Sadaļas Sadaļas

Kāpēc dizains?

Prototipi pilsētā – Čaka ielas velojoslas

Kāpēc dizains?

Kultūras un sporta pasākumu dizains sociālās distancēšanās laikā

Aprites ekonomika un ilgtspējīga vide – kā īstenot dizainu vidē?

Riepas Ādažos un lietus ūdens Rūjienā – dizaina stāsti, kuru centrā ir vide, nevis cilvēks

Dabā sācies jauns cikls, un tas atklās gan skaisto ziedoni, gan cilvēku darbību vidē: no piesārņojuma sētmalē līdz globālām klimata izmaiņām, taču arī rūpes par ainavu un tās saglabāšanu.

Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Kāpēc dizains?” izskan divi stāsti ar vienu mērķi – īstenot dizainu vidē. Uzņēmums “Rubrig” Daiņa Bondas vadībā nodarbojas ar drošu segumu ražošanu no nolietotu riepu smalkmes, bet ainavu projektēšanas darbnīca “Alps” 2014. gadā iekārtojusi Rūjienas kultūras nama skvēru, šim projektam kļūstot par pirmo ilgtspējīgo lietus ūdens risinājumu Latvijā – par to stāsta viena no projekta autorēm, ainavu arhitekte Ilze Rukšāne. 

Vides dizaina galvenā cerība ir šobrīd daudzās jomās savu vietu iekarojušo domāšanu, kas apmierina cilvēka īstermiņa intereses, pavērst tādas izpratnes un rīcības virzienā, kas ir atbildīga pret planētas resursiem, tā centrā nostājoties nevis cilvēkam, bet videi. Abi šie virzieni – aprites ekonomika un ilgtspējīga vide – ir minēti kā vēlami un attīstāmi arī Latvijas dizaina stratēģijā nākamajiem septiņiem gadiem.

Ādažos no riepām top gumija jauniem produktiem

Pirmais stāsts ir par aprites ekonomikas piemēru – raidījuma “Kāpēc dizains?” ceļamērķis bija ražotne Ādažos, lai izstaigātu ražotnes telpas kopā ar uzņēmuma “Rubrig” vadītāju Daini Bondu.

Dainis Bonda

“Mēs esam tie, kas no nolietotu riepu samaltās smalkmes ražo drošus segumus gan iekštelpām, gan ārtelpām,” stāsta Dainis Bonda. Viņš rāda uz lieliem, baltiem maisiem, kuros atbrauc šīs samaltās riepas. “Daļa no tām nāk tepat no Tukuma, mums Latvijā par šo lietu jau cilvēki domā. Latvijā nolietotās riepas tiek pārstrādātas, mehāniski samaltas un mēs iegūstam 99,5% tīru gumiju, kuru tad var izmantot kā izejmateriālu jaunu, drošu produktu ražošanai. Pagājušajā nedēļā es izlasīju datus par pēdējiem pieciem gadiem: pārstrādātu riepu granulas tiek izmantotas dažādu materiālu ražošanā – ir drošs pieaugums par 5–7%, protams, atšķirīgs no valsts uz valsti. Ir dažas valstis, kur mēs redzam pat 15% gadā pieaugumu šai preču grupai, kas ir veidota no otrreiz izmantojamiem materiāliem (mūsu gadījumā riepu smalkmes). Tas ir pasaules trends. Viennozīmīgi, pavisam drīz arī Latvijā mēs redzēsim no gumijas pārstrādātus puķu podus, soliņus.”

Pārstrādāts materiāls ne vienmēr nozīmē – drošs

Reizēm pārstrādātais materiāls, dabā nonākot, ir vēl kaitīgāks nekā šis pirmreizējais materiāls. Dainis Bonda skaidro, kā varam pārliecināties, ka šīs aprites ekonomikas rezultātā radītais jaunais materiāls būs dabai un cilvēkam drošs: “Mēs iepērkam pārstrādātās riepu granulas tikai no tādiem uzņēmumiem, kuri mums garantē vienmēr vienādu kvalitāti, un mēs regulāri pārbaudām mūsu produktus “Eurofins” laboratorijā Dānijā – tā ir tā pati laboratorija, kas testē bērnu rotaļlietas. Mēs mērām tādu parametru kā brīvi gaistošo ogļūdeņražu izgarojumus, izmantojot gan pārstrādāto riepu gumiju, gan griķu sēnalas, gan dažādus citus dabīgus materiālus, kurus var formēt, sajaucot kopā ar poliuretāna līmi jeb saistvielu.”

"Rubrig" veidotie plākšņu segumi

No bērnu rotaļu laukiem līdz armijas garāžām

“Es pasaucu savu draugu Edgaru Kaufmani, dizaineri, un teicu: “Klausies, Edgar, bet kāpēc mēs nevaram izdarīt to, ko dara ar lamināta parketu, ar keramikas flīzēm?”

Varbūt vajag to garlaicīgo kvadrātiņu skatu kaut kādā veidā izjaukt, vajag padarīt interesantāku šo bērnu rotaļlaukuma segumu,

kurš vienmēr ir zils, zaļš, sarkans...” par ražošanas aizsākumiem stāsta Dainis. “Un mēs izdomājām, ka to var izdarīt salīdzinoši vienkārši, izveidojot tādu struktūru, tekstūru, kuru var iegūt ar lielāku vai mazāku strukturālu iespiedumu. Izveidojām četrus dizainus, un tie bija mūsu vizītkarte, ar ko iegājām pasaules tirgos.”

Samaltā riepa ir graudiņi, kas atgādina melnus griķus. Pēc tam tā tiek padota mikserī, kur tiek samiksēta kopā ar poliuretānu, birst iekšā kastē un tad tiek formēta tā, kā nu kurā gadījumā klients ir izvēlējies. “Šobrīd mēs ražojam sporta zāles segumu melnā krāsā; viena plātne tiek sagatavota divās minūtēs. Šeit ir tikai daži cilvēki, visu pārējo izdara roboti,” Dainis skaidro. “Mēs piegādājam arī armijai priekš viņu garāžām, priekš tanku fermām tepat Ādažos, Kadagā. Mēs piedāvājam tādu segumu, ko viņi, piemēram, pārklāj pāri Latvijas ceļiem, lai tad, kad iet pāri smagā tehnika, viņa neuztaisa rises.”

"Rubrig" veidotie plākšņu segumi

Dedzina arvien mazāk – pieaug pārstrādāto riepu īpatsvars

Kad domājam par aprites ekonomiku, rodas jautājums, ko tālāk darīt ar pārstrādātajām lietām. “Ir pārstrādātāji, kas var vēlreiz samalt un arī samaļ šo produktu. Šī industrija vispār ir no 1993. gada, kad visā pasaulē tika pieņemts lēmums rakt no zemes ārā apglabātās riepas un sākt ar viņām kaut ko darīt.

Lielākais, ko ar viņām darīja, tai skaitā Latvijā, Brocēnos – dedzināja.

Un vēl aizvien aptuveni vairāk nekā puse dedzina, bet šobrīd tas procents, kad no riepām iegūtos materiālus izmanto jaunu produktu ražošanā, no 30% ir uzkāpis jau gandrīz līdz 45–48%. Un katru gadu šis īpatsvars pieaug – mazāk dedzina, vairāk izmanto jaunu produktu ražošanā,” stāsta Dainis. Viņam ir plāni jau šogad paplašināt un dažādot ražošanu, un viņš aicina jaunos dizainerus braukt pie viņa, lai kopā radītu jaunus produktus.

"Rubrig" veidotie plākšņu segumi

Ilgtspējīgi vides risinājumi Rūjienā

Ja aprites ekonomika paredz jau radītu materiālu atkārtotu izmantošanu, tad pilsētas meklē tālākus vides ilgtermiņa risinājumus. Otrais stāsts ir par Rūjienu – tur 2014. gadā ainavu projektēšanas darbnīca “Alps” radīja ilgtspējīgus risinājumus Rūjienas kultūras nama apkārtnei.

“Rūjiena mūs uzrunāja, viņi vienkārši teica: “Mums vajag sakārtot šo skvēru pie kultūras nama, cilvēki staigā cauri, bet mums vajadzētu kaut kā panākt, lai viņi tomēr apstājas un lai mēs varētu sākt to izmantot – kaut kam jānotiek, kaut ko te varētu darīt,”” stāsta viena no projekta autorēm, ainavu arhitekte Ilze Rukšāne.

Ilze Rukšāne

“Tad mēs aizbraucām, apskatījām teritoriju un konstatējām: jā, cilvēki staigā cauri, viņi tā skvēru izmanto, un tā ir viena no funkcijām, mums ir vajadzīgas vietas, kurām mēs izejam cauri, lai nonāktu no punkta A uz punktu B. Bet mēs konstatējām tādu faktu, ka ir problēmas ar lietus ūdeni, ir ļoti liela kultūras nama jumta platība, no kuras gāžas lietus ūdens, un viņš turpat infiltrējas pie pamatiem, tātad kultūras nama pamati praktiski visu laiku stāv mitrumā. Un tad, izpētot arī teritoriju apkārt, mēs saskatījām to iespēju, ka blakus nav izbūvēta lietus ūdens kanalizācija, un

Rūjienai piedāvājām risinājumu: parādām cilvēkam, ka lietus ūdens ir un ka viņš var būt skaists, ka viņš var būt baudāms, izmantojams, redzams un ka lietus ūdens ne vienmēr jānoved pazemē.

Tad mēs prezentējām ideju, ka mēs varētu savākt lietus ūdeni turpat un palēnām daļēji infiltrēt, veidojot šos lietus dārzus: kur sakrājies par daudz ūdens, viņš pārtek, un tad savukārt atkal pēc tam mēs varam izlaist un palēnām viņu infiltrēt tālāk no kultūras nama, gruntī. Te ir liels nopelns arī pasūtītājiem – Rūjienas pašvaldībai –, kuri sadzirdēja, kuri uzticējās mūsu risinājumiem un noticēja idejai, saprata, kāpēc tā ir vajadzīga.”

Ainavu darbnīcas “Alps“ veidotā Rūjienas kultūras nama apkārtne

Dizainu iedvesmo Rūjas upes līkumi

Skvērā ir iestrādāti stilizēti upes līkumi, kuros saplūst lietus ūdeņi – tā ir kā ūdens rezervuārs, kuru var izmantot, lai, piemēram, aplaistītu apkārtējos augus. “Tas vertikālais plānojums principā arī dabiski veidojas. Tad, kad piepildās, tad pa tādām speciālām teknītēm tālāk jau ietek dobēs un aplaista augus,” Ilze Rukšāne skaidro. “Rūjiena savu vārdu ir ieguvusi no Rūjas upes; tie Rūjas upes meandri jeb līkumi arī bija vieni no tiem, kas mūs iedvesmoja un bija daļa no šī dizaina.”

Pirmais ilgtspējīgais lietusūdens risinājums

Šis ainavu projektēšanas darbnīcas “Alps” projekts Latvijā bija novatorisks – tas bija pirmais ilgtspējīgais lietusūdens risinājums. Projekts saņēmis Latvijas Ainavu arhitektūras balvu 2019. gadā un Latvijas Būvniecības gada balvu 2015. gadā. Šobrīd arī tiek strādāts pie rokasgrāmatas projektētājiem un pašvaldībām par to, kā izmantot lietus ūdeņus.

Ainavu darbnīcas “Alps“ veidotā Rūjienas kultūras nama apkārtne

Ilgtspējīgu lietus ūdeņu risinājumi īstenoti arī Ogrē, Salaspils 1. vidusskolas pagalmā un bērnudārza teritorijā – tur top lietus dārzi –, savukārt Rīgā pirmais eksperiments, ko realizējuši Ilzes Rukšanes kolēģi, ir lietus ūdeņu novadīšana autostāvvietā pie tirdzniecības centra “Spice”. “Mēs noteikti varam redzēt arvien vairāk šādus risinājumus. Starp citu, jā, tūlīt arī Skanstē. Ja mēs zinām, ka ir augsts gruntsūdens līmenis tur, kur šobrīd top parki, tas būs liels palīgs, kas palīdzēs risināt arī virsūdeņu savākšanu,” komentē Ilze Rukšāne.

“Ar mazām pašvaldībām ir vieglāk, viņām vienmēr gribējies kaut ko jaunu un būt pirmajiem, jo visi dzird par Rīgu, bet par tiem mazajiem nesadzird.

Rīgu es šausmīgi mīlu, tā ir mana dzimtā pilsēta, bet cilvēki mazajās pilsētās ir atvērtāki, viņi nav tik aizspriedumaini, un bieži vien Rīgā tev ir jācīnās daudz grūtāk, jāpierāda. Teiksim, vienmēr tiek uzdots jautājums par ekonomisko labumu. Ainavai vajag piecus gadus, lai mēs vispār novērtētu, teiksim, to, kā augs iedzīvojas, kā viņš sāk dzīvot, un tad tu sāc redzēt to rezultātu. Un tad bieži vien ir tieši tā, ka šos ainavas projektus pamana pēc krietni ilgāka laika, un viņi arī nes to savu atdevi pēc krietni ilgāka laika. Mēs laikam esam pieraduši tādā tempā dzīvot, mums vajag to ieguvumu tūliņ un tagad. To “tūliņ un tagad” var sniegt arhitektūra, interjers, var sniegt mazās lietas un, protams, dizains, ko mēs ikdienā lietojam – vai tā būtu karotīte, vai tas būtu, teiksim, šis IT sistēmas dizains vai pedagoģijas dizains. Bet ar ainavu tas prasa laiku, un daba mūs māca būt pacietīgiem.”

Ainavu darbnīcas “Alps“ veidotā Rūjienas kultūras nama apkārtne

Ekoloģija, ekonomika, estētika

“Mēs domājam, mēs sākam ieraudzīt,” Ilze Rukšāne skaidro kritērijus, kas liek izšķirties par labu ilgtspējai. “Un es domāju, ka šī pandēmija bija tāds labs katalizators un parādīja to, kas ar mums notiks, kādas būs tās sekas. Ilgtspēja palīdz dabai saglabāties, viņa māca mūs rīkoties atbildīgi, padomāt un ieraudzīt kaut ko vairāk aiz konkrētā produkta vai kas stāv aiz konkrētā elementa, un ieraudzīt, no kā tas ir sācies. Mans pasniedzējs Bulduru skolā minēja trīs “e”: ekoloģija, ekonomika, estētika. Tam visam jāiet roku rokā. Tur nāk klāt arī ceturtais “e” – tas ir mūsu ego, jo no tā mēs nekad nevarēsim atteikties, viņš mūsos būs iekšā. Un nav no viņa jāatsakās, vienkārši jāsaprot, kurā vietā tas ego stāv – vai viņš stāv pāri tām pārējām vērtībām, vai viņš iet roku rokā un sabalansē tās pārējās vērtības. Jo, protams, ka mums – arhitektiem, ainavu arhitektiem, dizaineriem – gribas arī kaut ko parādīt. Nenoliegsim, ka Rūjienas skvērs savā ziņā arī sākās kā mūsu ego, kā mūsu ambīciju izpausme. Bet tai pat laikā – ne jau tāpēc, ka mums nerūpēja tā vide. Mums rūpēja tā vide un mēs mēģinām tur salikt tās vērtības kopā: to ekoloģiju, ekonomiku, estētiku un, protams, ieliekot to mūsu ego.”

Ainavu darbnīcas “Alps“ veidotā Rūjienas kultūras nama apkārtne

Pilnu raidījumu klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt