Pilsēta pieredzējumam. Vai Rīgai vajadzīgs galvenā dizainera birojs?

Līdz ar ārkārtas vēlēšanu noslēgšanos daudzi galvaspilsētā cer uz attīstību ne vien Rīgas pārvaldībā, bet arī jautājumos, kas saistīti ar patīkamāku publisko telpu. Solījumi ir cerīgi, un dzīvojamība, beidzot rādās, būs labāka cilvēciskajam mērogam – gājējiem, velobraucējiem un abu lietotajai pilsēttelpai. Taču Rīgā arvien vairāk un arvien kritiskāk sāk pietrūkt kādas īpašas pozīcijas – pilsētas galvenā dizainera biroja. Kas tas ir un kāds no tā labums, lai veidotu pilsētu pieredzējumam un dzīvīgumam, nevis tranzītam un tukšumam?

ĪSUMĀ

  • Par galvenā dizainera nozīmību varam mācīties no vairākām vietām pasaulē.
  • Daļu no galvenā dizainera funkcijām Rīgā dažādos laikos pildīja galvenais arhitekts, pilsētas galvenais mākslinieks un dārznieks.
  • Galvenā arhitekta birojs zaudējis lēmumu pieņemšanas funkciju, kļuvis par padomdevēju.
  • Galvenā mākslinieka un dārznieka amati ir likvidēti.
  • Iedzīvotāji vairs nevēlas būt tikai uzklausīti, bet arī piedalīties pilsētas uzlabošanā.
  • Pilsētas arhitekta birojs šogad piedzīvo eksistenciālus izaicinājumus – kuluāros jau runā, ka tam pienācis laiks atkal tikt slēgtam līdz šī gada beigām.
  • Latvijas Dizaina centrs – šobrīd tuvākais tam, kas varētu būt galvenā dizainera birojs.
  • Dizaina pielietojums Latvijā attīstās, bet ne strauji – esam uz 2. pakāpiena “dizaina kāpnēs”.
  • Tērbatas ielas eksperiments – solis pareizajā virzienā.
  • Šobrīd mēs dzīvojam pilsētā, kas dizainēta tā, lai kalpotu tiem, kam ar Rīgu nemaz nav ilgtermiņa attiecību.
  • Dizains sevi ir pierādījis kā fundamentālu un daudzveidīgu rīku, kas rūpējas ne vien par vizuālo, bet jebkuru pieredzējumu.
  • Cerības uz jauno pilsētas domi.

Nepieciešamība pasaules kontekstā

Vairumam par pilsētas galvenā dizainera (chief design officer – CDO) pozīciju varētu būt pirmā dzirdēšana, turpretī dažiem tā varētu šķist kā vēl viena birokrātiska iestāde, kura nodarbojas tikai ar pilsētas plakātu vai Ziemassvētku rotājumu sagatavošanu. Taču konteksts ir gan plašāks, gan nozīmīgāks, un par galvenā dizainera nozīmību varam mācīties jau no vairākām vietām pasaulē.

Helsinki tiek minēta kā pirmā pilsēta, kur 2016. gadā tika dibināts eksperimentējošs galvenā dizainera birojs “Helsinki Lab”, kuru četrus gadus vadīja arhitekte Anne Stenrosa (Anne Stenros). Šogad tika aizsākta jau otrā termiņa izpilde, kad par Helsinku galveno dizaineri kļuva sociālo zinātņu un pilsētvides pētniece Hanna Harisa (Hanna Haris). Tikmēr Losandželosā 2018. gadā pirmo reizi šādā pozīcijā iecēla ilggadēju arhitektūras kritiķi un pasniedzēju Kristoferu Hotornu (Christopher Hawthorne); arī Edmontonā aktivitātes notika aptuveni tajā pašā laikā. Līdzīgas, bet specifiskākas institūcijas augsni pilsētas galvenā dizainera pozīcijai sagatavo arī Detroitā, Londonā un Ņujorkā.

Kad tika dibināts birojs “Helsinki Lab”, par tā galveno mērķi kļuva dizaina zināšanu, digitalizācijas un lietotāju mijiedarbības pastiprināta integrēšana pilsētas ikdienas attīstībā. To paveikt galvenajam dizaineram palīdzēja divi asistenti – eksperti lietotāju pieredzē (user experience), vizuālajā kompozīcijā (visuality), līdzdalībā un iesaistē vai eksperimentālā pilsētvides attīstībā. Biroja pārraudzībā bija arī 10 – 15 ārštata eksperti no dažādām saistītajām nozarēm un darbības sfērām.

Losandželosā pagrieziena punkts par labu galvenā dizainera biroja dibināšanai bija olimpisko spēļu tuvošanās 2028. gadā. Pilsētai bija jāatrod veids, kā sagatavoties pārejai uz jaunu darba cēlienu, kaut vai raugoties uz samilstošajām klimata pārmaiņu, bezpajumtniecības vai publiskās infrastruktūras problēmām. Kristofers Hotorns apgalvo, ka viņa darbs Losandželosā uzlabošot pilsētas dizaina vidi, atsaucoties uz tās vajadzībām, vājajām pusēm un pašiem iedzīvotājiem. Taču gan Hotornam, gan Losandželosas mēram Ērikam Garseti (Eric Garcetti) galvenā daļa no darba iekļauj pieaugošu sabiedrības iesaisti pilsētas mēroga projektos.

Hotornam pieder arī nozīmīga atziņa, kas paskaidro pašreizējo situāciju gan daudzās metropolēs visā pasaulē, tai skaitā Rīgā, gan viņa mājvietā: “Losandželosu ir grūti izprast un lietot.

Tā gluži neatbilst tam, kā mēs esam pieraduši redzēt pilsētas.”

Arī Helsinkos galvenā dizainera nepieciešamība tika skaidrota ar jaunu tuvojošos izaicinājumu laikmetu. Ka “pilsētā dzimst jaunas apkaimes, padarot to par vietu regulārām izmaiņām, un neskaidrības ar mobilitāti un ilgtspējīgas enerģijas ražošanu jārisina un pilsēta jāattīsta, vispirms ņemot vērā iedzīvotājus.”

Rīgas “galvenie amati” laiku lokos

Lai arī galvaspilsētā nekad nav bijis šāds galvenā dizainera birojs, daļu no tā funkcijām 150 gadus pildīja galvenais arhitekts (līdz deviņdesmito gadu sākumam – vidum), kā arī pilsētas galvenais mākslinieks un dārznieks.

Atšķirībā no šodienas, vismaz pilsētas arhitektam bija ne vien praktiska, bet arī autoritatīva loma pilsētas audekla veidošanā.

Jau izsenis zinām par Johana Daniela Felsko (darbības gadi amatā 1844-1879) vai Reinholda Šmēlinga (1879-1915) ietekmi un praksi Rīgā. Tāpat noteikti esam dzirdējuši par vienu no spilgtākajiem amata turētājiem padomju laikā, Gunāru Asari (1971-1995), kurš spēja izmantot savu reālo varu, lai ietekmētu to, kā, piemēram, izskatās Vanšu tilts vai kur atrodas televīzijas tornis.

Tiesa, teju visos laikos liels darbs tika ieguldīts, strādājot ar arhitektūru un elementāro infrastruktūru, nevis publiskām telpām un tās lietotājiem. Kā pirmo īsto sadursmi ar iestāžu un valdības plāniem un iedzīvotāju uzskatu (pamatotu vai nepamatotu) var minēt gadījumu ar Rīgas metro plānošanu. Vismaz 10 gadus tā virzījās uz priekšu, pilnībā neņemot vērā iedzīvotāju nostāju un vajadzības un attopoties vien 1988. gadā, kad projektam gals jau bija teju klāt.

Diemžēl, arī pilsētas galvenā mākslinieka darbs pārsvarā bija saistīts ar dekoratīvo un arhitektonisko, nevis kopējo pilsētas tēlu, lietojamību un Rīgu kā audeklu pieredzējumam. Domāšana par terminu “pilsētas dizainers” jau pirms 30 gadiem tomēr aprobežojās ar diskusiju par reklāmas stabiem, taču tas noteikti būtu bijis labs sākums.

Visbeidzot, trešais amats, kas bijis saistīts ar pilsētas telpu un mūsu labklājību tajā, bija Rīgas galvenais dārznieks. Vairāk nekā 50 gadus pirms Otrā pasaules kara galvenā dārznieka profesija arīdzan bija apveltīta ar zināmu ietekmi, piemēram Georgs Kūfalts (1880-1914) vai Andrejs Zeidaks (1915-1944). Turpretī jau pirmajos padsmit gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas galvenā dārznieka uzdevumi tiešām aprobežojās ar puķu dobēm un mauriņa pļaušanu, kamēr atkal bieži tika aizmirsts gan par vides pielāgošanu šodienas prasībām un rītdienas sapņiem. Diemžēl regulāros naudas trūkuma un neskaidras politiskas motivācijas apstākļos rezultāts bija saprotams.

Bastejkalns

No statiskas uz plūstošu pilsētu

Pirmā no minētajām iestādēm, kas darbā ar pilsētu saskatīja ko vairāk nekā tikai taustāmu, pragmatisku virzību pilsētvidē, bija Rīgas pilsētas galvenā arhitekta birojs. Atgriežoties 2006. gadā (pēc 5 gadu likvidācijas pauzes), tā loma gan vairs nebija lēmumu pieņemšana, bet gan padomdevēja, sabiedrības un nozares saistvielas veidotāja funkcija, “uzturot pastāvīgu, atklātu un profesionālu diskusiju par sabiedrībai nozīmīgām iecerēm un projektiem, kā arī iepazīstināt citu valstu un pilsētu sabiedrību ar labākajiem Rīgas arhitektūras risinājumiem.”

Turpretī pilsētas galvenā mākslinieka amats ir likvidēts jau 15 gadus. Lai gan nesekmīgi, biroja nepieciešamību atklātā vēstulē centās pamatot pēdējais Rīgas galvenais mākslinieks Leonards Laganovskis (2003-2005): “Tā ir vienīgā Rīgas domes struktūrvienība, kas veido, uzlabo un uztur pilsētas un domes korporatīvo stilu. Harmoniska pilsētvide, kurā veiksmīgi sadzīvo vēsturiskās arhitektūras formas ar jauniem mūsdienīga dizaina elementiem, ir ieguldījums pilsētas reputācijas celšanā, veicina dzīves kvalitāti un iedzīvotāju pašapziņu."

Laganovskis pareizi uzskatīja, ka "Rīgai jākļūst par eiropeisku pilsētu un ar savu īpašo identitāti un gaumes izjūtu tai jābūt par piemēru citām pilsētām. Bez mērķtiecīgas darbības tas nebūs iespējams. Ikviens profesionālis savā nozarē rūpēsies par sava darba kvalitāti, bet kopaina paliks haotiska un nesakopta.” Taču, kaut vai nedaudz gremdējoties atmiņās, prātā nenāk daudz gadījumu, kad galvenajam māksliniekam būtu bijusi gan iespēja, gan degsme ko manāmi mainīt vai eksperimentēt.

Taču būsim godīgi, tolaik tam gatava nebija ne pilsēta, ne pilsētnieks.

Visbeidzot, arī galvenā dārznieka pozīcija klasiskajā formātā tika likvidēta 2004. gadā, kad ar skandāliem atstādināja Juri Liepu (2001–2003). Vēlāk šī funkcija tika ierauta vēl dziļākā birokrātiskajā un politiskajā futbolēšanā, un amata pēdējais līdzinieks Agnis Kalnkaziņš (tolaik jau kā “Rīgas dārzu un parku” direktors) ''izdzisa'' 2012. gadā. Iestādes funkcijas pārņēma SIA “Rīgas meži”, līdz šodienai ir sakopti Ziedoņdārza un Grīziņkalna parki, pāris parku atklāti Lucavsalā un Pļavniekos, taču iestāde nevar lepoties ar izpratni, ka emocionālas, sadzīviskas, veselīgas un pieredzējuma pilnas dabas zonas pilsētā ir arī ārpus mauriņiem un pirms gadsimta stādītu koku kopšanas galvaspilsētas dārzos.

Pievienojot pēdējo lausku sadrumstalotajā pilsētvides attīstības un uztveres biroju rūtī, jāpiemin arī Rīgas Tūrisma attīstības birojs (dibināts 2008. gadā) un ar to saistītais zīmols “Live Riga” (2009). Iestāde šī raksta kontekstā ir jāmin kaut vai tāpēc, ka tās uzdevums ir ne vien veicināt pilsētas atpazīstamību, bet arī veicināt pilsētu kā vietu pieredzējumam. Tiesa, bieži tas aprobežojas tikai ar aktivitātēm ārzemniekiem un izpratni, ka Rīgas pieredzējums un apgūstamā pilsētvide atrodas tikai Vecrīgā vai Klusajā centrā.

Nereti tiek aizmirsts, ka arī rīdzinieks ir tūrists savā pilsētā.

Nav lieki piebilst, ka šādas politikas, lai arī atsvaidzinātas ar reizē oriģinālām, bet arī diezgan savdabīgām un nelokālām kampaņām un video, lieliski atspoguļo to, kas pandēmijas laikā noticis vecpilsētā. Ielas ir tukšas, apmeklētāju trūkst teju katrā iestādē un pieturpunktā, kamēr nekas netiek runāts par pilsēttelpām un vietām, kur iespaidus gūst, ikdienu pavada un izklaidējas vietējais. Tūrisma attīstības birojam bija nepieciešami teju 10 gadi, lai savos ieteikumos, piedāvājumā un kampaņās beidzot sāktu iekļaut apmeklējuma punktus ārpus “pārpilnības un varas” centriem (kamēr vietējo cieņā ir Tallinas kvartāli un Āgenskalni, nekur tālāk par Kalnciema kvartālu un nu jau pamirušo, nekad pa īstam nesakārtoto Miera ielu nav tikts).

Īsumā – pilsēta atkal tika ieplānota īslaicīgam viesim, nevis tās ilglaicīgam rezidentam.

"Miera ielas Vasarsvētki", 2016. gads.

Strupceļā

Pāreja no minētajām profesijām uz vienu – Rīgas galvenā dizainera biroju šodien šķiet pašsaprotama. Pilsētas nav vien ēku puduri, reklāmlaukumi, vientuļi koki, bezjūtīgas ielas un transporta infrastruktūra, tā arī nespējot izcelt cilvēcisko faktoru un mijiedarbību.

Kā jau minēts, Rīgas pilsētas galvenā arhitekta atgriešanās dienas kārtībā 2006. gadā uzsvars bija uz sabiedrības (kas tikai sāka iejusties savas laimes kalēja lomā) un arhitekta, politiķu un attīstītāju kopāsavešanu. Birojs savu darbu ir veicis lieliski – daudzas konferences par Rīgai aktuālām tēmām, publikācijas, semināri, diskusijas, alternatīvu vīziju iezīmēšana pilsētas telpām. Svarīgs ieguldījums bija arī pētnieciskajā darbā, piemēram, dokuments par novērojumiem gaisa kvalitātes un piesārņotības jautājumos Rīgā 2010. gadā vai fokuss uz mikrorajonu dzīvojamo vidi.

Tomēr ir pagājuši 15 gadi, aktīvistu daudzums Rīgā, izpratne par tiesībām izteikt savu viedokli un domnīcu pieaugums (piemēram, “Pilsēta cilvēkiem” vai “Skolnieks Pētnieks Pilsētnieks”) ir sasniedzis kritisko masu.

Iedzīvotāji vairs nevēlas būt tikai uzklausīti, iedzīvotāji vēlas piedalīties, eksperimentēt, radīt pilsētā, lai Rīga būtu laikmetīgāka, drošāka, izskatīgāka, harmoniskāka, ilgtspējīgāka un uz nākotni vērsta.

Ar diskusijām vai publikācijām vairs nepietiek, nav galvots un ir pierādīts, ka konsultācijas ne vienmēr noved pie reāliem uzlabojumiem pilsētvidē. Galu galā, ir saprasts, ka pilsētniekiem interesē daudz vairāk nekā gulēšana, darbs un pārvietošanās.

Varbūt tas ir iemesls, kāpēc pilsētas arhitekta birojs šogad piedzīvo zināmus eksistenciālus izaicinājumus. Lai arī tā stratēģija 2020. - 2023. gadam tika apstiprināta 15. jūlijā, joprojām nav zināms, kāds būs paša biroja liktenis, un kuluāros jau runā, ka tam pienācis laiks atkal tikt slēgtam līdz šī gada beigām.

Labā ziņa ir tā, ka 2018. gada izskaņā tika radīts Latvijas Dizaina centrs (LDC), ko varētu nosaukt par tuvāko tam, kas varētu būt galvenā dizainera birojs. Vēl labāka ziņa ir tā, ka centrs ir Kultūras ministrijas iniciatīva, līdz ar to ir liela iespēja diskutēt par vērtībām un ieviest nemateriālas, radošas, neordināras vērtības mūsu ikdienā. Lai arī LDC tomēr daudz mazāk nodarbojas ar eksperimentēšanu kā vien ar dizainu skaidrošanu sabiedrībai, arī tas ir svarīgi, lai mēs iepazītos ne vien ar grafisko vai produktu dizainu, bet arī pakalpojuma, pieredzējuma, komunikācijas, informācijas un citām apakšnozarēm.

Šobrīd centra skaidrojošais darbs liekas tikpat nepieciešams, cik tas bija pilsētas arhitektam uzreiz pēc ekonomiskās krīzes, un par to liecina arī statistika. Piemēram, 2015. gadā aptaujā ļoti vērtīgajai “Latvijas dizains 2020” publikācijai, ko izdeva Kultūras ministrija, tika jautāts – “kā jūs vērtējat dizaina pielietojumu savā uzņēmumā?” Uz īpašām “dizaina kāpnēm” bija pieejami četri  varianti, un izrādījās, ka vairāk nekā puse uzņēmumu un uzņēmēju nekad nav lietojuši dizainu produkta vai pakalpojuma veidošanā. Ja tas liek justies labāk, tad arī Eiropas līmenī atbilde bija tāda pati. Bet ar skaidrošanu vien nepietiks jau pēc pāris gadiem.

Dizaina kāpnes

Kāpēc šis viss ir vajadzīgs?

Ja Rīgai uz šo pašu aptauju vajadzētu atbildēt šodien, es spekulētu, ka mēs jau puslīdz stabili atrodamies uz 2. pakāpiena – dizaina pielietojuma stilam. Kam pieder šis nopelns, par to vēl zinātnieki strīdas, taču pēc Tērbatas vasaras ielas pilotprojekta es vēlētos ticēt, ka vismaz atsevišķos gadījumos spējam pierādīt, ka domājam arī trešā pakāpiena, dizaina kā domāšanas procesa, virzienā.

Protams, daudzas lietas Tērbatas ielas kontekstā tika ignorētas vai neizpildītas līdz galam, piemēram, komunikācijas plānošana un realizācija vai pārāk lielu pasākumu organizēšana Covid-19 zenītā. Tomēr eksperiments notika, un tas bija viens liels solis tuvāk tam, par ko ir stāsts – veidot notikumus kā prototipus vai demonstrējumus tēmām vai metodēm, kuru mērķis ir padarīt pilsētas labākas dzīvošanai un pieredzējumam.

Metodi pamato arī pilsētvides dizaina profesora Kolumbijas Universitātes Arhitektūras, plānošanas un saglabāšanas programmā un Ņujorkas Publiskā dizaina komitejas direktors Džastins Gerets Mūrs (Justin Garrett Moore). Komentējot pilsētas galvenā dizainera pozīcijas nepieciešamību, viņš apstiprina, ka “vairums dizaineru ir motivēti uzlabot cilvēka pieredzējumu, un pieredzējums mūsdienās lielākoties notiek pilsētās.”

Tērbatas vasaras iela

Lai palīdzētu izprast nepieciešamību pēc kāda biroja Rīgā, kas veiksmīgi spēj apvienot radošo un teorētisko, reāli eksperimentējot un prototipējot pilsētvidē ar visneiedomājamākiem dizaina paveidiem, ainavu arhitektūru, vietradi, antropoloģiju, socioloģiju, vides un citām “mīkstām” zinātnēm, apkopoju savus novērojumus par trūkumiem vai iespējām Rīgā vairākos punktos.

  • Identitāte un no kā tā veidota

Vispirms par acīmredzamo. Rīgai jau sen vai pat nekad nav bijusi labi strukturēta, detalizēta un lieliski nodrošināta vizuālā identitāte. Tāda, kas ir praktiska un pielāgoties spējīga, kas iekļauj ne vien vienotus standartus pilsētas servisiem, tīkla lapām, bukletiem, plakātiem vai dokumentu veidlapām, bet nosaka vadlīnijas arī informācijas stendiem, ceļa apzīmējumiem vai pat papīra tipam, kas tiek lietots drukājamajos materiālos. Mums nav vizuālas komunikācijas, kas kalpo cilvēkam un videi pilsētā, kur viss ir sadrumstalots, paviršs un “laucīgs”.

Tikmēr Rīgā ir apkaimes, kas vēl ar pēdējiem spēkiem cenšas saglabāt kaut vai mazumiņu no tā vizuālā tēla, kas tās raksturo un pēc kā apkaimes atpazīstam jau, teiksim, simt gadu. Vai nebūtu labi, ja arvien vairāk mēs sargātu reiz veiksmīgi iedibinātās ēku krāsas, materiālus, formas vai dizainus, lai nodrošinātu šos ansambļu kā daudzveidīgas pilsētvides paraugus un dodot iespēju mūsu laiku rokrakstu veidot jau citviet?

  • Viena pilsēta lietotājiem visās apkaimēs

Pārāk daudz un pārāk nepraktiski sabiedriskā transporta pieturu modeļi, katra velojosla vai celiņš izskatās citādāk, neapdomīgi, gaužām nepietiekami un parasti pēc neizskaidrojamas formulas izmētātas sēdvietas, tikpat nepietiekamas un bieži neparocīgas un briesmīgas ir velonovietnes. Vismaz sabiedriskais transports ietur vienotu vizuālo stilu, lai arī normāli elektroniskie maršrutu tablo pie pieturām parādās tikai tagad.

Cienījama un pielāgotiesspējīga struktūra un regulējumi nevienu pilsētu nekad nav ierobežojuši. Tieši otrādi, tie aicina mūs tiekties pēc labākiem materiāliem, labākas pakalpojumu un produktu kvalitātes, izprotamas un ērtas infrastruktūras. Galu galā, ja pilsēta nevar uzstādīt atkritumu urnas pienācīgā izskatā, kvalitātē un regularitātē un ja publiskās tualetes ir ekskluzivitāte, nevis nepieciešamība, mums ir problēmiņa.

  • Pilsētvide ir rotaļu laukums, ne cietums

Bieži šķiet, ka Rīgā nav pietiekami daudz publiskās telpas, kur apstāties, apsēsties, satikties, un, ja tāda ir, šo visu darīt liekas nepiemēroti vai bīstami. Pilsētā ir tik daudz ugunsmūru, bet tik maz sienu gleznojumu. Katrs tunelis vai ietve ir izaicinājums, ne atvieglojums, un vieta fantāzijas lidojumam vai “spēlei” ir tikai ierobežotās vietās, kamēr pārējā pilsētvide ir pasīva un snaudoša.

Šobrīd mēs dzīvojam pilsētā, kas dizainēta tā, lai kalpotu tiem, kam ar Rīgu nemaz nav ilgtermiņa attiecību, taču arvien vairāk jūtam, ka katrai saspēlei vajadzīgi vismaz divi. Galvaspilsētai vajadzīgas labi izplānotas vai, tieši otrādi, fantāzijai atvēlētas vietas pieredzējumam, ko sajust redzot, dzirdot, smaržojot, ar kājām, ratiem vai uz velosipēdiem.

  • Eksperimentu un negadījumu dēļ mums ir arī penicilīns

Mums vajag vairāk vietu kā Tērbatas vasaras iela, kur jaunas idejas var tikt izmēģinātas vai iesētas pareizajā laikā. Mums vajag vairāk Tallinas kvartālu, kur laikmetīgā māksla, performances un sienu gleznojumi kļūst par sabiedrības un domas magnētiem. Mums vajag vairāk mākslas vai kultūras iniciatīvu kā “Survival Kit”, “Komēta”, “Homo Novus”, RIBOCA vai “RE RE”, lai pierādītu – vietām, ielām, ēkām, ainavām un krustpunktiem jābūt atvērtām idejām, nevis slēgtām nākotnei. Mums vajag vairāk Marsa parku, kas saved kopā cilvēkus un risinājumus un rada vēlmi cīnīties par labāku pilsētu un radošumam atvērtiem laukiem. Noteikumi un regulējumi ir nepieciešami, līdz tie nosmacē radošumu un kontrolē vien tā nāvi.

“Marsa parkā” sāk zāģēt kokus
  • Troksnis ir viss, kas piesārņo

Pilsētā nav skaņas detektoru, kas palīdzētu cīnīties ar forsētajiem motocikliem. Toties pilsētā ir milzīgi, bieži nelietderīgi un vizuāli “trokšņaini” reklāmas ekrāni un ielas, kas stāvgrūdām pilnas ar skaļiem un piesārņojošiem automobiļiem ar tik maz vietas gājējiem vai velosipēdiem. Visbeidzot, ir tik daudz ēstuvju vai veikalu ar apšaubāma paskata izkārtnēm vai paziņojumiem – es pieprasu Rīgā aizliegt “Comic Sans” fontu!

Troksnis ir mūsu lielākais ienaidnieks, jo tas ir daudzveidīgs – vizuāls, audiāls, taustāms, ekoloģisks, liekus pagriezienus vai pieturas pieprasošs. Troksnis ir viss, kas cilvēkam kā būtnei traucē, un Rīgā gājējam – kā jaunietim, tā māmiņai, kā skrējējam, tā invalīdam, kā vērotājam, tā lietotājam – traucē daudz kas.

  • Pilsētā ir vieta dažādiem zobratiem, materiāliem un izmēriem

Mēs nevaram atrisināt visas pilsētas problēmas, uzveicot sabiedriskā transporta infrastruktūru vai atjaunojot fasādes. Pilsēta nav vien konstrukcijas vai ceļi.

Katras pilsētas kodolā atrodas programmatūra, netveramais mehānisms – cilvēki un to iesaistīšanās, tīklojoties un savstarpēji stiprinoties. Vietrade, kultūrplānošana, apkaimju kustības, satiksmes mierināšana un citas šķietami īpatnējas pilsētattīstības metodes ir dzinējspēks, kas cilvēciskai pilsētai liek dūkt, nevis šņākt vai krākt. Taču pilsēta kā organisms ir jāeļļo, un, labi strādājošs, tas kalpo gan sev, gan tā lietotājiem.

Pilsēta pieredzējumam

Viss minētais ir pierādījums tam, ka galvenā dizainera amats Rīgai ir nepieciešams vairāk nekā jebkad. Iedzīvotāji ir gatavi ne vien satikties un diskutēt, bet arī vēlas iesaistīties labākas pilsētvides veidošanā vai to jau dara. Dizains sevi ir pierādījis arī kā fundamentālu un daudzveidīgu rīku, kas rūpējas ne vien par vizuālo, bet jebkuru pieredzējumu. Rīga jau sen ir pelnījusi atrasties uz augstākā dizaina pakāpiena, jau ar stratēģisku vērienu domājot arī par procesiem un stilu, lai pilsēta strādātu cilvēkam, biznesam, komunikācijai, kultūrai un, galu galā, arī statusam.

Protams, galvenā dizainera birojam nebūtu jārisina visi minētie izaicinājumi, taču labākas pilsētvides prototipēšana, sociālu un uz uzlabojumiem fokusētu lauka pētījumu organizēšana vai tehnisko specifikāciju izskatīšana pilsētvides risinājumiem noteikti būtu labs sākums. Par daudz no tā, kas minēts, jau tiek domāts citos neskaitāmos departamentos, taču gan Kultūras un Izglītības, Satiksmes un Attīstības departamentiem, gan būvvaldei un Tūrisma attīstības birojam vajadzētu paļauties uz pilsētas dizainera biroja dotajām pilnvarām izmēģināt vai izpētīt to, ko pašas institūcijas vai nu neprot vai nevēlas darīt.

Atsaucoties uz esejā minēto Kristoferu Hotornu Losandželosā, viņa uzdevumos jau ir noteikta obligāta sadarbība ar pilsētas departamentiem. Arī Anne Stenrosa Helsinkos ātri iemācījās, ka teju visus izaicinājumus pilsētā nav iespējams risināt vienatnē: “Tās ir tās saucamās velnišķīgās problēmas (wicked problems), bez termiņa un sarežģītas. Vienīgais veids, kā tās atrisināt, ir starpdiciplīnu sadarbības ceļā.”

Līdz ar jauno pilsētas domi, kas rādās varētu būt atvērta eksperimentiem, lauka izpētei, prototipēšanai un vizionēšanai, arvien lielākas ir cerības, ka tiks radīts centrs, kur to darīt nepiespiesti un fokusējoties uz cilvēku. Citādi mēs turpināsim dzīvot nevis organismā, bet gan motorā, un cik ilgi braukāsi bez sēdekļiem vai ātrumkārbas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt