"Vēsturiskai mājai ir normāli, ja ir šķirbas, bet nav normāli, ja pūš vējš. Lai nepūstu iekšā vējš, šķirbas ir jāaiztaisa,” restaurators Jānis Tolpežņikovs stāsta par to, kas pašlaik tiek darīts senajā namā. Vislabāk caurumus aizdrīvēt ar pakulām, uzsver restaurators. Viņš to dara, izmantojot sentēvu metodes, ar koka āmuru.
„Tas ir ļoti dabīgs materiāls, un ar to ir patīkami strādāt,” atzīst restaurators. „To var darīt visa ģimene, un tas nav finansiāli dārgi. Ja cilvēki biežāk liktu savās guļbaļķu mājās pakulas, viņi visi būtu veselīgāki un dzīvespriecīgāki.”
Starpnozaru mākslas grupa „Serde” vēsturisko ēkas kompleksu, kurā ietilpst dzīvojamā māja un noliktava, apsaimnieko jau no 2002. gada, tāpēc restaurācijas darbi te notiek regulāri, stāsta starpnozaru mākslas grupas „Serde” pārstāve Signe Pucena:
„Pētījumi liecina, ka daļa dzīvojamās māja sākta būvēt 18. gs. sākumā. Ēka no tā laika ir augusi gan augstumā, gan platumā, tāpēc šeit ir redzami dažādi būvniecības periodi. Kā kādreiz ēka tika būvēta, kāda ir apdare, kāda tehnika tika izmantota, kāds krāsojums un kādi logi likti.”
Tieši tāpēc vēsturiskais ēku komplekss Aizputē ir pateicīga vieta arī restaurācijas darbiem un vienlaikus izpētei. Restaurācijas darbnīcas un starptautiskas nometnes tiek rīkotas mērķtiecīgi, lai pakāpeniski un saudzīgi atjaunotu namu.
„Bieži ir tā, ka redzam restaurācijas piemērus, kuri brutāli iejaucas vecas ēkas konstrukcijā, neko neatstājot no senā. Mēs ar restauratoriem meklējam labākos risinājumus, ko darīt ar sienu, logiem. Tagad tika noņemta veranda, kas bija celta ap 1995. gadu, kas nebija atbilstoša ēkas stilam. Tagad atjaunojam vēsturisko fasādi, lai tā izskatītos tāda kā pagājušā gadsimta 30. gados,” stāsta Signe Pucena.
Restaurators Jānis Tolpežņikovs restaurācijas darbos Aizputē piedalās ne pirmo gadu. Pērn viņš kopā ar kolēģiem no citām valstīm piedalījās starptautiskā restaurācijas nometnē. Tad tika nokrāsots viens fasādes fragments. Viņš ar aizrautību stāsta par to, kas šajā ēkā tiek darīts un cik tā ir saistoša no vēsturiskā viedokļa. Ēkai ir bagātīgs kultūras mantojums, uzsver restaurators.
„Ļoti daudz kas vēl ir darāms, bet tagad, turpinot šo darbu, noņemot to, kas tika uzlikts pirms 20 gadiem – šaurie apšuvuma dēļi, aizsedza 18. gs. būvkonstrukcijas, kas ir izcilā stāvoklī ar ozolkoka statņiem, paku kokiem, kas sākumā krāsoti sarkani, vēlāk zaļi. Līdz šim nebija tādas informācijas. Te, visticamāk, ir izstrādājuši skandināvu meistari. Šādu piemēru Latvijā ir maz, iespējams, nav vispār,” skaidro Tolpežņikovs.
Ēka atrodas uz Aizputes galvenās ielas, tāpēc restaurācijas darbus ar interesi vēro arī apkārtējie. Starptautiskas restaurācijas nometnes te notiks arī 2016. un 2017. gadā. Restaurācijas darbnīcas atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.
