Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
Ne velti šo ostas, tranzīta un biznesa pilsētu mīl nepragmatiskā sabiedrības daļa – mākslinieki un romantiķi. Viņiem tā sniedz iedvesmu. Nevajag neko lieku, vien iespēju netraucēti sevi atdot pilsētas varā. Tā ir patīkama. Tā neuzmācas. Tā klusē, bet stāsta. Tā ir dzīva, bet ne sadzīviska. Tā ir reprezentatīva, bet nešokē. Tā respektē veco, taču nekļūst vecišķa. Tā mīl jauno, bet neskrien pakaļ katrai novitātei. Te kopā saplūst dažādi laiki, bet pietiek vietas, kur ieskrieties domai. Jo īpaši labs skrējiens tai sanāk pastaigā gar Ostas promenādi – te ir visas stihijas kopā un nav neviena sīkuma, kas nodevīgi bojātu ainavu. Tās kvalitāti novērtē Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs Dr. Arch. Juris Dambis.
Ar atskatu tukšos logos
“Cilvēks pierod pie apkārtējās vides – sakoptu pieņemot kā pašsaprotamu, bet dažkārt arī pārāk bieži samierinoties ar degradētu vidi. Visbiežāk tikai dokumentēta atmiņa sniedz objektīvu priekšstatu par telpiskajā vidē notikušajām pārmaiņām. Pirms 30 gadiem bija kāda pilsēta Latvijā, kura padomju industrijas, gaisa piesārņojuma, militārās ietekmes un totālās vides nekārtības dēļ radīja visnegatīvākās emocijas. Tā bija Ventspils. Atmiņas atsvaidzinot ar 1991. gada dokumentāliem filmu kadriem, apstiprinās tā laika pilsētvides pilnīgs haoss: vēsturiskās ēkas nekoptas, daļēji tukšas, logi vietām izsisti, krastmala un visa pilsētas telpa piegružota, noplukusi, it kā visas apkārtnes nesmukums būtu koncentrējies vienuviet. Ventspils 20. gadsimta 90. gadu vides stāvoklis un šodienas sakoptība ir divi pilnīgi pretēji, savstarpēji nesavienojami tēli.
Ventspilī Ventas krastmalas pilsētbūvnieciska sakārtošana ir Latvijai nozīmīgs stāsts par būvkultūru un iegūtu vērtību sabiedrībai.
Tūlīt pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, analizējot Ventspils identitāti, kultūrvēsturiskās vērtības, pilsētas struktūru, ekonomiskās izaugsmes ambīcijas un iespējas, tika izvirzītas ļoti augstas pilsētvides sakārtošanas un attīstības prasības. Ilgstoši nepieejamās krastmalas atgūšanas ideja sabiedrībai tika formulēta jau 1999. gada starptautiskajā projektu ideju konkursā “Ventspils lineārā centra spēles”.
Pastaiga visā garumā
Reāla iespēja atsavināt nekustamo īpašumu Krišjāņa Valdemāra ielā 12 Ventspils brīvostas pārvaldei radās tikai 2015. gadā, bet jau 2020. gadā tika atvērts Ostas ielas iztrūkstošais posms ar daļēji realizētu ostas ekspozīciju, plašu labiekārtojumu, kuģi “Rota” un citiem nozīmīgiem vidi veidojošiem elementiem. No padomju laika nevērtīgajiem uzslāņojumiem tika atbrīvotas 20. gadsimta sākumā celtās Ventspils ostas darbnīcu ēkas, un tās kvalitatīvi konservētas. Projekta priekšlikumu izstrādājis SIA “Arhitekta J. Pogas birojs”, arhitekts Juris Poga, būvprojektu – SIA “SBI-Ventspils”, inženieris Imants Baņķis. Celtniecības darbus veikusi būvfirma SIA “Ostas celtnieks”, ēku konservāciju – SIA “Pilsbūve”.
Atgūtā un sakārtotā pilsētvides telpa ar labiekārtojuma mērogu, plānojuma sistēmu, telpiskās vides skaidrību, izvēlētajiem ilgmūžīgiem materiāliem, vides dizaina kvalitāti un apzaļumošanas sistēmu rada īpašas sajūtas un noskaņu, pozitīvi uzlādētas emocijas un vēlēšanos šo vietu baudīt.
Veselā saprāta diktāts
Pašvaldība iecerējusi sabiedrību pārsteigt ar jaunu attīstības projektu – atdot kultūras un tūrisma mērķiem Ventspils ostas veco darbnīcu ar iekārtām, kurām piemīt augsta autentiskuma pakāpe. Ventspils dome un pilsētvides veidošanas atbildīgie speciālisti rūpīgi pārdomātā un virzītā šīs vietas sakārtošanas procesā ir demonstrējuši veiksmīgas, būvkultūras principos balstītas iespējas, kas citviet netiek ieraudzītas un izmantotas,” norāda Juris Dambis.
Jā, pat it kā pilsētu pārzinot, atgriežoties kaut pēc pusgada, katru reizi atklājas kas iepriekš neredzēts. Tieši atklājas, nevis pārsteidz un “ieduras acīs”. Katrs jauns elements šķiet kā organiski izaudzis, nevis mākslīgi ievietots. Varbūt noslēpums ir senās vides daudzveidībā un spējā iepriekš nošņurkušo izcelt? Varbūt pilsēta tiek skatīta gan no putna lidojuma – kompleksi, gan no cilvēka skatupunkta – rokas stiepiena attālumā? Varbūt vējš un kuģu ritmiskā kustība sakārto domas? Varbūt visu konfesiju dievnami pareizi nozvana? Lai kāds ir iracionālais iemesls, taču rezultāts ir visiem redzams – Ventspilī ambīcijas ir pakļautas saprātam, un pilsētas vadība ļauj strādāt profesionāļiem.
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.
