Kultūras mantojuma sargi pēc garām pārrunām saskaņojuši vairākus kompromisus ēkas pārbūvē, lai šis valsts nozīmes arhitektūras piemineklis spētu iegūt jaunu elpu un neaizietu bojā pavisam.
Pelēko jūgendstila milzi, savulaik sauktu par Ozoliņa pasāžu, Brīvības un Matīsa ielas stūrī ar skatu uz Vidzemes tirgu no vienas puses un Dailes teātri no otras, pazīst teju ikviens rīdzinieks. Un tie, kas gājuši tam garām, zina arī to, ka jau gadus 20 tas stāv tukšs un nolaists. Tagad te izlikts plakāts, aicinot uz publisko apspriešanu ēkas pārbūvei par viesnīcu.
Pirms pieciem gadiem ēku par 4,5 miljoniem eiro iegādājās uzņēmums “MJ Development” (pēc “Lursoft” datiem uzņēmums pieder Lietuvas pilsonei Ofikai Davojanai). Iepriekšējam īpašniekam namu bija atņēmusi banka.
Tagad pēc ilgām sarunām ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi saskaņots būvprojekts minimālā apjomā, kas paredz paplašināt ēku uz iekšpagalma pusi un mainīt funkciju no dzīvojamās ēkas uz viesnīcu, tāpēc arī vajadzīga publiskā apspriešana. 
“Viesnīca tiks projektēta atbilstoši pieczvaigžņu viesnīcas standartiem. Tajā plānoti aptuveni 230 numuriņi, SPA zona, sporta komplekss, konferenču bloks, vairāki restorāni un veikali,” pastāstīja uzņēmuma būvniecības projektu vadītājs Uldis Āns.
Atrasts arī viesnīcu operators, kura vārdu gan pagaidām neatklāj.
Plānotās investīcijas ir apmēram 25 miljoni eiro, tam piesaistīs bankas aizņēmumu. Āns pastāstīja, ka apmēram gadu varētu ilgt tehniskā projekta izstrāde, vēl pusotru – paši būvdarbi.
“Māja ir liela un skaista, un saistība bija ar ēkas apjomu un atrašanās vietu. Ēka ir aptuveni 13 tūkstošus kvadrātmetru liela, un tādu ēku Rīgas centrā nav daudz, turklāt tādas, kas būtu pārdošanā. Protams, iegādājoties ēku vēsturiskajā centrā, ir jārēķinās ar apgrūtinājumiem, arī ar to, ka tā ir arhitektūras piemineklis,” Āns skaidro, kādēļ īpašnieki noskatījuši tieši šo vēsturisko, bet ilgi pamesto namu.
Kādēļ šī ēka ir tik arhitektūras ziņā nozīmīga, Latvijas Radio pastāstīja pieredzējušais jūgendstila pētnieks, arhitektūras profesors Jānis Krastiņš. Viņš bijušo Ozoliņa pasāžu raksturoja kā hrestomātisku jūgendstila piemēru, turklāt ēkas vēsture ir saistīta ar izcilām personībām mūsu arhitektūras vēsturē.
"Konkursā 1910. gadā pirmo godalgu ieguva arhitektu Konstantīna Pēkšēna un Ernesta Poļa kopīgi izstrādāts priekšlikums. Droši vien tas bija Poļa darbs, jo Pēkšēnam piederēja projektēšanas birojs, un tajā 20. gadsimta sākumā darbojās visi jaunie latviešu arhitekti, kas tolaik vēl bija arhitektūras studenti vai tikko bija beiguši Rīgas Politehnisko institūtu,” zina teikt Krastiņš.
Arhitektūras konkursu rīkoja zemes īpašnieks Ozoliņš, vēlot arhitektiem izveidot arī plašu tirdzniecības pasāžu, kas savienotu Brīvības un Matīsa ielu. Pēc Krastiņa teiktā, tās
vārtu ailām varenības ziņā Rīgā nav līdzīgu.
“Tas ir viens no raksturīgākajiem piemēriem Rīgas pilsētbūvniecības attīstībā 20.gadsimta sākumā, kad pievērš lielu uzmanību arī pilsētas sanitāri higiēniskās kvalitātes uzlabošanai. Bija doma veidot plašākus pagalmus, kas uzlabo ēku vēdināmību un izsauļotību, un arī citādi radot patīkamāku telpu, mēģinot sapludināt ielas telpu ar iekškvartālu un radot vienotu, cilvēkiem tīkamu vidi,” atklāj arhitektūras pētnieks.
Salīdzinājumam var minēt mazliet vēlāk projektēto Upīša pasāžu Marijas ielā un Ķergalvja namu Valdemāra ielā. Brīvības ielas ēkas būvprojekta autors ir Jānis Alksnis, ko Krastiņš sauc par ražīgāko Rīgas arhitektu jūgendstila uzplaukuma laikā – no 20. gadsimta sākuma līdz Pirmajam pasaules karam viņa kontā ir vairāk nekā 120 liela mēroga namu.
“Alkšņa daiļradē iemīļotākā valoda bija tā sauktais stateniskais jūgendstils ar uzsvērti vertikāliem dalījumiem fasāžu mākslinieciskajā kompozīcijā. Parasti starp divām ailām starptelpu pārsegumu līmenī laukumus aizpildīja ar skulpturāliem ciļņiem, organiski šos mākslas darbus iekļaujot arhitektoniskajā kompozīcijā un panākot tādu kā vertikālu sleju kompozīciju visā ēkas arhitektūrā. To ļoti labi var redzēt arī šīs ēkas arhitektoniskajā veidolā,” apraksta profesors Krastiņš.
Viņa minētie mākslas darbi fasādē gan šodien ir laika zoba sagrauzti. Ēka, kas tika celta kā īres nams ar veikaliem pirmajā stāvā, bija apdzīvota apmēram līdz 90. gadu beigām.
Īpašniekiem nevēloties vai nespējot gādāt par milzīgo namu, daudzviet izdauzītajās logu ailās sāka svilpot vējš.
“Ēka ir ilgstoši stāvējusi novārtā. Pagrabs ir dramatiskā stāvoklī, bet tālākais apjoms, kas nav redzams no ielas – apsekotāji ir uzrakstījuši, ka viņi pat nemēģināja iet tajā ēkas daļā iekšā, jo pastāv risks, ka tā var vienkārši sabrukt,” Brīvības ielas 88. nama stāvokli raksturo arhitekts Andris Bērziņš, kura birojam “ARCHAB” īpašnieki uzticējuši izstrādāt ēkas rekonstrukcijas un pārbūves projektu.
Publiskajā telpā šī uzņēmuma vārds zināms maz, jo, pēc arhitekta teiktā, viņi "neiziet uz konkursiem". Taču esot liela pieredze ar Jūrmalas vēsturisko mantojumu, pats Bērziņš savulaik strādājis Jūrmalas būvvaldē. Par galveno izaicinājumu Brīvības ielas vēsturiskā nama atjaunošanā viņš sauc lielo izpēti un plānošanu, lai nekļūdītos sākumposmā. Pamatīgu darbu prasījusi ēkas 3D modeļa izstrāde.
“Pēc apsekojuma mums ir uz rokām ļoti apjomīga arhitektoniski mākslinieciskā inventarizācija, kur ir prasības pret saglabājamām lietām, kas būtu jāatgriež. Varu tikai uzteikt investora uzdrīkstēšanos ķerties pie šī objekta, jo būvniecības un rekonstrukcijas process nebūs no vienkāršākajiem. Izaicinājumu būs daudz, arī restauratoriem būs jāpiedalās pilnā apjomā. Bet tas nav nekas neizdarāms,” vērtē arhitekts.
Ņemot vērā ēkas pieminekļa statusu, pārbūves plāni vismaz gadu skaņoti ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi,
lai panāktu kompromisu starp pasūtītāja vēlmēm un ēkas aizsardzības interesēm. Kā norāda pārvaldes Arhitektūras un mākslas daļas vadītāja Anna Ancāne, eksperti cenšas atbalstīt iniciatīvas, kas piešķir piemineklim saturu un funkciju, lai tas neaizietu postā. Un tas nozīmē arī zināmu piekāpšanos – šajā gadījumā pārvalde nav ļāvusi celt ēkas apjomu uz augšu, tādēļ to paplašinās uz iekšpagalma rēķina, lai varētu izveidot galerijas tipa plānojumu ar numuriņiem uz abām pusēm.
“Tā kā tur nav konstatēti tādi interjera apdares piemēri, kas būtu noteikti saglabājami, esam piekrituši, ka ēku var pielāgot funkcijas maiņai, nenodarot pāri kultūrvēsturiskām vērtībām. Esam ļāvuši nedaudz palielināt ēkas apjomu uz iekšpagalma rēķina, lai tur varētu izvietot visu, kas vajadzīgs, lai tur izveidotu šāda tipa viesnīcu. Maksimālā piekāpšanās ir tiktāl, cik var to darīt, saglabājot ārējo veidolu, lai šis apjoms un arhitektoniskā kompozīcija netiktu mainīta. Tas, kas ir redzams publiskajā ārtelpā, saglabājas tāds, kāds tas ir. Tiek saglabāta arī pasāža, kas iet no Brīvības ielas slīpi uz Matīsa ielu. Tā bija viena no mūsu prasībām, ka tai jābūt saglabātai un publiski pieejamai,” pastāstīja Ancāne.
Iecerēts, ka pasāža nākotnē būs viesnīcas vestibils ar ātriju.
Profesors Jānis Krastiņš min vairākus līdzīgus piemērus šādu ēku pārbūvē par viesnīcām un uzskata, ka šajā gadījumā tas ir optimāls risinājums.
“Ar to jārēķinās – kaut kas ir jāupurē, lai vērtīgāko saglabātu,” piebilda Krastiņš.
Pašlaik pārvalde apstiprinājusi būvprojektu minimālajā stadijā; par detaļām sarunas vēl turpināsies. Arhitekts Andris Bērziņš atceras, ka publiskajā apspriešanā viens no jautājumiem bijis, vai uz stūra kupola atgriezīsies savulaik ikoniskā metāla skulptūra – ērglis ar izplestiem spārniem. Ja tā atradīšoties ēkas pagrabā vai kāds zinot, kur tā ir, tad – labprāt. Veidot aptuvenu kopiju gan arhitekts nevēlas.
