Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
Šī gada tēma “Būvkultūra” jau pati bija kā kvalitātes zīme – ja objekts ir izraudzīts, tātad ir novērtēts ne tikai pēc oriģinālās substances, bet arī kā šodienas saimnieka godprātīgi paveikts darbs. Visus vairāk nekā 30 objektus atlasīja prominenti eksperti, katram no tiem bija un turpinās savs stāsts. Taču mantojuma dienās notiek arī pasākumi, kuros durvis tiek plaši atvērtas jebkuram interesentam. Šī gada epidemioloģiskajos apstākļos iesaiste publiskos pasākumos bija brīvprātīga, tie notika 19 objektos – izzinoši, atraktīvi, mākslinieciski. Turpinājumā ieskats dažos no tiem.
Svinīga EKMD atklāšana notika Daugavpilī, kuru pārstāvēja divi izcili objekti – Daugavpils cietoksnis un Vienības nams. Pilsētas mēra vietnieks Jānis Dukšinskis (Latgales partija) pabija abos. Tā kā mantojuma svētki sakrita ar pasaulslavenā Marka Rotko dzimšanas dienu, tad pasākumi tika plūstoši apvienoti. Gan glezniecības simpozija dalībnieki, gan citi interesenti ar aizrautību noskatījās Vides filmu studijas 1999. gadā filmētu sižetu ciklā “Laika ceļinieki” (scenāriste, producente Elvita Ruka, režisore Kristīne Želve), kurā Daugavpils cietoksnis parādās kā slēgta, pamesta, spocīga teritorija ar brūkošām ēkām un acīm redzamu bezcerību.
Bez patosa varēju sacīt vārdus, ka tobrīd arī mums – jauniem un cerīgiem – šīs vieta likās nolemta pakāpeniskai bojāejai. Taču pilsētas gaišie prāti, tālredzība un uzņēmība uzvarēja.
Toreiz Marka Rotko vārdu zināja vien muzejā, bet tagad te ir starptautiskas nozīmes mākslas centrs – enkura objekts, kas pavilcis līdzi arī pārējos. Dukšinska kungs atminējās, ka bijis jācīnās arī ar uzstādījumu “nu, kam mums tas padomju midzenis vajadzīgs, lai brūk, nav ko slavināt impērijas pieminekļus!” Tagad uz to var nolūkoties ar smaidu, vēlreiz un vēlreiz akcentējot, ka kultūras mantojums ir daudzslāņains un nevienu posmu nevar izstrīpot kā nebijušu. Katrā ir izceļamas savas vērtības, jo īpaši tik unikālā kompleksā kā Daugavpils cietoksnis, kurā sabiedrības interesēs tiek atjaunoti arvien jauni objekti – EKMD karogs te godam plīvo ne pirmo reizi.
Arī Liepājas ģimnāzija jau atkārtoti ir EKMD objekts, bet novitāte bija simboliska – šoreiz ekskursijas interesentiem vadīja paši skolēni. Daniels Brugevics (10.b klase) atzina, ka viņam ļoti daudz devusi gatavošanās šim uzdevumam. Viņš vēl vairāk novērtējis, cik īpašā skolas ēkā mācās, cik tā funkcionāli un skaisti būvēta. “Tā noteikti ir jārāda, ar to ir jālepojas,” uzskata jaunietis, kura stundu garajā ekskursijā piedalījušies arī bijušie skolas absolventi un pat restaurācijas arhitekte Ilze Mekša. Satraukums esot bijis liels, bet visi esot bijuši atvērti un pozitīvi noskaņoti. Elizabete Granta (12.a klase) atzina, ka “nebija ne grūti, ne viegli, bet milzīgs gandarījums”. Viņas grupā bijuši pedagogi no citām skolām, kas īpaši interesējušies par dažādu klašu aprīkojumu. Jaunietei visvairāk interesētu pabūt skolas sākumposmā, izbaudīt meiteņu ģimnāzijas īpašo atmosfēru, kāda mūsdienās vairs nav iespējama. “Vēsture ir fenomenāla lieta,” procesā atklājuši jaunieši un ir vienisprātis, ka “pastāstīt citiem par ēkas vēsturi ir minimālā atdeve skolai par tās skaistumu”. Skolas direktors Helvijs Valcis ar prieku vērojis patīkamo burzmu foajē telpās un eksperimentu ar skolēnu iesaistīšanu atzīst par veiksmīgu – drīzumā viņi pa skolu vadīšot pat profesionālus arhitektus!
Ventspils Pārventas bibliotēkā savukārt pulcējās seniori – Covid-19 ierobežojumu situācijā viņiem bija priekšroka uzklausīt vērtīgo “Smiltnieku” māju stāstu.
Tas ir piemērs cieņpilnam būvkultūras risinājumam, kad pirms bibliotēkas celtniecības zemesgabalā esošā ēka tiek nevis vienkārši nojaukta, bet ar cieņu pārvietota uz Ventspils brīvdabas muzeju – ar visu iedzīvi.
Tagad tur var apskatīt, kā gandrīz pirms simt gadiem dzīvojuši “vienkāršie ventspilnieki”, var ielūkoties pat mājas un nodokļu grāmatās, sajūtot autentisko dzīves garšu. Pasākuma dalībniekiem bija ļoti interesanti, jo lielākā daļa atcerējās šo māju vēl savā vēsturiskajā vietā. “Bija atnākuši pat kādi bijušo saimnieku attāli radinieki,” vēsta bibliotēkas darbiniece Larisa Sekanaviča, kas uzskata – šo stāstu būtu ļoti vērtīgi zināt jauniešiem, kas plāno mācīties arhitektūru, dizainu vai plānošanu. “Mēs tikām gan pie modernas, brīnišķīgas bibliotēkas, gan saglabājām mantojumu,” viņa uzsver.
Zemgalē, Bruknas muižā, EKMD ietvaros notika gan keramikas cepļa kurināšana, gan orientēšanās spēle teritorijā, gan ērģeļmūzikas koncerts baznīcā. Keramikas meistare Dace Zvanītāja uzsver labvēlīgo gaisotni, radītprieku un cilvēku neviltoto interesi pašiem iepazīt vietu, kas pēdējā laikā piedzīvojusi brutālu ažiotāžu. Labākais veids to pārvarēt ir turpināt strādāt. Mantojuma dienu pasākumi “ļoti dabīgi iekļāvās mūsu ikdienas uzstādījumos un ritmā”. Dace Zvanītāja gan trīs dienas darbojusies ap cepli, ļaujot piedzimt dažādu interesentu roku darbiem, bet “tālumā visu laiku tie orientieristi skraidīja”. Gandarījums un pozitīvas emocijas tikušas visiem, bet Bruknas, Bārbeles un nu jau arī Kurmenes atdzimšana ir kopienas spēkiem radītas būvkultūras paraugs.
Izcili skaistais laiks un plašā programma Līgatnes vēsturisko centru EKMD laikā pārpludināja ar zinātkāru cilvēku pūlīšiem. “Nespēju vien visiem pankūkas piecept,” ar samākslotu nopūtu sestdienas drūzmu raksturo strādnieku dzīvoklīša saimniece. Grupas te nākušas viena pēc otras, bet ieeja nav liegta nevienam. Tāpēc vēsturiskā filmiņa “griezusies visu laiku”, radot nostalģisku un iedvesmojošu sajūtu. Vēriens un iejūtība, ar kādu par saviem strādniekiem rūpējušies Līgatnes papīrfabrikas pirmie saimnieki, tiešām “atgādina gandrīz komunismu”, bet ieskats 2014. gadā darbību pārtraukušajā rūpnīcā vieš neērtības sajūtu. Burvīgs un interesants kā piemineklis, bet sāpi par ražošanas procesa iznīcināšanu pauž visi savstarpēji nepazīstamie ekskursanti. Pārvēršanās no rūpnīcas par industriālo pieminekli nav tas patīkamākais stāsts, taču Līgatnes pilsētiņas kultūrvēsturiskā centra atdzimšana ir izcils piemērs, kā būvkultūra ietekmē vēl nākamos gadsimtus.
Tieši to arī uzsver un atgādina Eiropas Kultūras mantojuma dienas – cienīt, novērtēt un likt lietā. Mums ir, ar ko lepoties!
2020. gada mantojuma dienas ir izskanējušas. Kam būs veltītas nākamās, uzzināsim vēl šogad, lai laikus varētu gatavoties gan saimnieki, gan apmeklētāji.