Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
Šajā vietā atrodoties, domas sakārtojas pašas no sevis. Klusums, formu skaidrība, cilvēka uztverei atbilstoša monumentalitāte, lakoniska, bet ļoti kvalitatīva apdare, augsti griesti, plašas telpas, daudz stikla sienu, aiz kurām paveras nesteidzīga ainava, nekā kliedzoša, grezna, spilgta… Miers un skaidrība tik pareizā proporcijā, ka pat principiāliem krāšņuma mīlētājiem visa šķiet gana un nekā nepietrūkst. Šis minimālisms nav kareivīgs, bet izaug organiski un saskan ar Lutera ticības garīgo askētismu. Tik veiksmīgi arhitektoniski risinājumi nerodas nejauši, tie ir dziļi pārdomāti un norūdīti. Drosmīgas idejas negaida atplestām rokām, tām nākas sagaidīt augstāku pretimnākšanu. Par Torņakalna draudzes nama tapšanas vēsturi vēsta Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes vadītājs, Dr. Arch. Juris Dambis.
Straujāk augošajai draudzei vajag mājas
“Rīgas Lutera evaņģēliski luteriskā baznīca ir dievnams, ko tautā dēvē vienkārši – Torņakalna baznīca. Pēc arhitekta Johana Koha projekta tā celta laikā no 1888. līdz 1890. gadam, bet interjerus veidojis slavenais arhitekts Vilhelms Bokslafs. Tā ir izteiksmīga neogotikas stila celtne ar smailu torni baznīcas rietumu galā, izteiktu latīņu krusta plānojumu, pagarinātu kori un trapecveida apsīdas daļu. Šī ēka tik stabili bija iegūlusi ainavā un sabiedrības apziņā, ka bija radījusi priekšstatu – tās tiešā tuvumā nav pieļaujami nekādi apbūves papildinājumi. Tomēr baznīcas draudzei kļūstot par atjaunotās un neatkarīgās Latvijas straujāk augošo un lielāko draudzi, objektīvi radās nepieciešamība pēc papildu telpām draudzes dzīvei. Tika rosināta jaunas ēkas būvniecība.
Projekta koncepcija tika izraudzīta nelielā arhitektūras ideju sacensībā, kas notika 2003. gadā. Tajā piedalījās septiņi arhitektu biroji no Baltijas un Ziemeļvalstīm. Uzvarēja arhitektūras ideja, kuras autors bija dāņu arhitekts Kristians Kolds. Piedāvātais risinājums skandināvu modernisma garā bija tik neparasts, lakonisks un kontrastējošs ar baznīcu, ka, vadoties no citu gadījumu sliktas pieredzes, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas speciālisti sākotnēji to noraidīja. Tomēr, apstrīdot šo lēmumu, inspekcijas vadība atzina, ka iecerētā draudzes nama risinājums ar kontrastējošo formu un materiāla lietojuma valodu ir piemērots konkrētai vietai un apjoma ziņā kā laikmetīga arhitektūra labi iekļaujas baznīcas tuvākajā apkārtnē.
Ar laikmetam atbilstošu seju
No ēkas pirmās idejas līdz brīdim, kad tā vēra durvis garīgajai ikdienas funkcijai, pagāja astoņi gadi. Līdztekus draudzes nama norisēm tā vienlaikus kļuva par jaunu sociālu un kultūras centru Pārdaugavā. Skaidrajā plānojumā gandrīz pusi ēkas aizņem zāle draudzes pasākumiem, semināriem un lekcijām. Pārējā ēkas daļā izvietota bibliotēka, darbinieku telpas un biroji. Ēkas vienkāršais, bet elegantais un lietišķais vizuālais tēls ar vienoti dominējošiem materiāliem gan ēkas fasādēs, gan interjeros – betonu, koku un stiklu – piešķir laikmetam atbilstošu seju. Caurspīdīgums, saikne ar apkārtējo vidi un vizuāli atturīgais raksturs ļoti iejūtīgi pakārto ēku galvenajam objektam – baznīcai.
Jaunais Torņakalna draudzes nams un tā tapšana ir labs stāsts par augstas būvkultūras principu cienīšanu.
Vispirms pasūtītāja vērtību un laikmeta izpratne, tīra un atklāta ideju sacensība ar labu rezultātu, pēc tam zināma piesardzība daudzpakāpju lēmumu pieņemšanas sistēmā, kam seko drosmīgi lēmumi, un visbeidzot – izturēta un uz kvalitāti orientēta idejas realizācija ir palīdzējusi radīt vēsturiskajai baznīcai jaunu pievienotu vērtību. Laiks pēc Latvijas neatkarības atgūšanas Lutera draudzes vēsturē ir bijis ļoti īpašs. Nama celšana draudzi saliedēja, savukārt uzceltais nams ir kalpojis nozīmīgam garīguma darbam visas Latvijas mērogā. Torņakalna draudzes namam ir vēl kāda nozīme – tas rāda ceļu sakrālās arhitektūras kvalitatīvai attīstībai. Laba arhitektūra nav tikai ēka ar tās jumtu, norobežojošām sienām un zināmu dekorējumu, bet laikā un telpā atbildīgi radītu un piemērotu apstākļu kopums cilvēka dzīves kvalitātei,” uzsver Juris Dambis.
Torņakalna draudze jāciena par saprātīgu drosmi – par to liecina gan ēkas tapšanas stāsts, gan šī draudzes nama piepildījums. Telpās notiek dažādas garīgas aktivitātes, kas nepakļaujas striktiem baznīcas kanoniem.
Te ir vērojama robežu paplašināšana – ne velti draudzes moto ir “cilvēkam ceļā”, tātad attīstībā.
Tas ir process, kas svarīgs arī būvkultūrai – neiestigt vispārpieņemtos risinājumos, bet ar atvērtu prātu sekot līdzi laikam un tā sniegtajām iespējām.
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.