Tagad VEF kultūras pils piedzīvojusi pamatīgas vizuālas pārmaiņas, tomēr restauratori centušies pēc iespējas saglabāt oriģinālās detaļas un risinājumus, lai cik īpatnēji tie šodien varētu šķist.
VEF kultūras pils rekonstrukcijas būvuzraugs Oļģerts Jurgensons no uzņēmuma „Rīgas serviss” rāda uz jauno kultūras pils emblēmu ar tik pazīstamo VEF abreviatūru, kas izaugusi virs parādes durvīm. Kā savulaik ilggadējam VEF basketbolistam, Jurgensonam šis uzraksts ir ļoti svarīgs. ““VEF” abreviatūra, kas ir saglabājusies no pirmskara laikiem, ir ļoti nozīmīga ļoti daudziem cilvēkiem: gan tiem, kas strādāja “VEF”, gan tiem, kas bija saistīti ar dažādām citām “VEF struktūrām”, piemēram, pulciņiem, bērnu pulciņiem, strādniekiem,” viņš stāsta. Vienubrīd “VEF” struktūrā strādājošo skaits sasniedzis pat 18 000.
Gan Jurgensons, gan Andrejs Ādmīdiņš, kurš ir atbildīgais par restaurācijas darbiem uzņēmumā "Dabas parki", atzīst – gan ēkas apmetums, gan parādes kāpnes, kolonnas un stāvu pārsegumi bijuši ļoti sliktā stāvoklī. “Šīs trepes ir pilnīgi no jauna. Tās bija pavisam savādākā konstrukcijā, šim laikam neatbilstoši, un tur neko nevarēja saglābt. Tā ir pilnīgi jauna koncepcija, jauni zīmējumi un risinājums. Granīta akmeņi gan ir tie paši: numurēti, atjaunoti, kalibrēti un tā tālāk (..) Viss pārējais ir saglabāts, kā bija toreiz,” stāsta Ādmidiņš. Netrūkst gan arī elementu ar politisku nozīmi, kas atgādina par aizgājušiem laikiem.
Tādēļ restauratori to centušies saglabāt pēc iespējas tuvu oriģinālam. Arī amizantas detaļas, piemēram, asfaltu uz parādes kāpņu augšējā laukuma, kas ved līdz pat ieejas durvīm. Tā bijis vienmēr. Ādmidiņš atzīst, ka bijušas diskusijas par asfaltu kāpņu augšējā laukumā, taču nolemts atstāt autentisko pieeju.
Jurgensons atzīst, ka restaurācijas nolūks bija saglabāt pēc iespējas vairāk autentisku elementu. “Tieši tā, un tas ļoti daudziem cilvēkiem ir jāsaprot.
Restaurācija ir tas, lai saglabātu visu veco materiālu, minimāli iejaucoties. Ja tiešām ir kaut kādas problēmas un ir jānomaina detaļas, tad tas ir jāizlemj vairākiem cilvēkiem kopā,”
viņš paskaidro.
Priekštelpā saglabātas oriģinālās koka kases letes, vecā teraco grīda un tipiskas 1960.gadu kvadrātveida griestu lustras. Te gan ir kāda interesanta nianse. “Jā, tās ir oriģinālas lampas. Taču šūna vidū ir izgatavota no jauna un nodrukāta no jauna kā drukājamais,” saka Ādmidiņš. Drukāts ar 3D printeri.
Daudziem tik pazīstamais VEF kultūras pils foajē ar platajām kāpnēm kļuvis daudz gaišāks, resnās kolonnas tagad ieguvušas gaišzaļu marmora imitācijas krāsojumu. Grīda pēc vecā parauga ielikta pilnīgi no jauna, jo zem tās izrakts pagrabs ar labierīcībām un ventilācijas sistēmu. Ir saglabāti vecie griesti, kas ir pielaboti, un arī lampas ir no 60. gadiem.
Ik pa gabaliņam ēkā redzami tā sauktie ekspozīcijas laukumi – vietas, kur restauratori rūpīgi atseguši vecos sienu krāsojuma slāņus, lai redzama ēkas raibā vēsture. Tā ir Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas prasība, stāsta Ādmīdiņš. “Te ir deviņi slāņi,” viņš stāsta.
Meistari ieved vienīgajā telpā, kur saglabāts vecais parkets. No visas ēkas savācot vēl derīgos dēlīšus, sanācis tieši vienai telpai. Ādmīdiņa un Jurgensona pavadībā Latvijas Radio izstaigā arī spoguļzāli, kamerzāli un ielūkojas jaunajā skaņu ierakstu studijā. Trešajā stāvā tagad iespējams arī iziet ārā uz balkona blakus izteiksmīgajiem stikla kupoliem VEF kultūras pils sānos. “Tagad te ir patīkami iziet ārā ar šampanieša vai vīna glāzi,” saka Jurgensons.
VEF Kultūras pils Lielajā zālē centrālais lepnums ir milzu lustra. Tās svars ir 666 kilogrami, ja saskaita katru detaļu un vadiņu.
Lielajā zālē nācies nomainīt grīdu, izbūvētas vietas cilvēkiem ratiņkrēslos. Mainīti arī sienu toņi. Tie ir kļuvuši gaišāki – agrāk bija dzeltenas, zaļganas un ķieģeļkrāsas. Tagad ir gaiši pelēcīgi balts tonis, dodot lielāku plašumu. Ir arī orķestra bedre.
Ekskursijas beigās zālē negaidot ienāk bijusī VEF kultūras pils direktore Ženija Katkovska, kuras pārziņā šis nams bijis vairāk nekā 40 gadu. “Sajūtas ir savādākas Ja jūs esat vairāk nekā 40 gadus bijuši vienās telpās, (..) tad katru stūrīti ar aizmiegtām acīm redzi. Bet tagad, kad es vairs klāt neesmu un ienācu tāpat paskatīties – man liekas, ka esmu metru virs zemes. Savādāka sajūta! Pilnīgi citādāka sajūta! Viss ir sterils, tīrs, gaišāks. Tie ir krietni jāapdzīvo [šī māja] ar koncertiem, lai atkal rastos tā aura,” saka Katkovska.
Tagad VEF kultūras pils vadības grožus pārņēmusi Katkovskas meita Liene Kubiļus, kura iepriekš vadīja Ziemeļblāzmas kultūras pili.
VEF kultūras pils atkalatklāšanas maratons noslēgsies pirmdien, 20. novembrī. ar vairākiem bezmaksas pasākumiem.
