Ilze Dobele: Cik daudz un kuru klašu skolēni jau ir saskārušies ar mācību priekšmetu “Dizains un tehnoloģijas”?
Ance Kancere: Šī jaunā pieeja mācību saturā tika uzsākta no 2020. gada septembra un tiek īstenota pirmajās, ceturtajās, septītajās un desmitajās klasēs. Protams, šis priekšmets ar nosaukumu “Dizains un tehnoloģijas” var būt arī citām klasēm, bet, ja mēs runājam tieši par jauno standartu, tad tās ir šīs nosauktās klases.
Arī jūs pati skolā mācāt šo priekšmetu. Kā skolēni uztver šādas zināšanas? Vai viņiem tas liekas kaut kas saprotams, vai tomēr viņi nesaprot, kāpēc tas būtu jāapgūst?
Manuprāt, ir ļoti svarīgi skolēniem parādīt to, kā viņi gan tās iegūtās prasmes, kā mācīties šajos priekšmetos, gan arī saturisko daļu, var izmantot kaut kur citur, ne tikai priekšmeta ietvaros.
Man, esot pamatā programmēšanas skolotājai (dizainu un tehnoloģijas esmu sākusi mācīt no šī mācību gada) ir tā interesantā pieredze, ka mācos kopā ar skolēniem.
Kā jūsu zināšanas par dizainu ir mainījušās tagad, kad jūs gan pati to esat apguvusi, gan vēl to skaidrojat skolēniem?
Ar dizaina domāšanas metodoloģiju saskāros tad, kad sāku darboties arī IT Izglītības fondā. Tā kā es ar to jau biju kādu brīdi strādājusi un biju iedziļinājusies tajā procesā, bija diezgan viegli ar jebkādu saturu šo dizaina domāšanas metodi kopā ar skolēniem pielietot.
Manuprāt, dizaina domāšanas formātu, kurā veicam kaut kādu izpēti un strādājam no lietotāja skatu punkta, var pielietot ļoti, ļoti daudzos mācību priekšmetos,
tā ir atslēga, kas arī palīdz šo priekšmetu skolēniem pasniegt.
Kad mēs atveram mājaslapu startdesign.lv/dizains-un-tehnologijas, var izvēlēties kādu no virzieniem: vides, interjera, modes un produktu digitālais dizains, un šos visus iepazīt, sekojot secīgajiem dizaina procesa soļiem – no izpētes līdz ideju prototipēšanai. Un katrs, kurš nekad nav saskāries ar dizaina domāšanu vai dizainu kā procesu, var to iemācīties. Kā tapa šis mācību saturs, kas tagad ir pieejams ikvienam?
Mēs atbalstām gan datorikas, gan programmēšanas skolotājus, un mums bija nepieciešams atbalstīt lielāku skaitu tieši tehnoloģiju jomas skolotājus. Tad sadarbībā ar “LMT” un inovāciju kustību “VEFRESH” radās ideja par to, ka tie varētu būt dizaina un tehnoloģiju skolotāji – ņemot vērā to, ka šāds priekšmets nekad nav bijis, saturs ir pilnīgi jauns. Tāpēc tapa mācību materiāli dažādos dizaina virzienos, kas, protams, vēl nav visi, mums ir plānā vēl nākamie materiāli, lai aptvertu visu saturu, kas ir vidusskolas optimālā līmeņa programmā.
Jūs pārstāvat arī IT izglītības fondu, kas popularizē informācijas tehnoloģiju nozari skolēniem un studentiem, lai viņi iepazītu to kā perspektīvu savas nākotnes profesijas izvēlē. Projekts “Start(IT)” ir sociāls izglītības projekts ar mērķi attīstīt skolēnu digitālās prasmes. Portālā startit.lv tiek piedāvāts bez maksas apgūt gan datoriku, gan programmēšanas pamatus, un to vidēji gadā apmeklē 60 000 unikālie lietotāji. Kā tapa pats fonds?
Fonds ir tapis aptuveni pirms sešiem gadiem, un viss sākās tieši ar Startit.lv mājaslapu, kurā tika piedāvāts datorikas saturs no 1. līdz 9. klasei. Fonda dibinātāji ir IT uzņēmums “Accenture Latvia”, “MAK IT” un Rīgas Tehniskā universitāte. Laika gaitā mums ir pievienojušies arī citi atbalstītāji un sadarbības partneri, tai skaitā arī Valsts izglītības satura centrs, līdz ar to ir bijusi iespēja šīs izglītības programmas un piedāvāto saturu attīstīt arvien tālāk un šādā bezmaksas risinājuma veidā palīdzēt gan skolām, gan ir arī universitāšu jaunieši, kas interesējas par mūsu piedāvāto saturu. Pēc šī satura parauga ir veidota arī jaunā standarta datorikas programma, kas tagad ir obligāta visās skolās Latvijā. Mūsu mājaslapā ir arī kursu sadaļa, kur ir ievadkursi par dažādiem tematiem – 3D modelēšana, aplikāciju veidošana, programmēšana, arī ievadkurss par virtuālo realitāti –, lai skolēniem vai jebkuram citam cilvēkam parādītu nelielu ievadu par to, kas tad šis ir un ka
IT nozarē nav tikai programmētāji, bet šeit darbojas ļoti plašs cilvēku loks, tajā skaitā arī dizaineri – ja mēs runājam par priekšmetu “Dizains un tehnoloģijas”.
Atgriežoties pie mācību priekšmeta “Dizains un tehnoloģijas” – vai esat jau secinājuši, ar kādām grūtībām saskaras skolotāji?
Teikšu godīgi, ka, visticamāk, nav vienkārši, jo saturs ir jauns; lai sagatavotos stundām, vajadzīgs papildu laiks. Pirms šo materiālu izstrādes tika veidotas darba grupas ar skolotājiem, ar ekspertiem, ar pārstāvjiem no “Skola 2030”, lai saprastu, kādā virzienā mums iet un ko mums veidot. Secinājums bija tāds, ka skolotāji ir profesionāļi savā jomā, eksperti metodikas jautājumos, līdz ar to jautājums bija par to, kādu saturu mums tajā visā likt iekšā, cik dziļi mums iet šajos dizaina virzienos, kādas lietas skolēniem pasniegt.
Atceros, ka maniem puišiem skolā bija kokapstrāde un nedaudz arī ēst gatavošana, manai meitai bija dažādi izšūšanas darbi, rokdarbi. Vai šī sadaļa vispār pazūd no skolas programmas apmācības, ja šis mājturības priekšmets ir tik ļoti mainījies? Vai tas tomēr kaut kādā veidā tiks sapludināts?
Tas nepazūd, praktiskās lietas skolēni pamatskolā un arī vidusskolā dara.
Ideja šai jaunajai pieejai ir tas, ka mēs domājam par gala lietotāju, kuram mēs veidojam šo produktu.
Neradīt lietas tikai tāpēc, lai viņas būtu, bet radīt lietas ar mērķi, ka kāds tās pēc tam lietos.
Jūs esat arī satikušies ar skolotājiem, veidojot klātienes apmācības. Vai tur parādījās vēl kaut kas, pie kā būtu vairāk jāpiedomā, lai šī programma gūtu lielāku atsaucību?
Pagājušā gada augustā mums bija tā laime skolotājus vēl satikt klātienē, mums bija 40 skolotāju grupa (interesentu bija daudz vairāk) no visas Latvijas, no dažādiem reģioniem, lai pārklātu dažāda lieluma skolas ar dažādu skolēnu skaitu – dažādība bija viens no mūsu kritērijiem šo mācību organizēšanā. Mācības tika organizētas piecu dienu laikā tā, ka paši skolotāji izgāja cauri procesam, kādu varētu piedzīvot viņu skolēni. Skolotāji sadarbojās grupās, par ko sākumā varbūt nebija tik ļoti priecīgi, bet uz nedēļas vidu un beigām jau bija ļoti priecīgi, ka viņiem ir iespēja piedzīvot šo procesu, jo mēs zinām, ka skolotāji parasti strādā vieni paši: skolotājam ir viņa priekšmets, klase, un viņam ir vienam pašam jātiek ar visu galā. Bet tad skolotājiem bija iespēja atklāt to prieku un piepildījumu, ka tu strādā kopā ar kādu. Katru dienu skolotāji gāja cauri kādam no dizaina veidiem, mācījās tās iespējas, metodikas paņēmienus un veidus, kā varētu strādāt kopā ar skolēniem.
Par kādu tēmu viņi izstrādāja šīs metodikas un izpēti?
Man ir palicis atmiņā, kā skolotāja staigāja pa VEF Kultūras pili un meklēja dažādus interjera skatus, ko varētu uzlabot. Ļoti spilgti palicis atmiņā, kā skolotāji modes dizaina jomā veidoja tērpus, šuva drapērijas, veidoja un izstrādāja savus tērpus, un pēc tam arī atrādīja citiem.
Ar spēlēšanās elementiem un praktiskām nodarbībām nemaz nejūtam, ka mācāmies,
un, manuprāt, līdzīgi arī ir ar skolēniem: ja šis uzdevums ir aktīvs un aizraujošs, tad viņi nemaz nejūt, ka mācās.
Vai varat padalīties kādā piemērā ar to, kas jums pašai ar skolēniem šajā mācību gadā radies?
Janvāra beigās mums noslēdzās pirmais temats par vides dizainu. Neizsakāms prieks bija par to, cik kvalitatīvus prototipus skolēni bija izveidojuši. Skolēniem tika dots uzdevums izveidot prototipu vides dizaina ierosinājumam, ko viņi izstrādāja pirmā semestra laikā. Tā kā šobrīd mēs no dažādiem materiāliem arī īpaši neko nevaram nopirkt, uzdevums bija izveidot prototipu savai idejai no tā, ko var atrast mājās – otrreiz pārstrādājamiem materiāliem. Tas, ko skolēni savās kamerās caur “Microsoft Teams” parādīja, bija tik skaisti! Es biju tik pārsteigta, cik viņi bija iedziļinājušies un cik daudz laika viņi tam bija veltījuši – tas nozīmē, ka viņiem laikam patīk.
Viena no idejām bija par Siguldas tirgu – nevis jauno Jāņa tirgu, veco tirgu. Skolēnu grupa bija saskatījusi dažādus uzlabojumus, ko varētu veikt: atjaunot būdiņas, izveidot siltākas vietas, kur pārdevējiem atrasties, izveidot stāvvietas pie tirgus tā, lai būtu kur nolikt mašīnas. Viens puisis bija izveidojis prototipu, izmantojot “Minecraft” spēli, viņš mūs izvadāja cauri tirgus platībai, parādot visas nianses, visus lodziņus, dēlīšus, ko viņš bija izveidojis.
Ar tādu rūpību pieiet darbam, veltīt papildus laiku vēl ārpus stundām – tas liecina, ka skolēni ar šo ir aizrāvušies.
Tā klausoties šķiet, ka dizaina uzdevums ir iedziļināties tajā, kā konkrēto produktu vai pakalpojumu izmantos tā lietotājs. Bet tā vien šķiet, ka tas ļoti attīsta bērnos un jauniešos arī empātijas spēju, iejušanos, izpratni.
Dzirdot skolēnu dažādus secinājumus par to, kāpēc tieši viņi radījuši dažādas idejas saistībā ar (šajā gadījumā – Siguldas) vides dizainu, un dzirdot secinājums par to, ka skolēni tagad, ejot pa ielu, skatās uz savu apkārtni un iedziļinās tajā, kur varētu kaut ko uzlabot, kur varētu kaut ko papildināt, lai būtu ērtāk bērniem, veciem cilvēkiem, ikvienam Siguldas iedzīvotājam... Tas, manuprāt, jau ir panākums – ka skolēni ir sākuši domāt par to, kādā vidē viņi dzīvo.
