Pirmos pārmaiņu vēstnešus varēja manīt jau 20. gadsimta 70. gadu vidū, kad parādījās projekti, kas pretendēja uz oriģinalitāti un tiecās apliecināt vietēju piederību. 80. gadu vidū postmodernisms, kas saplūda ar tā dēvēto reģionālismu, Latvijas arhitektūrā jau bija kļuvis noteicošs. Par procesa kulmināciju var uzskatīt grupas "Māja" dibināšanu 1989. gadā. Šis ir vienīgais gadījums Latvijas arhitektūras vēsturē, kad kāda arhitektu grupa apvienojusies konceptuālu ideju vārdā un tās publiski postulējusi gan izstādēs un hepeningos, gan nākusi klajā ar savu uzskatu manifestu. Ideju pamatā bija latviskā mājokļa arhetipa meklējumi kosmiska mēroga koordinātu sistēmā.
Cik aktuāli tas bija toreiz un kā tas ir tagad? Par to Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Kāpēc dizains?" saruna ar arhitektu Ivaru Šļivku.
Ilze Martinsone: Izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā veltīta mākslas procesiem, kas notika Atmodas laikā. Kas īsti notika citās kultūras sfērās, un konkrēti – arhitektūrā? Šajā virzienā sākušies pirmie pētījumi. Vispirms es pati esmu nolasījusi lekciju "Postmodernisms Latvijā. Arhitektūra un dizains" Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, un šī lekcija ir publiski pieejama muzeja "Youtube" kanālā. Savukārt arhitektu grupai "Māja" veltīts Lūcijas Rebekas Brālītes akadēmiskais pētījums: ar to var iepazīties Latvijas Mākslas akadēmijas bibliotēkā. Kāds tad ir vēsturiskais fons, kas noveda pie grupas "Māja" dibināšanas? Pirmās pārmaiņas, kuras var definēt arī kā politiskas pārmaiņas Latvijas arhitektūrā, iezīmējās 70. gadu vidū, kad parādījās pirmie reģionālisma arhitektūras projekti. Reģionālisms vēlāk saplūda ar postmodernismu, un tā bija arhitektu vēlme pēc identitātes, pēc pretošanās unifikācijai, arī vietas piederības iezīmēšana, kas bija pretstatā valdošajam modernismam, unifikācijai un lētajai ātrai būvniecībai. Kā pirmos varam minēt Edgara Šēnberga projektus, piemēram, atrakciju pili "Daile" Jūrmalā (1976), kas tagad iznīcināta. Interesanti, ka Šēnbergam šogad aprit simts gadi, un viņa piemiņa tiks iemūžināta tieši ar šīs atrakciju pils projektu izstādē Jūrmalā. Viens no pagrieziena punktiem bija arī Jāņa Lejnieka un Jura Paegles rīkotā izstāde "Kāds būs reģionālās arhitektūras liktenis", kas notika 1979. gadā, kad arhitekti pirmoreiz masveidā sāka interesēties par lauku tradicionālo apbūvi, rekonstrukcijām – sāka uzskatīt, ka lauku krogi ir vērtība, un var secināt, ka 80. gadu vidū reģionālisms jau bija kļuvis par meinstrīmu. Visa šī procesa kulminācija saistās jau ar Atmodas laiku, kad 1989. gadā tika nodibināta grupa "Māja" sešu cilvēku sastāvā. Tā ir pirmā un vienīgā konceptuālā arhitektu grupa latviešu arhitektūras vēsturē, kas nāca klajā ar savām aktivitātēm un arī ar savu manifestu. Grupas sastāvā bija Ausma Skujiņa, Zaiga Gaile, Ivars Šļivka, Zintis Butāns, Raitis Jelēvičs un Ģirts Ādminis. Kad šī grupa tika dibināta, tu biji pavisam jauns. Vai tu kā jaunais speciālists, kas bija ienācis profesionālajā vidē, vēl pirms grupas "Māja" dibināšanas sajuti jau kādas kumulācijas un pārmaiņas, kas notiek arhitektūrā?
Ivars Šļivka: Tu diezgan labi noraksturoji tālaika fonu no mūsu arhitektūras studentu skatu punkta. Tas toreiz tiešām izskatījās apmēram tā. Arhitekta profesijas perspektīva tolaik nebija rožaina, jo visa reālā arhitektūras projektēšana bija koncentrēta lielajos valsts institūtos – deviņdesmit procentos gadījumu tava profesionālā perspektīva bija kļūt par kādu skrūvīti lielo institūtu mehānismā ar ne pārāk lielām izredzēm radoši izpausties, un tikai nedaudziem bija lemts ar laiku izlauzties līdz saviem konkrētajiem projektiem.
Redzējām, ka tolaik parādījās zīmīga tendence: padomju laikā bija tāds "labs" veidojums kā kolhozi. Un tas labais bija tas, ka labākajiem no šiem veidojumiem bija zināma rocība, arī zināma patstāvība lēmumu pieņemšanā, toskait arī būvniecībā un projektēšanā: daži no kolhoziem varēja atļauties savus arhitektus.
Mēs redzējām labos piemērus. Gan Ausma Skujiņa, gan Zaiga Gaile savos kolhozos bija diezgan atzīmējušās ar interesantiem risinājumiem un reāli uzbūvētiem objektiem.
Sekojot tam, arī es izvēlējos doties uz laukiem. Un otra lieta: tobrīd sāka kļūt populāras konceptuālās izstādes. Ļoti populāra bija jauno arhitektu ikgadējā izstāde, kurā piedalījās ļoti daudz dalībnieku – ap pussimtu noteikti. Sāka rasties arī citi konkursi, bet vairāk vai mazāk tie bija nevis konkrēti, bet konceptuāli, kur jaunajiem arhitektiem nolaist tvaiku – izpaust savu radošo potenciālu ar varbūt mazliet naivu, bet cerību, ka šīs idejas aizies arī līdz tālaika lēmumu pieņēmējiem un kaut kas mainīsies arī vispārējā būvniecības politikā.
Kā radās pati grupa "Māja"?
Viss sākās ar Latvijas lauku arhitektu kopu.
Mēs, arhitekti, katrs bijām savā kolhozā, katrs savos laukos – principā bijām vieni paši, un mums nenormāli pietrūka komunikācijas. Pietrūka arī diezgan elementāru zināšanu, ko kolēģi projektēšanas institūtos varēja apgūt daudz ātrāk. Mums pietrūka arī radošās vides.
Tāpēc arī lauku arhitektu kopa darbojās ļoti intensīvi: braucām, organizējām izstādes. Manā laikā bija divas izstādes, kurās prezentējām savas lauku mājas. Tobrīd ziedu laikus piedzīvoja postmodernisms. Balstoties uz savas pieredzes bāzes un iespēju robežās skatoties arī uz tendencēm pasaulē, mēģinājām saprast, kas ir tas, kas veido harmoniju – kāpēc vecajās lauku mājās mēs jūtamies tik labi? Varbūt postmodernisma uzslāņojumi ir tikai tādi uzslāņojumi, bet kas tad ir pati šī būtība? Varbūt tieši tādā tekstā šis jautājums nebija sākotnēji noformulēts, bet mēs tā kā neviļus uz to gājām. Paši rīkojām ekspedīcijas gan uz Igauniju, gan tepat pa mūsu laukiem, tikāmies ar ļoti daudziem cilvēkiem, kas vairāk vai mazāk ar šo sfēru bija saistīti. Pamazām no visa pulciņa izkristalizējās mazā aktīvistu grupiņa – mēs, seši cilvēki, kas tikāmies biežāk un satikāmies atsevišķi. Ļoti slikti atceros, kurā brīdī tika nolemts, ka būs mums grupa, būs mums "Māja", un ka mēs kaut ko darīsim ne tikai savā pulciņā, bet kaut ko iznesīsim arī uz āru.
Interesanti ir tas, ka grupa "Māja" neko neprojektēja, bet nodarbojās tīri ar arhitektoniskajām koncepcijām. Jūsu darbības rezultāts bija vairākas izstādes – "Grāmatu māja", manifests. Tā bija tāda tīri teorētiska, konceptuāla darbošanās. Ko īsti jūs darījāt, kad sanācāt kopā savās sanāksmēs – diskutējāt?
Jā, jā, protams! Viss radās tieši no iekšējām diskusijām. Un mums ļoti jāpateicas Zaigai, kurai bija talants un pieredze – iznest arī savus radošos darbus uz āru. Tad tika nolemts, ka kaut kas arī jāparāda plašāk. Līdz ar to, ka pārsvarā pulcējamies Arhitektu savienības telpās, mūs tur vairāk vai mazāk ievēroja arī Arhitektu savienības vadība, Jānis Dripe, kas bija savienības priekšgalā. Neatceros, kāds tieši bija starts. Manuprāt, tas bija saistīts ar Tallinas triennāli, kad sākām apkopot to, ko esam sasmēlušies.
Viens atskaites punkts patiešām bija Tallinas triennāle – tiek pat uzskatīts, ka tikai tāpēc jūs sanācāt kopā, bet saprotu, ka tā gluži nav taisnība. Pēc Tallinas triennāles ideja tika pārnesta uz toreizējo izstāžu zāli "Latvija", kur notika performances. Apmēram ap to pašu laiku arī mākslinieki rīkoja performanci "Maigās svārstības". Un jums, arhitektiem, jau arī tā nebija vienkārši izstāde, kurā kaut kas būtu izstādīts, bet tas bija dzīvs process.
Tagad, atskatoties uz to ļoti tālo pagātni,
tas tiešām liekas kaut kas grandiozs! Šodien grūti iedomāties ko līdzīgu. Es to saucu par hepeningu… Tās bija desmit vai vienpadsmit dienas, kad Latvijā lielāko izstāžu zāli "Latvija" mēs apdzīvojām iekš, virs un ap... Tur tika uzbūvēta māja!
Man šķiet, viss pasākums drīzāk vilka uz mākslu, jo tur bija gan diena zintniekiem un āderniekiem – tāds konferences stila pasākums ar saviesīgu piesitienu, gan "Maigās svārstības" – mūsu toreiz vadošā avangarda mākslinieku grupa ar savām performancēm un reālu darbu veidošanu šajā vietā, gan Hārdijs Lediņš ar savu NSRD. Ļoti labi apmeklēts pasākums divu nedēļu garumā. Bez pasākuma vairāk atceros "āfterpārtijas", ja tā var nosaukt vakara pasākumus, kad oficiālā ieeja jau bija slēgta: mēs tur vēl ilgi pie vīna glāzes sēdējām un diskutējām ar māksliniekiem un visdažādākajiem inteliģences cilvēkiem.
Grupas priekšstata pamatā bija mitoloģijas un pasaules kosmogēniskās uzbūves pētījumi, un galvenais princips bija meklēt latviskā mājokļa teorētisko arhetipu. Jums bija arī savs manifests, kur jūs to visu teorētiski noformulējāt – kas ir centrs un kas ir Dievs. Vērtējot no šodienas skatpunkta, tur ir arī diezgan daudz ezotērikas, diezgan daudz Atmodas laika romantiska naivisma. Kā tu raugies uz to tagad?
Nenoliedzami, tas tā bija, bet es uz to raugos normāli.
Tolaik pamazām krita dzelzs priekškars, un mēs kā svaigu gaisu burtiski grābām informāciju visos iespējamos virzienos, kur nu vien toreiz varējām: skatījāmies uz ārzemēm, skatījāmies uz savu pagātni, un zināma daļa ezotērikas tur bija klāt noteikti – tas iepriekš bija tāds kā aizliegtais auglis.
Bet tas vienkārši bija tāds periods, kas visiem jāpārslimo. Tālāk jau bija "slimības komplikācijas" – cik nu kuram tās bija palikušas.
Atceros, ka jums bija arī japāņu kultūras pētījumi, tika iesaistītas arī mandalas, un no tā mēģinājāt sintezēt latvieša arhetipisko ēkas tēlu pasaules kosmogoniskā uzskata kontekstā.
Es to uztvēru bišķiņ otrādi. Nevis ka mēs no visas pasaules mēģinājām izlobīt latviskumu, bet attīrot visu informāciju, kas ir gan ap latvisko konkrēto sētu un sētu kā modeli, gan visu pārējo, kas ar to saistās (arī mitoloģiskos, filozofiskos, etniskos un pārējos motīvus), kļuva redzams, ka eksistē kaut kādi globāli harmonijas modeļi un sistēma, kas katrā vietā, katrā tautā adaptējas savādāk. Tāpēc blakus bija gan piramīdas, gan mandalas. Kā piemēri.
Viens ļoti interesants virziens, par ko esi stāstījis, bija tas, ka jūs nodarbojāties ar āderu kartēšanu un mēģinājāt to saistīt ar arhitektūras vēsturi un mūsdienu arhitektūras veidošanas principiem. Tas arī tāds diezgan slidens temats. Jūs toreiz nonācāt pie kādiem secinājumiem? Tā laikam arī bija sava veida modes lieta – āderes.
Vienā ziņā tā noteikti bija tābrīža modes lieta. Tev vajadzētu nointervēt Ģirtu Ādmini, jo viņš bija stipri vairāk iespringts šajā virzienā. Varbūt viņš varētu man oponēt, jo es joprojām uzskatu, ka āderes vairāk ir ezotēriskas pusē, nekā racionālajā, bet viņam bija pat konkrēta programma ar radona starojuma mērījumiem. Piedalījās arī Lija Bērziņa, ģeoloģijas profesore, ja nemaldos, ar savu teoriju par daļiņu plūsmām no zemes plaisām Zemes garozā.
Es šajā virzienā kļuvu diezgan liels skeptiķis: pirmkārt jau tāpēc, ka varēja redzēt – dažādiem rīkstniekiem tās kartes, ko viņi zīmēja vienā un tajā pašā vietā, bija diezgan atšķirīgas. Tad vēl lasīju, ka ir veikti mērījumi: īstenībā pirmais noreaģē rīkstnieka muskulis un tikai pēc tam rīkstīte.
Bet es šo sistēmu pieņemu kā globālās enerģijas sistēmu, kuru, man liekas, tā īsti mēs varbūt nekad neizzināsim – ka pilnīgi viss ir enerģija. Arī cilvēks ir enerģijas avots, un mēs katrs esam ar kaut kādu savu specifisku, nezināmu, neizzināmu enerģiju. Varbūt tur pat īpaši nav ko vairāk iedziļināties. Bet es cienu arī to cilvēku viedokli, kam tas liekas svarīgi: ja viņi negrib gulēt uz āderes, lai savu gultu pabīda tur, kur tās nav. Es personīgi varu gulēt jebkur, man nav miega problēmu. (smejas)
Grupa "Māja" pastāvēja tikai īsu brīdi Atmodas laikā: 1991. gads tiek oficiāli uzskatīts par grupas beigu gadu. It kā misija bija paveikta, tomēr dažas aktivitātes turpinājās. Lielākā aktīviste, šķiet, bija Ausma Skujiņa, kura organizēja Vastslāvju svinēšanu Rīgā ar īpašu gājienu, kas iezīmēja vecās upes Rīdziņas gultni. Bija arī vesela virkne projektu, kur arī grupa "Māja" tika pieminēta. Vai tu pats arī tur piedalījies, vai jau biji norobežojies?
Ausma mani aicināja. Palūdza, vai nevaru izdomāt, kā telpiski iezīmēt Rīgas centru, kas, viņasprāt, bija Daugavas un Brīvības ielas krustojums. Uztaisīju tādu skicīti ar kaut kādām milzu strūklakām tilta abās pusēs. Bet es sevi tajā centru meklēšanas stāstā vairs neredzēju. Bet atceros, ka bija vairākas citas aktivitātes, tuvāk 90. gadu sākumam.
Vairāk man atmiņā palikusi darba grupa, kurā darbojāmies vairāku mēnešu garumā, starp citu, tas sakrita tieši ar barikāžu laiku. Grupas vadītājs bija Imants Ziedonis, un tajā bija viss mūsu tā laika inteliģences zieds. Mēs, grupa 'Māja", bijām pieaicināti telpiskās koncepcijas veidošanai potenciālajai izstādei, kurai vajadzēja apceļot vairākas pasaules valstis. Tā bija iecerēta kā Latvijas kultūras identitātes izstāde.
Jo sagadījās tā, ka Muzeju apvienības jeb Muzeju asociācijas prezidentam, vācietim, bija latviešu izcelsmes sieva. Viņš bija apmeklējis Latviju Atmodas laikā un viņam likās, ka tas ir kaut kas tik ļoti unikāls, kas pasaulei noteikti jāparāda. Tā nu mums bija darba grupas sanāksmes, kurās zīmējām telpisko koncepciju. Pirmajai izstādei bija jānotiek Pēterbaznīcā, un tālāk jāceļo pa pasauli. Tas varētu pat būt pirmsākums Latvijas kultūras kanonam, kas tālāk arī tika izstrādāts, jo tur tika spriests, kas tad ir latviskās kultūras vērtības un identitāte. Tad, kad darbs bija pabeigts un mums to vajadzēja prezentēt, minētais kungs diemžēl aizgāja mūžībā, un ar viņu kopā – arī šī ideja.
Manuprāt, grupa "Māja" savulaik ir veikusi savu lielo misiju, meklējot identitāti, ieliekot dīgļus šim procesam. Tikai varbūt kādā brīdī mums tas bijis aizmirsies. Bet globālajā telpā un šī brīža krīzes situācijā, kad Krievija sākusi savu invāziju, mums tas kļūst aktuāli – ka arhitektūra nav tikai globāla un ka mums nepieciešama pašiem sava piesaiste.
Vairs precīzi neatceros, būtu jāpārlasa mūsu centra manifesta teksts, bet, manuprāt, tajā bija definēts, cik svarīgi ir būt centram un sakārtot dzīvi ap to, un manifests, manuprāt, beidzās ar atziņu, ka centra apzināšanās ir īpaši būtiska pārmaiņu laikos, kad nepieciešama vienotība. Tad, kad telpa un reizē ar to arī dzīve kļūst sakārtotāka, varam atļauties no šī centra vairāk attālināties. Tā ka es tev varētu piekrist, ka šis brīdis ir tas, kas mums atkal liek nedaudz centrēties.
