Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Reportāža no Lampedūzas: Viena diena kopā ar bēgļiem no Rietumāfrikas

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Gadu pēc Ķelnes notikumiem Vācijas imigrantu rajonā dzīvot kļuvis mierīgāk

Restaurācija Marijas Magdalēnas baznīcā – no puskrēslas iznirst apslēptie dārgumi

Restaurācija Marijas Magdalēnas baznīcā – no puskrēslas iznirst tās apslēptie dārgumi

Svētās Marijas Magdalēnas baznīca ir viens no vecākajiem Rīgas dievnamiem, kas atrodas pašā Rīgas sirdī. 760 gadu garumā tā piedzīvoja gan ziedu laikus, gan visdažādāko varu nežēlīgas represijas, daudzkārt pārveidots tās vizuālais veidols. Bet par spīti visam līdz pat mūsdienām izdevies nosargāt pašu galveno – šīs baznīcas spēcīgo garīgo kodolu. Šis gads dievnamam bijis īpašs, jo noslēgusies četrus gadus ilgusī restaurācija.

Iznirst no puskrēslas

Kā allaž, ieejot Marijas Magdalēnas baznīcā, apņem silta un mierinoša atmosfēra, un rodas sajūta, ka tieši tu te esi gaidīts. Šo noskaņu veido gan draudzes cilvēku sirsnība un atvērtība, gan baznīcas unikālais interjers, kas sevī apvieno dažādus arhitektūras stilus. Ja agrāk šķita, ka baznīcā teju vienmēr valda puskrēsla, tad  

pēc restaurācijas tā sagaida gaiša un spodra, atklājot arī tādus elementus un detaļas, kas agrāk palika apslēpti.

Piemēram, gluži kā no tumsas dienas gaismā, šķiet, iznācis gleznojums virs baznīcas centrālās arkas ar Kristus Kalna svētrunu. „Kad te viss bija melns un nokvēpis, arī tā glezna bija tāda ļoti melna, tādā kā tumsiņā, kā dziļumā. Bet, kad sveķus, dūmus tīrījām, mēs ar priesteri runājām, ka tīrām arī to gleznu no kvēpiem nost. Un tad sākās šis moments, ka mēs skatāmies uz  gleznu - it kā mākslinieciskā ziņā tā nav gluži kā Leonardo da Vinči veikums. Mazliet baidījāmies - kad to attīrīs, tā var sākt pārņemt altāra daļu,” stāsta restaurācijas projekta vadītāja Kristīne Gulbe.

Rezultātā Kristīne izlēma ievērot principu, ka restauratora uzdevums nav vērtēt kāda darba māksliniecisko līmeni, bet šo darbu pēc iespējas kvalitatīvāk atjaunot.

Turklāt tieši šī glezna ļoti trāpīgi atspoguļo daudzu Latvijas baznīcu specifisko iezīmi, ka tās bieži vien izdaiļoja paši draudzes cilvēki ar mākslinieciskām iemaņām.

„Es esmu bijusi daudzās baznīcās, un man tieši liekas, ka tas ir tiešām šarmanti un pat mīļi, ka tu redzi, ka tas nav kaut kāds Rīgas labākais mākslinieks, bet gan vietējais amatnieks, kurš uzzīmējis to ornamentu vai gleznu.

Viņš no visas sirds ir devis pienesumu savai baznīcai,” saka Gulbe.

Zem centrālās arkas altāra daļā acis vienmēr piesaista divi īsteni izcili mākslas darbi. Tās ir Georga Šēnberga svētgleznas, kas tagad arī atjaunotas. Vienā no tām redzams pēdējo vakariņu motīvs, otrā uzsvērta baznīcas aizbildnes Marijas Magdalēnas īpašā loma. Šēnbergs pagājušā gadsimta 30.gados, kā stāsta priesteris Andris Kravalis, radījis gleznas speciāli šim dievnamam.

„Varam redzēt augšējā gleznā – Marija Magdalēna ir krusta pakājē, viņai ierādīta centrālā vieta. Interesanti, ka gleznojot viņš ir arī atstājis vietu blakus viņai, lai mēs katrs varētu nostāties, iedomāties sevi tajā brīdī, kad Kristus mirst pie krusta. Un šī Mīlestība turpinās pēdējo vakariņu laikā - arī, manuprāt, ļoti izcils darbs, kas arī tika renovēts, attīrīts, tā rāmim pielabots zeltījums. Tātad caur pēdējām vakariņām šī Mīlestība turpinās katru dienu arī šajā dievnamā – rītos, vakaros. Ir dievkalpojumi, kuros šī Dieva mīlestība tiek dota, un mēs kļūstam kā Jēzus mācekļi un baudām šo žēlastības brīdi,” saka priesteris.

Dziļākie apdares slāņi paliek neizpētīti

Svētās Marijas Magdalēnas baznīcas vizuālajā simbolikā īpaša nozīme ir bizantiskā stila ornamentiem, kas bagātīgā klāstā rotā dievnama griestus un sienas. Tos atjaunojot, restauratoriem gadījies arī pārsteigums: „Tā kā te viss bija tādā tumsiņā, tajā brīdī, kad uzcēla sastatnes un tikām augšā, bija diezgan liels pārsteigums, ka

pēdējie trīs ģipša ornamentālie profili patiesībā bija sasisti finierīši, tādi klucīši.

Tur bijusi pārbūve 1928.gadā, un acīmredzot nav bijis draudzē tāds meistars, kas varētu ģipša ornamentus uzlikt un ar apbrīnojamu pacietību viņš bija sasitis finiera klucīšus. Mēs tos visus demontējām un piesaistījām ģipša meistarus, kas izvilka profilus no ģipša, tāpat kā ir pārējās vietās.”

Ņemot vērā restaurācijai atvēlēto neilgo laiku un finanses, restauratori nolēma atjaunot apdares pēdējos slāņus, daļa no kuriem tapuši jau 1928.gadā, bet daļa – padomju laikā, 60. un 70.gados. Tolaik Mākslas akadēmijas studenti bieži vien pa naktīm slepeni atjaunoja bojātos ornamentus un gleznojumus.

Kā atzīst Kristīne Gulbe, ļoti interesanti būtu parakties dziļākos apdares slāņos, jo ēkas garajā vēsturē to ir bijis ļoti daudz,

iespējams, senākie atrodami pat no 16.gadsimta, taču tad restaurācijai būtu jāatvēl daudz garāks laiks un lielāki līdzekļi.

Nojaust iepriekšējo periodu vizuālo valodu

Taču, lai pievērstu uzmanību tam, cik interesantas liecības šie senākie slāņi varētu atklāt, restaurācijas laikā izveidoti vairāki atsegumi, kas mazliet ļauj nojaust arī iepriekšējo periodu vizuālo valodu. Lai šos atsegumus aplūkotu, jāuzkāpj ērģeļu luktā.

„Šeit var redzēt atsegumus no iepriekšējo periodu zīmējumiem.  Šī ir tā siena, kas ir saglabājusies tiešām no senseniem laikiem. Te ir veikts tā sauktais rentgena skats – viena no jaunākajām metodēm, ko pielietot brauca viena speciāliste no Amerikas un skenēja to sienu, lai nav jākaļ nost, bet lai varētu uztvert, ka tur kaut kas ir apakšā.

Mēs zinām, ka aiz šī divu centimetru biezā apmetuma slāņa var redzēt tādus blāvus rimbuļus.

Bet arī tur ir bijis vēl savs zīmējums, un tam ir jau datējums ar daudzu simtu gadu vēsturi. Iespējams, tas varētu būt definējams jau ar šīs sienas oriģinālo zīmējumu. Šī siena ir vienīgā palikusi no pašiem pirmsākumiem," stāsta Kristīne Gulbe.

Dziedošās māsas, armija un naudas kaltuve

Lai piekļūtu vēl tuvāk pašiem pirmsākumiem, priesteris Andris Kravalis aicina uz baznīcai pretī esošo ēku, kas arī restaurēta un kurā šobrīd darbojas Svētās Ģimenes māja. Nokāpjot pa kāpnēm lejā, var nokļūt vēsturiskajos Svētās Marijas Magdalēnas klostera pagrabos:

„Īstenībā mēs esam mūsu pilsētas pirmsākumos. Sākumā klosteris bija ārpus Rīgas aizsargmūra, un tikai vēlāk tas tika iekļauts iekšpusē,” stāsta priesteris.

Sieviešu cisterciešu klosteris Rīgā dibināts 1250.gadā, un ilgus gadus tam bijusi ļoti nozīmīga loma pilsētas dzīvē: „Šis klosteris attīstījās un auga tik ātri, ka 300 gadu laikā kļuva vēl nozīmīgāks nekā Jēkaba baznīca. Līdz pat simt māsām kalpoja šeit, un Marijas Magdalēnas baznīca viņām bija klostera kapela. Kā kapela tā bija visas viņu reliģiskās dzīves sirds, tur septiņas reizes dienā - kā cisterciešu regula to prasa - viņas atgriezās, lūdzās, dziedāja. Viņas arī Rīgā sauca par dziedošajām māsām. Šeit pat bija tāda Dziedošo Māsu iela, kas veda uz šo klosteri. Un šīs māsas atstāja neizdzēšamu iespaidu."

Klosteris un baznīca brīnumainā kārtā noturējās arī reformācijas laikā, palikdama kā vienīgā katoļu saliņa visā Rīgā.

Pēc reformācijas to pārņēma jezuīti, pēc tam – zviedru laikā – luterāņi, kad klosterī tika izvietotas armijas daļas un vēlāk ierīkota arī naudas kaltuve.

Krievu cara Pētera I laikā baznīcu nodeva pareizticīgajiem. Un tikai pēc pirmās Latvijas brīvvalsts nodibināšanas dievnamu atkal atgrieza katoļiem. Tad arī pēdējo reizi tika veikti fundamentāli baznīcas pārbūves un atjaunošanas darbi.

Likstas sākās atkal padomju laikos, kad klosterī ierīkoja kriminālekspertīzes laboratoriju, bet dievnamu grasījās pārvērst par skaņu plašu rūpnīcu, kā vienu no argumentiem minot, ka tas atrodas pārāk tuvu Augstākās Padomes ēkai. Patiecoties bīskapam Jānim Cakulam un draudzei, ko lielākoties veidoja Rīgā dzīvojošie latgalieši, dievnamu izdevās nosargāt.

Apjaust unikālo pieredzi

Kritiskākajos brīžos cilvēki esot dievnamā ieslēgušies un palikuši pa nakti.

„Cilvēki arī ievilka signalizāciju – paši, kā prata. Lai parādītu – esam draudze, mēs tik viegli neatkāpsimies! Vēl joprojām, šeit veicot darbus, mēs redzējām tādas diezgan primitīvas signalizācijas, kas bija uztaisītas ar vienkāršiem vadiņiem, ja gadījumā lauž logu vai durvis, tad ieskanas trauksmes signāls. Cilvēki uzskatīja, ka tā ir drošāk, jo bija gadījumi, kad tiek uzcelta baznīca, cilvēki nāk uz iesvētīšanu, bet tur jau priekšā veikals pa nakti izveidots.”

Andris Kravalis atzīst –

tieši restaurācijas laikā vēl dziļāk apjautis, cik unikālu gadsimtu pieredzi sevī glabā šis dievnams.

Savā ziņā kā zīme un simbols tam nesen baznīcā uzstādīts arī jauns mākslas darbs – Svētās Marijas Magdalēnas ikona.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti