Kāpēc dizains?

Viedokļu zupā. Saruna par dizainu un viltus ziņām ar Mārtiņu Vaivaru

Kāpēc dizains?

Tiesības uz pilsētu. Saruna par vietradi ar Gundegu Laiviņu

Rīgā darbu sākusi pilsētas galvenā dizainere. Kādu pilsētu veidos Evelīna Ozola?

Rīgā darbu sākusi pilsētas galvenā dizainere. Kādu pilsētu veidos Evelīna Ozola?

Pēc varas maiņas Rīgā pilsētas dienestos ir notikušas strukturālas pārmaiņas. Bijušais Rīgas pilsētas arhitekta birojs ir kļuvis par Rīgas pilsētas arhitekta dienestu, ieguvis papildus funkcijas un jaunus amatus. Jau pāris mēnešus mums ir Rīgas pilsētas galvenā dizainere – Evelīna Ozola. Šāds amats ir jaunums ne tikai Latvijā, bet ne tik sen kā parādījies pasaules pilsētu pārvaldē. 

Kādas īsti ir pilsētas dizainera kompetences un pilnvaras? Kā pilsētā salāgot dažādu sabiedrības grupu pretējās intereses? Intervijā Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Kāpēc dizains?" Evelīna Ozola stāsta gan par to, gan atzīst, ka identitāte veidojama ne tikai pilsētai kopumā, bet arī katrai apkaimei: sava – klusajam centram, sava – Āgenskalnam. "Tas, kas šobrīd vieno mūs visus Pilsētas arhitekta dienestā, ir vēlēšanās atgriezties pie tās šarmantās Rīgas, kādu to atceras cilvēki pirms Otrā pasaules kara. Tā ir kosmopolītiska Rīga, tā ir ļoti eiropeiska Rīga, kurā dzīvo daudz dažādu cilvēku; tā ir pilsēta, kurā ir ievērojama ekonomiskā aktivitāte, kurā ir laba rosība, enerģija," uzsver Evelīna Ozola.

Ilze Martinsone: Pirms tev uzdodu jautājumus kā dizainerei, gribēju pavaicāt par tavu izglītību. Esi beigusi Rīgas Tehnisko universitāti kā arhitekte, bet pēc tam papildinājusies Delftas universitātē.

Evelīna Ozola: Jā, pabeidzu maģistra programmu urbānismā.

Un ko tas nozīmē? Mums šādas izglītības Latvijā nav. Sagadīšanās pēc savulaik biju komisijā, kas piešķīra stipendijas šīm studijām, un atceros, cik mēs bijām sajūsmināti, ka varam dot stipendiju šādam speciālistam, kāda Latvijā mums nav. Vai vari paskaidrot, ko tas vispār nozīmē?

Cik jauki! Tad man jāsaka liels paldies par atbalstu, tas tiešām ļoti palīdzēja studiju laikā. Latviski runājot, urbānisms ir pilsētplānošana, bet konkrētā programma, kurā mācījos, bija diezgan plaša – tā iekļāva pat reģionālo plānošanu, arī dažādus pilsētas mēroga plānošanas paņēmienus un arī pilsētvides dizaina mērogu. Tā ka mēs izmēģinājām visu, un es jau diezgan agri sapratu, ka tieši pilsētvides dizains ir tas, kas mani visvairāk saista: ielas, laukumi, parki, skvēri – viss, kas atrodas starp ēkām, kas ir publiski pieejams un ko cilvēki ikdienā lieto.

Evelīna Ozola (kresisajā pusē) un Ilze Martinsone

Runājot par tavu jauno amatu. Ne tik sen Rīga piedzīvoja milzīgas pārmaiņas: mainījās ļoti ilgi pastāvējusī vara, un jaunā vara [savu darbību] sākusi ar ļoti lielām strukturālām pārmaiņām. Vienu brīdi pat klīda baumas, ka apdraudēta ir Rīgas pilsētas arhitekta biroja eksistence, bet patiesība izrādījusies pilnīgi savādāka: Rīgas pilsētas arhitektam dotas pat lielākas pilnvaras un palielināts štatu skaits. Esam ieguvuši arī jaunus amatus, tai skaitā Rīgas pilsētas galveno dizaineru. Pieņemu, ka savulaik pienākumus, ko tagad pildīs dizainers, daļēji bija uzņēmies Pilsētas arhitekta birojs, jo tāds amats kā Pilsētas galvenais mākslinieks ilgu laiku bija izzudis. Tomēr dizainers nav mākslinieks. Gatavojoties raidījumam, palasīju vairāk par šo tēmu, un sapratu, ka šis amats nav jaunums tikai Rīgā – galvenais dizainers ir diezgan jauna pieredze arī pasaulē, un par to ir liels prieks! Mēs visu laiku gaužamies, ka esam tādi kā atpalicēji, vienmēr skatāmies uz igauņiem, bet šajā gadījumā esam tādi kā pirmrindnieki. Kādas ir tavas kompetences? Jo dizainera definīcija kā tāda jau ir absolūti izplūdusi – no nagu un modes dizainera līdz klimata pārmaiņu regulētājam… Kādi ir tavi tiešie pienākumi, stājoties amatā?

Vispirms par pilsētas arhitekta biroju, kas tagad mainījis nosaukumu – tagad tas ir Pilsētas arhitekta dienests. Tas integrēts Pilsētas attīstības departamentā, kas, man šķiet, arī ļoti skaidri raksturo tās pārmaiņas, kas pilsētā notikušas līdz ar varas maiņu – ka

dažādi pašvaldības departamenti, kas līdz šim pat īsti nesarunājās vai sliktākajā gadījumā – sacentās, tagad vai nu brīvprātīgi vai piespiedu kārtā sadarbojas, savstarpēji sarunājas un ir ļoti skaidri jūtama kopīga virzība uz vienotu mērķi – padarīt pilsētvidi Rīgā labāku.

Tas mani ļoti patīkami pārsteidza, ka šajos gandrīz divos mēnešos, ko esmu pavadījusi jaunajā darbā, pastāv tāda kā nerakstīta saprašanās starp cilvēkiem, kas strādā dažādos departamentos un nodaļās: mēs patiešām ļoti labi, pieklājīgi un kompetenti savstarpēji sarunājamies un darām visu, lai projekti kļūtu labāki un Rīga veidotos skaistāka, piemērotāka un ērtāka cilvēkiem.

Bet par maniem pienākumiem... Ir tā, ka

Pilsētas arhitekta dienesta lielākais uzdevums šobrīd ir koordinēt dažādus pilsētai nozīmīgus projektus un pārliecināties, ka tajos tiek ievērota gan laba projektēšanas prakse, gan veidoti labākie risinājumi.

Līdz ar to mēs ļoti daudz laika pavadām, apspriežot dažādus lielos publiskās ārtelpas projektus, kas šobrīd ir Rīgas dienaskārtībā: dodam daudz padomu, konsultējam, palīdzam ar dažādiem risinājumiem, lai tos veidotu labākus – atbilstoši savām zināšanām un mūsdienu labajai praksei. Tas nozīmē iesaisti dažādos projektos, kas saistās ar mobilitāti pilsētā. Piemēram, viens no lielākajiem projektiem Rīgā ir "Rail Baltica", kas skar ļoti daudzas pilsētas teritorijas; tiek plānots metrobuss uz Purvciemu – arī tas diezgan ievērojami pārveidos ielas telpu. Tur mēs iesaistāmies. Un tad ir daudz mazāku ārtelpas projektu – dažādu laukumu un skvēru pārbūves un uzlabojumi, arī rotaļu laukumi.

Vistiešākais, visskaidrākais mans pienākums – palīdzēt izvēlēties piemērotākos labiekārtojuma elementus. Pavisam vienkārši runājot – tie ir dažādi soliņi, atkritumu urnas, velostatīvi, arī sētas.

Mēs domājam par krāsām, par dažādiem materiāliem, kādus izmantot, arī par ielu segumu – lai tas būtu gan patīkamā krāsā, gan neslīdētu kājas. Lai bērni varētu ērti braukt ar skrejriteņiem, lai tas viss arī nebūtu pārāk dārgs, bet kalpotu ilgi. Tādas gluži praktiskas lietas. Ar laiku arvien vairāk pievērsīšos arī grafikas dizainam Rīgas pilsētvidē – dažādām norādēm, kas ir diezgan nesakārtota lieta. Vēl arī padomu došana un lemšana par dažādiem pilsētvides dizaina un mākslas objektiem ir starp maniem darba uzdevumiem.

Alekša skvērs

Kad stājies savā jaunajā amatā, droši vien bija konkurss, kur tev bija jāizstrādā arī kāda vīzija. Kāda ir tava ideālā vīzija? Ko tu gribētu redzēt nākotnē, teiksim, desmit, divdesmit gadu perspektīvā? Kam būtu Rīgā jānotiek?

Mana motivācija pieteikties šajā konkursā uz šo amatu bija tāda: ir skaidri saprotams, ka pilsēta ir lielākais publiskās ārtelpas pasūtītājs, un pasūtītājam jābūt zinošam un prasīgam pret izpildītāju; tam jāprot arī atrast labus projektētājus.

Es sapratu, ka šeit ir iespējams kaut ko diezgan ievērojami uzlabot.

Tādēļ es no strādāšanas privātajā sektorā – arhitektūras un dizaina birojos – nolēmu pāriet otrā pusē – pasūtītāja pusē, lai tam palīdzētu "nopirkt" labu dizainu: piesaistīt labus profesionāļus, pareizi veidot iepirkumus, konkursus.

Arī zinoši un ieinteresēti pārstāvēt iedzīvotāju intereses projektēšanas procesā – strādāt ar tiem, kas projektē, dot viņiem labus padomus un teikt, kas ir vajadzīgs. Domāju, ka tas palīdzētu uzlabot ne vien galarezultātu, bet arī pašu procesu, kas arī ir dizaina sastāvdaļa. Tā ir daļa no manas motivācijas.

Tad, protams, ir lietas, kas šobrīd ir dienaskārtībā ne tikai Rīgā, bet arī daudzās citās pilsētās – kā palīdzēt pilsētai labāk pielāgoties klimata pārmaiņām, kas ir nenoliedzamas. Mēs visi to redzam. Pilsētai jāspēj labāk tikt galā gan ar karstumu, gan lielu nokrišņu daudzumu. Tas, ko es gribētu redzēt kā sava darba iznākumu – veidot pilsētu arvien ērtāku dažādām iedzīvotāju grupām: lai būtu droši un patīkami pilsētā dzīvot ar maziem bērniem, lai senioriem ir gan ērti pārvietoties un arī kur apsēsties ik pa brīdim, lai cilvēki var izvēlēties, ar kādu transporta veidu ērti un droši pārvietoties. Tās ir lietas, kas mani satrauc, kuras man rūp un ar kurām es noteikti vēlos strādāt.

Pirms mūsu sarunas mazliet papētīju, ko dara citu pilsētu galvenie dizaineri, un mani aizķēra tāds jēdziens kā eksperiments. Es saprotu, ka tas īstenībā ir diezgan sarežģīti, jo tas prasa līdzekļus, un mēs nezinām, kāds būs iznākums. Bet tu pati tikko pieminēji, ka tava vēlme ir radīt patīkamu vidi dažādām sabiedrības grupām un, skatoties uz esošo pieredzi, redzu, ka dažādo sabiedrības grupu intereses bieži vien nesakrīt. To mēs redzam pie satiksmes mierināšanas projekta. Pat visnormālākie un jēdzīgākie cilvēki, tikko viņu personiskās intereses – braukt ar mašīnu uz darbu – tiek aizskartas, metas pretējā nometnē pensionāriem, jaunajām māmiņām un man kā kājāmgājējam, piemēram. Ko jūs darīsiet šajā situācijā, kad viena daļas sabiedrība ir izteikti pret jaunajām idejām – piemēram, gājēju ielas eksperimentam?

Tas ir tiešām grūts jautājums, un man nav ļoti skaidras receptes. Īstenībā jau nepastāv tāds lielisks, universāls paņēmiens, kas visiem palīdzētu labi saprasties un dzīvot draudzīgi. Bet es ticu, ka iedzīvotājiem ir ļoti skaidri jāstāsta, kāpēc šādi lēmumi tiek pieņemti, kādas lietas tiek mainītas un kaut kas tiek izmēģināts – pacietīgi, lēni, ar skaidriem argumentiem parādot, kāda no tā visa ir jēga.

Ticu, ka labs dizains cilvēkus tomēr pārliecina – varbūt ne uzreiz, bet pakāpeniski: kad pārdomāta un laba dizaina jēga kļūst redzama, cilvēki to saprot intuitīvi – vienkārši  lietojot.

Protams, ir arī tā, ka visa pasaule šobrīd virzās uz to, lai automašīnu lietošana tiktu ierobežota, tāpēc ar kaut kādām neērtībām autovadītājiem būs jāsaskaras. Vienlaikus es vienmēr esmu iestājusies par to, ka labai pilsētai ir jāpiedāvā cilvēkiem izvēle – labas alternatīvas braukšanai ar automašīnu: ja sabiedriskais transports būs gana labs, ātrs, ērts un patīkams, cilvēki daudz labprātāk pārsēdīsies sabiedriskajā transportā. Ja velojoslas ir drošas, gana platas un ērtas, tad daļa autovadītāju būs ar mieru braukt ar velosipēdu. Un galu galā kādā brīdī mēs visi esam gājēji un arī gājējiem ir jājūtas droši un ērti pilsētā! Un būs tā, ka gluži pie pašām durvīm piebraukt vairs nevarēs, bet ceļam no automašīnas līdz tai vietai, kur jānokļūst, jākļūst pietiekami vienkāršam un labam, lai tas nesagādātu grūtības un cilvēki būtu ar mieru iet kājām. Arī tiem, kuri nav gatavi kādiem kompromisiem, kādā brīdī tomēr būs jānonāk pie saprašanas, ka dzīvē katrai lietai ir kaut kāda cena:

ja mēs vēlamies dzīvot patīkamā pilsētā, kurā ir ne tikai ielas un tukšas mājas, bet dzīvo arī dažādu paaudžu cilvēki un ģimenes, nav iespējams, ka pilnīgi visur varētu ātri braukt ar mašīnu un visur to novietot.

Tas vienkārši nav savienojams!

Tas ir tāpat kā ar mums pašiem: ja vēlamies būt skaisti, muskuļaini un tievi, diemžēl mums jāatsakās no sēdēšanas dīvānā un ikvakara kūku ēšanas, jo tā ir tā cena, kas jāsamaksā par skaistu, veselīgu ķermeni. Tieši tāpat ir ar dažādām mantām pilsētā.

Jā, es ticu, ka komunikācijā labam dizainam tomēr ir diezgan liels pārliecināšanas spēks.

Šo sarunu biju iecerējusi veidot vairāk par stratēģijām, bet viena tava piebilde mudina mani uz ļoti konkrētu jautājumu par "Rail Baltica" projektu. Atceros brīdi, kad notika konkurss un bija divi konkursa uzvarētāji. Dāņu projekts galu galā tika atzīts par labāku tikai tāpēc, ka otrs – latviešu projekts – bija pārāk dārgs un risināja vairāk jautājumu, nekā viena stacija spēj pacelt. Un es atceros tā laika pilsētas domes pilnīgo aroganci pret šo projektu... Ar šo staciju mēs būtu varējuši vienlaikus atrisināt ļoti daudz ko, un, kā toreiz teica arhitekts Andis Sīlis, tāda iespēja ir reizi simt gados, ka pilsēta pārplāno savus centrālos transporta mezglus. Tas tolaik nenotika. Bet saprotu, ka tagad kāda sadarbība notiek – vai tā ir kļuvusi labāka, veiksmīgāka? Šis projekts ir diezgan necaurspīdīgs, un būtu jauki, ja tu varētu ieviest kādu skaidrību.

Diemžēl nevarēšu detalizēti visu paskaidrot, jo šajā projektā neesmu bijusi iesaistīta no sākuma. Bet ir redzams, ka visas iespējas, ko varēja un vajadzēja izmantot, droši vien tieši tevis minētā lēmuma dēļ nav tikušas izmantotas. Vienlaikus es teiktu, ka labākais, ko iespējams izdarīt, patiešām arī tiek darīts. Jo ir skaidrs, ka šāda apmēra infrastruktūras projekts nes līdzi arī gana daudz publiskās ārtelpas, dažādas pārmaiņas mobilitātes struktūrās. Es varu tikai mierināt un pārliecināt, ka par cilvēkiem, par vidi, par publisko ārtelpu šajā projektā patiešām tiek domāts – pie stacijām būs gana daudz labiekārtojuma lietu, kas tiek projektētas. Bet neesmu kompetentākā persona, kas to visu varētu komentēt – ir citi, kas ar šo projektu saistīti daudz dziļāk.

Together and Apart Venezia

Vai tev ir vīzija par to, kas nākotnē veidos Rīgas identitāti? Jo man kaut kā šķiet, ka mēs to saprotam ļoti virspusēji, dekoratīvi un pliekani. Atceros, kad "LIVE Rīga" birojs sāka savu darbību, konkursā kārtējo reizi Rīgas noformējumā uzvarēja tautiskie raksti, kas man liekas ārkārtīgi dīvaini, ņemot vērā, ka Rīga nekad mūžā nav bijusi latviska, etnogrāfiska pilsēta, kur kāds dej tautas brunčos un pastalās! Izņemot, protams, Dziesmusvētkus. 

Jā, es piekrītu – latviskumam, tautiskumam nav jābūt dekoratīvam: ir pavisam citas lietas, kurās to var atpazīt un sajust. Un man šķiet, ka tas, kas šobrīd vieno mūs visus Pilsētas arhitekta dienestā, ir vēlēšanās atgriezties pie tās šarmantās Rīgas, kādu to atceras cilvēki pirms Otrā pasaules kara. Tā ir kosmopolītiska Rīga, tā ir ļoti eiropeiska Rīga, kurā dzīvo daudz dažādu cilvēku; tā ir pilsēta, kurā ir ievērojama ekonomiskā aktivitāte, kurā ir laba rosība, enerģija.

Ar zināmu nostalģiju mēs skatāmies dažādus vēsturiskus fotoattēlus – redzam, ka ielās aug lieli, skaisti koki, ir skaidrs, kas ir bulvāris un kas – mazāka iela, un ar ko tie atšķiras; ir skaisti parki, kuros cilvēki nesteidzīgi pastaigājas, ir skaistas, lielas, atvērtas skatu perspektīvas. Tas ir tas, par ko mēs šobrīd ļoti intensīvi domājam mūsdienīgā veidā. Mēs noteikti nevēlamies imitēt kādas vēsturiskas formas un dzīvot atmiņu pasaulē, bet veidot Rīgu mūsdienīgu, paturot prātā kopīgo pilsētas raksturu.

Paņēmieni, ar ko tas tiks veidots, būs definēti pilsētas ārtelpas kvalitātes vadlīnijās un labiekārtojuma elementu katalogā: pie šīm abām lietām šobrīd strādājam kopā ar pilsētas galveno ainavu arhitekti Indru Purs.

Un man šķiet, ka tieši ar šiem dokumentiem, kas būs tādas kā labā stila rokasgrāmatas, būs iespējams panākt tādu pilsētas identitāti, kas būtu gan latviska, gan kosmopolītiska, gan mūsdienīga – gan ekoloģiskos aspektos, gan mobilitātes aspektos, gan vispārējā dzīvojamības aspektā. Pilsētas identitāte veidojas no ļoti daudziem nelieliem elementiem: kādus un kur mēs stādām kokus, kādi ir ielu iesegumu materiāli, kā veidojas, piemēram, labs krustojums – kādi stabi tajā atrodas un cik to ir daudz, kādas ir atkritumu urnas, kādas ir vietas, kur apsēsties – dažādu stilu soliņi, kas piemēroti dažādām vietām. Jo

tas, kas piestāvēs Rīgas klusajam centram, nepiestāvēs Āgenskalnam vai Imantai.

Tādēļ arī esam sākuši domāt par to, kā pilsētu sadalīt skaidrās telpiskās zonās, un katrai no tām piemeklēt lietas, kas patiešām tām piestāvētu. Atsevišķi jādomā par padomju laikā būvētajiem dzīvojamajiem rajoniem, par vietām, kur dominē koka apbūve, par Rīgas centra apbūvi, par Vecrīgu. Tā tas palēnām veidotos. Ir vietas, kur der standartizēti risinājumi, un ir vietas, kurām dažādās detaļās vajadzīgs ļoti īpašs dizains. Tā kā mana nākotnes vīzija laikam visvairāk būtu tāda sistēmiska pieeja pilsētas iekārtošanai.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt