Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Kāpēc dizains?” Ilze Dobele uz sarunu aicināja dizaina biroja “H2E” vadošo dizaineri un Latvijas Mākslas akadēmijas profesori Ingūnu Eleri un komunikācijas stratēģi Zigurdu Zaķi.
ĪSUMĀ sarunā paustais:
- Veidojot dizaina risinājumus jāņem vērā cilvēku lēmumu pieņemšanas iracionalitāte.
- Cilvēki nav tendēti ierobežojumus neievērot, bet ir nepieciešams atgādinājums īstajā vietā un laikā.
- Labs dizains ir pamanāms un redzams, bet netraucē un nelec acīs.
- Zīmolam jāspēj parādīt, ka telpas un pakalpojums ir drošs, līdz ar to iegūstot lojālus klientus.
- Vīruss nebeigsies pēc mēneša: šis ir īstais laiks, kad eksperimentēt ar risinājumiem un komunikācijas veidiem.
- Risinājumam jābūt jēgpilnam un jāizaug no konkrētās situācijas un precīzā uzdevuma.
Ilze Dobele: Jūs abi kopā ar dizaineru Holgeru Eleru, sociālpsihologu Ivaru Austeru, sociālantropologu Klāvu Sedlenieku un psihoterapeiti Tiju Vanagu no marta strādājat kopā, brīvprātīgā grupā, veicot dažādus pētījumus par to, kā iedzīvotāji saprot izmaiņas un kā uz tām atbild – ar pētījumiem jūs arī esat iepazīstinājuši valdību. Kā jūs raksturotu paveikto un pētījumos iegūtos rezultātus?
Zigurds Zaķis: Tas ir vēl lielāks un sistemātiskāks darbs – gada laikā, domājot līdzi visam, kas notiek, un meklējot to informāciju vai tās situācijas, kuras būtu vērts pētīt, lai radītu radošas komunikācijas un dizaina intervences, kas palīdzētu mainīt situāciju uz labu. Tātad – pētījumi jau ar mērķi viņus pielietot.
Kas ir galvenais, ko šādā veidā var izpētīt – kas palīdz jums un visai grupai rīkoties, piedāvāt, domāt savādāk?
Zigurds Zaķis: Ir virkne atziņu, bet viena atziņa, kas izskanēja:
vairākos veidos apliecinājās cilvēku lēmumu un rīcības iracionālitāte.
Mēs ieviesām tādu metaforu, ka “no savējiem nav jābaidās” – tas parādījās gan intervijās, gan tālāk apstiprinājās kvantitatīvajos pētījumos. Cilvēki ir daudz mazāk piesardzīgi kontaktā ar saviem tuvajiem cilvēkiem, lai arī, jo tuvāk atrodas cilvēki un biežāk mēs tiekamies, jo risks saslimt ir lielāks. Lēmumu pieņemšanas iracionalitāte ir jāņem vērā, veidojot šos risinājumus.
Iepazinos ar vienu no šiem pētījumiem un sapratu, ka ļoti liela daļa no secinājumiem varētu tikt attiecināti uz to, ka cilvēki nav paškritiski pret savu uzvedību.
Zigurds Zaķis: Tādi mēs, cilvēce, esam. Zinot to, arī var jau apzinātāk un mērķtiecīgāk veidot darbu, lai rosinātu šo, es teiktu, rekomendāciju, nevis ierobežojumu ievērošanu.
Ingūna Elere: Mērķis jau visiem šiem pētījumiem ir viens – secinājumi, kā tos izmantot dzīvē un pielietot praktiski. Viens no mūsu prototipiem, kuru mēs veidojām Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē: izdarot novērojumus, kā notiek kustību plūsma, analizējot telpu konkrēto situāciju, veicām secinājumus un piedāvājām uz vietas uzprototipētus risinājumus, lai palīdzētu, piemēram, dalīt plūsmas, ieturēt vienvirziena kustību, skaidri norādīt par roku dezinfekciju. Tie ir it kā sīkumi, bet šie sīkumi atbild par visu mūsu veselību un labbūtību. Un vēl no šiem secinājumiem:
cilvēki jau nav tendēti ierobežojumus neievērot, bet ir nepieciešams atgādinājums īstajā vietā un laikā.
Mēs visi esam tikai cilvēki, un bieži vien mums skrējienā piemirstas, pa kuru pusi trepēm labāk iet, kā labāk pavirzīties garām grupai vai kur tad te bija dezinfekcijas aparāts, ja viņš man nav ieraugāms manā aktīvajā redzes leņķī.
Kur jūs redzat šos sliktos piemērus vidē vai aicinājumos?
Ingūna Elere: Manuprāt, būtu jārunā par labiem piemēriem; man liekas, ka vajag motivēt darīt labāk. Man liekas, ka visi it kā ļoti strikti ievēro šīs prasības komunikācijā – norādes ir, bet jautājums, kādā veidā tas tiek izdarīts. Ja tas tiek izdarīts formāli, un šis dezinfekcijas stends nolikts maliņā, kur neviens to neievēro, tad viņš nepilda funkciju. Ja viņš ir pārāk korporatīvā krāsā vai visa Covid-19 komunikācija ir pārāk korporatīva, tad tas arī nestrādā, jo tai jāizceļas kopējā navigācijas komunikācijas kontekstā. Plūsmu analīze – kā ieiet vai iziet pa durvīm... Tā ir šī dizaina komponente un dizaina procesu metodika. Ja iztrūkst novērojumi un pēc tam secinājumi, tad tie ir formāli izpildīti noteikumi.
Tātad, ja es nepamanu, ja tas saplūst ar apkārtējo vidi, ja man nav skaidras norādes, vai es viņām paeju garām un tās mani neuzrunā, tad tomēr tas ir slikts dizains.
Ingūna Elere: Tas ir slikts dizains. Vai – ja mani tas kaitina.
Zigurds Zaķis: Ja tas kaitina un maina rīcību – varbūt reizēm tā var būt, šajā gadījumā tas nebūtu tik svarīgi. Tā vissliktākā pieredze: ja par to vispār neparūpējas, nulles līmenis. Otrais līmenis: jau mazliet vairāk noformējuma, plūsma un cilvēku rīcības vadīšana jau skaidrāka ar grafiskā dizainā un vides elementiem un viņu izvietojumu. Un nākamais solis, kas pilnīgi sakrīt arī ar Ministru kabineta līmeni: mēs sākam mazliet pētīt un skatīties, kas cilvēkiem ir vajadzīgs, kurās vietās viņi drūzmējas, kā atrisināt šīs vietas, kur veidojas “pudeles šaurie kakli”; mēs sākam ar cilvēkiem arī reizēm aprunāties, ieklausīties, kur un kāpēc viņi nejūtas pietiekoši labi šai vidē.
Un nevis domājam tikai, kā cilvēkus ierobežot un kā izpildīt noteikumus, bet kā defektu padarīt par efektu – arī pārdošanas vai pakalpojumu nodrošināšanas ziņā.
Es domāju, ka ir daudz labu piemēru arī mazajos veikaliņos, kur tas ir izdarīts ar izdomu. Labam dizainam ir vēl viena kvalitāte: viņš netraucē. Viņš ir pamanāms un redzams, bet viņš netraucē un nelec acīs.
Ingūna Elere: Process notiek gludi, jo man liekas, ka šis ir tas laiks, kad saplūst kopā pats produkts, dizains un pakalpojums un serviss. Kad es ieeju veikalā, es saprotu, pa kurām durvīm, es saprotu, ka man ir jāpaņem šis groziņš – bet es viņu gribu paņemt, jo es redzu, ka rokturis ir dezinficēts. Tātad vēl kaut kam iekšējam jābūt – ka es vēlos viņam pieskarties, ja man arī vajag tikai vienu lietu nopirkt šajā veikalā.
Līdz ar to mēs ejam uz to, ka tas ir kopējs process, kam jābūt uzdizainētam kā tādai horeogrāfijai caur veikalu.
Es ļoti ceru, ka katra vieta testē, kā tas notiek, un meklē šos uzlabojumus, jo šis ir brīdis, kad īstenībā zīmolam ir jāmanifestē, ka šīs telpas un pakalpojums ir drošs, līdz ar to iegūstot sev šo lojālo klientu ilgtermiņā. Man liekas, pilnīgi mainās telpu semantika – ko es vēlos vēstīt. Ja es redzu, ka šī vieta, uz kuru eju, jau ārpusē saka, ka šeit ir droši, un skaidri pasaka noteikumus, tad skaidrs, ka es izvēlēšos šo vietu apmeklēt arī turpmāk.
Vai vasara bija laiks, kurā arī mēs Latvijā būtu varējuši distancēšanos mums pazīstamā vidē padarīt par ieradumu? Kas būtu pamatā tam, lai cilvēkam šo jauno ieradumu padarītu par saprotamu un viegli īstenojamu, nevis uzspiestu vai grūti realizējamu?
Ingūna Elere: Pirmkārt, man liekas, jebkuram cilvēkam ir tiesības uz saprotamu informāciju. Un vēl ir tas, ka tikai no mums pašiem ir atkarīgs, cik mēs būsim disciplinēti un cik mēs ievērosim šos noteikumus. Līdz ar to, manuprāt, nav nekas nokavēts, drīzāk – līdz šim vēl ir par maz eksperimentu.
Vīruss nebeigsies pēc mēneša: šis ir īstais laiks, kad eksperimentēt ar šiem risinājumiem, ar komunikācijas veidiem, testēt tos,
balstīt viņus pētniecībā, cilvēka fizioloģijā, uztverē, datos, aptaujās, novērojumos. Es uzskatu, ka tas tikai novedīs pie labākiem rezultātiem mums visiem, pie labākām sistēmām, pie epidemioloģiski drošām materiālu izvēlēm, pie tīrāka gaisa kondicionēšanas, pie celtniecības materiālu izvēles.
Zigurds Zaķis: Ir divi līmeņi. Ir mikrolīmenis: visi mazie veikaliņi, uzņēmumu vietas, visi saskarsmes punkti, valsts pārvalde un tā tālāk, kur kritiski svarīgi ir nevis tikai gaidīt vadlīnijas, bet katram pašam apdomāt un likt lietā savu radošo garu, ieklausīties cilvēkos, novērot un meklēt risinājumus – arī trakus un radošus. Tad dabiskas evolūcijas kārtā labākie no tiem izaugs, attīstīsies, tiks kopēti un uzlabosies.
Savukārt makrolīmenī, manuprāt, ir svarīgi, ka
mēs varam ar šiem dizaina lēmumiem arī simbolizēt savu būtību, valsts sniegto pakalpojumu būtību, valsts pozicionējumu vai izmantot viņus jau valsts stratēģisko mērķu sasniegšanai.
Tas nozīmē, ka dizaineru padomi būtu daudz tiešāk ņemami vērā brīžos, kad tiek izstrādāti valsts programmas grafiskie zīmju simboli un arī attiecīgi izvietojums noteiktās vietās?
Zigurds Zaķis: Jā, un mēs redzam arī cilvēku iniciatīvas, atsevišķu mākslinieku iniciatīvas. Ja mēs ņemam pirmos risinājumus salīdzinājumā ar tiem, kas sekoja uz pavasara beigām, tad tā lieta gāja uz labo pusi. Protams, ka pirmajā brīdī ir svarīgi vispār paziņot, novilkt lentu apkārt. Otrajā līmenī ir svarīgi, kā viņa izskatās – un tas pakāpeniski attīstās. Man liekas, ka daudz grūtāks uzdevums ir (un šī varbūt ir papildu iespēja) paņemt to nākošo dizaina lomu – dizains jau kā vērtības radīšana, mēģinot atrast risinājumus, kas padara cilvēku dzīvi vieglāku, vieglākas izvēles, samazina stresu, palielina drošības sajūtu.
Ingūna Elere: Katrā ziņā šis nav laiks pašmērķīgam dizainam –
dizaina risinājumam jābūt tiešām jēgpilnam un jāizaug no konkrētās situācijas un precīzā uzdevuma.
Es pat gribētu teikt, ka savādāk nevar, jo tad tas tiešām ir noformējums šī vārda sliktākajā nozīmē – vizuālā koķetēšana ir absolūti nevietā. Ja mēs skatāmies šos daudzos valstu pētījumus un priekšlikumus, tad redzam, pieņemsim, ieteikumu nelietot Covid-19 zīmītes dažādos izmēros, jo tās nav sniegpārsliņas, ar kurām rotaļājāties. Ir labi pētīt un zināt citu valstu pieredzi, bet skaidrs, ka mēs nevaram to kopēt, jo esam konkrētajā vietā, konkrētajā laikā ar savu mentalitāti, uztveres īpatnībām un sociāli ekonomisko situāciju. Mums ir jāizstrādā šie risinājumi konkrētām iedzīvotāju grupām – tāpēc jau arī tik daudz laiks ir veltīts, lai analizētu pētījumus par to, kuras auditorijas paklausīgi ievēro šos nosacījumus (kas, brīnumainā kārtā, ir jaunieši) un kuras auditorijas mazāk ir tendētas paklausīt dēļ dažādiem vēsturiski ekonomiskiem un sociāliem aspektiem.
Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Kāpēc dizains?”.
