Kāpēc dizains?

Dizains vēlēšanu norisē un tā nozīme vēlētāju izvēlē

Koncerti Latvijas Radio studijā

Džeza dziedātāja Laura Polence programmā "Blakus"

Modernisms Latvijas arhitektūrā. Vai atmiņas par PSRS liedz to pilnvērtīgi saglabāt?

Modernisms Latvijas arhitektūrā – vai atmiņas par PSRS režīmu liedz to pilnvērtīgi saglabāt?

Spraigu diskusiju par modernisma mantojumu rosina Kultūras ministrijas iecere būvēt akustisko koncertzāli administratīvās ēkas vietā Elizabetes ielā 2. Saucot bijušo Centrālkomitejas namu par spilgtu Latvijas pēckara modernisma paraugu, daļa arhitektu ceļ trauksmi.

Kas ir modernisms Latvijā, kāda ir tā loma šodien, un kādu nākotni tam varam paredzēt? Par to Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Kāpēc dizains?" stāsta arhitektu biroja "NRJA" vadītājs Uldis Lukševics un arhitektu biroja "Outofbox" vadītājs Pēteris Bajārs.

"Māja ir mašīna dzīvošanai," pirms gandrīz simt gadiem apgalvoja viens no modernisma kustības aizsācējiem – šveiciešu izcelsmes franču arhitekts Lekorbizjē. Viņš uzskatīja, ka telpai un dizainam ir jābūt stingri pakļautiem loģikai, askēzei un funkcijai.

Par nozīmīgu atskaites punktu 20. gadsimta arhitektūras vēsturē kļuva viņa definētie pieci modernās arhitektūras principi, kas iedvesmoja daudzus sekotājus visā pasaulē, un, neraugoties uz dzelzs priekškara klātbūtni, Latvija nebija izņēmums – modernisms uzplauka pēckara gados. Šis periods ir ļoti nozīmīga Latvijas arhitektūras vēstures sastāvdaļa, taču atmiņas par padomju režīmu pagaidām vēl liedz to pilnvērtīgi apzināt un saglabāt.

Spraigu diskusiju par modernisma mantojumu nu jau vairākus mēnešus rosina arī Kultūras ministrijas iecere būvēt akustisko koncertzāli administratīvās ēkas novietnē Elizabetes ielā 2. Daļa arhitektu par to ceļ trauksmi, norādot, ka Jāņa Vilciņa, Alfona Ūdra, Antona Staņislavska un Gunāra Asara veidotais nams ir spilgts Latvijas pēckara modernisma paraugs.

Ēka Elizabetes ielā 2

Kas ir modernisms Latvijā, kāda ir tā loma šodien, un kādu nākotni varam paredzēt? Viedokļi atšķiras arī profesionāļu vidū.

Kāda ir modernisma arhitektūra Latvijā?

Ierosinājumam nama vietā būvēt koncertzāli ir gan aizstāvji, gan skeptiķi. Starp aktīvākajiem viedokļu paudējiem ir arhitekts, arhitektu biroja "Outofbox" vadītājs Pēteris Bajārs. Viņš dedzīgi iestājas ne vien par Elizabetes ielas nama saglabāšanu, bet cieņpilnu un saudzīgu attieksmi pret modernisma mantojumu kopumā: "Runājot par pēckara modernismu, ir divi ļoti būtiski partijas lēmumi, kas iezīmē pagrieziena momentus modernisma vēsturē. Pirmais – 1955. gada PSKP Centrālkomitejas lēmums par pārmērību novēršanu projektēšanā un celtniecībā, kur Ņikita Hruščovs pārvilka svītru tā saucamajam Staļina ampīram, ko zinām kā Tehniskās universitātes galveno ēku Kaļķu ielā un Zinātņu akadēmijas augstceltni. Šī bija atsacīšanās no viena veida arhitektūras.

Nākamais lēmums bija kā lēciens no viena grāvja otrā – uz ļoti askētisku, atturīgu, prefabricētu ēku būvniecību, tāpēc 1969. gadā bija vēl viens PSKP lēmums par pasākumiem, kas veicami, lai uzlabotu dzīvokļu un civilo ēku celtniecību.

Šis lēmums arī iezīmē to, kāpēc mums ir ļoti daudz kvalitatīvu, īpaši – publiskās arhitektūras paraugu no 70. gadiem, jo lielākais pasūtītājs jau arī bija Komunistiskā partija, kas, sākot no šī brīža, līdzekļus, lai iemūžinātu savus sasniegumus, arhitektūrai tā īsti nežēloja.

Kāpēc tieši latviešu modernisms ir ļoti spēcīgs? Mums bija izteiktas funkcionālas tradīcijas no neatkarīgās Latvijas laikiem, un Staļina ampīrs tā īsti pie mums atzinību neguva – visu laiku sedziņa tāpat tika vilkta skandināviski atturīgā manierē. Pēc 1969. gada lēmuma redzam uzplaukstam daudzus latviešu arhitektus, kuru vārdi pat daudziem nezinātājiem būs dzirdēti – Modris Ģelzis, Marta Staņa, Oļģerts Krauklis, Ivars Strautmanis, Artūrs Reinfelds, Lija Asta Knāķe.

Nemāku to izskaidrot, bet man pašam vienmēr bijusi kaut kāda emocionāla saikne ar šī perioda arhitektūru. Kā pats esmu dažās lekcijās smējies, varbūt iemesls ir tas, ka savus neapzinīgos deviņus mēnešus mammas vēderā pavadīju Dailes teātra jaunbūvē un piedzimu vienā laikā ar teātra atklāšanu...

Bet arī pēc tam atceros savus braucienus ar autobusu uz laukiem – ēkas, kas pa ceļam fascinēja, bija Georga Minkeviča projektētā Autoosta, kurā bija Padomju Savienībā pirmās plānās čaulas betona iekārtās nojumes, tālāk sekoja Martas Staņas Dailes teātris un viņas projektētā daudzdzīvokļu ēka Brīvības ielā. Pie Šmerļa bija skaistā, tagadējā ''Latvenergo'' administratīvā ēka, un tālāk jau, protams,

kronis visam ir Linarda Skujas un Andra Bites projektētais restorāns "Sēnīte", kas arī ir reģionam unikāls arhitektūras un konstrukciju dialogs, kur lielā čaula balstās uz trim punktiem un rada vienkārši fantastisku restorāna zāli, kurai līdzvērtīgu piemēru nav."

Aktīvi savu nostāju pauž arī arhitektu birojs "NRJA", kura vadītājs Uldis Lukševics savas domas pauž uzreiz pēc biroja organizētās performances "Marasms 1985" Elizabetes ielas nama sarīkojumu zālē, kurā ir veiksmīgi saglabāta Latvijas akustiskā vecmeistara Alberta Vecsīļa radītie akustiskie paneļi. "NRJA" komanda šajā ēkā ir noīrējusi nelielu telpu, kur katru nedēļu organizē konceptuālas arhitektūras izstādes un performances, pulcējot gan arhitektus, gan ar nozari nesaistītas interesentus.

Uldis Lukševics

Ēka Elizabetes ielā 2 – "modernisma arhitektūras simbols"

"Droši varu runāt visa mūsu biroja vārdā. Šī ēka Elizabetes ielā 2 ir izcils pēckara modernisma arhitektūras paraugs, es pat gribētu teikt – simbols," uzsver Uldis Lukševics. "Paldies ''Valsts nekustamajiem īpašumiem'', kas šajā ēkā nav izvērsuši nekādu aktīvu komercdarbību: tāpēc arī visas interjera apdares, dabīgie akmeņi un detalizācija ir saglabājusies ļoti labā stāvoklī. Kā atzinis Būvinženieru savienības eksperts Aldis Grasmanis, ēkas konstrukcijas ir ekselentā stāvoklī – ēka ir unikāla ar to, ka tā ir ļoti labi būvēta, no labiem materiāliem – tieši tāpēc tā ir tik labi saglabājusies.

To nekādā veidā nevar salīdzināt ar guļamrajoniem, kā dažs mēģina spekulēt un teikt, ka tad jau mums jāsaglabā arī viss Purvciems un pārējie mikrorajoni!

Tās nav absolūti salīdzināmas lietas ne no arhitektoniskās kvalitātes, ne no izmantojamo materiālu klāsta.

Noteikti es oponēju akadēmiķim Krastiņam un pārējiem ekspertiem, kas šo ēku sauc par "tikai kopiju". Protams, tā ir ietekmējusies no Marsela Breiera 1958. gadā Parīzē būvētās UNESCO ēkas – bet no tās ir ietekmējušies neskaitāmi arhitekti visā pasaulē! Ar to jau arī modernisms ir raksturīgs, ka šīs idejas ir brīvas. Tās ir gaisā, tās lieto visi, un viens par otru priecājas. Un mēs varam būt tikai lepni, ka šie Latvijas arhitekti tajā informatīvajā vakuumā, kas valdīja septiņdesmitajos gados, bija spējīgi tomēr noķert šo vilni, būt uz tā un kaut kādā veidā ar savu pārliecību dabūt cauri šos risinājumus. Tas, mūsuprāt, ir unikāli – ka tas viņiem ir izdevies. Kā zinām no arhitekta Vilciņa radinieku atstāstiem, ir bijušas vairākas potenciālās vietas, kurās varētu šo ēku "iesēdināt", bet Vilciņš apzināti izvēlējies novietni, kurā šī jaunā ēka vismazāk ietekmētu apkārtējo vidi – lai nebūtu jānojauc neviena ēka vai jānocērt koki.

Arguments, kas no ekspertu puses tiek piesaukts – ka ēka ir iebūvēta parkā – neiztur kritiku, jo ēka nav iebūvēta parkā!

Šajā vietā, pirms šī ēka tika būvēta, bija stadions, un esošie koki, kas bija ļoti tuvu ēkai, ir saudzīgi saglabāti – tiem radīta tāda ekosistēma, ka tie var eksistēt arī ļoti tuvu ēkas sienām.

Raksturīga arī pati ēkas struktūra ar trim zariem, no kuriem divi pavērsti pret ielu, un tikai viens no zariem ietiecas parkā. Pat ja uzskatām, ka šī ēka kaut kādā veidā parkā ir iesēdināta, tad tas darīts ļoti saudzīgi."

Pēteris Bajārs

Arī Pēteris Bajārs norāda, ka viena no svarīgākajām Elizabetes ielas 2 nama kvalitātēm ir tā autentiskums, akcentējot, ka šādas lieliski saglabātas modernisma ēkas Rīgā mums ir vairākas: "Sākoties diskusijai par Elizabetes ielu 2, uzdūrāmies ļoti jaukai 80. gadu profesora Ivara Strautmaņa publikācijai žurnālā "Māksla", kur profesors atzīmē, ka visspilgtāk 70. gadu latviešu arhitektūra parādījās tieši sabiedrisko ēku celtniecībā. Profesors Strautmanis no šī perioda atzīmē četras ēkas – bijušā Ļeņina rajona administratīvo ēku Āgenskalnā, kas tagad ir Pārdaugavas izpilddirekcija – tas ir Modra Ģelža veikums; Proletāriešu rajona administratīvo ēku, kas šobrīd ir Vidzemes priekšpilsētas pārvalde – tās autors ir arhitekts Oļģerta Krauklis, tāpat no šī perioda tiek atzīmēta Raiņa Dailes teātra ēka, kuras arhitekti ir Marta Staņa un Ivars Jākobsons. Kā ceturtā tiek minēta Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas ēka, kas ir arhitekta Jāņa Vilciņa, Alfona Ūdra, Antona Staņislavska un Gunāra Asara veikums.

Galvenā šīs ēkas vērtība – tās autentiskums.

Tā ir kā ceļojums laikā, kur varam novērtēt gan tā laika būvapjoma konstruktīvos risinājumus, gan ēkas augstvērtīgos apdares materiālus, kurus autori bija devušies meklēt uz Uzbekiju, Kaukāzu un Urāliem. Varam lepoties ar to, ka mums tāda ēka ir – ka tā ir ļoti jutīgi "iesēdināta" parkā, modernisma arhitektūrai un pretī esošajam bulvāru lokam veidojot fantastisku dialogu. Tāda eklektisma apbūve. Tāpēc būtu ļoti aktuāli šo ēku saglabāt tādu, kāda tā ir."

Trūkst pētījumu par pēckara modernisma arhitektūru Latvijā

Būtiskus sarežģījumus modernisma saglabāšanai rada arī tas, ka šobrīd nav veikts neviens padziļināts pētījums par šo tēmu, neeksistē arī objektīvi izvērtēšanas kritēriji.  "Izpratnes sabiedrībā nav tāpēc, ka tās nav arī profesionāļu vidē," uzsver Uldis Lukševics.

"2014. gadā arhitektu birojs "NRJA" veidoja Latvijas ekspozīciju Venēcijas arhitektūras biennālē un tieši par pēckara modernisma arhitektūras tēmu – tas tika darīts tāpēc, ka vēl līdz šim brīdim mums ir dažādi pētījumi par dažādām stilistikām un dažādiem konkrētiem objektiem, bet par Latvijas pēckara modernisma arhitektūru mums nav apjomīga pētījuma, uz kura bāzes varētu definēt kritērijus, kā attiekties, kā vērtēt pēckara modernisma arhitektūru. Mums nav kritēriju, nav speciālistu, tāpēc arī pieminekļu inspekcija šos objektus vērtē, mūsuprāt, pietiekoši nekritiski un subjektīvi, nemēģinot izvirzīt tieši modernisma arhitektūrai atbilstošus kritērijus. Problēma ir tāda, ka kāda objekta iekļaušana pieminekļu sarakstā vienmēr konfrontējas ar privātīpašnieku nevēlēšanos to darīt. Šis objekts – Elizabetes iela 2 – ir unikāls ar to, ka tas ir valsts īpašums.

Un valsts vienreiz varētu rādīt piemēru visiem pārējiem investoriem, ka ļoti labā kvalitātē esošo arhitektūras pieminekli – modernisma simbolu – tā ir gatava ņemt savā aprūpē.

Bet tā vietā Kultūras ministrija ar valdības un Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes atbalstu grasās šo ēku nojaukt!

Un tas, manuprāt, ir ļoti slidens ceļš gan no tālākas pieminekļu saglabāšanas viedokļa, gan vispār no mūsdienu sajūtas par lietu kārtību, jo visā pasaulē šis ir laiks, kad "re-use" jeb atkalizmantošana ir daudz svarīgāka par kādu ikonisku ēku būvniecību.

Bet nu – ar šādu soli gan mūsu valdība, gan ministrija nerāda to, ka viņi būtu uz tā paša šībrīža viļņa, kur visa pārējā pasaule."

Pēteris Bajārs atzīmē: "Pirms pāris dienām, šķirstot "The Monocle Guide to Sustainable Cities", uzdūros skaistai frāzei, kura rosināja novērtēt to, kas mums ir, sakot, ka šīsdienas neglītais ir rītdienas skaistais. Un to savā ziņā ļoti labi raksturo arī Londonā šobrīd visiekārojamākais rajons Bārbikena, kas, manuprāt, ir visu arhitektu dizaina guru un vienkārši kvalitatīva arhitektūra, kas ir dizaina galamērķis. Šis pats Bārbikenas dzīvojamais komplekss vēl 2003. gadā ieguva Londonas neglītākās ēkas statusu, un te nu mēs redzam – pagājis nedaudz vairāk par desmit gadiem, un cilvēku uztvere par lietām jau pilnībā mainījusies.

Ne velti arhitektūrā ir arī tāds izteiciens, ka arhitektūru mēs varam novērtēt no distances, kas līdzvērtīga simt gadiem.

Ir jāpaiet kādam laikam, lai mēs saprastu, vai šī ir vai nav bijusi vērtīga arhitektūra. Bet problēma ar modernisma arhitektūru ir tāda, ka mums šobrīd tie procesi kļuvuši tik strauji, ka nav šo simt gadu, lai novērtētu ēkas vērtību, tāpēc tur ir nepieciešama pamatīgāka iedziļināšanās, priekšzināšanas, izpratne par arhitektūras procesiem.

Pēdējās desmitgadēs mēs pavisam vienkārši esam zaudējuši ļoti daudz spilgtu ēku, sākot ar Jaunķemeru sanatoriju, restorānu "Jūras pērle", pavisam nesen nojauca ''Radiotehnikas''  administratīvo korpusu, kas bija ļoti savdabīga un citur neredzēta arhitektūra. Vēl joprojām tukša teritorija ir Rīgas Sporta pils vietā. Un ne jau tikai nojaukšana, arī pārveidošana. Piemēram, kinoteātris "Pionieris" un "Spartaks" – abi ir slavenu arhitektu (vienā gadījumā – Juris Pētersons, otrā – Marta Staņa) veikums, bet no oriģinālās substances gandrīz vai nekas tur nav saglabājies. Tāpat ir pārveidota kafejnīca "Ainava", kur tagad ir Brīvostas pārvalde. Neskatoties uz vairāku arhitektu centieniem apturēt procesu, uzsākta arī Latviešu sarkano strēlnieku muzeja (tagad – Okupācijas muzeja) pārbūve, kur arī tiek izjaukta gan oriģinālā kompozīcija, gan iet nebūtībā interjera detaļas. Tieši tāpat ir virkne objektu, kuri pamazām brūk kopā, un nav pat zināms to liktenis. Es tiešām ceru, ka kaut kas šajā jomā mainīsies, jo, paldies Dievam, mums vēl ir pieminekļi – tās pašas Ivara Strautmaņa uzskaitītās četras ēkas, par pārsteigumu, saglabājušās salīdzinoši autentiski – ceru, ka tās arī tādas paliks un varēsim tās nodot nākamajām paaudzēm. Tāpat ļoti kvalitatīva arhitektūra un ļoti augsta autentiskuma pakāpe vēl joprojām ir pie Teikas esošās Zinātņu akadēmijas Elektronikas institūta augstceltnes, Emīla Dārziņa mūzikas skola. Ļoti labs piemērs ir Dubultu stacija, kas pārtapusi par mākslas staciju.

Tas, kas satrauc – ka šo labo piemēru ir diezgan maz.

Savukārt runājot par starptautiskajiem piemēriem, arī tur ir ļoti atšķirīgas un dažādas pieejas. Teiksim, tādā ēkā kā bijušā Beļģijas lielākā cementa koncerna CBR ēka Briselē, kura bija saglabājusies maksimāli autentiski, autori maksimāli centušies visu saglabāt, vienkārši piešķirot ēkai jaunu funkciju. Ja kādreiz tā bija noslēgta biroju ēka, tad šobrīd tā ir tāda kā koprades telpa – tie paši 70. gadu interjeri un eksterjeri dzīvo kopā ar jauno funkciju.

Otra iezīmīgā celtne varētu būt Konstantīna Meļņikova projektētā kafejnīca "Vremena goda" Maskavā, kuru piemeklēja tāds pats liktenis kā daudzas mūsu ēkas – ļoti daudzas detaļas bija gājušas bojā, un nīderlandiešu arhitekts Rems Kulhāss pārveidoja šo ēku par Laikmetīgās mākslas centru. Ēkas tēls ir pilnībā mainījies, bet saglabāts viss vērtīgais, ko vien varēja saglabāt: tā ka šeit redzam gan moderno funkciju un mūsdienu arhitektūras pienesumu, bet tai pašā laikā, ieejot iekšā, ka arhitekti saglabājuši visas vērtīgās autentiskās detaļas, kuras viņiem likušies noderīgas un nododamas nākamajām paaudzēm."

Piedāvā ēkā Elizabetes ielā 2 veidot Laikmetīgās mākslas, arhitektūras un dizaina muzeju

Reaģējot uz Kultūras ministrijas priekšlikumu nojaukt ēku, arhitektu birojs "NRJA" Kultūras ministrijai uzdāvinājis vīziju par ēkas Elizabetes ielā 2 saglabāšanu un pārvēršanu par Laikmetīgās mākslas, arhitektūras un dizaina muzeju.

Arhitekti tic, ka bijusī Centrālās komitejas ēka jāsaglabā un jāatver cilvēkiem kā publiska kultūrtelpa.

Elizabetes ielas 2 ēkas attīstības vīzija — MAD: laikmetīgās ARHITEKTŪRAS, MĀKSLAS un DIZAINA centrs

"Tikai tāpēc, lai mēģinātu izglītot sabiedrību – lai stāstītu par to, kāpēc šīs ēkas ir svarīgas un kāpēc mēs nevaram vienu milzīgu posmu no vēstures vienkārši ņemt un izsvītrot tikai tāpēc, ka mums tas nepatīk politisku iemeslu dēļ. Bet ēkas jau nevar atbildēt par tābrīža politiskās varas pasūtījumu," uzsver Uldis Lukševics.

"Protams, ka cilvēkiem ir duāla attieksme pret šī laikmeta mantojumu, bet domāju, ka tam noteikti jātiek pāri, jo arhitektūra ir arhitektūra – tā stāsta arī par to, kas mēs esam, kam esam gājuši cauri, un bezdomu variantā to visu iznīcināt...

Mūsu iniciatīva par MAD jeb Mākslas, arhitektūras un dizaina centra iespējamo izvietošanu šajā ēkā radās tā iemesla dēļ, lai ierēdņiem parādītu, ka šī ēka nav tikai vienkārša administratīva ēka, kas iebūvēta parkā, bet ka tās funkcija ir ērti pielāgojama publiskajai funkcijai. 438. kabinets ceturtajā stāvā ir brīvi pieejams visu nedēļu – katru otrdienu "liekam jaunu bildi iekšā": katru otrdienu tiek atklāta maza ekspozīcija ar idejām un koncepcijām. Mums bija svarīgi vēlreiz apzināties, ka arhitekti arī domā un viņiem ir, ko teikt. Šobrīd rit jau trešā nedēļa. Pirmajā nedēļā mēs kā birojs "NRJA" startējām ar manifestu par šo ēku un tās nozīmi. Nākamajā nedēļā bija ekspozīcija par Venēcijas arhitektūras biennāles paviljonu pret "Baltās nakts" paviljonu, šonedēļ ir Helvijs Savickis un draugi ar savu ekspozīciju par kodolraķešu bāzēm Latvijā. Nākamajā nedēļā būs Dainis Rūdolfs Šmits ar arhitektūras gleznām, tālāk sekos "Outofbox" ar Pētera Bajāra idejām, tālāk būs Uģis Šēnbergs, Austris Mailītis, māsas Ķempes un Latvijas Mākslas akadēmijas Interjera nodaļas studentu izstāde, birojs "Gaiss". Kalendārs mums līdz gada beigām ir skaidrs."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti