Sadaļas Sadaļas

Pastkarte no pagātnes: Tērbatas ielā Rīgā – vitrāžas, kas sludina ētiskas vērtības

Tērbatas ielā Rīgā katrs nams glabā kādu arhitektūras vai mākslas noslēpumu. Tā ir iela, kurā iedziļināties detaļās. Par gaismu un augšup tiekšanos jo īpaši liek domāt vitrāžas. Tiesa – Tērbatas ielas 14. nams brīvam masu apmeklējumam nav pieejams, tāpat kā romantiskie zirgu pajūgi skatāmi vien vēsturiskajās fotogrāfijās.

“Pastkarte no pagātnes”

Daudzveidīgi un dažādi tulkoti – tādi ir Latvijas kultūras pieminekļi. Publikāciju sērija “Pastkarte no pagātnes” ļaus ielūkoties ne tikai atsevišķu pieminekļu likteņgaitās, bet akcentēs to interpretāciju dažādos laikos. Sērija veidota pēc NKMP Dokumentācijas centra materiāliem. Autore: Elvita Ruka, Mg.Art, NKMP sabiedrisko attiecību speciāliste

 

Šī pelēcīgos toņos ieturētā ēka sniedz gan reprezentatīvu, gan romantisku iespaidu. Amizantākā un raksturīgākā detaļa ir tornītis, kas braši izslējies pret debesīm un rāda pulksteni uz visām pusēm. Parocīgi, eleganti, atmiņā paliekoši un ar zināmu rotaļīgumu attiecībā pret monolīto kopskatu. Nav ziņu, kā kopdarbs tapis, bet arhitekti ir divi Rīgas jūgendstila milži – latvietis Konstantīns Pēkšēns un vācietis Artūrs Mēdlingers, kurš ēkas metu tapšanas laikā bijis vēl pavisam jauns. Varbūt tornītis ir viņa draiskā ideja? Tomēr Rīgas jūgendstila bagātībā šī 1909. gadā uzceltā ēka būtu palikusi kā “viena no”, taču, pateicoties vēl kādai zīmīgai detaļai, ir noticis citādi. To apliecina arī NKMP Dokumentācijas centra materiāli un aktuālais statuss – ēka ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis un valsts nozīmes mākslas piemineklis. Šis tituls pienākas Latvijas vitrāžu mākslas celmlauža, izcilā akvarelista un stājglezniecības meistara Kārļa Brencēna radītajām vitrāžām – tā tika izlemts jau padomju laikā.

Ēka Tērbatas ielā 14

Atzīmes par pieminekļu aizsardzības speciālistu pārbaudēm ēkā saglabājušās no 1976. gada, pirmā mākslas priekšmeta uzskaites lapa datēta ar 29.11.1983. Ēka raksturota kā “grezna, pseido stilu formās ieturēta, ar jūgendstila iezīmēm”. Uzsvērta dabīgā akmens apdare, mozaīkas, dekoratīvie elementi. Par ēkas funkciju un vēsturiskajiem īpašniekiem ieraksti ir izvairīgi. Tā dēvēta par “Administratīva ēka ar veikaliem 1. stāvā.”, “Īres nams, bijusī banka ar veikaliem” vai vienkārši “iestāde”, kā izmantošanas veidus minot – “dzīvokļi, administratīvā ēka, veikali”.

Seifa istabas durvis

Vēsturiski precīzs ieraksts parādās 1989. gada LPSR Kultūras ministrijas “Kultūras pieminekļa pasē”, kur pirms vitrāžu apraksta lakoniski paskaidrota ēkas vēsture – tā  “celta 1909. gadā pēc arhitektu K. Pēkšēna un A. Medlingera metiem kā Rīgas Tirgotāju biedrības savstarpējās kredītbiedrības banka”. Cieši ieskatoties, šīs iestādes uzraksts vēl tagad ir saglabājies ēkas fasādē.

Senais uzraksts fasādē

Trīs gadus pēc pabeigšanas ēka papildināta ar vitrāžām. Ieraksts pieminekļa pasē vēsta “Vitrāžu tematika daļēji atbilst ēkas funkcijai”, kas šķiet ļoti zīmīgs spriedums. Kādas vitrāžas varēja slavināt vai rotāt bankas telpas? Kādus sižetus izvēlējās vai akceptēja pasūtītājs? Kas, viņuprāt, bija vērtība? Un kā savam pirmajam lielajam darbam Latvijā tika izvēlēts perspektīvais, tolaik Pēterburgā un Parīzē dzīvojošais Brencēns?

PDC materiāli uzskaita tikai faktus.

“Vitrāžu metus gatavojis Kārlis Brencēns, tās izgatavotas G. Jirgensona darbnīcā. Brencēns dzimis 1879. gadā Madlienā, miris 1951. gadā Rīgā. No 1896. līdz 1903. gadam mācījies Štiglica zīmēšanas skolā Pēterburgā. No 1903. līdz 1907. gadam Fēliksa Godēna darbnīcā Parīzē apguvis stikla glezniecību. 1907. gadā nodibina pirmo stikla glezniecības mācību darbnīcu pie Štiglica skolas Pēterburgā. Līdz 1920. gadam strādā par pasniedzēju Štiglica skolas vitrāžu klasē. 1921.–1951. – pasniedzējs Mākslas akadēmijā un pedagogs valsts Cēsu arodskolā.”

Dekors

Ko jaunais “stikla gleznotājs” piedāvāja tādu, ka tas rada gaismu joprojām? Kas lika un ļāva to arī padomju laikā uzskatīt par valsts aizsargājamu vērtību? Ko šie darbi māca tagad?

“Vitrāžas izvietotas kāpņu telpas logos sētas pusē četros stāvos, katrā pa vienai. Ievietotas trīsviru logu ailē, kura sadalīta taisnstūros. Radīta alegoriski romantiska noskaņa,” 1984. gada apsekošanā raksta mākslas zinātniece Vita Banga. Viņa noklusē, ka trīsdaļīga kompozīcija ir raksturīga altārim un iekodē sakrāli godbijīgu attieksmi. Viņa neslavē izvēlētos sižetus kā latviešu nācijas un brīvvalsts laika pašcieņas, turības, nacionālās identitātes iemiesojumu, bet starp rindiņām tas ir nolasāms. Arī mākslas fakti runā paši. Tā kā tolaik pievienotās fotogrāfijas ir melnbaltas, tiek aprakstītas arī krāsas.

“Nr. 1. Krišjāņa Valdemāra portrets – viena no retajām vitrāžām, kas veltīta konkrētai personībai. Izpildīta augstā tehniskā un mākslinieciskā līmenī. Pirmais lielais Brencēna darbs Rīgā. Sānu malās sarežģīts ziedu ornaments, kam cauri kā stīga vijas meandrs. Krāsas – bēšīgs, gaiši zaļš. Vidējā loga vērtnē centrā izvietots reālistisks Krišjāņa Valdemāra portrets medaljona formas ierāmējumā. Portretu apņem lauru lapu vītne ar auglīšiem. Krāsas – melni pelēcīgs, zaļgans. Virs un zem portreta izvietots uzraksts: “Latvji, brauciet jūriņā, zeltu krājat pūriņā.”

Vitrāža – Krišjānis Valdemārs

“Nr. 2. Trīsdaļīga figurāla kompozīcija. Vitrāžas sānmalās uz stabiem, kurus apņem vīteņi, novietotas vāzes. Pakājē katrā pusē sēž sieviete. Vienai pie kājām kalēja darbarīki – āmurs, lakta, otrai – arkls. Vitrāžas centrā trīs vīriešu figūras, kas tērptas apmetņos. Viens no viņiem rāda ar roku uz burukuģi. Krāsas – violets, vēsi zaļš, sarkans, pelēcīgs.”

4. stāva vitrāžas fragments

“Nr. 3. Trīsdaļīga kompozīcija, gar sānmalām iet neliela, šaura ģeometriska ornamentu josla. Vidusdaļā it kā krusta formā iekomponēta statiska kompozīcija: augšdaļā ozols, zem tā divi vairogi, zemāk uz grāmatas notupusies pūce, sānmalās rudzu vārpas. Krāsas – zaļš, brūns, violets. Kreisajā pusē apakšā uzraksts: Glasmalerei Georg Jurgensohn, Riga.”

“Nr. 4. Gar vitrāžas augšmalu un lejasdaļu iet josla – ģeometriskais ornaments. Krāsas – violets, dzeltens, brūns. Vidusdaļā novietota statiska kompozīcija – uz mākoņu fona zemeslode, virs kuras ripa ar spārniem (Merkurija atribūtika). Krāsas – dūmakaini pelēks, zils, dzeltenīgi brūns.”

3. stāva vitrāža

Lakonisko “Pieminekļa pases” aprakstu noslēdz atzīme par aizsardzības sistēmu – LPSR Padomes 1983. gada 18. oktobra lēmums Nr. 595 – šīs vitrāžas atzīst par mākslas pieminekli. Seko vēl pāris fakti: 1983. gadā ēkas īpašnieks ir iestāde. 1984. gadā kombināta “Māksla” vitrāžistu cehs pielabo plīsumus un nelielus detaļu zudumus. Uz 10.05.1995. – valsts īpašums. Tālāk sākas citi laiki, mainās apsaimniekotāji un rocība.  Vitrāžas ir saglabātas un nodod tālāk pasūtītāju un mākslinieka kopīgi sludinātās vērtības par pašapziņu (Krišjānis Valdemārs), darbu kā labklājības pamatu (kuģniecības un lauksaimniecības simboli), par izglītību un gudrību kā nepieciešamu dzīves pavadoni (pūce uz grāmatas), par ambīcijām un uzvarām (Merkurijs uz zemeslodes), par skaisto, kas kā caur stiklu plūstoša gaisma dzīvei ļauj iezaigoties spožāk. Brencēna radītās Tērbatas ielas 14 vitrāžas nav tikai dekoratīvs elements, bet sludina ētiskas vērtības, ko būtu vērts sadzirdēt visai sabiedrībai.

Daļa no Valdemāra moto vitrāžā

Pastkarte no pagātnes

Vairāk

Publikācija tapusi sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt