Kāpēc dizains?

Dizains uzņēmējdarbībai - kad pietiekami labi nevar būt pietiekami labi

Kāpēc dizains?

Dizains īstajai pasaulei

100% organiski arhitekti. Kāds ir viņu domu mērogs?

Nākotnes arhitektu domas mērogs – citāds cietums un stacija uz Marsa. Stāsta jaunie speciālisti

100% organiski arhitekti. Tā par sevi saka Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes šā gada 20 absolventi, kuri savos diplomprojektos risina pilsētvides jautājumus, piedāvājot jaunus risinājumus visdažādākajām būvēm ne tikai uz Zemes, bet arī uz Marsa. Februārī ikvienam bija iespēja novērtēt diplomandu domu mērogu.

Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Kāpēc dizains?" – saruna ar Arhitektūras fakultātes dekānu, profesoru Uģi Bratuškinu, profesori Sandru Treiju, kā arī ar diviem no beidzējiem – Raivi Jāni Mucenieku un Lauru Karabulutu.

Citāds cietums

Kā ēkām un teritorijām, kas vairs netiek aktīvi izmantotas, piešķirt jaunu identitāti, mainot to pielietojumu un arī nozīmi sabiedrības apziņā? Diplomands Raivis Jānis Mucenieks savā diplomdarbā izstrādājis pēc tipoloģijas jaunu, modernu ieslodzījuma vietu, kas aizstātu šībrīža Latvijā esošās novecojušās ieslodzījuma vietas. Par savu darbu un realizāciju viņš saņēmis augstāko novērtējumu diplomandu vidū.

Raivis Jānis Mucenieks

Raivis Jānis Mucenieks: Ideja balstās uz Skandināvijas valstīs jau izsenis izkoptajām ieslodzījuma vietu tradīcijām par ļoti humāniem cietumiem, kur ieslodzītajiem radīti absolūti ideālas dzīves apstākļi. Ieslodzījuma vietas galvenais uzdevums ir ieslodzīto rehabilitācija un resocializācija, un pie esošās infrastruktūras, kāda tā ir mums, tas ir ļoti sarežģīts uzdevums, jo principā,

maigi izsakoties, cilvēks tiek turēts izolētā vidē, ļoti atrauts no reālās pasaules, varētu pat teikt – dzīvnieciskā zoodārza krātiņā,

kur cilvēks absolūti zaudē jebkādas spējas dzīvot normālā sabiedrībā, bet pēc tam šo cilvēku gribam laist atpakaļ dzīvot ar mums visiem pārējiem. Tam noteikti nebūs labs rezultāts.



Ilze Dobele: Un vide patiesi ir tik spēcīgs instruments, lai soda izciešanas laikā cilvēka apziņu mainītu?

Paskatoties kaut vai uz arhitektūru, kas mums, kuri neatrodamies ieslodzījumā, ir apkārt – tā taču atstāj uz mums iespaidu. Ikdienā atrodoties starp ēkām, jūtam, kā tās mijiedarbojas ar mūsu mentālo sajūtu. Tieši tas pats arī cietumā.

Vai tas ir krātiņš, kurā tu tiec turēts, būris uz ieslodzījuma vietas jumta, kur tiec izlaists pastaigās uz neilgu laiku, vai arī tas ir apzaļumots, labiekārtots dārzs, kurā tiec izlaists pastaigā. Mentāli tie ir ļoti spēcīgi pretstati.

Ilze Dobele: Droši vien tāpēc esat izvēlējies Fjodora Dostojevska citātu "Labākais veids, kā atturēt ieslodzīto no izmukšanas, ir nodrošināt, lai viņš nekad nejustos kā cietumā."

Jā, šī darba tapšanas laikā aktuāls bijis ne tikai šis viņa citāts. Dostojevskis ļoti daudz aprakstījis ieslodzījuma vietas.



Ilze Dobele: Kur šāda veida cietums varētu atrasties, cik liels tas būtu, un kādu teritoriju tam varētu pielāgot?

Raivis Jānis Mucenieks: Jaunā ieslodzījuma vieta varētu atrasties pavisam netālu no Ulbrokas, blakus Latvijas Republikas Zemessardzes bataljonam. Ēkas būtu izkārtotas dabiskā ainavā diezgan ekstensīvi, jo zemesgabala kopējā platība ir paliela – 390 000 kvadrātmetru, taču ieslodzītajiem pieejamā platība būtu krietni mazāka – 45 000 kvadrātmetru platībā, jo ir zināmas prasības, kas jāievēro: drošības nosacījumi, tāpat jānodrošina liela atmežojamā platība, lai nodrošinātu perimetra kontroli, jāpatur prātā tehniskās vajadzības.

Cietums būtu paredzēts 432 ieslodzītajiem – tas ir krietni mazāk nekā esošajās ieslodzījuma vietās – Liepājas cietumā paredzētas vietas līdz pat 1200 ieslodzītajiem.

Tur gan jāņem vērā tas, ka tur ieslodzītos izmitina pa diviem vienā kamerā, manā gadījumā būtu viens cilvēks vienā kamerā, lai ieslodzījuma vietās neveidotos milzīga pārapdzīvotība. Arī tas ir skandināvu izkoptais paņēmiens – veidot pēc iespējas neblīvu vidi, lai izslēgtu ieslodzīto savstarpējo nelabvēlīgo ietekmi vienam uz otru.



Ilze Dobele: Kas bija galvenais iemesls, kāpēc pievērsāties tieši šādai tēmai?

Raivis Jānis Mucenieks: Mēs maksājam par to sistēmu, kāda tā ir šobrīd. Un tad ir jautājums, vai šī nauda, ko mēs izlietojam, tiek izlietota atbildīgi un sniedz vislabāko rezultātu.

Gribēju radīt kaut ko tādu, par ko ikdienā parasti nerunā, jo mēs esam pieraduši taisīt skaistus projektus – koncertzāles tai skaitā, muzejus, kas pieejami plašai sabiedrībai.

Bet ir arī sociāli ļoti sarežģītie temati, kurus arī vajadzētu risināt, un to es arī vēlējos darīt – meklēt, kāda ir arhitektūras loma šajos tematos, un tā pavisam noteikti ir ļoti liela, tikai bieži vien neredzēta.

Torņakalns kā multimodālais mezgls

Laura Karabuluta: Torņakalna satiksmes centrs ir diezgan sarežģīts pilsētvides projekts, mēģinot apvienot daudz un dažādas transporta sistēmas vienā – tas ir kā multimodālais mezgls ar domu, ka cilvēki turp var aizbraukt ar dažādiem transportiem un pārsēsties, kur viņiem vajag, lai veiksmīgi sasniegtu gan centru, gan apkārtējās apkaimes un arī citas pilsētas. Galvenā doma bija savienot dažādu veidu transportlīdzekļus, kas radītu lielāku mobilitātes iespēju.



Ilze Dobele: Kuri transporta līdzekļi šeit ir savienoti?

Laura Karabuluta: Esošā Latvijas dzelzceļa līnija, perspektīvā projektētais "Rail Baltica" vilciens, kas ir gan kā galvenais "Rail Baltica" vilciens, kurš iet pazemē zem esošā Latvijas dzelzceļa, bet kurš nepiestāj nevienā citā pieturā, tikai Rīgā, galvenajā stacijā, un tālāk iet uz citām pilsētām, gan arī atspoles vilciens, kurš kursē no Rīgas centra uz lidostu, piestājot arī dažās vietās pa ceļam, un viena no tām būtu Torņakalna stacija.

Ilze Dobele: Jūsu darbs ir kā padziļinājums no mums pierastā zemes līmeņa un nekādā veidā neietekmē esošo ainavu vai panorāmu uz Rīgu vai Pārdaugavu. Vai šis risinājums zināmā mērā būtu arī alternatīva atslodze Rīgas centra transporta mezglam?

Laura Karabuluta: Jā, tā būtu arī kā atslodze Centrālajai stacijai, jo te atrastos reģionālā autoosta Kurzemes un Zemgales autobusiem –

tie atbrauktu uz šo autoostu un tālāk uz centru vairs nekursētu, atvieglojot centra autoostas satiksmi. Tālāk ceļotāji varētu izvēlēties jebkuru no piedāvātajiem transportlīdzekļiem.

Vēl papildu transporta līdzeklis ir savienotās tramvaja sliedes ar esošajām, kuras tālāk iet tunelī, kas savienotu ar Raņķa dambi. Protams, arī trolejbuss un autobuss, kas kursē pa Vienības gatves satiksmi, līdz ar to radot daudz iespēju pārvietoties.



Ilze Dobele: No kā jūs sākāt savu izpēti un kur saredzējāt lielākās problēmas, kurām piedāvāts šis risinājums – multimodālie transporta mezgli?

Laura Karabuluta: Lielā problēma aizsākas ar to, ka "Rail Baltica" ir ļoti nozīmīgs mūsu nākotnes transporta līdzeklis, kas tiešā veidā ietekmēs visu apkaimi, ap kuru šis transports kursēs. Torņakalns ir teritorija, kas it kā ir atpazīstama, bet tai pat laikā tās robežas nav skaidri noteiktas un praksē nav tik skaidri saskatāmas. Vēlējos izveidot kreiso krastu un Torņakalnu kā satiksmes centru un arī kā cilvēku atpūtas vietu ar iespējamām sporta aktivitātēm, lai tas radītu sava veida identitāti arī kreisajam krastam, atsaucot atmiņā arī vēsturiskos aspektus –

Torņakalnā bija Sarkanais tornis, no kura arī radās Torņakalna nosaukums, tāpēc izprojektēju arī skatu torni ar modernām ieskaņām, lai Torņakalnā būtu savs tornis.



