Ratas ir pārliecināts, ka Rīgai ir lieliska iespēja būt veselīgam, radošam, ekonomiski aktīvam Baltijas reģiona centram. Tam jārada atbilstošs infrastruktūras nodrošinājums ar atbilstošu pilsēttelpas kvalitāti. Bez tam pilsētas nākotnes vīzijai nav jānāk no augšas, tai jānāk no apakšas un jāatspoguļo sabiedrības vajadzības, un te labs sabiedrotais var būt apkaimju biedrības.
Ilze Martinsone: Arhitekta dienesta vadītāja izvēles process bija garš, komplicēts un no profesionāļu puses tiek arī kritizēts par necaurspīdīgumu un vēl par visu ko. Bet tas ir konkursa rīkotāju, ne tavs jautājums. Mēs esam ļoti priecīgi, ka tu mums beidzot esi, un, kā saprotu, man ir tas gods un laime būt pirmajai, kas "izrāvusi" tevi uz interviju, jo šobrīd esi burtiski uz izķeršanu... Pirms sāku tev uzdot jautājumus par jauno darbu, gribu tev pajautāt: tu esi ļoti, ļoti ilgi bijis ārpus Latvijas: kāda ir tava līdzšinējā profesionālā pieredze un ko tu tik ilgi tālās zemēs esi darījis?
Pēteris Ratas: Pieredze bijusi ļoti daudzveidīga un krāsaina. Tas varbūt ir labākais un svarīgākais pienesums, ko es varētu dot Rīgai. Zinu, ka būs arī jautājumi par to, vai šī pieredze tiešām ir pielietojama arī šeit. Piemēram, man ir Ķīnas periods Šanhajā un Ņujorkas pieredze. Domāju, ka [derēs] noteikti!
Jā, mūsu Rīga nav ne Šanhaja, ne Ņujorka, bet katrai vietai ir sava identitāte, savs mērogs, savas vērtības. Svarīgākais ir mūsu sapratne – ko mēs darām, kā mēs darām, mūsu inteliģence un kapacitāte. Man ir pārliecība, ka to es varētu dot.
Tai pašā laikā, kamēr biju projām, domas un sirds piesaiste vienmēr bijusi pie Rīgas, jo esmu uzaudzis kā rīdzinieks, izsenis dzīvojis Elizabetes ielā, un atceros savu skolas laiku, kad lasīju Broces grāmatu ar zīmējumiem, vakaros staigāju pa Vecrīgu un meklēju viņa minētās ēkas. Tā ka sasaiste ar Rīgu ir ļoti cieša.
Katrai vietai savs mērogs un unikalitāte
Kā tu Rīgā jūties pēc milzīgajiem Ņujorkas un Šanhajas mērogiem? Kāda tev izskatās Latvijas situācija no lielo mērogu perspektīvas?
Viss ir relatīvi. Mums nevajag uz sevi skatīties no augšas. Kā jau tikko teicu, katrai vietai ir savs mērogs un sava unikalitāte. Nav jābūt lielākam par pārējiem, lai pierādītu sevi. Rīgā ir savas vērtības, Latvijā ir savas vērtības, mums tās pašiem jāapzinās, jāizkopj un jāciena. Ja skatāmies uz sevi pozitīvi, jā, mēs daudz ko varam, mums nav jākaunas par sevi ne drusku!
Gribi teikt, ka tagad nejutīsies ierobežots kā mazā provinces pilsētiņā?
Es uz to tā neskatos. Protams, jāpierod. Bet katrā vietā jau ir savi ierobežojumi – arī lielā pilsētā ir savi ierobežojumi. Reizēm tieši otrādi – [arī mazā pilsētā] tu nedabū mieru un klusumu, kas arī ir vērtība. Bet tas ir tāds līdzsvars dzīvē – katrā vietā ir kaut kas unikāls, un domāju, ka šis jautājums ir relatīvs: svarīgi, kā mēs uz to skatāmies. Es skatos pozitīvi.
Izpratne par to, kas ir pilsētas arhitekts un kādi ir viņa pienākumi, gadsimtu gaitā stipri mainījusies. Pirmais oficiālais Rīgas pilsētas arhitekts bija Johans Daniels Felsko. Tas bija 19. gadsimts, un tolaik arhitekta pienākumi bija pilnīgi citi: arhitekti paši tobrīd daudz projektēja gan lielas sabiedriskas ēkas un, kas pats interesantākais, arī absolūti utilitāras lietas – piemēram, noliktavas. Tas bija viņu tiešais darbs. Arhitekts Reinholds Šmēlings mums atstājis mantojumā veselu virkni ar skolas ēkām, ar kurām tagad varam lepoties. Kad pēc ilgāka pārtraukuma mūsdienās šāds pilsētas arhitekta amats tika atjaunots, šo amatu kā pirmais ieņēma Jānis Dripe: tad šis amats vairāk bija vērsts uz reprezentāciju, arhitektūras popularizēšanu, dažādu izdevumu izdošanu. Šobrīd situācija ir mainījusies un mainījies arī pats dienests: vairs nav Pilsētas arhitektu birojs, bet gan dienests, un tas nozīmē pilnīgi citus pienākumus. Gribu cerēt, ka tu zini, kādi ir tavi amata pienākumi, jo iepriekšējā konkursa pretendenti sūdzējās, ka viņi pat nav iepazīstināti, kādi tad būs šie pienākumi. Kādi īsti ir pilsētas arhitekta dienesta vadītāja pienākumi?
Man ir vairāki pienākumi. Pirmais – rūpēties, uzturēt un virzīt pilsētas arhitektonisko kvalitāti, publiskās telpas kvalitāti: tas ir ļoti būtisks faktors. Vēl ir darbs iekšējā pilsētbūvniecības padomē, kurā tiek risināti svarīgi pilsētbūvniecības jautājumi, izskatīti lieli priekšlikumi: padome no vispārīga skatupunkta dod vērtējumu par priekšlikumu ietekmi, kvalitāti uz pilsētvidi no arhitektu jeb šajā brīdī jau jāsaka – no daudznozaru komandas, jo mūsu komandā ir gan ainavu arhitekti, gan pilsētas dizainere, tā ka mums būs plašāks skatījums uz pilsētas arhitektonisko kvalitāti. Protams, ir arī administratīvas lietas, kas jādara, bet domāju fokusēties uz būtiskākajām lietām. Kopumā mūsu pienākums ir rūpēties par to, kāda ir pilsēta no arhitektu skatpunkta.
Pilsētas arhitekts kā diriģents
Tu teici, ka primārais uzdevums – rūpēties par pilsētvides kvalitāti un kvalitatīviem projektiem. Vai tavai balsij būs konsultatīvs raksturs vai arī tev piederēs veto tiesības, lai nobremzētu kaut ko, kas liksies absolūti nepieņemams?
Tā kā esam daļa no Rīgas domes Attīstības departamenta, mums būs sava balss gan Būvniecības padomes sēdēs, gan arī Pilsētbūvniecības padomes sēdēs – domāju, tādā ziņā mums būs stingrāka ietekme. Bet šeit gribētu atgādināt vēl citu aspektu.
Pilsētu jau nerada pilsētas arhitekts. Pilsētas arhitekts ir vairāk kā tāds diriģents jeb kā galerijas kurators: mākslu jeb pilsētu jau veido atsevišķi projekti, privātā tautsaimniecības iniciatīva, kas investē un veido ēkas: vai nu tā būtu atsevišķi izdalāma māja vai kāda liela centra celtne.
Mūsu uzdevums – meklēt tajā visā saskaņu un uzturēt pilsētas vērtības šajos procesos.
Šeit varbūt jāuzsver vēl viena lieta – ka pilsētas jauno arhitektu mēs nevaram uztvert kā laimes lāci, kas atrisinās visas samilzušās problēmas. Arhitekta profesija jau vispār ir kā diriģentam; arhitekts viens parasti nestrādā – viņam ir vesela komanda, tas ir komandas darbs. Tad, kad tu vēl tikai pretendēji uz šo amatu reizē ar citiem konkursa dalībniekiem, katrs no jums prezentēja savu redzējumu. Kādu tu gribētu redzēt Rīgu pēc divdesmit, trīsdesmit gadiem? Tev ir pasaules pieredze – tu esi redzējis, kas ir labi un kas ir slikti. Kas būtu tas, uz ko mums tiekties un ko mēs reāli varētu iegūt?
Mums jābūt ambicioziem. Pilsētas attīstās un aug lēnām, zināms laiks tam ir vajadzīgs. Tas nenotiek desmit gadu laikā. Tas arī saistīts ar ekonomiku un tautsaimniecību, tāpēc mums jābūt saprātīgiem, ko varam sagaidīt. Ja skatāmies piecdesmit gadu horizontā, domāju, ka Rīgai ir ļoti labas iespējas kļūt kā veselīgam, pozitīvam, radošam, ekonomiski aktīvam reģionālajam centram Baltijas jūras austrumu pusē. Domāju, kā Baltijas reģiona centrs Rīga ir ļoti labi pozicionēta, un tādā veidā mums uz to arī jāskatās. Mums ir svarīgi, lai Rīgai būtu labs infrastruktūras un pilsētas telpas nodrošinājums, lai pilsētas publiskās telpas kvalitāte būtu atbilstoša mūsu skatījumam. Domāju – arī ar jaunajām iniciatīvām, ko iesākusi Rīgas dome, piemēram, Filharmonijas (koncertzāles) konkursu: man ir pārliecība, ka tas tomēr fiziski arī notiks un koncertzāle tiks uzbūvēta, tāpat arī Laikmetīgās mākslas muzejs – mums būs tās kultūras pērles, kas uzlabos apkārtējo pilsētvidi. Ar šībrīža infrastruktūras projektiem – piemēram, dzelzceļu – sakārtosim arī savu satiksmi. Protams, jāapzinās mūsu iespējas. Kā jau tu saki – es neesmu laimes lācis; es tikai varētu būt kā padomnieks, kā mēs varam darīt labāk. Bet arī šajā virzienā notiek pozitīva kustība un pozitīvas iniciatīvas no dažādu departamentu puses. Mans vēlējums jeb ambīcijas – rūpēties par to, lai katra no šīm iniciatīvām pilnveidotu mūsu pilsētvidi.
Vienkārši jāsāk kustēties
Ja tu saki, ka Rīga nākotnē varētu būt Baltijas centrs – kur tieši tu saskati mūsu potenciālu? Man patīk, ka esi tik optimistisks par Laikmetīgās mākslas muzeju, jo dzīvojot šeit uz vietas, visu laiku ir sajūta, ka visu laiku tikai iegrimstam un aizķeramies. Par muzeju jau šobrīd vispār nav runa: iestrēdzis ir Valmieras teātris un Jaunais Rīgas teātris. Tomēr varbūt mums ir kādas pozitīvās puses vai nu no ģeopolitiskās, zaļās zonas vai ūdens tuvuma? Kas ir tas, kas mūs varētu celt?
Tas ir mūsu radošums, bet jātiek pāri kūtrumam. Jaunajiem cilvēkiem ir daudz lielāka enerģija un uzņēmība, jo beigu beigās jau tautsaimniecību un mūsu turību nodrošina ekonomika. (..) Jāveicina tāda "caursišanas spēja" un neatlaidība. Jo jebkādi sasniegumi dzīvē nenāk viegli. Arī tas, ko tu minēji par kultūras celtnēm: tas ir ļoti normāli, ka [to celtniecība] ilgst gadiem, jo tas ir tāds kopējs – gan pilsētas, gan sabiedrības – interešu krustpunkts, un tur rodas visādas pretrunas. Tāpēc tas notiek lēni. Varētu būt ātrāk, efektīvāk, mēs varētu būt apdomīgāki vai veiklāki, bet ir tā, kā ir, un virzāmies pareizā virzienā. Varbūt arī uz krīžu fona ir tāds pesimisms.
Bet atceros vienu padomu no kādas instances priekšnieka, kurš teica: ja esi drūmā situācijā, tev jāskatās uz to perspektīvu, kur tu gribētu būt, un vienkārši soli pa solim jāiet tajā virzienā. Tas būs ilgāk vai ātrāk, to tu nevari zināt, bet tev vienkārši jāsāk kustēties, kaut ko darīt lietas labā, un nav vērts vaimanāt.
Ja tāda attieksme ir, būs pozitīvas pārmaiņas: lielākas vai mazākas – tas pat nav tik svarīgi.
Kādi būs tuvākie soļi, ar kuriem tu virzīsies uz nākotnes mērķi? Ko esi iecerējis paveikt vistuvākajā laikā?
Ir ieceres, kas jau iesāktas, un tās saskan ar manu redzējumu. Piemēram, pilsētas publiskās telpas vadlīnijas: mums jābūt labai vīzijai, kādu mēs gribam redzēt savu pilsētu. Ja vēlamies radīt labu, skaistu pilsētvidi, jābūt redzējumam. Kas ir skaists? Kas ir saskanīgs? Kas ir kontekstuāls? Kas ir atbilstošs mūsu vērtībām? Mums jābūt redzējumam! Tas, iespējams, laika gaitā mainīsies, tas atspoguļos mūs pašus kā sabiedrību, bet mums tas ir jānodefinē, un šī iniciatīva, kas iesākusies pirms manis, tieši sakrīt ar to, kā es redzu pilsētas arhitekta pienākumus, un domāju, ka šī gada laikā mums izveidosies skaidra vīzija par publisko telpu: sākotnēji – ar ielām, vēlāk – gan ar apstādījumiem, gan ielu apgaismojumu, jo publiskā telpa jau veido to, ko mēs redzam kā pilsētu. Ir lietas, kas notiek iekšpus mājām, – tās mēs neredzam. Bet no sabiedrības skatpunkta tieši fasāde ir tā, ko redzam publiskajā telpā, tāpēc tā ir ļoti būtiska. Tā veido to, kā mēs uztveram pilsētu, kā mēs to atceramies un kā tas ietekmē mūsu pārējo dzīvi.
Tu tikko teici, ka mums trūkst caursišanas spējas. Vai šai sakarā esi gatavs iespējamai sadarbībai ar pilsētvides un apkaimju aktīvistiem? Jo tieši viņiem piemīt ļoti liela caursišanas spēja un vēlme – šajā gadījumā idejas nāk no apakšas un ietekmē pilsētvidi pozitīvā virzienā. Esmu pārliecināta, ka šāda sadarbība tev amata aprakstā nav rakstīta, tomēr daļa sabiedrības cer uz tevi un tieši uz to gaida.
Ļoti labs jautājums! Pirmkārt, gribētu mazliet precizēt tevis teikto – nedomāju, ka mums trūkst caursišanas spēju, es vienkārši gribētu, lai mums tās būtu vairāk. (..) Runājot par apkaimēm: tas tieši iet kopā ar to, ko tikko minēju par pilsētas vīziju.
Tā vīzija jau nav kaut kas tāds, ko mēs tagad uzspiedīsim pilsētai, un es kā pilsētas arhitekts teikšu – būs tā un ne citādi! Tam jānāk no sabiedrības, tam jānāk no apakšas uz augšu, jo pilsētai ir jāatspoguļo tās iedzīvotāji.
(..) Apkaimju biedrības būs ļoti labs ideju avots, kas parādīs vēlmes un lietas, kas vajadzīgas cilvēkiem. Protams, vēlreiz gribu atkārtot, ka neesmu laimes lācis, un nevaru apsolīt, ka izpildītas tiks visas vēlmes, bet mums tās ir jāsadzird, lai iespēju robežās mēs varētu to kaut kā koordinēt, aktivitāšu ziņā sadalot prioritātes un veidojot vai nu vīzijas, vai ieteikumus, vai arī komentējot un atsevišķos projektos ņemot vērā sabiedrības viedokli. Tas ir ļoti būtiski!
Runājot par sabiedrības viedokli: vai esi gatavs arī nepopulāriem lēmumiem? Jo dažkārt sabiedrība nelabprāt akceptē pat šķietami labus projektus. Mums ļoti skandalozi gāja ar tā saucamajiem "staķīšiem", ar norobežojumiem un tā saucamo satiksmes mierināšanu. Ir jau saprotams, ka ikkatrs jauns pilotprojekts nāk ar savām kļūdām. Kaut redzams, ka gala rezultāts būs lielisks, tik un tā procesā būs jāsastopas ne tikai ar sabiedrības sajūsmu un atbalstu, bet atsevišķos gadījumos – arī ar negācijām.
No tā mums neizbēgt, un tu jau pareizi minēji, ka, radot kaut ko jaunu, būs arī kādas lietas, ko neesam paredzējuši, neesam pamanījuši, jo pilsēta ir ļoti kompleksa: šeit satiekas ļoti daudz dažādu interešu un reizēm atrast līdzsvaru ir komplicēti. Būs lietas, kas būs pretrunīgas, bet atkal – jautājums, kā mēs uz to skatāmies. Kaut vai jautājums par satiksmes mierināšanu: pilsētai tas bija absolūti kaut kas jauns! Globāli skatoties, tā ir ļoti laba lieta, jo uz ielas ir dažādi satiksmes dalībnieki: gājēji, velosipēdisti, autovadītāji. Katram ir savas vēlmes, un jāatrod līdzsvars, lai viens nenospiež otru. Protams, līdzsvars kaut kā jākalibrē. Vecrīgā pamatā jābūt gājēju videi. Pilsētas nomales – vairāk orientētas uz mašīnām. Bet līdzsvars jāatrod pareizs un atbilstošs. Šādām iniciatīvām būs korekcijas un korelācijas laiks, lai atrastu pareizo risinājumu. Ir svarīgi, lai no cilvēkiem nāk viedokļi, un varbūt mums nav jābūt tik negatīviem saistībā ar kļūdām: vienkārši jāpasaka, kur tas nedarbojas. Jo pilsētas vēlme jau nav darīt kaut ko sliktu: ja zinām, ka kaut kas nav labi, visu var sakārtot un viss būs labi. Ir daudzi un dažādi dienesti – Rīgas dome ir ļoti kompleksa organizācija, tā ir saskares punkts ļoti dažādām nozares sfērām. Mums kā pilsētniekiem jābūt aktīviem, jāziņo par lietām, kas šķiet nepareizas, un tur jau tas aktīvisms arī nāks iekšā: ir svarīgi sadzirdēt kritiku! Protams, būs viens brīdis, kad arī man būs vienkārši jāizdara kāda izvēle, jāpieņem lēmums – par vai pret. Reizēm tas būs jādara. Bet svarīgi, ka mūsu vēlme ir radīt cilvēkiem labu, saskanīgu un iedvesmojošu pilsētu.
