Mākslas vingrošana

Mākslinieka radošais kods

Mākslas vingrošana

Māksla un nauda jeb kā nepazaudēt sevi pasūtījumos

Kā vērtēt pieminekli "Vēstures taktīla", kas veltīts padomju okupācijas upuriem?

Sanācis riktīgs rasols. Eksperti vērtē «Vēstures taktīlu» un Strēlnieku laukuma apbūvi

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Kā vērtējams piemineklis "Vēstures taktīla", kas veltīts padomju okupācijas upuriem? Kā vidi ap to darīt pievilcīgāku, laipnāku un izskatīgāku? Par to LR3 raidījumā "Mākslas vingrošana" mākslas kritiķis Vilnis Vējš mudina izteikties tēlnieku Ivaru Drulli un arhitektu Andi Sīli.

Vilnis Vējš: Šoreiz parunāsim par mākslu publiskajā telpā. Pēdējā laikā uzvirmojušas diskusijas par dažādiem objektiem, bet viens, manuprāt, palicis nepārrunāts un nenovērtēts, lai gan tas ir ļoti nozīmīgs objekts un savā vietā acīmredzot paliks mūžīgi. Runa ir par pieminekli padomju okupācijas upuriem "Vēstures taktīla", kas jau apskatāms un darbojas pie Okupācijas muzeja. Šī iecere ir diezgan sena – 2008. gadā bija metu konkurss, kurā piedalījās dažādu mākslinieku kopas, grupas, tēlnieki. Konkursā uzvarēja projekts ar nosaukumu "Vēstures taktīla", kura autori ir laikmetīgās mākslas mākslinieks Kristaps Ģelzis, sonologs Voldemārs Johansons un arhitekte Ilze Miķelsone.

Pagājuši 12 gadi, un šis projekts īstenots. Ir laiks novērtēt, kā tas izskatās. Īsi noraksturošu: šis piemineklis ir kā liela, sarkana plāksne, un tas novietots perpendikulāri Okupācijas muzeja jaunajai piebūvei, kas ir baltā krāsā. Pats piemineklis ir divos sarkanos toņos, uz laukuma pusi – ar dreļļu rakstu. Faktiski piemineklis atklājas kā divpusēja plāksne – no viena skatpunkta pret bijušo poliklīnikas ēku, no otra skatpunkta – pret bijušo Politehniskā institūta jeb tagadējās Tehniskās universitātes ēku. No tilta tas atklājas drīzāk kā vēl viens elements Okupācijas muzeja kompleksā. Varam mēģināt novērtēt – vai izdevies tas, ko toreiz gribējās sasniegt, un kā tas izskatās?

Ivars Drulle: Par pašu pieminekli varētu runāt tālākā sarunas gaitā, bet vispirms mazliet iedziļināšos tajā kontekstā, kāds bija 2008. gadā, kad šis projekts tapa un radās ideja par šo konkursu. Atceros, ka tolaik, sākot no 90. gadu vidus, mums bija nemitīgi konkursi par pieminekļiem represētajiem, komunisma upuriem, izsūtītajiem un tamlīdzīgi. Sākumā pieminekli gribēja taisīt Esplanādē: uzvarēja Ojārs Feldbergs, kura uzvara tika apstrīdēta, nākamais bija Kristaps Gulbis, tad vēļ Gļebs [Panteļejevs] kaut ko taisīja Esplanādei. Tad bija vēl viens liels, kārtīgs, nopietns konkurss – Pauls Jaunzems uztaisīja granīta skulptūru grupu "Putenī" pie Torņakalna stacijas. Bet kaut kā Esplanādē [pieminekli] neuztaisīja, bet to, kas Torņakalnā, [tauta] īsti nepieņēma – laikam represētajiem nepatika: ka īsti kaut kas nav. Atceros, šajā konkursā, kurā piedalījos arī es, viens no punktiem bija, ka šim objektam jābūt "diplomātiskā protokola ietvaros". Tātad – ja politiķiem ir tikšanās Vecrīgā, Saeimā, tad visi protokola ietvaros uz turieni iet nolikt ziedus. Tad tika atrasta vieta šeit. Toreiz, kad taisīju savu ideju, izstaigāju šo vietu – nekādā veidā neredzēju, ka te vispār kaut ko varētu likt virszemē. Viss Okupācijas muzeja komplekss – gan garā, melnā kaste, gan vertikālie strēlnieki, kuri ir tik dominējoši un tik labi sakārto telpu... Tāpēc es savu ideju toreiz laidu tikai pazemē. Bet tur tas mīnuss būtu tāds – ja [piemineklis] vienmēr būtu vaļā un tas būtu pazemē, tur ietu cilvēki čurāt un vēl viss kaut kas nesmuks notiktu. Tur saskatīju milzīgus mīnusus.

Andis Sīlis: Es drīzāk skatos uz to tādā pilsētbūvnieciskā kontekstā.

Rātslaukums un Strēlnieku laukums mums ir viena no dīvainākajām vietām, kas gadu desmitu laikā ir nemitīgi transformējusies un tagad, manuprāt, ieguvusi visnotaļ dīvainu kopskatu.

Pirmkārt, Strēlnieku laukums īsti nedarbojas kā laukums, jo viena no tā garajām malām ir pilnībā atvērta pret Daugavu un tiltu – tas ir tāds puslaukums. Vecpilsētās esam pieraduši, ka laukumi ir vairāk vai mazāk slēgtas telpas, tāpēc arī cilvēki tās labprāt lieto – tur vienmēr ir kafejnīcas un notiek dzīves baudīšana, nevis vēstures reprezentēšana. Vispār es nezinu nevienu citu viduslaiku vēsturisko centru, kurā tik daudz vietas būtu atvēlēts vēstures notikumu piemiņai. Tā saucamais Rātslaukums šobrīd jau ir ieguvis slēgtu perimetru – savulaik tur uzbūvēja Kamarina namu, tagad ir parādījies viens ļoti dīvains melns izstrādājums granītā, kas, teiksim tā, no mana arhitektūras izpratnes viedokļa nevarētu pretendēt uz kaut ko ievērības cienīgu.

Tu domā – MARK arhitektus, māju ar melno granītu?

Andis Sīlis: Jā, tieši tā. Savukārt pats Strēlnieku laukums vēl joprojām nav ieguvis pabeigtību, ir bijuši visvisādi konkursi, mēģinājumi un pētījumi no arhitektu puses, ko iesākt, lai tam būtu laukuma sajūta. Visticamāk, ka kādreiz kaut kas vēl parādīsies Daugavas pusē, lai tas nebūtu tik caurvējains un atklāts, bet nu – ja runājam par "Vēstures taktīlu", skaidrs, ka ne arhitekti, ne arī šajā gadījumā pieminekļa autori nevarēja rīkoties no pilsētbūvniecības viedokļa ideāli, jo nav jau skaidrības, kāds šim laukumam būs telpiskais ietvars nākotnē.

Un autori, manuprāt, šajā atvēlētajā vietā rīkojušies maksimāli korekti un nosacīti minimālistiski, izpildot funkcionālo uzdevumu.

Dīvaini, manuprāt, ir tas, ka gan Okupācijas muzejs, gan tam perpendikulāri izbūvētā stēla ir vieglā leņķī pret pašu Grēcinieku ielu, kaut varbūt tur arī ir kaut kāds zināms pluss. Mani vienkārši drusciņ mulsina, kā šo kompozīciju telpiski varēs pabeigt nākotnē. Tāpēc nevarētu teikt, ka esmu viennozīmīgā sajūsmā par to, kā tas šobrīd izskatās.

No kreisās: Vilnis Vējš, Ivars Drulle un Andis Sīlis
No kreisās: Vilnis Vējš, Ivars Drulle un Andis Sīlis

Gandrīz komikss

Ja pareizi atceros, tu, Andi, biji kaislīgs debatētājs arī par Okupācijas muzeja ēkas piebūvi. Bet nu piekritīsi – tagad tas komplekss izskatās jau trīsdaļīgs: tur ir tumšais vara krāsas vecais korpuss, ir baltais, kurš nav tīri balts, bet pelēcīgs, un ir šis sarkanais – tā izskatās pēc trīsdaļīgas kompozīcijas, kurā apjomi ir viens par otru zemāki.

Andis Sīlis: Es jau toreiz teicu un cīnījos, cik nu varēju, pret Birkerta iecerēto piebūvi, jo tas, par ko es brīdināju, šobrīd ir acīmredzams. Vairs neatceros, kurai varai bija vēlme [tur] uzbūvēt Tautas namu – tādu milzīgi garu verķi vertikāli. Tagad tas verķis ir nogāzts garšļaukus un, nākot no Daugavas puses uz Vecrīgu, tas ir tāds milzīgs baļķis tev priekšā, kurš aizsedz skatu un pilnīgi neiederas vēsturiskajā vidē. 

Lai nu kur, bet viduslaiku vecpilsētā šāds milzīgs garš klucis neiederas nu nekādi...

Nerunājot nemaz par to, ka tā "baltā nākotne" izrādās tumšāka par betona apdares plāksnēm, kas ir uz laukuma – "tumšā pagātne, kas balstās uz nākotni". Tur tā metafora un filozofija, kas apkārt, manuprāt, ir riktīga kļūda.

Vilnis Vējš: Ivar, vai ar tavu tēlnieka izjūtu piemineklis pilda savu pamatfunkciju? Proti, vai tas aizkustina mūs, vai aicina atcerēties upurus? Man šķiet, ka tur ir kaut kas mazliet pavēss gan tajā divu krāsu sarkanajā apdarē, gan lāzera griezumā tēraudā. Es tā kā labprāt būtu gribējis redzēt cilvēka rokas pieskārienu, bet saprotu arī tā laika kultūras ministres Helēnas Demakovas ideju, ka jāievieš laikmetīgās formas, un tas varbūt ir izdevies.

Ivars Drulle: Es šajā laukumā pārāk bieži neatrodos, jo ir iespēja strādāt attālināti, tāpēc daudzas lietas savā ziņā varu redzēt ar svaigu aci un distancēti, lai gan visi objekti ir it kā sen zināmi.

Nupat izstaigāju šo vietu un man pēkšņi saslēdzās, ka tieši

šajā laukumā, ieskaitot gan Rātsnamu, gan Strēlnieku laukumu, savā ziņā ir redzama visa mūsu Rīgas vēsture. Tur veidojas tāds kā komikss:

ka no sākuma mums ir problēmas ar zobenu – tas ir atnācis, ar kaut ko dzīvojies, tad bērniem ienācis prātā, ka vajadzētu eglīti. Tur tad nolikta pirmā Ziemassvētku eglīte. Un tad – hops! – uznācis karš un parādījušies strēlnieki, kuri nākuši sargāt. Pēc divdesmit gadiem viņiem sanāk baigās ziepes – viņus paņem un izsūta, un viņu sievas šuj tos lakatiņus, kas redzami piemineklī. Tagad pienākusi baltā, skaistā nākotne – tas baltais, tā saucamais Nākotnes nams. Un tad nu, lūk, mēs tā kā raugāmies nākotnē. Tas viss kaut kādā ziņā ir kuriozs.

Pilnīgi noteikti nevaru, nostājoties šī pieminekļa priekšā, sevī iedarbināt tās stīgas vai frekvences. Es vienkārši redzu visu to kompleksu, kurš man liekas dīvains.

Vilnis Vējš: Ahā, mēs abi esam kritiski. Andi, kā tev ar emocijām šajā lietā?

Andis Sīlis: Es piekrītu Ivaram, jo tādu postmodernisma savārstījumā kokteili, kāds sanācis mūsu Rātslaukumā, pilnīgi droši citur Eiropā nezinu. (..) Ēkas, kas pēc padomju laika tur sāka parādīties, formāli bija ar visām postmodernisma arhitektūras pazīmēm, bet tagad jau tas postmodernisms pārcēlies konceptuālā, filozofiskā līmenī:

viss tur kaut kādā ziņā ir feiks – replikas un formas, kas tur tiek lietotas, ir vienkārši tāda kakofonija...

Kad atbrauc ciemos arhitekti no ārzemēm, aizvedu viņus uz to laukumu, un tur mierīgi varu izstāstīt visu valsts vēsturi. Sevišķi interesants ir fakts, ka padomju modernisma arhitektiem – Okupācijas muzeja autoriem Dzintaram Dribam un Gunāram Lūsim-Grīnbergam – taču "ceka" (Centrālā komiteja) spieda likt šo ēku virsū tieši Melngalvju nama pamatiem, lai to nevarētu nekad atjaunot! Tas bija vesels ļembasts, arī tauta kaut kādā veidā iesaistījās, un viņiem izdevās par tiem dažiem metriem nobīdīt.

Tā spriedze, kas tagad ir starp Melngalvju namu un to [Okupācijas muzeja] klucīti... Tādā ziņā ļoti interesants arhitektūras objekts! Cita lieta, ka gaume šajos laikos mums bijusi stipri apšaubāma, tāpēc, manuprāt, sanācis apbrīnojams rasols.

Memoriāls padomju okupācijas upuru piemiņai "Vēstures taktīla" Strēlnieku laukumā
Memoriāls padomju okupācijas upuru piemiņai "Vēstures taktīla" Strēlnieku laukumā

No sliktiem piemēriem jāmācās

Vilnis Vējš: Ko mēs no tā varam mācīties jeb ko mēs ar to varam iesākt? Jo droši vien, ka viss šis komplekss jeb laukums nav gatavs. Tāpat nesen uzradusies "Arhis Arhitekti" viesnīca, kura ir tumši pelēkā krāsā un monumentalitātē pārspēj pilnīgi visu, ieskaitot Melngalvju namu. Pat nabaga strēlnieki nobāl jaunā pieminekļa sarkanuma priekšā. Tur ir ļoti daudz neatrisinātu lietu. Vai ir kaut kādi ceļi, kā varētu šo vidi harmonizēt – varbūt izstrādāt kādus rituālus, apgaismojumus? Varbūt mums vienkārši jātiek vaļā no savas ironijas un jābūt iejūtīgākiem?

Andis Sīlis: "Arhis" viesnīca vēl nav pabeigta, tur būs vēl brandmūri, vismaz no Vecrīgas puses noteikti nāks jauns apjoms. Bet tas arī ir viens no dīvainākajiem konceptiem. Fasāde veidojusies tā, ka viņi paņēma pamata plānu, pacēla to perpendikulāri, un no tā radās fasādes ideja un metafora, kas arī ir ļoti dīvains paņēmiens un, varētu pat teikt, arī kaut kādā ziņā postmodernisks formas meklējums. Darīt tur nevar neko, jo skaidrs, ka ēkas neviens nost nejauks un pārtaisīt tās nevar, jo tās ir salīdzinoši svaigi būvētas.

Domāju, ka varbūt mūsu pēcteči pēc pārsimt gadiem tajā laukumā noķers kādu kaifu, jo varēs visiem pastāstīt, kāds sviestains laiks bijis tajā pēcpadomju periodā līdz 2020. gadiem...

Nedomāju, ka tur radikāli jājaucas iekšā. Bet pagaidām skatos uz tūristu sejas izteiksmi – viņiem ir tādas milzīgas, apaļas acis, jo viņi tiešām nesaprot, kur viņi nonākuši. Jo tur kaut kas ir par mūsu vēsturi. It sevišķi tādā kontekstā, ka tiešām – viens memoriāls tādiem cietušajiem, otrs – okupētajiem. Saprotu, ka valstsvīriem ir ļoti izdevīgi oficiālo delegāciju tepat Vecrīgā izvadāt kājām, nostāstīt to tekstu par mūsu ciešanām un tā tālāk, bet nedomāju, ka šī funkcija būtu jārealizē pašā pilsētas kodolā.

Vilnis Vējš: Nevaru nepiekrist. Atceros, ka pieminekļa autors Kristaps Ģelzis arī vienu brīdi nostājās pozīcijā, ka memoriālo funkciju vajadzētu pārcelt uz bijušo "čekas" namu Stabu ielā. Tomēr esam pie tāda risinājuma, kāds pieņemts. Vai šajā visā, kas nu tagad te ir sabūvēts un sataisīts – Ivar, tu kā vizionārs: tu redzi kaut kādu veidu, kā ar to mēs varam sadzīvot? Kā mēs to varam apdzīvot vai varbūt izsludināt, ka kādu brīdi liekam šo vietu mierā un "neglābjam" ar kādu objektu... Vai arī tieši otrādi – varbūt vajag aizcelt kādu korpusu priekšā Daugavai, pārbūvēt Tehnisko universitāti, bijušo poliklīniku?

Ivars Drulle: Mūsu sarunā jau bija jautājums, vai šo vietu iespējams kaut kā humanizēt vai harmonizēt ar apgaismojumu vai kaut kā visu sakārtot tā, lai tas viss būtu kā laba stila kompozīcija. Pirmkārt,

arī mana pašreizējā darbavieta – Rīgas dome – ir dīvains postmodernisma izstrādājums: tā ir it tā kā veco laiku rātsnams, bet ar ļoti jocīgu līku jumtu un telpu krāsojumiem, kas ir no veca laša toņa līdz maltās gaļas tonim ar nejēdzīgu telpu izkārtojumu un spīdīgām granīta flīzēm. Un tas viss ir komplektā ar to, kas redzams ārā ar šiem dažādajiem pieminekļiem, kas sacepti dažādām vajadzībām. Domāju, ka šeit nav vajadzības ne kaut ko mierināt, ne harmonizēt.

(..) Mums ir skaisti citi skvēriņi – piemēram, pie Doma baznīcas Herdera laukums. Tāpēc domāju, ka šai jābūt tādai kā postmodernisma kiča zonai. (..) Bija tāds teiciens: ir deviņdesmitie gadi, kuri modes sakarā labāk lai nekad neatgriežas. Bet tie kaut kad ir bijuši. Tā arī es domāju par šo visu – tas viss ir bijis, bet labāk, lai nekad nekas tāds nākotnē neatgriežas.

Andis Sīlis: Tieši tā, no sliktiem piemēriem jāmācās, un humanizēt to laukumu nekādā veidā nevarēs, kamēr nebūs sakārtota telpa. Agri vai vēlu droši vien kaut kas parādīsies Daugavas pusē, lai vismaz novāktu to tehnisko problēmu –

tur mūžīgi ir tāds caurvējš, ka nevienam cilvēkam negribas neko citu kā vien pēc iespējas ātrāk pārskriet šai vietai pāri. Tāpēc laukums humanizēsies tikai tad, kad cilvēkiem tur patiks atrasties.

Bet nestādos priekšā, kuram tur patiktu atrasties, ja visa tā ciešanu padarīšana bliež pa smadzenēm, jo puse no laukuma šobrīd veltīta tikai skatam atpakaļ – kā mūs, nabadziņus, represēja, okupēja un tā tālāk. (..) Labi, delegācijām tas ir saprotams, bet kāpēc cilvēkiem ikdienā šo laukumu lietot? No otras puses – mēs te visu laiku runājam, ka viss slikti. Bet, saglabājot ironiju, es biju šausmīgi priecīgs, ieraugot to, kas Kristapam Ģelzim ir sanācis. Pirmkārt, nepiekrītu, ka granīts ir sarkans – tas ir sarkanbrūns. (..) Bet kas man sagādāja patiesu prieku – gribēju Kristapam piezvanīt un paprasīt, vai viņš ir izrēķinājis šo efektu vai nav – ja esat ievērojuši, tad notiek optiska halucinācija, skatoties uz paternu jeb rakstu. Respektīvi, viss, kas tur ir darīts, ir ortogonāls – tur ir tikai kvadrāti un taisnstūri. Bet, kad tu no Rātsnama puses tai sienai tuvojies, pēkšņi parādās rinķi, un, kā jebkurā optiskā efektā, riņķi sāk kustēties!

Un ideja par to, ka mums tā vēsture un ciešanas ir zināma halucinācija, ka netiekam no tās vaļā, manuprāt, šeit materializējusies vienkārši ģeniāli.

Beigās izdomāju Kristapam nemaz nezvanīt – lai saglabājas intriga, jo es pat nezinu, vai to var izrēķināt. Bet tas ir tiešām unikāls efekts – ka skaties tikai uz kvadrātiem un perpendikulāri, bet, paejot vai nākot klāt, rodas sajūta, ka viss ir apaļš un viļņojas...

Memoriāls padomju okupācijas upuru piemiņai "Vēstures taktīla" Strēlnieku laukumā
Memoriāls padomju okupācijas upuru piemiņai "Vēstures taktīla" Strēlnieku laukumā

Pieminekļu padomes funkcija – formāla 

Ir skaidrs, ka šis piemineklis paliks mūžīgi, jo tāda ir publisko mākslas darbu sūtība un būtība – ja reiz viņi dabā ir parādījušies, jebkuri mēģinājumi tos aizvākt nebeidzas labi. Bet kā mēs varētu nonākt pie labākiem rezultātiem? Es zinu, ka šeit viss notika pa punktiem – bija konkurss, un ne jau pirmais, kā Ivars atzīmēja. Cilvēki konkursā piedalījās, vinnēja, laikam bija arī naudas balvas. Andi, tu savukārt esi teicis, ka ar demokrātiju vai kopus lemšanu arhitektūrā ne pie kā laba netiksim. Vai pašās procedūrās ir kaut kas ņemams vērā, lai, nākamo lielo pilsētas vaibstu ievelkot, mēs to izdarītu ārkārtīgi labi – tā, ka prieks?

Ivars Drulle: Šobrīd esmu Pieminekļu padomē – tā ir struktūra, kas izskata piedāvājumus, kādi varētu būt pieminekļi Rīgas pilsētvidē un dažādās citās vietās. Esot šajā kompānijā, redzu dīvaino situāciju – kā tas viss rodas. Sākumā ir kaut kāda cilvēku grupa jeb iniciatīvas grupa, kuriem ir kāda vēlme – viņi grib kaut ko izdarīt – vai tā ir valsts vai ministrijas. Tad notiek konkurss un parādās mākslinieki. Viss notiek, un beigās Pieminekļu padome, kurā ir virkne ļoti jaudīgu, sakarīgu un gudru cilvēku, pilda tādu kā konsultatīvu funkciju – mēs vienkārši beigās pasakām – jā vai nē, patīk vai nepatīk, bet nekādā veidā to nostopēt vai apstādināt nevaram. Es tagad tur esmu sācis darboties, un tas ir tas, ko mēs, jaunie cilvēki, kas tur ievēlēti, saredzam kā kliedzošu muļķību.

Es tagad sāku saprast, kāpēc Rīgā ir vesela kaudze ar dīvainiem pieminekļiem.

(..) Saprotu, kā tie radušies – ka tai pašai Pieminekļu padomei vai Rīgas pilsētai nav bijis nekādas vīzijas. Un otrs ir tas, ka ir kaut kādas cilvēku grupas, kas to ļoti ātri visu izsit cauri, – novelk palagu un – te nu viņš ir, ņemiet par labu.

Andis Sīlis: Es neesmu tik skeptisks pret konkursu ideju kā tādu, vienkārši šajā gadījumā ir diezgan objektīvi iemesli, ka nevari strādāt ar telpu, nezinot tās kopējo tēlu nākotnē. Šobrīd ne arhitektiem, ne pilsētas attīstītājiem, nevienam nav pilnīgi nekādas nojausmas, kā ar to laukumu jēdzīgi rīkoties. Iemācīties no šī gadījuma mēs varam tikai to, ka vai nu mēs par 99% kļūdīsimies un, ja sanāks, tā būs drīzāk laime, vai arī gluži otrādi – negrābstīsimies gar vietām, kur nav redzama nākotnes vīzija un nākotnes plāns, kas tur būs pēc 50 gadiem. Un šobrīd neviens to nevar pateikt. Attiecīgi – ir, kā ir. (..)

Tevis teiktas nemodina optimismu, ka publiskā vide varētu būt kvalitatīvāka.

Andis Sīlis: Nu, nē – ir taču mums Rīgā vesela kaudze vietu, kas sasniegušas zināmu telpisku pilnību! Un kāpēc tur neielikt vienu odziņu jeb pieminekli, jo māksla ārtelpā – tas ir ļoti vērtīgs investīciju vai pilsētvidi uzlabojošs objekts, kas cilvēkiem kā reiz ļauj identificēties ar konkrēto vietu. Ir pietiekami daudz pieminekļu vai skulpturālu veidojumu, kas uzlabojuši konkrētu vietu.

Viss rotē ap Brīvības pieminekli

Es te gan pievienotu drusku skepses, jo nevaram apiet ziloni trauku veikalā, kas attiecināms uz Kristiana Brektes sienas gleznojumu. Kad saņemu [sev adresētu] jautājumu, kāds tad ir neatkarīgo profesionāļu viedoklis, es patiešām atsakos atbildēt, un es paskaidrošu, kādēļ. Šeit nav runa par mākslinieka rokrakstu un mākslinieka gribēšanu un ko tādu, bet tieši par institūcijām un organizācijām, kas šo projektu virzījušas. Mēs zinām, ka virzījusī organizācija ir tuvos politiskos rados ar ietekmīgām personām, un es katrā ziņā nebūšu tas, kurš aizstāvēs šo mākslas darbu, ja man par to nemaksā, jo zinu, ka veselam baram PR speciālistu par to maksā... Tā ir mana īsā atbilde. Un šeit mēs kļūstam atkarīgi ne tikai no sabiedriskajām organizācijām un iniciatīvām, bet arī no ļoti masīvām sabiedrisko attiecību un citu projektu naudas plūsmām. (..) Bet interesanti, ka tu, Andi, pieminēji, ka daudzās vietās publiskās mākslas darbi nāk par labu. Man šķiet, ka tie koncentrējas Rīgas centrā. Mūsdienu tēlniekiem ir vēlēšanās izpausties tajās vietās, kurās jau ir gatava ainava un pieminekļu netrūkst. Bet varbūt, ka tieši Imantā, Zolitūdē, Ķengaragā un citviet šie objekti – laikmetīgie, īslaicīgie vai pat ilgstošu laiku pastāvošie – varētu darīt daudz vairāk laba? Ivar, kāds tavs viedoklis?

Kristiana Brektes darbs uz Rīgas 40.vidusskolas sienas
Kristiana Brektes darbs uz Rīgas 40.vidusskolas sienas

Ivars Drulle: Atkal jāpiemin Pieminekļu padome, kur mēs saņemam iesniegumus par dažādiem pieminekļiem, kuri varētu būt Rīgas pilsētvidē.

Un faktiski simtprocentīgi viss, ko esmu redzējis, ir tikai un vienīgi kanālmalā, pie Centrālās stacijas, uz Aspazijas bulvāra. Viss ir divsimt metru ap Brīvības pieminekli, jo visi grib sasniegt maksimālo auditoriju!

Protams, es tam klaji esmu pret. Ir jāievieš kaut kāds moratorijs, ka tieši šajos pārsimt metros ap Brīvības pieminekli neko nerokam un tās tonnas ar betonu nelejam zemē iekšā.

Nesen biju pie Gaiļezera slimnīcas, un tur uzbūvēts ļoti liels, skaists vides objekts, patiešām izcils – tāds kapara kalums. To tagad mēģinu "pilināt" – ka mums ir jātaisa kaut kur ārā, jo Rīga nav tikai centrs gar kanālmalu. Tas ir tas, ko nespēju pārdzīvot.

Andis Sīlis: Bet kāpēc mēs atkal automātiski sākam runāt par pieminekļiem?! Kāpēc mums ir tā pieminekļu, mirušo, vēsturiskā, atceres ligma, kas velkas mums līdzi, jo normālas pilsētas un normālas nācijas būvē mākslu, kas ir pilsētvides obligāta sastāvdaļa. (..) Pirmkārt, nav jau viss tikai Vecrīgā – ir taču arī Grīziņkalns, kur ir veidojumi, kaut kas jau parādās arī apkaimēs – tas ir labi, tas jāatbalsta un jāstimulē.

Runājot par Brektes gadījumu, esmu drīzāk pozitīvi noskaņots, jo vecās kultūras attīstības valstis, kas ir pieradušas pie eksperimentiem gan arhitektūrā, gan mākslā – viņu tolerance ir par kārtu lielāka. 

Viņi ir pieraduši, ka parādās dīvaina arhitektūra, dīvaina māksla, ka pilsēta visu laiku mainās.

Jā, ne visi ir sajūsmā par to, kas radies konkrētajā vietā, bet tas pilsētniekus pieradina un dara atvērtākus. Un tas jau ir mākslas uzdevums, un, manuprāt, Brekte to brīnišķīgi izpildījis. Pat ja tas zināmā sabiedrības daļā izsaucis kādu negāciju, tas ir labi, nevis slikti – cilvēku tolerances līmenis būs cits. Un tas jau nav mūžīgi. Atšķirībā no Okupācijas muzeja to agri vai vēlu var pārtaisīt, novākt un nolikt citā vietā un tā tālāk.

Baidos, ka tieši šis būs mūžīgi, jo te tiek pacelts karogs par cenzūru. Katrā ziņā mani neiepriecina, ka mums šis arguments par sabiedrības audzināšanu jāsāk ar tādu darbu, ko nevaru uzslavēt ar tīru sirdsapziņu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti