Aizvadītajā nedēļā Laimai bija vairāki lieli piedzīvojumi. Viens, vislielākais notika Francijā, Jērā – viens no prestižākajiem un senākajiem jauno dizaineru un fotogrāfu konkursiem, un tu tiki finālā starp desmit labākajiem. Latvija konkursā nominēta jau ceturto reizi. Ir novērtēta tava kolekcija “Collective blanket”. Pastāsti vairāk par to.
Laima Jurča: Šī kolekcija tapa sadarbībā ar gleznotāju Martu Veinbergu. Viņa ir māksliniece, kas glezno ar akcijas uzlīmēm. Mēs iepazināmies, sākot īrēt studijas telpas vienā ēkā, kas atrodas Kronvalda bulvārī, kur viesojāties pie manis pagājušajā gadā. Mēs sapratām, ka runājam ļoti līdzīgā valodā, bet katra no savas darbības prizmas.
Marta glezniecībā runā, izmantojot tiešas krāsas, kaut kādu nostaļģiju par padomju laikiem, savukārt, es to pašu daru ar modi.
Marta pie manis vērsās ar ideju, ka varētu uztaisīt kopdarbu. Viņa grib savām gleznām dot iespēju pārtapt citā formā, iespējams, jaunā kvalitātē. Tā kā man virziens, kurā viņa strādā, ir ārkārtīgi tuvs, tad, ilgi nedomājot, teicu: “Jā, Marta, taisām!” Uzzīmēju skices, Martai patika tas, ko biju izdarījusi ar viņas darbiem, un tā mēs bez konkrēta plāna, kur tieši mēs piedalītos, uztaisījām šo kolekciju. Sanāca pietiekoši forši. Pašām bija tā foršā sajūta, ka darbs ir izdarīts labi un ka noteikti jādod tam iespēja. Es pilnīgi apzinājos to, ka Jēras konkurss ir tik plaša mēroga, prestižs, pazīstams, ka es neloloju nekādas cerības…
Kāda ir konkurence?
Laima Jurča: Manuprāt, katru gadu iesūta 200, 300 un vairāk darbu, kas dalās pa kategorijām. Atlases notiek vairākās kārtās. Zinu, ka pat lielajām skolām, akadēmijām pasniedzēji izvirza studentus, kas drīkst tur pieteikties. Es pati esmu absolvējusi, līdz ar to pašas varējām izlemt, ka mēs piesakām šo kolekciju. Jārēķinās, ka katru gadu tiek ne vien labākās kolekcijas, bet arī tās, kas iet kontekstā viena ar otru, lai būtu kopums no 10 finālistiem. Domāju, ka mēs arī ļoti labi trāpījām, ka mums ir cita līmeņa “upcycle” un “recycle” ideja, kas ne vien ir izmantotas akcijas uzlīmes gleznās, bet arī pati māksla izmantota kā materiāls, kurš tiek pārradīts jaunā formā. Tie paši aksesuāri, ko izmantojām kolekcijā – padomju laika ķiveres, ko salasījām pa dažādiem nostūriem Latvijā, cilvēki ļoti jauki mums noziedoja un arī iegādājāmies krāmu tirdziņos. Šī laika ķiveres mēs restaurējām, un beigās noformējām ar Martas krājumos esošajām akcīžu uzlīmēm, kas piedeva klāt vērtību, ka materiāls tiek izmantots pilnīgi gatavā formātā.
Natālij, piedalīšanās konkursos, debija, tas tev ir aiz muguras. Kāpēc jāpiedalās konkursos?
Natālija Jansone: Noteikti vajag piedalīties. Pēc kāda Francijas konkursa, kad man bija iespēja pirmo reizi braukt, man tika iedota vieta starptautiskā Parīzes izstādē. Tas bija labs sākums, kur nopelnīt ar savu darbu. Tev ir iespēja to parādīt cilvēkiem un pārdot plašai publikai.
Kas ir bijuši tavi lielākie notikumi, kas palīdzējuši kolekcijas nodot plašākai auditorijai?
Natālija Jansone: Vislielākais bija organizēts brauciens uz Japānu. Tur bija konkurss, lai varētu tajā piedalīties. Pirms tam es neražoju neko, tikai strādāju ar privātklientiem un pēkšņi braucu uz izstādi, kur nāk iepircēji, kuri iegādājas apģērbus veikaliem. Es sapratu, ka man vajag atrast materiālu. Atceros, ka aizgāju uz mūsu rūpnīcu “Saule”, kas toreiz ražoja segas un materiālus biljarda galdiem. Ieejot rūpnīcā, kaut kas dzeltenā krāsā mētājās uz grīdas. Es nodomāju: “Labi, būs uz Japānu dzeltenā krāsa!” Uztaisīju kolekciju, aizbraucu uz Tokiju. Otrās dienas beigās man bija pieci klienti. Izstādi jau montēja nost, jo Tokijā laiks ir ļoti dārgs, un manu kolekciju aiznesa uz viesnīcas foajē. Kad aizgāju uz “afterparty” es sēdēju, un uz ceļiem rakstīju klientu pasūtījumus.
Kā pandēmija ir ietekmējusi modi un veidu, kā jūs domājat par savām kolekcijām?
Laima Jurča: Es domāju, ka tā lielā mērā ir ietekmējusi modes prezentēšanu. Skaidrs, ka tādas modes skates kā līdz šim nevar īsti notikt, un tas ir labi, ka formāts mainās. Personīgi uzskatu, ka
modes skatēm ir lielāka vērtība, ja tā ir pamatota, īpašā lokācijā veidota skate, bet nav vienkārši gājiens pa pelēko paklāju uz riņķi.
Tāpēc ir vērts ieguldīt līdzekļus, lai prezentētu kolekciju citādākā veidā. Pagājušajā gadā redzēju, ka kāds prestižs konkurss bija uztaisījis video materiālu ar dalībniekiem, kur fonā bija redzamas dažādas vides, kurās dizaineri gribētu redzēt savu kolekciju. Tas paver citu perspektīvu. Manuprāt, pasaulei ir jāmainās, un tajā nav nekas slikts. Protams, klātesamība skatēs ir forša sajūta. Man pašai tās pietrūkst. 2018. gadā sanāca bieži braukt uz skatēm klātienē, iepazīties ar cilvēkiem... Ir jāizvērtē prioritātes. Varbūt ne vienmēr ir vērts taisīt skati klātienē. Pasaulē mainās tendences. Katru gadu vairs nenotiek tik straujas pārmaiņas, piemēram, modē ir dzeltena krāsa, un nākamgad tā vairs nebūs modē.
Ilgtspējība ir tajā, ka mode ir tāda, kura ilgstoši var būt modē. Respektīvi, kolekcija nenoveco.
Domāju, ka arī dizaineri uz to strādā. No akadēmijas laikiem centos kolekcijas veidot, neskatoties tendencēs, bet interpretēt savu māksliniecisko skatījumu un piešķirt tam augstāku kvalitāti.
Natālij, tavs ceļš līdz modes dizainam ir gājis caur filoloģiju. Tu neesi studējusi tieši modi, esi paceļojusi, strādājusi par modeli un pašmācības ceļā kļuvusi par modes dizaineri. Pastāsti, kurā brīdī notika klikšķis?
Natālija Jansone: Droši vien tad, kad atbraucu uz Latviju.
Gadījās, ka sāku strādāt kā modele, un visu, ko vilku mugurā, man gribējās nedaudz pārtaisīt – pogas vai formu apkaklītei.
Tad es aizbraucu uz Koreju mācīties tālāk. Turpināju strādāt tur par modeli, nopelnīju naudu un domāju: “Kāpēc man pašai to nesākt darīt?” Tad es nopirku pirmos audumus, ko aizsūtīju uz Latviju. Par laimi pazinu dizainerus Latvijā, jo jau biju pastrādājusi kā modele. Žanete Auziņa tajā laikā taisīja skati kafejnīcā. Es teicu, ka man ir pirmā kolekcija, un viņa mani pieaicināja.
Laima, tavs spilgtums un košums, kas bija raksturīgs tavai pirmajai kolekcijai, bija radīts arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām – cilvēkiem ratiņkrēslos, cilvēkiem ar roku protēzēm... Cik daudzi Latvijā novērtē šādu spilgtu un drosmīgu apģērbu?
Laima Jurča: Pirmkārt,
uztveru modi kā platformu, kas nav par drēbēm. Tā ir platforma, caur kuru varam komunicēt ar pasauli. Man liekas, ka to vajag izmantot, lai runātu par svarīgām lietām.
Kā viena no tām ir tieši šī te integrācijas, vides pielāgojuma problēma dažādiem cilvēkiem ar invaliditāti. Izmantoju modi kā instrumentu, lai par šo runātu. Rezonanse bija dažāda. Bija daudzi cilvēki, kas to novērtēja pozitīvi. Pēc pirmās skates Mākslas akadēmijā man nāca daudz satraucošas ziņas no modes profesionāļiem. Protams, ka daudziem patika, bet bija tādi, kas teica, ka es kādu izmantoju, lai gūtu labumu sev. Es priekš sevis zinu, kāpēc to daru. Pret sevi esmu godīga. Sapratu, ka nav vērts ņemt komentārus pie sirds. Esmu priecīga, ka rezonanse ir notikusi. Pēc tam mani uzaicināja uz nometni, kurā bija cilvēki ar dažāda veida invaliditātēm, pastāstīt par modi, iedvesmot. Man liekas, ka tas jau ir tas vērtīgākais, palikt atvērtākam sabiedrībā. Tas bija mans mērķis un uzskatu, ka esmu to veiksmīgi īstenojusi.
Natālij, kā tev liekas – kā ir ar maskām? Tās ir uz palikšanu? Jūs esat radījušas savas maskas?
Natālija Jansone: Protams, domāju, ka katrs mēs to darījām. Pašā sākumā tā bija kā izeja no pagājušā pavasara krīzes, kad visiem bija bail. Ar to pasaulei varējām palīdzēt šajā brīdī, tāpēc ka to nebija pietiekoši. Tu vismaz nesēdi mājās, bet vari kaut ko darīt, palīdzēt. Man tajā laikā nebija domu par dizainu. Maskas bija minimālistiskas. Tagad ir citādāk, var padomāt par sevišķu dizainu. Toreiz domāju par ērtību, un tas bija viss, bet principā tas sakrita ar manu minimālistisko stilu.
Tev arī ir sava sejas maska, Laima?
Laima Jurča: Man bija palikuši auduma atgriezumi no maniem apdrukātajiem audumiem. Manuprāt, tas bija ļoti labs veids, kā tos pielietot.
Tas ir “zero waste”, kāpēc neizmantot to, kas ir? Cilvēkiem patīk, un tas ir veids, kā pieradināt cilvēkus pie krāsām.
Natālij, kā pandēmija ir mainījusi tavu dzīvi? Kādi vēl ir izaicinājumi?
Natālija Jansone: Tas ir interesanti.
Jebkuras pārmaiņas vienmēr ir uz labu, to mēs vēl sapratīsim.
Drusku atpūšos no braucieniem, izrādījās, ka arī bez tiem var sūtīt apģērbu un kolekcijas uz “showroom”. Varbūt sākumā ir grūti izvēlēties audumu, bet, paldies Dievam, ir pazīstamas firmas, ar kurām jau strādāju. Cik daudz tiek ieekonomēta nauda telpu īrei, braukšanai, izrādījās, ka to visu var izdarīt tāpat vien, neizejot no darbnīcas. Daudzi cilvēki sāk pirkt apģērbus internetā. Mēs arī ļoti daudz ko sūtam atpakaļ, tāpēc ka ir liela atšķirība no bildes, bet pamazām tas mainās.
Kas, jūsuprāt, ir latviešu modes tendences vai jaunieviesumi?
Natālija Jansone: Ir vairāk aksesuāri, t-krekli, arī latviešu zīmes, kurām ticu tāpat kā hieroglifiem, un to nozīmei.
Laima Jurča: Es vairāk skatos uz to, ko dara dizaineri. Man patīk, ka daudzi apspēlē ilgtspējības tēmu no dažādiem aspektiem. Man, piemēram, ļoti patika “Mareunrol’s” radītie t-krekli, kur bija uzdrukāti virsū maisiņi, kas reflektē par piesārņojumu, bet ļoti stilīgā veidā, ar vieglu humoru.
