Latvijas Radio 3 raidījumā "Kāpēc dizains?" viņš stāsta gan par "Cēsu Pluriversitāti" un tās īstenotajām vasaras skolām, gan par pandēmijas laikā Cēsu Ruckas muižas bijušajā dārzā radīto mācību klasi, kas pirmajā eksperimentālajā darba posmā nodarbojās ar dārza permakultūras pētījumiem un praksi, taču uzskata to par metodi, kuru var īstenot visās dzīves jomās neierobežotā laika nogrieznī.
Ilze Martinsone: Mūsu ceļi līdz šim nav krustojušies, taču paskatījos internetā – jums ir milzīgi garš nodarbošanās saraksts: pilsētvides plānotājs, dizainers, lektors, publicists, kas dzīvo pa vidu starp zinātni, dizainu, vides ģeogrāfiju un filozofiju. Vai varat īsi raksturot, kas jūs esat?
Jānis Ķīnasts: Es cenšos kļūt par cilvēku... Jo man šķiet, ka mēs par cilvēku nepiedzimstam, mēs par viņu kļūstam. Bet jo vairāk man šos jautājumus uzdod, jo vairāk apzinos savu atbildību tā haosa radīšanā. (smejas) Bet mani sauc Jānis, un es dzīvoju Cēsīs.
Mūsu sarunas iemesls ir "Cēsu Pluriversitāte" un tas, ka šīs aktivitātes projekts – ārtelpas mācību klases dārzā "Jume" – ir iekļuvis "New Bauhaus" 52 finālistu vidū kā vienīgais no Latvijas 1100 projektu konkurencē. Par "Jauno Bauhaus" jeb "New Bauhaus" ir ļoti daudz publiskajā telpā runāts. Tam bijis veltīts arī viens no raidījumiem "Kāpēc dizains". Daudzi par šo virzienu dzirdējuši tikai pavirši – ir zināms, ka tas sakārto vidi, ir vērsts uz ilglaicību, uz vecu lietu pārizmantošanu, uz vecu māju pārizmantošanu. Bet kā tas tiek īstenots tīri praktiski? Vai tas ir konkurss, kurā projekti var gūt finansējumu?
Ja esmu pareizi informēts, tad iniciatīva nāk personiski no Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas. Tās mērķis ir vienkāršs – varbūt citiem līdzekļiem, bet tiekties panākt to pašu pozitīvo mainības efektu, kādu pasaulē ienesa vecais "Bauhaus" – 1919. gadā dibinātā augstskola, kas tajā laikā diezgan radikāli inovatīvā veidā saveda kopā dizainu, mākslu, scenogrāfiju, performanču mākslu, tostarp arī arhitektūru, un notika liels pavērsiens. (..) "Jaunais Bauhaus" varbūt mazāk runā par atsevišķu celtni, ēku, skolas programmu, bet aicina cilvēkus ieraudzīt citā gaismā lietas, kas mums jau ir, un
tas man liekas tik valdzinoši jaunajā "Bauhaus", ka lielā mērā nav runa par tiešā veidā jauna radīšanu, bet, kā mēs to "Cēsu Pluriversitātē" sakām – tā ir tāda procesu reartikulācija. Mums jau viss, kas mums vajadzīgs, ir.
Varbūt ieraugām to, ka vecā, pamestā māja tik tiešām var kļūt par kaut ko citu, tas parks pilsētas centrā var būt kaut kas cits un dārzs pilsētā arī var būt kaut kas cits. Kāpēc? Jo viena realitāte, kurā mēs bijām pieraduši dzīvot, tieši pirms diviem gadiem vienkārši beidzās.
Jūsu mājaslapā lasīju, ka šis jūsu konkrētais projekts, kas iekļuvis finālā, būtībā ir beidzies. Tas jau ir realizēts. Bet tam, protams, būs turpinājums un sekas.
Jā, ko nu mēs saprotam ar vārdu "projekts"... Esmu diezgan liels kritiķis tam, ko mūsu valodā saprotam ar iespēju pieteikties dažādiem fondu finansējumiem – ka projekts pēkšņi kļuvis par veidlapu kopumu, kam ir sākums un beigas, kam ir savas finansējuma tabulas. Jo manā ieskatā projekts ir kaut kāda mainība, kuru mēs tiecamies ienest pasaulē.
Jā, lasīju portālā "Satori" jūsu kritisko rakstu par institucionālajiem projektiem, kas ir labi finansiāli atbalstīti, bet kā tas bija? Vai jūs savai iniciatīvai dabūjāt finansējumu?
Jā, protams.
Tas jau ir "Bauhaus" finansējums?
Tad man tomēr jāsāk no paša sākuma. 2013. gadā man izdevās viesoties Grieķijā un pievienoties austrāļu dizaina filozofa Tonija Fraija (Tony Fry) vadītajai iniciatīvai – augstskolai, kas ceļo pa pasauli, bet kurai nav adreses. Pagāja vairāki gadi, bija studijas formālā, neformālā veidā Latvijā, daudzviet pasaulē, prakse, nu jau pēdējos desmit gadus strādājot profesionāli kā pilsētvides plānotājam un dizaineram. 2019. gadā viss salikās tā, lai taptu skaidrs, ka savu atbildību un pienākumu pret Tonija Fraija ideju varu turpināt, jo šķita, ka Latvijā ir vieta, kur varam īstenot šo ideju par skolu bez adreses. Un dzima ideja par "Cēsu Pluriversitāti". Par skolu, kas mēģina pati sevi radīt, organizējot lekcijas, vasaras skolas, plenērus, konferences. Šai skolai nav adreses, to veido notikumi un cilvēki.
Pirmajā vasaras skolā 2020. gadā, strādājot triju fakultāšu ietvaros – ģeogrāfijas, dizaina un filozofijas, dizaina grupa nāca klajā ar ideju: pamēģinām Cēsīs uztaisīt mācību klasi ārā! Pirmā novietne bija Cēsu vecpilsētā, kur šobrīd ir fantastiski arheoloģiskie atklājumi.
Un ar Ruckas mākslas rezidenču vadītājas Ievas Ūbeles gādību nokļuvām Ruckā un pērn sākām veidot šo dārzu. Dārzs jau tur bija, vienkārši vecs un nekopts. Iekopt šo mācību klasi saviem spēkiem un ar savu finansējumu mums izdevās, pateicoties Tīnai Alisei Drupai, kas ir viena no "Cēsu Pluriversitātes" līdzdibinātājām un šobrīd studē cilvēka ekoloģiju Menā, ASV. Ņemot vērā Amerikas specifiku un veidu, kādā tur tiek atbalstīti studenti, mēs ieguvām nelielu bāzes finansējumu aktivitāšu uzsākšanai. Tīna līdz ar to varēja pavadīt vasaru Latvijā, un mēs sākām būvēt "Jumi".
Soli pa solītim, nepretendējot ne uz ko citu kā vien to, kas notiek, ja mēs paraugāmies uz dārzu kā potenciālu mācību klasi.
Tajā laikā pats strādāju Cēsu pilsētas mākslas skolā kā direktors – sanāca vest cauri skolu pandēmijas "spožākajiem" momentiem. Tapa skaidrs, ka mēs neatgriezīsimies tur, kur mēs bijām, kā mēs mācījāmies kādreiz. Ko varam praktiski darīt? Mēģinām Cēsīs uztaisīt drošu vidi – vietu, kurā iespējama fiziskā distancēšanās, un visu mācāmies tur: arhitektūru var mācīties dārzā, dizainu, principā gandrīz jebko.
Soli pa solītim mēs to visu likām kopā. Noturējām otro vasaras skolu, kurā daļēji jau mēs varējām paēdināt cilvēkus no tā, kas izaudzis mūsu mācību klasē... Tapa pirmās sanāksmes un informācija par "New Bauhaus" uzsaukumiem, domājot, ka tā būs ne tikai iniciatīva, kas paredzēta tīklošanās spēcināšanai, bet arī ka, iespējams, būs konkurss un finansējums. Vienkārši uzrakstījām pieteikumu – hei, šī ir "Jume", šis projekts ir savā ziņā ir pabeigts, tas ir startēts, bet tas sevi vēl attīstīs – mācību klase darbību nebeigs. Šovasar vēl jāsabūvē krietna deva ar fiziskām infrastruktūras lietām un jāturpina darbs pie tā, lai šo specifisko dimensiju arvien vairāk bagātinātu. Viens ir stāsts par kopienas dārzu, viens ir stāsts par nolaistas teritorijas sakopšanu, viens ir stāsts par pilsētvides plānošanas un dizaina eksperimentiem, kas ir dažādi pop-up notikumi, performances.
Bet otrs stāsts ir tas, kādā veidā ievest, iespējams, jaunu tipoloģiju:
kāda veida procesiem, notikumiem, konceptuālam ietvaram, regulējumam – jebkam – ir jāparādās, lai nākotnē varētu runāt par jaunu tipoloģiju – mācību klasi ārā. Ko vispār mēs ar to saprotam? Vai mēs varam mācīties ziemā ārā? Gan jau, ka varam.
Tas viss ir trīs gadu ilgs projekts, kas šobrīd sevi attīsta arvien vairāk. Mēs turpināsim strādāt pie jaunu mācību klašu izveides ārā un tieši Cēsīs. "Jume" ir viena no klasēm. Mēs to pieteicām "New Bauhaus", esam pamanīti, un tas ir liels gods – tikt pamanītiem 1100 projektu konkurencē. Man bija pārsteigums, saņemot šo e-pastu 29. aprīļa vakarā... Kopumā ir 52 finālisti, ir vairākas kategorijas, un mēs esam kategorijā "Atjaunot saikni ar dabu". No Baltijas esam vienīgie šajā kategorijā, un esam pagodināti par iespēju par sevi stāstīt. Ja iegūsim arī kādu finansiālu atbalstu, lieliski – mums būs iespēja to uzreiz investēt. Bet šobrīd, ļoti precīzi atbildot uz jūsu jautājumu, no "New Bauhaus" naudu neesam saņēmuši.
"Jumē" liekam iekšā to, kas mums pašiem ir. Uzstājam uz to, ka labas lietas un vietas dzimst, ne tikai lūdzot kādam palīdzību – ja vēlies, ej un dari!
Ja tev nav iespējams piesaistīt finansējumu, investē savus līdzekļus – balso ar savu naudu! Man liekas, ka tas ir pilnīgi normāli! Tā ir daļa no tā, par ko es jau sākumā teicu – tas ir process, kā mācīties tapt par cilvēku. Dot.
Tā ir interesanta doma, ka nevajag sākt ar augšu, bet procesu vajag sākt no apakšas. Kad izlasīju tikai nosaukumu – mācību klase – man likās, ka tā varbūt ir skola, kur tradicionālo izglītību pasniedz jaunā veidā. Pasaulē cilvēki šai ziņā tālu tikuši. Igauņi varbūt no Baltijas valstīm ir pirmie, kas tradicionālajā skolas ēkā organizē pilnīgi jaunu apmācību sistēmu. Bet jūsu klase ir izgājusi ārpus telpas – dārzā, un pirmais jūsu realizētais projekts dziļi balstās permakultūrā.
Sākums bija gandrīz identisks jebkuram projektam, ar kuru līdz šim esmu nodarbojies – 2012. gadā Latvijā ienesu līdz šim netulkotu un nepazīstamu jēdzienu – vietradi ("placemaking"). Pirmais, ko mēs darījām, ieklausījāmies, kas konkrētajā vietā notiek. Esmu pilnīgi pārliecināts: lai būtu iespēja jēgpilnai interakcijai vai transformācijai ar fizisku vidi, mums tajā ir jāpavada vismaz gads. Mums ir jāsaprot, kā spēlējas sezonas.
"Jumes" gadījumā mums paveicās ar to, ka Ruckas muiža jeb Ruckas lieliskā mākslas rezidenču ēka jau ir ar fantastisku saturu – tur ir aktivitātes, ir sociāls un vēsturisks konteksts un dārzs, kurš kādreiz, kad Ruckas muižas ēkā atradās Tuberkulozes slimnīca, bija paredzēts ārstiem un medmāsām.
Un šīs dāmas pagājušovasar mūs apciemoja... Visam pamatā ir dārza stāsts – mums ir veci ogu krūmi, ir augļu koki. Un mums tapa skaidrs, kā varam to nesabojāt, ienesot kaut kādu savu vēlmi par to, kam tur būtu jābūt. Kā mēs varam ļaut tai vietai ar mums pašai sarunāties. Automātiski tapa skaidrs, ka mums ir jāuzrunā Līga Eglīte, kas ir Cēsu pils Viduslaiku dārza saimniece, arī viena no sēklu lolotājām – varbūt ne gluži tiešā veidā permakultūras aktīviste, bet cilvēks, kas ar dārzu strādā ārkārtīgi cieņpilnā veidā. Mēs viņu uzaicinājām tikties, un vārds pa vārdam tapa skaidrs, ka
permakultūra kā dizaina principu kopums un arī vides filozofija, kas radusies septiņdesmitajos gados, nav stāsts tikai par dārzkopību. Tas ir stāsts, kādā veidā mēs strādājam ar vidi kopumā.
Mēs neienesīsim nevienu pili sintētikas vai ķīmijas. Bija skaidrs, ka izmēģināsim dažādus jaunus paņēmienus, kas mums pašiem ļaus mācīties un aicināsim cilvēkus piedalīties mācīties. Kaut vai to, ko nozīmē iekārtot augstās dobes: ko nozīmē vietējās kokzāģētavās sarūpēt labus dēļus, kas jāapstrādā ar lineļļas un priežu darvas maisījumu, ko nozīmē uzbūvēt augsto dobi, kas man kā cilvēkam, kurš uzaudzis lauku saimniecībā, kārtīgā lauku mājā, kur dobe un siltumnīca, nozīmē kaut ko pilnīgi citu; kas ir slinkā dārzkopība - ka mēs mulčējam dobes, mācāmies neaiztikt un ļaut pašiem augiem sadzīvot savā starpā. Dobei varbūt nav jābūt sterili tīrai. Ko nozīmē apgūt elementāru augstās dobes slāņojuma principu, proti, kādā veidā mēs piebarojam, kā veidojam siltuma un mitruma akumulatoru, kādā veidā mēs strādājam ar koksni, šķeldu, vecajiem organiskās kokvilnas auduma pārpalikumiem, kādā veidā mēs uztaisām šo sistēmu. Šobrīd mēs to vērojam. Permakultūra mums šķita ļoti iederīga, jo tā paredz vērojumu, intervenci caur netiešu veidu, tā paredz arī cieņu pret laiku. (..)
Permakultūra ir visai labi definējusi principus, kas ļauj tuvoties idejai par dizainu laikā.
Un te nu parādās tas savā ziņā unikālais "Cēsu Pluriversitātes" tvērums – savienot it kā nesavienojamas zināšanu sistēmas – runāt valodā, kas varētu šķist neierasta, bet tikai tāpēc, ka viens ir spēlēties ar vārdiem, bet otrs – strādāt ar valodu.
Mēs izvēlamies otru.
Bet tajā pašā laikā tajā nav nekā unikāla. Tā ir mācību klase. Pandēmijā mēs dabūjām divus gadus sēdēt pie ekrāniem. Un es gan kā cilvēks, gan kā pedagogs, gan arī formāli kā skolas direktors varu pateikt, ka sekas mēs vēl tikai redzēsim. To es saku tiešām no praktiskas pieredzes pēc darba ar jauniešiem. Ko mēs lai darām? Vērojam un skatāmies, kas notiks, vai meklējam jaunus ceļus? Ārā atrasties ir visdrošāk. Šobrīd arī karš Ukrainā parāda to, ko nozīmē telpas bīstamības aspekts. Un es kā pilsētplānotājs uzskatu, ka mums ir jāmeklē pilsētā mijiedarbība jēgpilnā un racionālā veidā starp interjeru un eksterjeru, starp iekštelpu un ārtelpu. Un manā praksē pēdējos 10 gadus tieši darbs ar publisko ārtelpu, vietradi, ar ielu krustojumiem, ar dažādām performancēm, provokācijām ir bijis vērsts uz to, ka mēs varam dzīvot ārā vēl citādākā veidā.
Bez visiem jūsu minētajiem aspektiem man ļoti patīk tieši sociālais aspekts. Saprotu, ka jūsu projekts bija vērsts arī uz sociālo integrāciju.
Jo vairāk strādāju ar pilsētām, jo vairāk saprotu to, kas, savulaik studējot, šķita teorētisks un neveikls – proti, stāsts par kopienām un kopienu nozīmi. Pilsētplānošanā sāku strādāt laikā, kad kādos forumos, konferencēs vai publiskajās apspriešanās lietojot vārdu "komūna" vai "kopiena", nācās uzklausīt jautājumus, par kādām reliģiski orientētām sektām tiek runāts...
Bet – jo vairāk strādāju ar pilsētām un vietām – vai tās būtu sociālas, virtuālas vai fiziskas, jo vairāk ir skaidrs; lai kā mums nepatiktu citi cilvēki, dažreiz mēs bez viņiem nevaram, un mēs gūstam vislielāko piepildījumu, kad esam kopā.
Un te ir arī "Cēsu Pluriversitātes" pedagoģiskais aspekts – ko nozīmē mācīties veidā, kurā nošķīrums starp skolotāju un skolnieku vairs īsti nav saprotams. Jo, ja mēs strādājam kopā, mēs mācāmies kopā, un es nerunāju par strādāšanu kolhoza ciematos. Nekas jau nevar tapt atsevišķi, un visvienkāršākā atbilde būtu – jā, "Cēsu Pluriversitāte" un "Jume" ir kopienā balstīts projekts. Mēs izvēlamies lietot vārdu "kopienas dārzs", jo tas uzliek zināmas formas un pieņēmumus, klišejas, taču bez kopienas tas nav iespējams. Un te nu parādās vēl viens "Jumes" un "Cēsu Pluriversitātes" lielais izaicinājums. Cēsis ir sena, bet neliela pilsēta, kurā ir ļoti, ļoti labas formālās izglītības skolas, vidusskolas, ģimnāzijas, lieliski bērnudārzi, fantastiska skola, kas šobrīd eksperimentē ar jauniem formālās izglītības paņēmieniem, un šis stāsts ir būtisks arī mūsu sarunas kontekstā. Cēsis šobrīd iegūst lielu popularitāti Latvijā jauno ģimeņu starpā - uz Cēsīm pārceļas arvien vairāk jaunu ģimeņu, kas nav atraduši to dzīves komfortu un piepildījumu, kuru vēl arvien nespēj piedāvāt Rīgas vēsturiskais centrs.
Taču Cēsīs trūkst, iespējams, vissvarīgākās sabiedrības daļas, kas pilsētu uzirdina, padara inovatīvu, jauneklīgu, dažreiz nesaprotamu, nepieņemamu, bet dzīvu – tie ir studējošie jaunieši. Cēsīs nav savas augstskolas.
(..) Mums ir fantastiska izmēra pilsēta ar ļoti, ļoti augsti izglītotu iedzīvotāju procentuālo sadalījumu. Cēsu novadā, manuprāt, ir visaugstākais doktoru skaits uz kopējo iedzīvotāju skaitu Latvijā, ir Vidzemes konteksts – senās inteliģences rašanās reģions, ar lauksaimniecību te ir sarežģīti nodarboties, jo šeit ir augstiene, toties te ir stāsts par rakstniekiem, visu Latvijas inteliģenci. Tas viss ir Cēsīs, mazajā pilsētā, kur vēsturisko kontekstu var just katrā akmenī un ķieģelī. Cēsis var lasīt kā grāmatu. Un tas, ko mēs mēģinām izdarīt – mēs gribam šajās vēstures lappusēs un vispār šajā grāmatā ieraudzīt kaut ko vēl – visu pilsētu kā skolu. (..) "Cēsu Pluriversitāte" šobrīd importē cilvēkus Cēsīm.
Kas notiks tālāk ar "New Bauhaus"? Ja nu jūs izvirzāties līderos?
Uz 52 finālistiem tiks sadalītas 18 balvas. Mēs, protams, būsim priecīgi par jebko. Taču vissvarīgākais šobrīd ir tas, ka pēc trim gadiem pūļu tev kāds pasaka, ka tu dari foršu lietu. Ka tas ir novērtēts un Eiropā pamanīts. Kā vienmēr, Eiropā dažreiz pamana un novērtē to, ko nenovērtē Latvijā.
