Raidījuma "Adreses" šā gada sezonas noslēguma sērijai esam sagatavojuši divus īpaši vērienīgus stāstus – par lielāko Latvijas muižu un lielāko Latvijas pili. Sērijas tēma – mantojums. Ne tikai arhitektoniskā, bet arī nācijas psiholoģiskā izpratnē – ko nozīmē apgūt un uzturēt seno aristokrātu dzimtu mantojumu, kas mums, latviešiem, nekad iepriekš nav piederējis?
Lielākā Latvijas pils ir Jelgavā – Kurzemes hercoga Ernsta Johana fon Bīrona galvaspilsētas rezidence. Bet vai zināt, kas ir lielākā muiža? Lielākais muižas komplekss, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir Nurmes muiža jeb Nurmuiža Laucienē, netālu no Talsiem. Tās mērogi ir satriecoši – teju 30 ēkas! Ne velti, to pirmoreiz ieraudzījuši, cilvēki mēdz teikt – vesela pilsētiņa!
Kopš hercogistes laikiem Nurmuižā valdījusi viena no varenākajām Kurzemes dzimtām fon Firksi. Viens Firkss pat bijis hercoga Jēkaba sūtnis Francijas karaļa galmā. Bet pēdējā gadsimtā to cirtušas visas vēstures pātagas – agrārās reformas atsavināšana, jauni īpašnieki latvieši, komunistu sovhoza posts... Tam visam sabrūkot, te mita vairs tikai trūkumcietēji un tukšās ēkas plēsa nost malkai.
Pirms 12 gadiem muižu iegādājās par bagātāko cilvēku Latvijā uzskatītais Oļegs Fiļs. Kā pats atzīst, tas viņam toreiz bijis tāds tipisks trekno gadu pirkums – spontāns, ātrs, bez iedziļināšanās. Viņš pat neesot piefiksējis, ka muiža ir arhitektūras piemineklis un ka nopircis to kopā ar 10 vietējo čigānu ģimenēm. Tiem viņš vēlāk nopirka un izremontēja dzīvokļus citās apkārtējās mājās.
Kaut ar pirkumu Fiļs pasteidzās, ar cilvēkiem viņam paveicās. Piesaistītais restaurācijas arhitekts Ēriks Cērpiņš jau sākumā pateica – nekāds fiksais bizness te nebūs, pirmos trīs gadus mēs tikai konservēsim. Ko?! Nu, neko. Un tikai pamazām sākās rūpīga, nesteidzīga atjaunošana. Tagad atjaunota jau lielākā daļa saimniecības ēku – dārznieka māja, smēde, stallis parādes zirgiem un darba zirgiem, aitu kūts, govju kūts, viena no trim kalpu mājām, klēts, krogs, arī divi dīķi un akmens tiltiņš, vecie muižas vārti, siltumnīca un oranžērija.
Pats īpašnieks par savu muižu var stāstīt stundām. Savācis simtiem vecu fotogrāfiju, plānu un pētījumu. Kad beidzot tieku līdz jautājumam par nākotnes plānu, viņš vaļsirdīgi atzīstas: "Plāns ir tāds – nekāda plāna nav!"
Nu, labi, pirmais varētu sākt darboties restorāns un telpas pasākumiem. Vēlāk, visticamāk, te būs luksusa viesnīca. Bet pagaidām, jau 12 gadus, atjaunošana notiek bez tipiskās "biznesa plāna" steigas, drīzāk ar otiņām un pincetēm, nevis buldozeru. Nevar nepamanīt, ka īpašniekam (tāpat kā viņa piesaistītajiem profesionāļiem) muižas atjaunošana nav "projekts", drīzāk misija. Un cilvēciski saprotama godkāre – aiz sevis atstāt ko paliekošu.
Jelgavas pils liktenis tās pastāvēšanas nepilnos 300 gados bijis daudz skaudrāks, varētu pat teikt – pils ir kā nolādēta, jo vairākas reizes tikusi tikpat kā iznīcināta un nekad nav bijusi pabeigta savā sākotnēji iecerētajā spozmē.
Pils cēlājs Bīrons bija pirmais Kurzemes hercogs, kas valdnieka titulu nevis mantoja, bet – var teikt – tika pie tā kā čakls karjerists. Būdams trūcīgs Kalnciema muižas muižnieks, viņš kļuva par iepriekšējā Kurzemes hercoga atraitnes Annas mīļāko (vēstures avoti lieto korekto vārdu "favorīts"). Drīz pēc tam, kad Annu kronēja par Krievijas ķeizarieni, favorīts kļuva par jauno Kurzemes hercogu. Varas reibonī viņš uzspridzināja veco hercogu pili un tās vietā nežēlīgā tempā sāka celt savu, gandrīz vienlaikus ar ārpilsētas rezidenci Rundāli. Atvēziens – prātam neaptverams. Ar pašu Krievijas cara galma arhitektu Frančesko Bartolomeo Rastrelli un tūkstošiem Pēterburgas strādnieku.
Pirms savas nāves Anna iecēla Bīronu par nākamā troņmantinieka aizbildni, proti, par impērijas reģentu. Iedomājieties, mazās Kurzemes hercogs oficiāli kļuva par visas Krievijas impērijas faktisko valdnieku! Bet jau pēc mēneša galma apvērsumā viņu gāza, patrieca trimdā, pils celtniecību apturēja, un kad pēc 20 trimdas gadiem, jau cienījamā vecumā, Bīrons atgriezās, palikušas bija vairs tikai plikas sienas. Jāceļ atkal. Pēc 10 gadiem gatavs bija vismaz viens spārns, Bīrons beidzot ievācās savā pilī un, nodzīvojis tajā 20 dienas... , nomira. Drīz pēc Bīrona nāves pils īsā laika sprīdī trīs reizes pamatīgi izdega. Vēlāk cara guberņas laikos tā vienmēr tika uztverta tikai kā liela, nepraktiska māja, kam grūti atrast pielietojumu.
Nākamais trieciens bija 1. pasaules karš – Bermonta armija pili izdemolēja un nodedzināja līdz mūriem. Bet tad nāca cits ambiciozs valdnieks – Kārlis Ulmanis ar savu galma arhitektu Eiženu Laubi. Pili uzstutēja pa jaunam, piebūvēja pilnīgi jaunu ceturto korpusu un – dibināja Lauksaimniecības akadēmiju. Bet jau pēc pieciem gadiem, 1944. gadā, Ulmaņa nupat rekonstruēto pili atkal tikpat kā iznīcināja. Kārtējā atjaunošana sākās drīz pēc kara, un tika pabeigta 1961.gadā. Īsti par atjaunošanu gan to nevar saukt, jo abu pasaules karu liesmās no agrākās godības bija palikuši tikai pussagrauti mūri. Pat iekštelpu plānojums šodien pilī ir pilnīgi cits – pielāgots padomju mācību iestādes vajadzībām.
Pils arī mūsdienu varēšanai ir par lielu – vienā galā sāc un neredzi otru. Tagadējais fasādes atjaunošanas un ventilācijas projekts – protams, par Eiropas naudām, – paredzēts četriem gadiem. Katram spārnam pa vienam. Pieticīgi tiek saposti arī agrākie hercoga apartamenti. Kaut pils telpām ir jēdzīgs pielietojums, pašas telpas traģiskās vēstures un jauno laiku praktiskās pieticības dēļ žēlīgi kontrastē ar pils cēlo ārieni.
Ir skaidrs, ka mūsdienu Latvijā šādi grandiozi objekti – radīti laikos, kad svarīgāka par praktiskumu bija savas lielummānijas un impērisko ambīciju apliecināšana – gluži vienkārši nav "paceļami". Mums, latviešiem, kas pēdējā gadsimtā palikuši bez savas agrākās aristokrātijas, tie savā ziņā kļuvuši par tādu negribētu, klēpī iekritušu mantojumu – tiec nu galā.
