Kultūra

Trešdien būs traģikomēdijas "Klubs Paradīze" pirmizrāde

Kultūra

Lāčplēša dienā būs Arņa Medņa koncertuzveduma "Tālavas taurētājs" pirmatskaņojums

Pētniece Ieva Pīgozne: Man senais apģērbs dod lielu stabilitātes sajūtu

Pētniece Ieva Pīgozne: Man senais apģērbs dod lielu stabilitātes sajūtu

Man senais apģērbs dod lielu stabilitātes sajūtu – atzīst kultūrvēsturniece, mākslas zinātņu doktore Ieva Pīgozne, kura sarakstījusi grāmatu “Latviešu apģērbs”, kas otrdien piedzīvos atvēršanas svētkus. Jau ilgus gadus autore aizrautīgi pēta apģērba un apavu vēsturi Latvijā, arī pati izgatavo un valkā dažādu laikmetu tērpus. Jaunajā izdevumā sakopotas viņas zināšanas un pētījumu rezultāti.

Izdevums izseko latviešu apģērba vēsturei no pirmsākumiem līdz mūsdienām un domāts visplašākajam lasītāju lokam.

“Pats galvenais ir tas, ka tā ir grāmata visiem. Tāds mēģinājums iet atpakaļ pie tautas ar tām zināšanām, kas pašai tautai pieder,” ar šādu akcentu stāstu par savu jauno grāmatu sāk tās autore Ieva Pīgozne. Grāmata ir populārzinātnisks izdevums, bagāts ar ilustrācijām, un tajā iekļauta latviešu apģērba attīstības pati esence.

Uz grāmatas vāka simboliski likta viens no skaistākajiem apģērbiem, kas mums Latvijā ir, – tā ir tumši zilā villaine jeb mēlene, kura gājusi mums līdzi cauri daudziem gadsimtiem.

Sākas savukārt grāmata ar pavisam senu liecību no akmens laikmeta – pie Burtnieku ezera atrastu sievietes tērpa rekonstrukciju.

“Sieviete visa ir ģērbusies kažokādās, un viņai ir ļoti daudz dzintara rotājumu. Dzintars akmens laikmetā ir vispopulārākais Latvijā, un laikam pēc tam nevienā brīdī dzintars nav vairs bijis tik populārs, pēc tam jau tas vairāk tiek izmantots kā eksporta prece,” stāsta Pīgozne. “Paši mēs esam par dzintaru aizmirsuši diezgan lielā mērā. Tad sākas tas apģērbs, kurš jau ir izgatavots no auduma, un pirmās liecības par auduma atradumiem mums Latvijas teritorijā ir no 3., 4.gadsimta kapulaukiem.”

Koncentrētā veidā grāmata izseko līdzi latviešu apģērba vēsturei. Noslēdzošās nodaļas vēsta par laiku, kad latvieši beidz valkāt tradicionālo apģērbu un pāriet uz Eiropas modes tērpu, ko valkājam vēl arvien.

Apģērbs ir ļoti interesanta liecība, kas iet visciešākajā kopsolī ar visu pārējo tautas dzīvi. No apģērba var nolasīt ļoti daudz – cilvēku pārticības līmeni, sociālo stāvokli, priekšstatus par morāli, kādas tehnoloģijas viņi apguvuši un ar ko viņi veido tirdzniecības sakarus.

“Mums ir tāds priekšstats, ka mums šis tradicionālais apģērbs viss ir tikai un vienīgi pašu rokām darināts, bet tā arī nav. Ir diezgan daudzas lietas, kuras ir darinājuši dažādu citu tautību amatnieki, kuras ir pirktas veikalos jau 19.gadsimtā, un tās pat bija prestižākas nekā tās, kuras katrs mājās varēja izgatavot. Tā kā tā tiekšanās uz kaut ko modernu, skaistu ir bijusi visu laiku,” uzsver Pīgozne.

Daudziem cilvēkiem joprojām vēsturiskais apģērbs saistās ar tautastērpu, kādu to pazīstam mūsdienās, taču starp tiem ir būtiskas atšķirības, kas arī īpaši izceltas grāmatā.

Uz jautājumu, vai, gadsimtiem ejot, tomēr bijušas kādas īpašas nacionālas pazīmes, kas raksturo tieši latviešu apģērbu, Ieva Pīgozne atbild – iespējams, taču, ņemot vērā apģērba mainību, katrā laikā tās varēja būt savas.

“Kā kurā laikā… Ja vissenākajā laikā un ja runājam par goda tērpiem, tad tajos visbiežāk tika izmantota tumši zilā krāsa. Tad viduslaikos kā galvenā iezīmējās pelēkā. Un bieži vien ir šie ceļotāju apraksti, kur ir teikts – ja tu esi tirgū, tad tu redzi vienu pelēkās drēbēs ģērbtu cilvēku masu, un tie visi ir latvieši. Iespējams, no turienes mums tas ir cēlies, ka latvietis ir koši pelēks. Bet, arvien laikam ejot uz priekšu, protams, nāk arī citas krāsas apģērbā iekšā,” uzskata pētniece.

Tajā pašā laikā ir vēl citas pazīmes, pēc kurām ilgi un dikti var atšķirt latviešus. Kā stāsta Pīgozne, 18.un 19.gadsimtā latviešus Latvijā bieži vien varēja atpazīt pēc pastalām. 

“Tie ir tādi absolūti nacionālie apavi. Un tas, ka mūsdienās pastalu atdzimšana notiek un ka ir liela interese par to, un ka cilvēki tagad paši izgatavo un arī vēlas staigāt pastalās, tas man šķiet ļoti jauki,” uzsver Pīgozne.

Apavi kopumā grāmatā apskatīti visai plaši, un nākas secināt, ka mūsu priekšstats, ka kājas ir siltas visu gadu, neatbilst patiesībai, jo siltas un sausas kājas atbilstīgos apavos latviešiem ir tikai nedaudz vairāk kā 100 gadus.

Ieva Pīgozne uzsver, ka šī populārzinātniskā un kodolīgā grāmata ir iecerēta vairāk kā ievads, kā sākums, lai ieinteresētu cilvēkus par apģērba attīstību un nacionālo savdabību un viņiem rastos vēlme pētīt dziļāk.

Latvijā ir visai ierobežots mūsu vēsturiskā apģērba pētnieku loks, viņu vidū viena no pazīstamākajām pētniecēm ir Aija Jansone. Viņas viedoklis par jauno grāmatu gan izrādās visai kritisks.

“Es pilnīgi jūtu, ka to raksta cilvēks, kurš ārkārtīgi mīl tautas mākslu un grib visu to labāko, bet no zinātniskā viedokļa man ir grūti vērtēt.

Tā nav zinātniska grāmata, tur it ļoti daudz diskutablu lietu, it sevišķi runājot par vēsturiskajām lietām un teorētiskajām nostādnēm,” rezumē Jansone.

Diskusijas, iespējams, turpināsies arī atklāšanas pasākumā, jo tērpu pētniece Aija Jansone piedalīsies arī Ievas Pīgoznes grāmatas “Latviešu apģērbs” atvēršanas svētkos apgāda “Zvaigzne ABC” prezentāciju zālē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt