Mūsu leģendas

Zemes mūžs beidzies – sākusies leģendas dzīve. Režisors Uģis Brikmanis

Mūsu leģendas

Dzejnieks Jānis Peters par Krišjāni Baronu un folkloras vilni 80. gados

Rundāles pils direktors Imants Lancmanis: Esmu bijis samērā mērķtiecīgs

Rundāles pilskungs Lancmanis: Ar spokiem man nav veicies, bet soļus esmu dzirdējis vairākkārt

Šobrīd pie Rundāles pils notiek vērienīgi darbi – tiek īstenots projekts par vēsturisko augļu dārzu atjaunošanu. "Izrādās, ka grāvenšteini un sīpoliņi bijuši jau toreiz,” pasmaida šarmantais pilskungs Imants Lancmanis. No nākamā gada janvāra viņš šeit būšot brīvprātīgā statusā: "Nākšu uz pili un darīšu to, ko neesmu paspējis. Pats galvenais – jāuzraksta Rundāles pils monogrāfijas trešais sējums, un tas ir ļoti grūts – tā ir pils restaurācija.”

"Var teikt, ka visa mana dzīve bijusi vienveidīga un vienmuļa, jo neesmu meklējis piedzīvojumus vai dažādību," atzīmē Rundāles saimnieks. "Man pietika dzīvot tajā pasaulē, ko biju radījis savā galvā. Pietika aiziet uz Vecrīgu, Lielajiem kapiem vai pasēdēt Rīgas Domā, lai radītu kustīgu tēlu pasauli, pilnu ar darbojošamies personāžiem. Tas izskaidro mana mūža gājumu – es biju samērā mērķtiecīgs.”

Viņš neslēpj, ka jau kopš bērnības zīmējis pilis un īpaši interesējies par piļu vēsturi. "Ilgu laiku bija saglabājies dēlis, kur esmu zīmējis īstu pili – ar torņiem, kuru augšā - dzeguļi.

Kad māte parādīja Rundāles pils fotogrāfijas, biju ļoti vīlies un teicu – tā nav nekāda pils, bet gan liela māja!

Vēl nezinādams, ka šī māja kļūs par manu likteni,” nopūšas Lancmaņa kungs.

Pasmagi soļi Baltajā zālē

Pirmo reizi Rundāles pili Imants Lancmanis ieraudzījis 1958. gadā, 17 gadu vecumā. No netālajām vecmāmiņas mājām atminies ar divriteni. Vienā pusē bijusi skola, un visu raksturojis vārds "nolaistība". Otrreiz ieradies 1962. gadā kopā ar kolēģi Mārci Leopoldu Kļaviņu. "Bijām te kā studenti – nakšņojām uz grīdas, mazā telpiņā. No rīta, kad bija jau gaišs, dzirdam: aiz telpām atveras ieejas durvis, kas ved Zelta zālē, un iekšā nāk smagi soļi. Tie iziet cauri Baltajai zālei un apklust.

Biju jau sagatavojies, ko teikšu, bet… soļu vairs nebija. Varu apzvērēt! Man gan ar spokiem pilī īpaši nav veicies, neviens nav parādījies, bet soļus esmu dzirdējis vairākkārt – tie ir samērā smagi un apstājas pie blakustelpas sliekšņa.

Reiz viens restaurators naktī strādāja, un bija tas pats – soļi ienāk Baltajā zālē un apklust. Otrā rītā viņš aizbrauca – teica, ka nervi netur.”

Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis.

Trešā reize, kad Lancmanis ieradies Rundālē, bijusi ļoti amizanta. "Tas bija drīz pēc skandāla – Hruščova kampaņas, ka nevajag aizrauties ar piļu restaurācijām, bet jāceļ mājas darbaļaudīm. Pilī bija ielikta viena persona, lai nevienu tajā nelaistu. Atbraucām abi ar Mārci, viss viss aizslēgts, stundu viņu lūdzāmies, un viņa mūs neielaida. Toties vēlāk es viņu pieņēmu darbā tajā pašā amatā, jo viņa bija parādījusi savu apzinīgumu un konsekvenci!”

Tomēr izšķirošais brīdis, kad Lancmanis te ieradās uz palikšanu, pienāca 1963. gadā. "Bauskas muzeja direktors Laimonis Liepa mums abiem ar Mārci piedāvāja kļūt par jaundibinātās filiāles jeb Rundāles pils līdzstrādniekiem. Tā nu kļuvām par Bauskas Novadpētniecības un mākslas muzeja līdzstrādniekiem – bijām 3. kursa studenti. Apmetāmies šeit 1964. gada aprīlī, un tikai 1966. gadā pabeidzu akadēmiju. Sākumā strādājām tīri teorētiski – jo restaurācijai naudas nebija nemaz, Rīgā sēdēja briesmīgais Pelše, bet 1965. gadā situācija mainījās," stāsta Lancmanis.

"Rundāles pili izglāba tas, ka tās autors autors bija Rastrelli – Padomju Savienībā pazīstams vārds, un mēs ar Mārci teorētiski uzzīmējām muzeja nākotnes vīziju. Kas dīvainākais – diezgan precīzi!"

18. gadsimts bez ūdens un ar sirsniņmājiņu

Līdz 1966. gadam Lancmanis pilī uzturējies epizodiski – galvenokārt vasarā. "Kādu laiku dzīvoju hercoga garderobē ar saulīti griestos, gulēju lielā Bīdermeijera gultā, lūrēju griestos un domāju, kā tam visam būtu jāizskatās. Kad parādījās Ieva (Imanta Lancmaņa dzīvesbiedre), nogājām lejā. Dzīvojām vietā, kur tagad atrodas restorāna virtuve. Līdz pat 1978. gadam, kad muzejam uzbūvēja jaunu dzīvojamo ēku, piedzīvojām īstu 18. gadsimta realitāti – bez ūdens un kanalizācijas. Sirsniņmājiņa bija parkā, kur pa kreisi tagad rožu dobes – sevišķi krāšņas… Aukstums bija šausmīgs, vienīgā izeja bija kalnu saulīte, temperatūra – ne augstāka par 13 grādiem. Bet jaunībā jau palien zem deķa un visu uztver viegli.”

Rundāles pils direktors neslēpj – daudzās situācijās jutis, ka visu vada palīdzīga roka. "Tas tā ir. Bez kādas mistikas – to nevar nejust!

Esam jutuši mijiedarbību ar pili – Ieva, kura šajās lietās bija īpaši jūtīga, ilgu laiku teica, ka pils negrib mūs pieņemt, ka tā atgrūž. Un patiesi: pils tēls bija drūms, it kā cilvēks uz mums skatītos.

Un tad pils mūs pieņēma! Un tās prominences grib ļaut tai atdzimt! 20. gadsimtā tā tik daudz demolēta, no 1945. līdz 1953. gadam tur bija graudu noliktava – tieši uz parketa graudi… Mēs jutām tās labvēlību. Kā sacīja Ieva – mēs neizvēlamies labo, labais izvēlas mūs, un arī brīžos, kad bija ārkārtīgi grūti, jau sākām gaidīt risinājumu, un izeja nāca. Tā pati krīze, kas bija 2009. gadā, mūs ļoti smagi skāra. Šķita, ka nekad neattapsimies, bet viss atgriezies savā vietā. Varam nopelnīt, pirkt eksponātus.”

Gleznas, grāmatas un pils ziemā

Kad pils mani paņēma savā varā, nācās dalīties. Kā students biju iemanījies ar to sadzīvot, kaut tās ir ļoti atšķirīgas lietas – glezniecības studijas un vācbaltiešu apcerējumi. 70. gados kādu brīdi domāju, ka gleznošana jānoliek malā. Tikai ļoti pakāpeniski atgriezos, jo jutu, ka citādi var sajukt prātā. Ja pilī pārguļ, jūti, kā viņa uz tevi spiež – tā ir masa. Ja lejā guli un uzkāp tikai pa trepēm, nevari pa īstam tikt projām. Ir jābūt vēl vairāk ārā no tās. Tāpēc 1978. gadā pārcēlāmies pāris kilometru tālāk.”

Rundāles pils muzeja direktors Imants Lancmanis.

Otra Lancmaņa aizraušanās ir grāmatas. "Brāļus Karamazovus” izlasījis jau 13 gadu vecumā un vasarās gaidījis lietavas, lai tikai varētu uzkāpt bēniņos un palasīt. "Grāmatu lasīšana manī jau no bērnības veidoja vienvirziena interesi par vēsturi un mākslu. No otras puses – grāmatas mācīja to visu realizēt, mācīja apņēmību, neatlaidību.

"Var teikt, ka visa mana dzīve bijusi vienveidīga un vienmuļa, jo neesmu meklējis piedzīvojumus vai dažādību,” šodien saka Lancmanis.

Un vēl viņš mīl visus gadalaikus. "Ja nu vienīgi ziema beidzamajā laikā kļuvusi mazliet apnicīga.

Taču ziemā pilī ir ļoti noslēpumaini... Viss ir klusinātu gaismu pilns, soļi atbalsojas. Tāpēc parasti visiem saku: ja grib redzēt dārzu, jābrauc vasarā, bet, ja pili – janvārī vai februārī.

Jo laiks kļūst neskaistāks, jo pils ir tukšāka, vairāk sev piederoša. Janvāris jau no seniem laikiem bijis laiks, kad ļoti labi varu koncentrēties tumsā – vasara tam pārāk nemierīga. Protams, tad varu daudz fotografēt, kas manā mūžā ieņem ļoti lielu vietu. Pavasaris ir burvīgs, ļoti patīk rudens – tam ir brīnišķīga melanholiska noskaņa."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti