Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
Kad 1999. gadā kā Vides filmu studijas producente iecerēju un veidoju televīzijas sižetu par Daugavpils cietoksni, tad tas bija ceļojums vairākās drupās vienlaicīgi. Teritorijā vīdēja padomju armijas atstātie lozungi, atvērtajos korpusos mētājās militāro priekšmetu mācību grāmatas, pie sienām baloja aizmirstu varoņu portreti, visās ēkās skraidīja caurvējš starp izsistiem logiem, zem kājām izmētātas un nevienam nevajadzīgas gulšņāja virsnieku personiskās lietas. Padomju godība bija sabrukusi tik izteiksmīgi, ka senākie slāņi it kā atkāpās, spokojās tikai beidzamais. Tukšums visapkārt mūs šokēja, jutāmies nedaudz baigi un, pat jauni optimisti būdami, necerējām, ka šeit jel kad varētu atgriezties dzīvība. Cik labi, ka mēs kļūdījāmies! 2013. gada aprīlī Daugavpils cietoksnī durvis vēra starptautiska mēroga mākslas projekts – Marka Rotko centrs, kas pierādīja idejas autoru un pilsētas vadības tālredzību, stratēģisko domāšanu, drosmi.
Māksla uzvarēja drupas un pamestību, deva jaunus apvāršņus.
Tagad cietokšņa atjaunošanas darbi turpinās un tie ir balstīti uz oriģinālo substanci – kompleksa veidolu tā sākotnējā mērogā. Padomju laiks paliek vien atmiņās, nākotnes projektos tiek izceltas vissenākās vērtības.
Tieši šo – sākotnējo kompleksa veidolu – kā izcilu novērtē šī objekta eksperts, arhitekts Pēteris Blūms. Viņš Daugavpils cietoksnī tiešā veidā saskata Baukultur jeb augstas kvalitātes būvkultūru.
Baukultur un impērijas ideālā utopija
"Daugavpils cietoksnis, vēsturiski dēvēts arī par Dinaburgas cietoksni un Dvinskas cietoksni, būvēts laikā no 1810. gada līdz 1878. gadam. Tas ir gandrīz pilnībā saglabājies un aizņem apmēram 2 kvadrātkilometru (km2) lielu platību. Līdz 19. gadsimta vidum Dinaburgas cietoksnis bija viens no Krievijas Impērijas 1. klases cietokšņiem, taču jau būvniecības laikā tas sāka zaudēt savu nozīmi un 1856. gadā kļuva par 2. klases cietoksni, 1897. gadā pārtopot par Dvinskas cietoksni-noliktavu. Vēsturiski dažādos laikos cietoksnī ir atradušās dažādu varu armijas. 1878. gadā cietoksnis jau bija novecojis un kļuvis par pēdējo uzbūvēto bastiona tipa cietoksni Eiropā. Tas tiek klasificēts kā nocietinātā ideālā pilsēta, turklāt tas ir vienīgais bez ievērojamām pārmaiņām saglabājies 19. gadsimta pirmās puses cietokšņa paraugs Austrumeiropā.
Daugavpils cietoksnis kā Baukultur piemērs ir īpatnēja, pretrunīga parādība.
Nenoliedzami, tas ir grandiozs un slavens kultūras piemineklis, bet vai tas ir Baukultur?
Pirms Ūdens torņa un Rotko centra (bij. Artilērijas arsenāla) atjaunošanas no 80 autentiskajām ēkām Daugavpils cietoksnī nebija nevienas ēkas, kuras stāvoklis atbilstu adekvātam “kultūras pieminekļa” veidolam. Ilgu laiku cietoksnī valdīja pamestība, aizmirstība un nolemtība. Mūsdienās Rotko centrs kļuvis par cietokšņa atdzimšanas epicentru.
Daugavpils cietoksni radīja Krievijas Impērija garā un mokošā tapšanas procesā kā savu ambīciju un spēka apliecinājumu. Ne tikai Krievijas, bet arī citu valstu imperatoriem vajadzēja, lai cietokšņi būtu gan skaisti, gan neieņemami. Tos uzdeva zīmēt arī ģēnijiem – Leonardo da Vinči, Albrehtam Dīreram. Izcilais Eiropas baroka laikmeta fortifikācijas ģēnijs marķīzs Sebastjans Leprestrs de Vobāns (Sébastien Le Prestre de Vauban; 1633-1707) radīja nocietināto ideālo pilsētcietokšņu projektus, kurus impērijas varēja atļauties (Neubreisach (Vācija); Fort Bourtange (Nīderlande) u.c.).
Fortifikācijai vērtība ir tad, ja tā ir labāka par to, kas ir pretinieku arsenālā. Cietokšņu projektētāju uzdevums bija radīt visatbilstošāko plānojumu, visgudrāko aizsardzību, vislabāko tehnoloģiju un materiālus. Daugavpils cietoksnis šī teksta autoram nav ne ideāla arhitektūra, ne dvēselei mīļa pilsētvide, jo cietoksnis šķiet pārāk pareizs, tajā vērojama simetrijas dominance, impēriski mērogi un simboli. Tomēr Daugavpils cietoksnis uzskatāms par būvmākslas šedevru, kam līdzvērtīga Baltijā nav, jo 2 km2 platībā tikai ar roku darbu, zirgspēkiem un pieticīgām mehāniskām ierīcēm tika radīts grandiozs fortifikācijas reljefs ar zemes, ūdens un mūra būvēm. Gandrīz katrai vēsturiskajai būvei ir rasējumi, tāmes, būvdarbu atskaites. (Lielākais Daugavpils cietokšņa būvprocesa dokumentācijas apjoms glabājas Krievijas Federācijas arhīvos, bet neliela daļa – Latvijas Valsts vēstures arhīvā.)
Ir iemesls domāt, ka Daugavpils cietoksnis ir visrūpīgāk dokumentētais arhitektūras piemineklis Latvijā.
Roku darbs un inovāciju poligons
Daugavpils cietoksnis ir būvniecības vēriena un mērogu gigants. Ikdienā pirmajos gados cietoksnī strādāja 10 000 līdz 15 000 zaldātu un ap 2000 amatnieku. Visu ēku un nocietinājumu laukakmeņu pamati balstīti uz blīva pāļu tīkla un režģogiem, kur zemē stāvus sadzīti veseli mežu masīvi. Cietoksnim pastāvīgi vajadzēja miljoniem teicamu ķieģeļu. Gandrīz uz katra ķieģeļa ir gadskaitlis. Tos ražoja Daugavas otrā krastā, Kalkūnu ķieģeļu cepļos. Mūrnieku amata šedevri cietoksnī ir ik uz soļa, sevišķi tur, kur drupās redzama mūru veidošanas tehnika. Mūra ēku fortifikācijas velvju biezumi monolītā ķieģeļu mūrējumā ir apmēram 2–3 ķieģeļi, fortifikācijas būvju sienas ir 1–1,3 m biezas. Aiļu arkas veidotas tā, lai visas šuves starp tās ķieģeļiem būtu vienāda platuma. To var panākt, piekaļot un pieslīpējot katru ķieģeli individuālā trapeces formā. Tā kā pārsedžu arkas ir paplatinātas un paceltas slīpi augšup, visā sienas biezumā arkai nav divu vienādu ķieģeļu. Turklāt vairāku velvju “ribu” savienojumos ir iebūvētas velvju un mūru vēdināšanas un drenāžas sistēmas.
Vēl pirms dzelzceļa infrastruktūras ieviešanas granītakmeni uz Daugavpils cietoksni veda no Somijas, dolomītu – no Sāremā. Akmeņus apstrādāja vietējo amatnieku arteļi vairākās paaudzēs. Telpiskā un tēlnieciskā plastika, kas iemiesota portālos, dzegās, detaļās, kalta granīta šaujamlūku veidgabalos, ir skaista tēlniecība, tāpat kā pazemes kanalizācijas granīta kolektoru dizains.
Daugavpils cietoksnis bija 19. gadsimta otrās puses Krievijas Impērijas inovāciju poligons – kazemātu velvju hidroizolācijai tika izmantots cinka skārds, cietoksnī klāts Baltijā pirmais cements, betons un asfalts, kā arī mūrēts kanalizācijas tīkls.
Ierīkoti apstādījumi un bruģētas ielas. Īstenota būvniecības loģistika, kvalitātes kontrole un monitorings. Daugavpils cietoksnis bija iecerēts kā nocietinātā ideālā pilsēta, ar grafiski skaistu plānojumu, bulvāriem un parkiem, arhitektūras formu ideāliem, inovatīvu būvniecību.
Cietoksnis bija būvmākslas paraugs un vieta, kur tūkstošiem cilvēku vajadzēja dzīvot skaisti un droši. Izcils Baukultur šedevrs!" raksta Pēteris Blūms.
Eiropas Kultūras mantojuma dienu programma Daugavpils cietoksnī
25. septembrī:
Marka Rotko mākslas centrā notika Eiropas Kultūras mantojuma dienu atklāšanas pasākums, kurā tika demonstrēts Vides filmu studijas 1999. gadā veidotais sižets par Daugavpils cietoksni. Redzēto komentēja radošās grupas pārstāvji.
Tik grandiozām būvēm kā Daugavpils cietoksnis, ir savs nebeidzamais stāsts. Arī šobrīd, atjaunojot kārtu pa kārtai, apmeklētājus turpinās izbrīnīt gan vēsturiskais kultūrslānis, gan tā piemērošana mūsdienu funkcijai un laikmeta garam. Tas mainās, bet būvkultūrai un amatnieku meistarībai cauri visiem laikiem vajadzētu palikt kā vienojošajam elementam.
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.
