Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
“Serde” iepatīkas ar to, ka uzrunā sirsnīgi un neuzbāzīgi. Te neož pēc lielas naudas un pārspīlētām ambīcijām. Viss ir vienkārši – ar atvērtām durvīm, radošu prātu un māksliniecisku brīvdomību. Te vietu atrod dažādu laiku mīļi nieki, kas krāšņo telpu, bet atstāj pietiekoši daudz brīvas platības mākslinieku domai un darbībai. Tiem, kas pabijuši “Serdē”, te gribas atgriezties vēl un vēl – tik pozitīva ir šīs nepretenciozās vides gaisotne. Par to pārliecināts ir arī objekta eksperts, arhitekts Ervīns Krauklis.
No apgrūtinājuma uz svētkiem
"Gadās, ka cilvēki mēdz svinēt otrās dzimšanas dienas. Parasti tas notiek, brīnumainā kārtā atveseļojoties no nāvējošas kaites vai izglābjoties nelaimes gadījumā. Šāda analoģija un pamatots iemesls līksmai svinēšanai nāk prātā, pētot Atmodas ielas 9 nama pēdējo trīsdesmit gadu vēsturi, kura vairs nav nodalāma no 2002. gada 11. februārī dibinātās Starpnozaru mākslas grupas “Serde”. Tiesa, tobrīd mākslinieki Jānis Zvirgzds-Zvirgzdiņš un Signe un Uģis Puceni, “Serdes” dibinātāji, vēl nenojauta, ka aizsācies viens no veiksmīgākajiem projektiem Latvijas būvkultūras vēsturē.
18. gadsimta beigās būvētais ēku komplekss Aizputē kopš 1995. gada bija stāvējis tukšs un pamests, jau novests grausta stāvoklī, kļūstot par apgrūtinājumu pašvaldībai. Būvniecības arheologs Juris Zviedrāns atceras, ka arhitektoniski mākslinieciskā izpēte veikta, jo Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija to pieprasīja pirms ēkas nojaukšanas. Acīmredzot izpētes process un tās rezultāti aizkavējuši šķietami nenovēršamo ēkas iznīcināšanu pietiekami ilgi, lai 2002. gada vasarā varētu sākties tās otrais mūžs. Tā laika Aizputes pilsētas valdes priekšsēdētājs Pēteris Hanka min, ka pašvaldība bijusi priecīga “atbrīvoties no viena grausta” un deputātu lēmums par īpašuma nodošanu “Serdes” rīcībā bijis vienbalsīgs. Šodien Hanka neskopojas ar atzinību Signes un Uģa Pucenu veikumam.
Mazā Kuldīga
Aizpute ir viena no senākajām Kurzemes pilsētām (pirmo reizi minēta 1254. gadā) ar bagātu vēsturi un izcilu arhitektūras mantojumu. Pazīstamākie objekti ir Ordeņa pils, Sv. Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca, Jaunā pilsmuiža, Lielā sinagoga, dzirnavas, pilskrogs un citi, tostarp izteiksmīgais Ģertrūdes Lindbergas kartonāžas fabrikas ķieģeļu mūra korpuss, kurš 1960. gadā kļuva par savulaik visā Padomju Savienībā labi zināmo metāla furnitūras rūpnīcu “Kurzeme”. Tik tiešām, Aizputē ir ko redzēt! Tomēr, tāpat kā daudzās citās Latvijas pilsētās, koka apbūves mantojums nav izpelnījies pienācīgu ievērību. “Mūsu pilsētā vienkārši nemīl veco apbūvi”, saka kāda pilsētniece intervijā vienā no “Serdes” izdotajām “Tradīciju burtnīcām”. “Te nav tādi cilvēki ar tādu rocību”, viņa piebilst, “ja dome nemainīs savu nostāju, tad nenotiks nekas”. Padomju okupācijas laikā vēsturisko vecpilsētu nacionalizētajos namos bieži izmitināja nabadzīgākos iedzīvotājus bez intereses par ēku uzturēšanu, un tie tika nolietoti un izpostīti ar pārbūvēm.
Vecās koka ēkas daudzviet uzskata par apgrūtinājumu vēl šobaltdien, to atjaunošanu – par dārgu un nepaveicamu, savukārt tehnisko stāvokli – par nelabojamu.
Būvkultūras mantojuma nozīmi vērtē kā tūristu atrakciju, bet nereti par racionālu risinājumu pieņem seno ēku nojaukšanu, to vietā atstājot tukšus laukumus, ierīkojot autostāvvietas vai labākajā gadījumā būvējot košas vēsturisko namu replikas bez autentisku būvpaņēmienu un materiālu izmantojuma.
Sveiciens pilngadībā
“Serde” ir piemērs, kas rāda citu pieeju – dzīvu, radošu, tajā pašā laikā pētošu, saudzējošu un papildinošu. Šeit īstenota lēna un pamatīga pieeja koka arhitektūras mantojuma uzturēšanā, kas radniecīga Skandināvijas zemēs pieņemtajai. To raksturo nemitīga izglītošanās un godprātīga attieksme pret vēsturisko būvsubstanci, lielu daļu darbu veicot pašu spēkiem. “Serdē” šajos astoņpadsmit gados nepārtraukti un secīgi īstenoti neskaitāmi projekti: mākslinieku rezidences, tradicionālās kultūras darbnīcas un ekspedīcijas, starptautiskās restaurācijas nometnes, analogās fotogrāfijas darbnīcas. Katru gadu norisinās starptautiskais čuguna tēlniecības simpozijs. Kopš 2007. gada izdotas jau 22 dažādām tēmām veltītas, pašu vāktos materiālos balstītas “Tradīciju burtnīcas”. “Serdē” ir labi aprīkotas keramikas un galdniecības darbnīcas, bet alus darbnīcā brūvē teicamu alu un tecina brandavu pēc paaudzēs pārbaudītām receptēm.
“Serdes” ietekme sniedzas daudz tālāk par Atmodas ielas mājīgo pagalmu un Aizputes robežām, iedvesmojot un iedrošinot entuziastus visā Latvijā. Uģim un Signei Puceniem ir izdevies izveidot “Serdi” kā vienotu veselumu, kur nav iespējams nošķirt būvi no tajā notiekošajiem kultūras, tai skaitā būvkultūras un sabiedriskās dzīves procesiem. Vēlu “Serdei” daudz laimes pilngadības jubilejā, kā arī prieku, enerģiju, pelnītu atzinību un sabiedrības atbalstu nākotnē!" raksta Ervīns Krauklis.
Pateicoties šai rezidencei, Aizputi ir atklājuši daudzi vietējie un ārvalstu mākslinieki, bet vietējiem ļaudīm viņu rosība un jūsma ir vairojusi gan pašapziņu, gan vēlmi darboties līdzīgi.
Viens pēc otra sarosās citu namu saimnieki, kas ēku senumu uzpucē kā vērtību. Klusi un mierīgi Aizpute uzmirdz kā senatnes pērle – šarmanta, pārsteidzoša un dažādu kultūrslāņu ierāmēta.
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.