Ilze Dobele: Ja šāds satiksmes mezgls tiktu īstenots, kas, jūsuprāt, būtu lielākie ieguvumi pilsētas iedzīvotājiem un tūristiem?

Laura Karabuluta: Ilgtspējīgā mobilitāte. Pēc iespējas mazāk šeit varētu izmantot privāto auto. Arī projekta risinājumā ir stāvparks, kur var atstāt savu auto un tālāk doties ar visiem citiem publiskajiem transportlīdzekļiem – tas noteikti atvieglotu visu centra satiksmi, kā arī dotu dažādas iespējas, kā pārvietoties. Tas noteikti varētu atvieglot ikdienas dzīvi. Vēlējos izveidot dzelteno apli, kas vijas apkārt visam laukumam un dod iespēju rekreācijai – sporta aktivitāšu elementiem, skrituļošanai, skrituļdēļiem, kas piesaistītu arī cilvēkus, kas varbūt neizmanto transportu kā pārvietošanās līdzekli, bet vēlas vienkārši uz šejieni atbraukt un aktīvi atpūsties.

Laura Karabuluta

Atbildība pret vidi un spēja pielāgoties

Sen aiz muguras laiks, kad arhitekti tikai savās darbnīcās radīja meistardarbus, uzsver Rīgas Tehniskajā universitātē. Prasme veidot mijiedarbību starp arhitektūru un sabiedrību ir viens no principiem arhitektūras studijās, un tas vistiešākajā veidā parādās arī diplomprojektos. RTU Arhitektūras fakultātes dekāns profesors Uģis Bratuškins uzsver, ka studiju laikā jaunieši savos projektos risina vides aktualitātes aspektus, lai parādītu, kā tie var mainīt mūsu līdzšinējo dzīves telpu.

Uģis Bratuškins: No fakultātes puses vedinām studentus pirmām kārtām domāt par to, ka tā ir atbildība pret vidi visplašākajā nozīmē: gan pret vidi kā resursu – teritorijas, sociālo un ekonomisko resursu, gan arī domāt par vides attīstību ilgtspējības kontekstā, īpaši akcentējot visu iesaistīto resursu saprātīgu izmantošanu ilgtermiņā, kritiski pārskatīt esošās vides izmantošanas efektivitāti un kvalitāti, un papētīt, vai nav kaut kādas iespējas jau esošajās konkrētajās vietās, gan arī teorētiski koncentrēties uz paņēmieniem, kas ļauj racionālāk un mūsdienīgāk izmantot vidi – piemēram, attiecībā uz vides pieejamību un mobilitāti pilsētā. Šīs lietas šobrīd ir pašsaprotamas.

Ilze Dobele: Studentu darbos liels akcents likts uz esošo ēku pārveidošanu vai pielāgošanu citām funkcijām, nekā tās izmantotas līdz šim. Vai tā ir globāla tendence – necelt jaunas ēkas, bet prast izmantot jau esošo mantojumu?

Uģis Bratuškins: Ir sabiedrības, kas strauji aug un cilvēku skaits palielinās – tur ir objektīvi runāt par nepieciešamību pēc jaunām telpām un ēkām.

Diemžēl mēs dzīvojam gluži pretējā situācijā – mūsu sabiedrība sarūk, līdz ar to mūsu problemātika ir gluži pretēja: dažādu iemeslu dēļ telpas atbrīvojas un jādomā, ko ar tām darīt.

Tāpēc viens no ilgtspējības principiem ietver elastīgu spēju pielāgoties jauniem izaicinājumiem, jaunām funkcijām – tā mūsu sabiedrībā ir ļoti aktuāla arhitekta darbības joma un arī atbildība.

Sandra Treija un Uģis Bratuškins

Fakultātes prodekāne profesore Sandra Treija vadījusi Elzas Taubes diplomdarbu par Brasas cietumu un tā apkārtnes maiņu.

Ilze Dobele: Kā jūs redzat mūsdienu jauno, topošo, jau esošo arhitektu paaudzi?

Sandra Treija: Ir skaidrs, ka arhitekta profesija ļoti mainās, kļūst arvien atbildīgāka, un kompetences, kas diezgan īsā laikā jāapgūst jaunajiem cilvēkiem, ir ļoti daudzveidīgas. Nekur pasaulē vairs nerunā par to, ka arhitektam jābūt māksliniekam. Jā, arhitektam jābūt ar estētisku izpratni, bet klasiskajām lietām – noturībai un racionalitātei – nāk klāt sociālie jautājumi, arī klimata atbildības jautājumi.

Visi šie darbi sniedz atbildes uz pasaules jautājumiem. Varētu teikt, ka mēs bijām pārsteigti, ka jauni cilvēki ir tik atbildīgi!

Katram radošam cilvēkam piemīt radošais egoisms, taču šeit mēs redzējām ambīcijas, kas pakārtotas atbildībai, sabiedrības un vides vajadzībām.

Ilze Dobele: Vai kaut kas no diplomdarbiem nonāk arī tālāk un tiek realizēts?

Sandra Treija: Diplomprojekta nozīme lielā mērā nav konkurēt vai atrisināt konkrētu uzdevumu un konkurēt ar profesionālu arhitektu – tā jēga ir atrast pilsētai vai konkrētajai vietai sociāli nozīmīgu tēmu, to izpētīt un paveikt darbu, ko praksē bieži vien nedara, parādīt savu profesionālo varēšanu, uzprojektējot šīs tēmas ekvivalentu vides vai ēkas formātā. Virsuzdevums ir iet dziļumā, nevis realizēt būvprojektu. Mēs nestrādājam kā būvprojektu izstrādātāji par velti. Universitātēm ir cits uzdevums – iemācīt studentiem domāt, saprast reālo situāciju un sintezēt abas šīs lietas kopā, un kvintesence studiju laikā ir diplomdarbs. Gribam ierādīt un iemācīt dizaina domāšanas metodi – ka faktiski jebkuram projektam pamatā ir nopietna izpēte. Atdalīt, kur ir pētniecība, un kur – praktiskā daļa, arhitekta profesijā ir ļoti, ļoti sarežģīti.

Sapņi un spārni

Raivis Jānis Mucenieks: Šajā gadījumā jau

galvenā nozīme nav tajā, vai tavs diplomdarbs, ko tu esi tik ļoti rūpīgi izstrādājis, tiks radīts. Svarīgākais ir tas, kādu ziņu tu ar to nodod.

Ir svarīgi likt domāt cilvēkiem par šiem jautājumiem, pacelt augšā jaunas tēmas, tendences.

Laura Karabuluta: Protams, ir brīži, kad skatāmies uz saviem darbiem un šķiet žēl, ka tas varbūt netiks realizēts un dzīvē ieraudzīts. Bet bijuši gadījumi, kad pašvaldības interesējas par šiem projektiem, paņem kādas idejas vai nelielu daļu no tiem, paskatās un izvērtē, kas viņiem varbūt vislabāk noderīgs, un mēģina no tā iegūt kaut ko arī sev.



Jaunie arhitekti risinājuši arī to, kā muižu kompleksiem pievienot ražošanas funkciju, kā atjaunot pilsētvidi un dzīvnieku uzturēšanās apstākļus zooloģiskajā dārzā un kādai jābūt kosmosa izpētes stacijai uz Marsa. Tāpat pavisam konkrēti piedāvājumi ir Operas un baleta radošajam kvartālam, Senioru dienas centram un nozīmīgu sporta būvju vieglatlētikas manēžas un Olimpiskā stadiona īstenošanai.

Tā kā tik daudz domāts par otrās dzīvības došanu jau esošajām ēkām, sarunas dalībnieki arī pirms ilgi gaidītās koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeja būvniecības vispirms dotu priekšroku esošo ēku inventarizācijai. Kā norāda Sandra Treija, arvien vairāk tiek domāts par visu ēkas dzīves ciklu – ne tikai par tās uzcelšanu, bet arī to, cik ērta būs tās lietošana, cik tas maksās un kas notiks ar ēku, kad tās izmantošana beigsies. Tomēr līdzās zināšanām jaunajiem cilvēkiem ir vajadzīgi arī sapņi un ideāli.

Ilze Dobele: Kas ir tas, kas arhitektūrā jums dod spārnus, kas ļauj lidot?

Laura Karabuluta: Radītā rezultāta novērtējums – kad redzu, ka gan pasniedzējiem, gan citiem patīk tas, kas uztaisīts, izstrādāts. Līdz ar to uzreiz ir lielāka motivācija un pārliecība par sevi.

Raivis Jānis Mucenieks: Spārnus pirmām kārtām dod paša pasaules redzējums – kā tu saskati pasauli, ko tu vēlies tajā redzēt, kas ir ideāli, uz ko tu vēlies tiekties, spēt pamanīt un uzķert idejas, ko tev dod sabiedrība – un tad tu tās vari ņemt un īstenot.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti