Kāpēc dizains?

Dizains medicīnā dzīvību var gan glābt, gan apdraudēt

Kāpēc dizains?

Kāpnes un diskriminācija. Kā dizains var palīdzēt vides pieejamībai

Spēka pele nāk! Par to, kā bērniem laiku slimnīcā darīt mazāk sāpīgu

Spēka pele nāk! Kā dizains palīdz uzlabot bērnu pieredzi slimnīcā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Ne visiem bērniem un viņu vecākiem Ziemassvētki ir priecīgs laiks: daudzi mazuļi šajā laikā vai pat ilgstoši ir slimi un atrodas slimnīcā. Slimība un iespējas izveseļoties ir sāpīga pieredze gan viņiem pašiem, gan viņu tuviniekiem. Raidījums "Kāpēc dizains?" vērtē, kā bērniem laiku slimnīcā darīt vieglāku, mazāk sāpīgu un satraucošu ne tikai svētku laikā, bet ikreiz, kad nepieciešama ārstu palīdzība.

ĪSUMĀ:

  • Galvenais funkcionālā dizaina uzdevums, risinot bērnu veselības aprūpi, ir mazināt bailes.
  • Pacientu pieredze ir jauns termins slimnīcu praksē.
  • Bērnu slimnīca plāno kļūt par pirmo slimnīcu Baltijā, kas ieviesīs uz personu centrētu aprūpi.
  • Pirms slimnīcas telpu pārbūves dizaineri veic pētījumu par pacientu pieredzi.
  • Jāplāno arī vieta skumju un atvadu brīžiem.
  • Uzklausot bērnus, atrod veidus, kā mazināt bailes.
  • Funkcionālā dizaina priekšmeta ceļš no idejas līdz pielietojumam slimnīcā ir garš.

19. gadsimta sākumā Rīgā vācbaltiešu fiziķis Georgs Frīdrihs Parrots pirmais aprakstīja medicīniskā termometra principu. Veids, kā noteikt paaugstinātu ķermeņa temperatūru, līdz mūsdienām ir ļoti mainījies. Dizaineri no Sanfrancisko piedāvā termometru, kuru kā plāksteri pielīmē pie bērna krūškurvja. Tā mērījumiem vecāki var sekot līdzi aplikācijā savā viedierīcē, tā naktī nemodinot bērnu, lai noteiktu vai nepieciešams dot zāles augstas temperatūras laikā. Dizaineri to veidojuši kā zibens šautru ar noapaļotām malām. Tas ir zils, kura krāsa mainās līdz piesātināti violetai, atbilstoši tam, cik augsta ir temperatūra. 

Izraēlas dizaineri, daudzus tik biedējošo, adatu asins analīžu vai potēšanās laikā piedāvā pārvērst neliela putna formā, kas to paslēpj. Putna spārnus turklāt var pārvietot, iedarbinot šļirces mehānismu. Turklāt, no īpaša materiāla darināto šprici un tai apkārt esošās detaļas priecīgi košās krāsās bērni slimnīcas apmeklējuma laikā var salikt paši, tā pārvarot bailes un šādā veidā labāk iepazīt arī citas medicīniskas ierīces.

Šie, protams, ir biežāk lietojamie priekšmeti slimnīcās un veidi kā uzlabot pieredzi slimnīcā ir dažādi. Bet kā par mazajiem pacientiem, viņu pavadīto laiku slimnīcā, kurā tāpat ir izmeklējumi, ārstēšana un operācijas, rūpējas Latvijā? Pieredzē dalās Latvijas Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Komunikācijas nodaļas vadītāja Vita Šteina, dizainere un Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesore Ilze Kundziņa un LMA 4. kursa studente Lauma Reitere.

No kreisās: Ilze Kundziņa, Vita Šteina, Lauma Reitere un Ilze Dobele
No kreisās: Ilze Kundziņa, Vita Šteina, Lauma Reitere un Ilze Dobele

Galvenais uzdevums – mazināt bailes

Ilze Dobele: Vita, mazos pacientus slimnīcā jūs redzat katru dienu. Kā viņu uzturēšanās laiks slimnīcā ir mainījies pēdējo gadu laikā? Slimnīcā ir vecāku māja, kas viņiem ļauj būt tuvumā saviem bērniem, kā arī vairākus gadus aktuāla arī Dakteru Klaunu klātbūtne, kas arī noteikti maina slimnieku noskaņojumu. Cik efektīvi tas viss ir?

Vita Šteina: Salīdzinot astoņdesmito un deviņdesmito gadu sākumu, tendences ir ļoti krasi mainījušās – ja iepriekš bērni slimnīcā pavadīja vidēji 14 līdz 20 dienas, tad šobrīd vidējais laiks, ko bērni pavada ārstējoties, ir nepilnas piecas dienas. Ja raugāmies uz ļoti attīstītu valstu klīnikām, tās ir trīs vai četras dienas. Mēs neesam tālu no viņiem. Līdz ar to vairumam bērnu un viņu ģimeņu ir krietni paveicies, jo tas ir salīdzinoši izturams laiks. Mēs ļoti daudz darām jau šobrīd, lai mazinātu mazo pacientu bailes – mums ir dažāda veida palīginstrumenti, ko esam sarūpējuši: spēles, uzlīmes, drosmes diplomi un tamlīdzīgi. Tāpat ar nākamo gadu paredzēts pilnīgi jauns amats, kam vēl neesam radījuši amata nosaukumu latviešu valodā, bet tas sevī ietver trīs funkcijas –

spēļu terapiju jeb veidu, kā mēs varam mazināt nepieciešamību pēc anestēzijas, ar rotaļu elementiem bērnu iepriekš sagatavojot, mazinot viņam stresu, lai rezultātā procedūru viņš varētu veikt bez anestēzijas.

Vita Šteina
Vita Šteina

Pacientu pieredze – jauns termins slimnīcu praksē

Ilze Dobele: Kas bija galvenie iemesli, kāpēc jūs to izlēmāt darīt?

Vita Šteina: Bērnu slimnīca būtībā ir vienīgā šāda slimnīca Latvijā, un neizbēgami mūsu mērķauditorija ir jaunās ģimenes. Un tieši ģimenes ir tās, kuras pašas mums piespēlē dažādas idejas – arī par to, kādi ir to risinājumi pasaulē. Tāpat mūsu speciālisti dodas uz klīnikām visā pasaulē, līdz ar to viss šajā jomā kombinējas ar ļoti organisku attīstību.

Pacientu pieredze kā termins, kā pilnīgi jauns domāšanas veids, ir ļoti nesens – oficiāli par to varam sākt runāt no 2005. gada.

Ja raugāmies uz slimnīcu darbu, pasaulē tas šodien tiek vērtēts no divām perspektīvām. Viens ir klīniskie jeb ārstnieciskie rezultāti, kas allaž bijuši galvenais fundaments, uz ko balstās visa medicīna. Taču no 2005. gada otrs ļoti svarīgs aspekts ir pacienta pieredze kā īpašs mērījums. Piemēram, Amerikā, kur finansēšanas sistēma ir atšķirīga, pacienti izvēlas doties ārstēties tur, kur ir labāki pacientu pieredzes rezultāti. Un tā arī ir – jo labāk jūtas pacients, jo labāk jūtas viņa ģimene, jo labāk jūtas arī medicīnas darbinieks, tāpēc tas ir abpusējs ieguvums.

Vita Šteina un Ilze Kundziņa
Vita Šteina un Ilze Kundziņa


Ilze Dobele: Kā jūs esat iecerējuši sasniegt mērķi – pēc iespējas labāku pacientu pieredzi arī mūsu Bērnu slimnīcā?

Vita Šteina: 2020. gads mums būs absolūti jauna pavērsiena punkts – esam noslēguši sadarbības līgumu ar pasaules veselības nozarē labi zināmo organizāciju "Planetree", un

būsim pirmā slimnīca Baltijā, kas ieviesīs uz personu centrētu aprūpi. Galvenais vēstījums – ka cilvēks ir pati galvenā vērtība.

Tas ietver daudzu procesu uzlabojumus – kaut vai sākot ar ēdināšanu, auto novietošanu, bailēm, sāpju mazināšanu bez medikamentu palīdzības. Piemēram, vai vecāki ir sapratuši viņiem stāstīto, un vai viņiem tiek stāstīts vieglā un saprotamā valodā? Visi stacionētie pacienti, kas bijuši pie mums slimnīcā, kā arī viņu vecāki jau pēc izrakstīšanās, kad viņi atrodas mājās, var atbildēt uz jautājumiem, kā viņiem pie mums slimnīcā klājies.

Balstoties uz atsauksmēm un rezultātiem, nākamgad uzlabosim trīs procesus: viens no tiem – ka ārsti un māsas vieglā un saprotamā valodā izskaidros paredzēto terapiju, blaknes, izmeklējumus, analīžu rezultātus.

Māsas, katru reizi atnākot pie bērna ar medikamentiem, pastāstīs, kas tie ir par medikamentiem, un katru reizi, vedot bērnu uz procedūrām, izskaidros gan bērnam, gan viņa vecākiem, kas tā būs par manipulāciju, kas tiks veikta. Otrs aspekts – empātiskā komunikācija. Jo izrādās, ka neviens par gatavu mediķi nepiedzimst… Tāpēc arī ļoti attīstītas klīnikas saviem darbiniekiem māca empātisko komunikāciju. Un trešā lieta – ēdināšanas kvalitātes uzlabošana, kam esam jau ķērušies klāt.

Ilze Kundziņa
Ilze Kundziņa

Zviedri slavē Latviju

Ilze Dobele: Ilze, jūs kā dizainere esat veikusi pētījumus Bērnu slimnīcā – kādi bija jūsu secinājumi?

Ilze Kundziņa: Pirmkārt, man patiess prieks dzirdēt visu to, ko Vita stāsta – slimnīcas jaunā valde ir savā īstajā vietā! Mēs, dizaineru grupa, bijām piesaistīta veikt izpēti jeb gūt fiziskus pierādījumus tam, kā pacients jūtas Neatliekamās medicīniskās palīdzības nodaļā un Ambulatorajā nodaļā, jo šobrīd ir mērķis paplašināt šīs telpas, tāpēc Bērnu slimnīcai bija svarīgi saprast, kā pacienti jūtas – kāds ir viņu pieredzes ceļš, sākot no ieiešanas ēkā līdz pat iziešanai no tās.

Ilze Dobele: Varbūt arī kāds pasaules piemērs mudinājis uz šādu izpēti un nepieciešamību mainīt šo pieredzi?

Ilze Kundziņa: Biju Stokholmā, Astrīdas Lindgrēnes Bērnu slimnīcā, un viņi mūsu Bērnu slimnīcu uzteica kā pozitīvu piemēru – ka mūsu vadība saprotot, ka pirms pārbūves darbiem noteikti jāveic šāds pētījums.

Jo viņiem pašiem bijusi neveiksmīga pieredze: arhitekti, projektējot slimnīcu, veidojuši to kā pieaugušo slimnīcu, bet bērnu slimnīcai ir pavisam citas vajadzības!

Piemēram, uzņemšanā, kur pieaugušajiem nepieciešama zināma barjera pret uzņemošo personālu, sava veida drošības barjera, bērniem un viņu vecākiem tieši pretēji – vajadzīgs personīgs, psiholoģisks un fizisks kontakts ar uzņemošo personālu, jo – ja bērns netiks pareizi uzrunāts vai nebūs acu kontakta, tad kontakta arī nebūs kā tāda. Tas ir pats pamats, lai viņš vispār ar sevi ļautu kaut ko darīt tālāk.

Vieta, kur sirdis lūzt

Ilze Dobele: Vēl viens aspekts, ar kuru jārēķinās jebkurai slimnīcai – tā ir arī vieta, kurā piedzīvojam arī skumju un atvadu brīžus...

Ilze Kundziņa: Jā, tā ir smaga tēma, par kuru es kā mamma vai slimnīcas lietotāja nekad nebiju iedomājusies, jo pati ar to neesmu saskārusies. Tāpēc viena lieta ir ārstēšanas pakalpojumu saņemšana, otra – ja kaut kas aizgājis ne tā, kā paredzēts, un no bērna ir jāatvadās. Stokholmā tam veltīta īpaša telpa, kurā varam runāt par interjera dizainu, apgaismojumu, arī par navigāciju, jo tur domāts arī par to, kā vecāks līdz šai telpai nonāk, neejot cauri visai slimnīcai; par to, kā viņš jūtas un ko viņš tur dara. Saprotu, ka arī mūsu Bērnu slimnīcā ir kas līdzīgs?

Vita Šteina: Atzīšos – man pašai šajā jautājumā ir personīga pieredze, atvadoties no sava jaunākā dēliņa Bērnu slimnīcas reanimācijas nodaļā… Tur ir atvadu telpa, kas atrodas nedaudz ārpus intensīvās terapijas, bet tajā pašā ēkā – tur ģimenei un arī plašākam cilvēku lokam ir iespēja atbraukt un atvadīties no bērniņa.

Man jāatzīst – lai cik ļoti smaga šī pieredze nebūtu, tieši slimnīcas personāls šajā brīdī sniedz lielāko atbalstu.

Mums šī telpa iekārtota askētiski. Bet jaunums slimnīcā ir kapela – brīnišķīga klusuma telpa, kas radīta ar ziedotāju atbalstu. Tā ir īstā vieta, kur ģimenei sanākt kopā, ar vai bez mācītāja – vienkārši sanākt un pabūt kopā… Un ne tikai tajā brīdī – arī brīžos, kad vienkārši gribas pabūt klusumā vai nodoties lūgšanām. Šajā klusuma telpā aicināts arī ikviens darbinieks.

Spēka pele nāk!

Ilze Dobele: Lauma, jūs studējat funkcionālo dizainu, un jums ir kāds risinājums mazajiem pacientiem, kas vairāk saistīts ar dažādu manipulāciju saņemšanu.

Lauma Reitere: Mans risinājums vērsts uz negatīvo emociju novēršanu. Esmu radījusi "Spēka peli" – somiņu automātiskās infūzijas sistēmas pārnēsāšanai. Tas ir bērna rotaļu biedrs ar supervaroņa spējām pārveidot ievietoto šķidrumu spēka eliksīrā. Šis produkts varētu mainīt bērna pieredzi slimošanas laikā, liekot viņam vairāk domāt par izveseļošanos un spēku atgūšanu, kā arī pārveidotu viņa domas par zāļu ievades procesu.

Ilze Dobele: Tātad tā ir somiņa, kurā tiek ievietota zāļu pudelīte, kas nodrošina nepārtrauktu zāļu ievadīšanu bērna organismā. Kā notika testēšana, ko izdevās atklāt, kā tas strādā un vai tas jau ir izmantots ikdienā?

Lauma Reitere: Šobrīd tas vēl netiek izmantots ikdienā un arī testēšana ar pašu sistēmu slimnīcās vēl nav notikusi, toties pele ir notestēta kā rotaļlieta – kāda ir bērna attieksme pret to, kā viņam to ērtāk nēsāt.

"Spēka pele"
"Spēka pele"


Ilze Dobele: Kas ir galvenās lietas, kas jāņem vērā, veidojot šādu funkcionālu dizaina priekšmetu, kam ir ļoti liela nozīme gan tāpēc, ka zālēm bērna organismā jānonāk noteiktā daudzumā un nepārtraukti, gan tāpēc, ka tam noteikti jābūt no īpaša materiāla un, iespējams, noteiktā temperatūrā.

Lauma Reitere: Protams, produktam jāatbilst visām higiēnas normām plus vēl arī rotaļlietu drošības noteikumiem – tam jābūt viegli dezinficējamam, lai tas nebūtu visu laiku jāliek veļas mašīnā un nebūtu baktērijām pilns. Varbūt nākotnē tas tiks izmantots arī mājas apstākļos ambulatorai lietošanai. Turpinu pie tā visa strādāt, jo tas ir mans nākamais mērķis bakalaura darba ietvaros – līdz aprīlim ceru pabeigt šo produktu.

Lauma Reitere
Lauma Reitere


Ilze Dobele: Ilze, jūs esat Laumas bakalaura darba vadītāja. Kā abas līdz šādai idejai vispār nonācāt?

Ilze Kundziņa: Man ir tā fantastiskā iespēja būt gan profesionālai dizainerei, gan strādāt ar studentiem. Esmu viena no Kuldīgas vasaras skolas vadītājām, un "Spēka pele" ir tieši sekas tam, ko vasaras skolā risināja bērnu komanda – bērniņi no sešu līdz desmit gadu vecumam. Tā bija starptautiska komanda, jo pie mums bija atbraukuši bērni arī no Zviedrijas. Sadarbojāmies ar Kuldīgas slimnīcas bērnu nodaļu, un visi kopā secinājām, ka bailes no manipulācijām ir viena no galvenajām lietām.

Bērni neslēpa – ka viņiem varbūt ne tik ļoti sāp, cik viņiem vienkārši ir bail. Un arī tas, ka viņi nezina, kas notiks. Pilināmā sistēma, kas zāles caur adatu ievada vēnā, ir ļoti ‘bailīgs’ aparāts, ar kuru bērnam jāsaskaras, uzturoties slimnīcā.

Bērnu trakās, šķietami nerealizējamās idejas vēlāk aiznesu uz Mākslas akadēmiju un nodevu studentiem, lai viņi pie tām pastrādā ar dizainera piegājienu. Un man ļoti liels prieks, ka Lauma šo darbiņu sāka pirms diviem gadiem – "Spēka pele" bija arī viens no nominētajiem projektiem Dizaina gada balvai. Bet nu Spēka pelei no konceptuāla produkta jāpārtop par reāli lietojamu produktu. Ceru, ka Lauma, kad būs paveikusi savu dizaineres funkciju, atradīs arī ražotāju. Ir skaidrs – lai slimnīca to varētu ņemt savā lietošanā, prasības ir ļoti augstas. Ražotājam vajadzēs garantēt, ka slimnīca tiešām var dot to bērniem.

"Spēka pele"
"Spēka pele"

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti