņi pieaicināja ne-modes dizainerus, lai radītu modi. Viņi mani uzlūdza, lai uztaisītu vienu konkrētu tērpu skatei. Tiešām tas stāsts bija par manu mammu, jo tajā brīdī tas man bija kaut kas ļoti aktuāls, un es vēlējos radīt kaut ko personīgu. Tāpēc galaprodukts, kas ir mugursoma, skatē īstenībā ir vairāk kā tāds skulpturāls objekts, ko tu vari uzvilkt – kuram īstenībā pat nav funkcijas.
Man noteikti patīk šāda tipa projekti. Arī beidzot Eindhovenas Dizaina akadēmiju es radīju divus diplomdarbus, no kuriem viens bija apavi, pie kuriem strādāju ar dažādiem materiāliem, lai radītu dažādas zoles. Un otrs projekts bija interjera objekti, kurus tu vari nēsāt kā apģērbus – projekts saucās “Vice Versa”, un tas, man liekas, arī bija starp produktu dizainu, mēbeļu dizainu, modi un arī mākslu. Pašlaik strādāju pie pieteikuma, lai attīstītu šo konkrēto projektu – cerams, ka no tā kaut kas varētu arī attīstīties tālāk.
Kā tu, kad pabeidzi Eindhovenas akadēmiju, saņēmi uzaicinājumu nokļūt tālāk pasaulē?
Es īstenībā pavadīju vairāk nekā pusgadu gatavojoties. Pēc Eindhovenas Dizaina akadēmijas pabeigšanas ir liela izstāde Holandes Dizaina nedēļas ietvaros; izstādās visi bakalaura un maģistra grādu absolventi, to apmeklē aptuveni 50–60 tūkstoši cilvēku, un tas ir liels starptautisks notikums. Pēc tam es biju darba meklējumos un skatījos uz dažādām kompānijām. Vēlējos strādāt “zem” kāda, lai varētu mācīties un saprast, kā ir darboties industrijā, ne tikai izglītības sistēmā un ar maziem “freelance” projektiem. Es nokļuvu pie “United Nude” – šīs kompānijas, kas mani uzaicināja uz pieciem mēnešiem praksē uz Ķīnu. Viņi mani nolīga kā dizainera asistentu un beigu beigās arī kā dizaineru. Tad man bija iespēja palikt ilgāk un ceļot – pati kompānija bija bāzēta Amsterdamā, bet tādēļ, ka kompānijas radošais direktors bija ceļotājs, viņš vēlējās atrasties dažādās vietās. Man bija liela veiksme būt daļai no tādas kompānijas, jo sanāca apskatīt dažādas pasaules valstis, konstanti katru mēnesi ceļot. Tagad, Covid iespaidos, to ir grūti iztēloties, bet es katru mēnesi ceļoju no Ķīnas uz ASV, pa vidu atvaļinājumos uz Latviju, katru otro nedēļu uz Honkongu un Japānu. Tas tik tiešām bija ļoti interesants piedzīvojums manā dzīvē. No vienas puses ir forši tagad atrasties Latvijā, tādā bišķiņ mierā, nekur neceļot un vienkārši dzīvot, strādāt no mājām un fokusēties tikai uz vietējiem darbiem un meklējumiem.
Tā kā es interesējos par dizaina vēsturi, apavu vēsturi Latvijā padomju laikos, man pat negribas pieminēt, jo te darbojās apavu fabrikas “Rekords” un “1. maijs”, un tie apavi bija tādi, ka viņus vispār valkāt nebija iespējams. Es pat atceros, ka mums kā studentiem Mavriks Vulfsons akadēmijā teica, ka jauns cilvēks varbūt vēl var paiet, bet vecs cilvēks ar šādiem apaviem vispār paiet nevar. Veiksmīgāka pagātne ar apavu ražošanu Latvijā saistās ar 30. gadiem, kad apavu karalis bija Rūdolfs Eglītis. Cik es pētīju to lietu, katrā pilsētā bija neskaitāmas apavu ražotnes, tas bija ārkārtīgi izplatīti, šodien mums ir grūti to iedomāties. Latvijā tādā redzamākā statusā ir Elīna Dobele, varbūt vēl daži. Ko šodien nozīmē mājas apstākļos ražot apavus? No vienas puses, ar rokām gatavoti apavi ir kaut kas ekskluzīvs, bet mani tas drusciņ mulsina, jo pasaulē tehnoloģijas ir gājušas uz priekšu. Cik liels ir dizainera darbs un cik ir citu speciālistu darbs šodien apavu izveidošanā, kur, es pieņemu, piedalās mediķi, ergonomikas speciālisti, tehnologi, lai tā kurpe būtu ne tikai stila paraugs, bet arī tiešām ērta. Cik procenti ir tavi kā dizainerim tajā visā?
Es esmu dizainers, es neesmu amatnieks, un man liekas, ka tas apavu amatnieks, kas viņus izgatavo, ir visam pašā centrā. Tehnoloģijas attīstās, daudzas kompānijas strādā pie dažādiem, teiksim, komerciāliem produktiem, kas var būt 3D printēti, radīti ar kaut kādām modernām tehnoloģijām. Bet tas veids, kā esmu strādājis, balstīts uz tradicionālajām metodēm. Piemēram, tagad mēs sadarbojāmies ar Sabīni Skaruli, kurai ir savs modes zīmols, lai radītu divus apavu pārus viņas kolekcijai, mēs abi strādājam kā dizaineri, domājām tos produktus, un tad mums tālākais solis bija doties pie amatniekiem Latvijā – ir konkrētas rūpnīcas Rīgā, kur viņus var izgatavot.
Šajos Covid laikos ir diezgan sarežģīti kaut ko realizēt, ja es, piemēram, salīdzinu ar strādāšanu Ķīnā, kur vienas dienas laikā tev jau bija gatavs apavu pāris.
Es, teiksim, varētu uzzīmēt skici, iedot amatniekiem – viss skaidrs, viņi izstrādā piegrieztnes, uzliek uz liestes, un ir gatavs. Tad šeit šis process ir mazliet sarežģītāks, jo kaut vai lai dabūtu specifiskos materiālus vai diegus, kas mums nepieciešami, mums jāiet un jāpiesakās uz vizītēm veikalos un jāgaida ārā, ja mūs vispār ielaiž apskatīties, kas ir pieejams. Un tikt pie amatniekiem ir bijis vieglāk – teiksim, bija arī gadījums, kad vienā no rūpnīcām bija Covid saslimušā kontaktpersona, un tad tas viss process tika ievilcināts un nesanāca iekļauties mūsu termiņos. Pēc manas pieredzes, protams, tas fiziskais aspekts ir ļoti svarīgs, svarīgi domāt par jauniem materiāliem un par jaunām tehnikām, un to nevar izdarīt, ja strādā tikai pie datora, tev vajag to fizisko pieskārienu, vajag pie tās šujmašīnas pašam arī apsēsties un uztaisīt kaut kādus prototipus, kas varbūt nav funkcionāli, bet kas raisa domas.
Vai tad, kad tu esi uztaisījis prototipu, to savu piedāvājumu, notiek kaut kāda komisija vai “pieņemšana”? Es to atceros no savas bērnības: mana mamma bija modes dizainere, un tad bija šādas komisijas, bija vajadzīgi modeļi, mani kā mazu bērnu ņēma līdzi, un tad es “pufaiciņās” un cepurītēs komisijas priekšā defilēju. Tajā komisijā sēdēja ne tikai kompetenti cilvēki, bet arī ierēdņi, kuri izteica mākslinieciskas idejas, kas bija galīgi garām – tad tie profesionāļi mēģināja “nokušināt” un palaist produktu pasaulē tādā normālākā skatā.
Strādājot “United Nude” Ķīnā, bija tā, ka gala teikšana bija radošajam direktoram, viņš izvēlējās, vai produkts atbilst tam, ko kompānija pārstāv, vai ne. Bet liela nozīme bija arī izplatītāju viedoklim, teiksim, kompānija, kurā strādāju, pārdeva arī Japānā, kur šai kompānijai ir liels atzars, viņiem ir ļoti daudz veikalu Tokijā, Osakā un vēl nez kur. Šo visu veikalu vadītājs nāca tikties ar mums un izteica to, kas viņa tirgum svarīgs: ka Japānā meitenēm patīk platformas, un viņām patīk tā aizmugure tomēr vaļā un ka vajag izvairīties no “velkro”, jo tas saplēš viņu zeķubikses. Tik konkrētas lietas, ko mēs nekad nevarētu izdomāt – viņš to dzird pa taisno no klientiem, no savējiem pārdevējiem, tāpēc viņa viedoklis bija ļoti, ļoti svarīgs. Arī izplatītāju, kas atradās Spānijā vai citās valstīs, viedokļi. Teiksim, Ķīnā ļoti daudz dominē sarkanais, zelts, Japānā viņiem patīk ļoti daudz apdrukas, daudz krāsas un ekstrēmi silueti. Tas viss tomēr bija jāņem vērā, pirms mēs kaut vai “finalizējām” krāsu vai izvēlējāmies, kādu siluetu vispār radīt.
Kā tu šobrīd jūties globālajā telpā kā dizainers, kas ir “iesēdināts” šeit, Latvijā?
Pēdējo pusgadu esmu cīnījies, jo es strādāju savā kompānijā līdz jūnija beigām, un kopš tā laika esmu bijis “frīlansā”, strādājis pašnodarbināti. Man vēl ir bijušas iespējas sastrādāties ar šo pašu kompāniju internacionālā līmenī, esot Rīgā, bet vispār ir grūti, jo pašlaik tirgus ir apklusis – nav bijusi tā pirktspēja, cilvēki sēž mājās, viņiem nav šie produkti vajadzīgi, viss ir piebremzēts diezgan pamatīgi. Bet es jūtu, ka tagad bišķīt sāk atkal raisīties vaļā. Kopš vakcīnas parādīšanās ir atkal atgriezusies kaut kāda pārliecība par nākotni.
Tagad strādāju ar vienu internacionālu kompāniju (bet par to es neko daudz nevaru stāstīt), un cerams, ka no šejienes varēs to turpināt darīt. Es apsveru iespēju atgriezties un strādāt no ārzemēm, bet man jau patīk tā romantiskā ideja, ka to var darīt no šejienes uz ārpasauli.
Vai tev nav doma dibināt kādu vietējo zīmolu jeb tam pašlaik nav potenciāla?
Man liekas, ka tirgus ir diezgan piesātināts un to ir vērts darīt tad, ja tev ir kaut kāda izcila inovācija padomā. Dibināt savu uzņēmumu es vēlētos 5–10 gadu laikā, jo vēl vēlos pieredzi industrijā. Pašlaik jau bijām sadarbojušies ar Sabīni Skaruli diviem sieviešu apavu pāriem, bet mums ir vēl viena sadarbība padomā – tas varētu būt kaut kas interesants, bet es neteiktu, ka tas ir kā zīmols, drīzāk tāds sadarbības projekts. Noteikti būtu interesanti izveidot kaut ko, kas ir Latvijā dizainēts un varbūt ne konkrēti šeit ražots – kaut kas priekš ārzemju tirgus.
Tas būtu tāds sapnis: ka cilvēki ārpusē zinātu, ka šis ir dizainēts Latvijā, ka kāds varētu pateikt “Designed in Latvia” – tas man ir tāds romantisks sapnis.
