Kāpēc dizains?

Dailes teātra vēsture un dzīve mūsdienīgā pilsētvidē

Kāpēc dizains?

Dronu performances — alternatīva svētku uguņošanai

Navigācijas dizains – saprotams un drošs

Saprotama un droša vide – kas ir navigācijas dizains un kā tas top?

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Ik dienu ap mums ir neskaitāmas informatīvās norādes, zīmes, kas mūs vada un virza – uz ielas, veikalā, koncertzālē, stacijā, lidostā. Mēs tās uztveram kā daļu no apkārtesošās vides. Tāds ir navigācijas dizaina uzdevums: palīdzēt atrast to, ko meklējam, un parūpēties par to, lai šī ceļa meklēšana ir mums droša un saprotama. Kā tas tiek veidots? Par to Latvijas Radio raidījumā “Kāpēc dizains?” stāsta Austrālijas dizaina studijas “Dotdash” izveidotāji, dizaineri Despina Makris (Despina Macris) un Marks Ross (Mark Ross).

ĪSUMĀ:

  • Navigācijas dizains ir svarīgs gan pilsētvidei, gan uzņēmumiem.
  • Bieži saskaramies ar to, ka izvietotās informatīvās zīmes ir sarežģītas un neskaidras.
  • Darba pie navigācijas dizaina pamatā – vietas analīze un izpēte.
  • Grafiskās izpausmes izvēlē svarīgākā – viegli izlasāma, uztverama un saprotama informācija.
  • Vājš risinājums – visa informācija tiek parādīta vienlaikus un izvēļu ir pārāk daudz.
  • Piemērs – slimnīca Austrālijā gada laikā zaudē miljonu dolāru par personāla izlietoto laiku, sniedzot padomus cilvēkiem, kuri ir apmaldījušies.
  • Laba navigācijas dizaina paraugs – Amsterdamas lidosta.

Austrālijas dizaineri Despina Makris un Marks Ross par savu vairāk nekā 30 gadus ilgo pieredzi navigācijas dizainā un par to, kāpēc precīzas un saprotamas vizuālās komunikācijas norādes ir svarīgas laikā, kad ir tik daudz rīku ceļa meklēšanai, stāstīja attālinātā lekcijā. To organizēja SEGD Rīgas nodaļa, ko vada dizaina birojs “H2E”. SEGD ir starptautiska organizācija, kas apvieno dizainerus, arhitektus un pilsētplānotājus visā pasaulē.

Despina Makris
Despina Makris

Despina Makris un Marks Ross strādā ar projektiem vismaz desmit dažādās nozarēs: veselības aprūpē, publiskajā un pilsētvidē, kā arī lielu pasākumu norisē – “Dotdash” ļoti aktīvi piedalījās Sidnejas 2000. gada Olimpiskajās un Paralimpiskajās spēlēs, un kopš tā laika uzņēmums ir arī konsultējis turpmākās spēlēs Atēnās, Pekinā, Londonā un Sočos.

Ceļa meklēšana

Marks Ross par navigāciju stāsta: “Tā ir ļoti universāla dizaina disciplīna. Tajā piedalās uztveres mijiedarbība – visas mūsu maņas darbojas reālā laikā, kombinējot uztverto ar mūsu prātu un atmiņu, lai orientētos apkārtējā vidē. Šī uztveres mijiedarbība piemīt insektiem, dzīvniekiem, putniem, cilvēkiem, lai piepildītu viņu vajadzības. Daudziem šī spēja ir izšķiroša, lai izdzīvotu. Dzīvām būtnēm jāturpina savu attīstību būtisku dabas procesu norisē – gadalaiku maiņā, zemes magnētiskā lauka ietekmē, mēness fāžu norisē. Viņi pārvietojas tūkstošiem kilometru tālu, lai nokļūtu drošībā. Bites, vaboles, putni, tauriņi, vaļi, bruņurupuči un citi organismi paļaujas uz savām maņām. Šādas prasmes tiem piemīt jau kopš pirmajām attīstības fāzēm, tas ir viņu DNS. Šīs prasmes vēl vairāk attīsta primāro nepieciešamību nodrošināšana – barības sagādāšana, pastāvīgas apmetnes meklējumi un savas sugas turpināšana.”

Marks Ross
Marks Ross

Tomēr mūsu pasaulē vajadzības tiek aizstātas ar vēlmēm. To apmierināšanai mums ir pieejami neskaitāmi risinājumi. Pretēji dzīvniekiem, kuriem nepārtraukti jārisina barības jautājums, mēs domājam par to, vai šovakar labprātāk ēstu picu vai ko citu. Tāpēc cilvēku vide kļūst aizvien blīvāka, kompleksāka un bieži vien dabai nedraudzīga un sveša. 

“Cilvēku pamatvajadzības mūsdienās joprojām izpaužas ceļa, virziena meklēšanā.

Zināšanas par to saistītas arī ar drošu, saprotamu vidi. Būtiska informācija par savu atrašanās vietu nepieciešama arī tāpēc, lai mazinātu satraukumu vietās, kurās tas potenciāli var veidoties. Tāpēc arī ir svarīgi saglabāt sabiedriskumu un kopienu, jo mēs nedzīvojam atrauti no citiem,” saka Marks Ross.

Instinktīvi cilvēks cenšas izprast pilsētvidi, meklējot nepieciešamo. Pagājušā gadsimta 60. gados pilsētplānotājs Kevins Linčs savā grāmatā “Pilsētas tēls” izmantoja terminu “ceļa meklēšana”. Pilsētu Linčs aprakstīja pēc tās formas, ko, pēc viņa teiktā, var “ērti klasificēt piecos elementos – tie ir ceļi, pilsētu un to apgabalu robežas, rajoni, krustojumi un orientieri.” Ceļa noteikšanā šie elementi kontrolē un atvieglo kustību visā pilsētā gan cilvēkiem, gan transportlīdzekļiem. Navigācijā tas darbojas dažādos mērogos vienlaikus: pilsētā tās ir zīmes, ielas, ietves, bet atsevišķām lielām būvēm kā lidostām, slimnīcām vai izklaides un atpūtas centriem, tās ir zīmes un teritorijā esošā informācija.

Tieši navigācijas dizains palīdz iegūt nepieciešamo informāciju.

Navigācijas dizains ir svarīgs gan pilsētvidei, gan tiem uzņēmumiem vai institūcijām, kurās nonāk daudz cilvēku vai kuras organizē lielus pasākumus. Tas nav viegli, un bieži mēs saskaramies ar to, ka izvietotās informatīvās zīmes ir sarežģītas, neskaidras un nepalīdz mums atrast meklēto.

“Mēs meklējam ceļu un informāciju lielu pilsētu centros, plašās sabiedriskā transporta stacijās, slimnīcās un universitāšu pilsētiņās,” stāsta Marks Ross. “Galvenais šīs informācijas uzdevums ir nodrošināt zināšanas. Jūs sākat savu ceļu, tad gūstat apliecinājumu, ka virzāties pareizā virzienā, un tad – ka esat sasniedzis savu galamērķi. Šis cikls var būt svarīgs nelielos attālumos pazīstamā pilsētā vai kā viena no daudzām tādām epizodēm garā ārvalstu ceļojumā. Šo informāciju varam saņemt visdažādākajos veidos – meklējot ceļu maršrutu mājaslapās, pētot karti vai aplikāciju, prasot padomu uz ielas, lasot brošūras. Tātad gan sarunās, gan attālināti mēģinot iepazīt meklējamo vietu.”

Stratēģija un komunikācija

Sākot darbu pie navigācijas dizaina, tāpat kā citos dizaina risinājumos, pamatā ir vietas analīze un izpēte, kas nosaka tālāko stratēģiju. Kā piemēru Marks Ross min darbu pie navigācijas dizaina piekrastes ciematā: “Vispirms mēs analizējam ciemata atrašanos plašākā teritorijā. Kādi ir ceļi un no kuras puses tie pienāk pie ciemata? Kāda darbība teritorijā notiek? Ar kādu mērķi cilvēki te ierodas – darba jautājumos, sporta aktivitātēs vai atpūtā? Tad mēs jautājam cilvēkiem, kā viņi atrod sev interesējošās vietas: cik daudz ir vietējo, cik iebraucēju? Vai šī vieta viņiem ir pazīstama un kā viņi līdz tai nokļuvuši? Tātad – noskaidrojam informāciju par to, kas, meklējot ceļu, jau darbojas un kas nedarbojas. Tālāk mēs cilvēkiem jautājam, kas viņiem palīdzētu.

Mums ir svarīgi arī saprast cilvēku sajūtas par navigāciju konkrētajā vietā, un tas ir pirmais solis, veidojot navigācijas dizainu.

Tālāk veidojam tādu kā vietu sarakstu pēc vietu nozīmīguma, uz kurām cilvēki dodas šajā teritorijā. Tas parāda, kuras ir galvenās vietas, pa kurām cilvēki pārvietojas, kur cilvēks no braucēja kļūst par kājāmgājēju, kur pulcējas pēc interesēm, pakalpojumiem vai pēc nepieciešamības, kā, piemēram, labierīcībās.”

Šī informācija ļauj vienā un tai pašā kartē atzīmēt tos ceļus, kurus izmanto automašīnas un sabiedriskais transports, kur brauc velosipēdisti un kur iet gājēji. Tā top ceļu hierarhija, kas nosaka, kurās vietās, saņemot kādu informatīvo zīmi, cilvēkam būs jāizvēlas, kā rīkoties tālāk – izvēlēties citu ceļu, vai, piemēram, apstāties. Tad tam visam tiek meklēts risinājums ceļa norādēs ar vietai, ainavai piemērotu grafisko izpausmi: burtveidolu, krāsu. Grafiskās izpausmes izvēlē svarīgākā ir viegli izlasāma, uztverama un saprotama informācija.

Marks Ross un Despina Makris projektos strādā kopā. Marks Ross galvenokārt strādā pie stratēģijas, bet Despina Makris – pie digitālās un vizuālās komunikācijas.

 “Tā ir liela teritorija ar piekrastes daļu, apdzīvotu zonu un meža teritoriju,” piemēru par piekrastes ciematu turpina Despina Makris. “Tas liek domāt, kā vizuāli komunicēt to, kas ir raksturīgs šai vietai. Mēs meklējām fontu uzrakstiem, kas atspoguļotu šīs vietas vēsturisko un moderno pusi, kā arī to, ka tā tomēr ir lauku teritorija. Vizuālajā valodā liela nozīme ir bultām, kas norāda virzienu, un krāsu izvēlei. Šajā projektā zilais tonis izvēlēts kā piekrasti simbolizējošs, oranži dzeltenais kā pilsētas daļu raksturojošs, bet zaļā krāsa ataino apkārt esošo mežu. Un ļoti svarīgi mūsu darbā ir tas, ka izmantojam šādus krāsu kontrastus – tie ir ļoti viegli no attāluma saskatāmi tiem, kuri brauc mašīnās vai autobusos, pārvietojoties noteiktā ātrumā. Tāpat arī gājējiem, kuri tos var redzēt no lielāka attāluma.

Informatīvo zīmju izvēlē ir svarīgi ņemt vērā ne tikai materiālus, kas iederētos noteiktajā vidē kā vides identitāti apliecinoši, bet arī tādus, kas būs izturīgi noteiktajos klimata apstākļos.

Piemēram, šeit – tuvu esošais sālsūdens piekrastē, vējš un karstums.”

Zīmes veidojas vairākos komplektos. Tās ir vienotas informācijas izvietošanas veidā, bet atšķiras ar noteiktam rajonam izvēlēto krāsu. Tā var būt gan neliela ceļa norāde, gan lielāka informatīvā zīme ar kartes fragmentiem. Savos informatīvajos uzdevumos tās ir nedaudz atšķirīgas, bet uztverē – vienotas. Lielākajās no informatīvajām zīmēm ir ne tikai ziņas par tuvāko apkārti, vietu, kurā atrodaties un kas atrodas tuvumā, bet no otras puses apskatāms tuvākais reģions un tā nozīmīgākās vietas. Marks Ross papildina: “Jūs varat atrasties vienā nelielā reģiona vietā, bet uzzināt, kurp doties kādu citu dienu.”

Slikti un labi risinājumi

Bet kādi ir zaudējumi, ja izvietotās zīmes ir neefektīvas, grūti uztveramas un, tā vietā lai viestu skaidrību un vestu mūs tuvāk izvēlētajam mērķim rada apjukumu? Un kādi ir neredzamie trūkumi vai zaudējumi, ja šī plānošana nav veikta labi?

Despina Makris stāsta: “Pirmkārt, rezultāts ir sasniegts, ja jūs noteiktā vidē pavadāt mazāk laika, nejūtaties tajā apjucis un ir norādes, kur nokļūsiet, dodoties kādā no virzieniem. Otrkārt, arī tad, ja ir daudz un dažādu zīmju, var nesaprast, kādas ir visas iespējas, par kurām norādes “runā”. Tas novērojams, ja visa informācija tiek parādīta vienlaikus un izvēļu ir pārāk daudz. Piemēram, jūs skatāties uz sienas daļu ar pārdesmit dažādām norādēm slimnīcā, kur redzamas visas nodaļas, izmeklējumu kabineti, konsultāciju iespējas. Treškārt, mēs uzskatām, ka vāji ir tie risinājumi, kas rada jau pieminēto apjukumu, vai cilvēki pēc saņemtās informācijas apmaldās. Un tas ļoti nogurdina. Iegūt datus par to, kādi ir zaudējumi un ieguvumi, pielietojot pārdomātu un stratēģisku navigācijas dizainu, ir sarežģīti. Cik šādi zaudējumi izmaksā iestādei vai uzņēmumam? Tomēr ir kāds piemērs par “Mater” slimnīcu Brisbenā, Austrālijā. Ir aprēķināts, ka tā gada laikā zaudē miljonu Austrālijas dolāru par slimnīcas personāla izlietoto laiku, sniedzot padomus cilvēkiem, kuri slimnīcā ir apmaldījušies. Šo laiku viņi būtu varējuši izmantot savu tiešo uzdevumu veikšanai.

Tātad ir arī ekonomisks pamatojums tam, kā šī sistēma veidota.”

Uz jautājumu par to, kādi ir veiksmīgi izvietotu norāžu un izstrādātas sistēmas ieguvumi, Marks Ross atbild: “To ir grūti izmērīt, taču tam apmeklētājiem jārada pozitīvu pieredzi un sajūtu, ka ir padomāts par to, kā cilvēki varēs atrast to, ko meklē. Tas veicina arī uzticēšanos, īpaši tādās vietās, kur tā ir izšķiroša, pirms dodaties tālāk.”

Viena no šādām vietām ir lidosta, kurā attālumi ir lieli un minūtes izšķirs to, vai vakarā nokļūsiet mājās, vai no rīta pagūsiet uz citā valstī iecerēto tikšanos. Ja esat ceļotāji, varbūt esat pamanījuši atšķirību, ka ir lidostas, kurās ir viegli orientēties, viegli nonākt līdz bagāžas saņemšanas punktam, saprast, kā nokļūt pilsētā, un ir vietas, kurās jūs apjūkat. Piemēram, Amsterdamas lidostā visas norādes, kurās atrodama informācija par atlidošanu vai aizlidošanu, ir dzeltenas, viss, kas norāda uz izeju – zaļā krāsā, bet cita svarīga informācija, piemēram, par atpūtas vietām, mantu glabātuvi – zilā krāsā.

Šo holandiešu veikumu Despina Makris atzīst kā vienu no labākajiem risinājumiem pasaulē.

Despina Makris un Marks Ross arī piemin dažādus projektus pasaulē, gan pašu veiktos, gan citu dizaineru darbu. Piemēram, ieceri Londonā cilvēkus vairāk atgriezt virszemē, jo pārāk daudz tiek izmantots metro. Ejot pa ielu, pilsētnieki varētu noteikto attālumu veikt gandrīz tikpat ilgā pastaigā kā braucienā ar metro.

Marks Ross stāsta: “Tas, protams, arī veicina ekonomiku, pa ceļam cilvēki kaut ko iegādājas, kaut vai nopērk uzkodas ar kafiju. Tāpēc pie katra no metro vietām ir izvietota informācija ne tikai par to, kur atrodaties, bet arī par to, kas atrodas tuvākajā apkārtnē, kādi pakalpojumi pieejami pa ceļam līdz cilvēkam nepieciešamajam galapunktam, kādas institūcijas, kur ir nākamā metro stacija. Un šai pamata informācijai seko arī mazākas zīmes, kuras jau norāda virzienu uz izvēlēto galamērķi. Tas dod cilvēkiem zināšanas, iespēju turpināt ceļu virszemē, būt drošiem, ka arī šādā veidā viņi sasniegs savu galamērķi. Pastaiga kā aktivitāte ir veselīgāka pašam cilvēkam, un tas ir saistīts arī ar ideju par pilsētām, kas vēlas būt draudzīgas gājējiem.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti