Diena sākusies

Māksla peld un smaržo

Diena sākusies

Juris Karlsons: Nevar daudz jokot ar divām nopietnām lietām - ar Bahu un ar kafiju!

Arhitekti Jānis Dripe un Jānis Lejnieks: Liepājnieki uz pilsētu vēlējās skatu no malas

Liepāja ir pasaules pilsēta. Tapis pētījums par Kurzemes metropoles arhitektūras simtgadi

Gluži nesen kopīgi svinējām Liepājas operas simtgadi, taču simt gadu atskatu pelnījusi arī Liepājas pilsētas arhitektūra, un šādu monumentālu pētījumu, kuram dots nosaukums "Pilsēta starp jūru un ezeriem. Liepājas arhitektūra 100 gados", radījuši divi arhitekti – Jānis Dripe un Jānis Lejnieks.

Inga Žilinska: Apjomīgo pētījumu esat veikuši jūs, divi arhitekti, kuri nākuši no Rīgas – kā šīs paralēles satikās un krustojās?

Jānis Dripe: Būs pareizi teikt, ka liepājnieki uz savu pilsētu vēlējās skatu no malas. Un tas arī ir saprotams, jo par Liepājas jūgendstilu izcilu grāmatu ir radījis mūsu kolēģis, profesors Jānis Krastiņš, kurš arī ir rīdzinieks, par Paula Maksa Berči arhitektūru – Imants Lancmanis no Rundāles, un tagad mums ar Jāni bija iespēja strādāt – par to paldies Liepājas pilsētai, bet īpašs paldies arhitektei un dzejniecei Guntai Šnipkei, kura jau ceturtdaļgadsimtu pieskata Liepājas centru. Viņa ir šo grāmatu iniciatore, un tieši viņa arī kopā ar Liepājas pilsētu mūs uzrunāja. Tagad vairs tikai viena grāmata atlikusi Liepājas garajā arhitektūras vēstures ceļā, kuru būtu vērts Liepājas pilsētai radīt, un tad visa Liepājas arhitektūras vēsture būs fiksēta skaistās grāmatās. 

Kuras sadaļas iztrūkst? Tas būtu senākais periods – pirms Berči, vai ne? 

Jānis Lejnieks: Nu, protams! Pilsētai ir tikai trīs simti gadu, bet arī pirms tam tā jau sākusi tik spēcīgi attīstīties! Daudzas ēkas nojauktas un karš to izpostījis, tomēr tur ir, ko redzēt.

Ar ko sāksim šīs grāmatas pārlapošanu?

Jānis Lejnieks: Man liekas, nevienai citai Latvijas lielajai pilsētai, izņemot Rīgu, līdz šim nav sniegts tāds kopskats, jo pilsēta jau sastāv no apkaimēm: Liepājai ir vienpadsmit apkaimes, tai skaitā arī Bernāti, ko savulaik, divdesmitajos gados, gribēja pievienot Liepājai, bet Saeimā toreiz neatrada atbalstošos spēkus. Ir Vecliepāja, Jaunliepāja, Tosmāre, Dienvidrietumu rajons, Ezermala. Ja pastaigājamies pa pilsētu, pārvietojamies no vienas apkaimes uz otru, un redzam – te kaut kas ir atšķirīgs, te savādākas ēkas, te gruntsgabali lielāki, tur mazāki, zaļāki un ne tik zaļi. Te blakus ezers, bet otrā pusē – jūra. Līdz ar to pilsētu sākām apskatīt caur apkaimēm. 

Un kas gan cits veido apkaimes, ja ne tās iedzīvotāji... 

Jānis Lejnieks: Jā, un arī vēsturi, jo ir jau tādas apkaimes, kas ir tikai dienvidrietumu rajonā – tie ir sešdesmitie, septiņdesmitie gadi: pirms tam tur bija ne pārāk blīva apbūve, izklaides, un tad padomju režīms izvēlējās vietu, kur sākt deviņstāvu apbūvi, līdz ar to tur šodien ir vieta, kur cilvēki dzīvo mikrorajonā.

Jānis Dripe: Un interesanti ir arī tas, kā vietējie cilvēki sauc konkrētās vietas, piemēram, ir Jaunā pasaule – tās patiesībā ir sešas mājas trijās rindās, bet tas nosaukums ir; ir Zaļā birze, Karosta, Jaunliepāja – tur ir veseli stāsti! Bet jo īpaša ir mūzikas vēsture! Liepājā ir Baltijā vecākā filharmonija, operteātris, patiesībā arī pirmais tramvajs bijis tieši Liepājā. Tas, kā Valdis Vikmanis varēja 42 gadus vadīt mūzikas skolu – viņš ir vesela mūzikas leģenda! Pēc tam nāk Agris Engelmanis, Imants Resnis ar pianisma zvaigznēm, kas iemājoja Liepājas teātrī, bet tagad - "Lielajā dzintarā".

Liepājas bagātā mūzikas vēsture ar jauno koncertzāli ieguvusi pavisam citu elpu – tas, ko dara Baiba Bartkeviča un Timurs Tomsons, ir starptautiski izcili. Patiesībā šī ēka, arhitektūra un mūzikas dzīve ir mainījusi arī pilsētu.

Pirms un pēc koncertzāles – tās ir divas dažādas pilsētas, neskatoties uz manis pieminēto, jeb – tieši otrādi – skatoties uz manis pieminēto bagāto mūzikas vēsturi.

Jānis Lejnieks: Faktiski jau karš un vara mainīja pilsētu. 1941. gada jūnija beigās vācu iebrukumā tika bombardēta Vecliepāja. Grāmatā ir simtiem attēlu, bet daži desmiti ir no kara, kur redzam pirmskara situāciju. Šodien ir pavisam cits skats – Lielā iela, centrs. 40. gadu beigās Latvija bija sadalīta trijos apgabalos, un viens bija Liepājas apgabals. Staļina laika apgabala administrācijas ēkā ir Liepājas augstskola. Grāmatā redzams, ka Liepājas arhitektūra pastāv iekš nemitīgas cīņas starp politiķiem un arhitektiem, jo katram ir savs uzstādījums, sava arhitektūra: nāk nākošais politiskais spēks, tas saka – nē, tas neder, tas jāpārveido.

Kāda, jūsuprāt, šodien ir Liepājas stilistiskā seja? Kādas ir galvenās stila iezīmes Liepājas pilsētas arhitektūrā?

Jānis Dripe: Man šķiet, ka Liepājas skaistums un šarms ir tajā, ka šeit diezgan elegantā veidā ir palicis kaut kas no vēstures patinas, un [apbūves] atrašanās šaurajā joslā starp jūru un Liepājas ezeru devusi telpisku sablīvējumu. Runājām ar kolēģi, akadēmiķi Ojāru Spārīti: tas viņaprāt esot brīnums, ka jaunā arhitektūra manis pieminētajā vēsturiskajā apbūvē ienākusi organiski, mēs visu pilsētu uztveram kā kopumu, kuru ir patīkami piedzīvot.

Nedēļas nogalē aizbraucam uz koncertu vai uz kādu citu īpašu pasākumu, piedzīvojam Liepāju ar visām viesnīcām, ar pārbūvēto "Hotel Promenade", ko Agris Padēlis-Līns tik lieliski ir izdarījis, ar koncertzāli. Jā, Liepāja ir mūsu Rietumkrasta metropole, es teiktu, tāda Latvijas Gēteborga visā savā skaistumā un cēlumā, un Liepājas dažādo arhitektūras laikmetu kopdzīvošana varbūt ir skaistākā visā Latvijā.

Jānis Lejnieks: Jā, bet diemžēl ir tā, ka mēs, rīdzinieki, uz to visu skatāmies savādāk, jo paši liepājnieki uz arhitektu piedāvājumiem skatās ļoti rezervēti. Piemēram, uz Andra Kokina piedāvāto biroju ēku Rožu laukumā... 

Jānis Dripe: Tā bija tāda, kas pārsteidza visus pilsētniekus!

Jānis Lejnieks: Jā, pārsteidza tā, ka viņi nolēma – šo nē, labāk lai paliek, kā ir. Latvijai šai ziņā vispār ir raksturīga bikla attieksme. Protams, ja atnāk tāds ārzemju arhitekts ka profesors Folkers Ginks, vinnē konkursā šo koncertzāli…

Bet arī ar to negāja viegli.

Jānis Lejnieks: Protams! Nācās ielikt skolu, lai to vispār varētu uzbūvēt, jo tas atkal bija finansējums klāt. 

Jānis Dripe: Ja runājam par skolām… Trīs piemēri – Liepāja, Ventspils un Cēsis, kur jaunajās koncertzālēs ir iemājojušas arī mūzikas skolas, ir izcils piemērs Latvijas arhitektūras tipoloģijā. Bet, lai arī liepājnieki reizēm pastrīdas, vajag vai nevajag būvēt Mākslas un mūzikas skolai jauno piebūvi vai arī "Liepājas dzintars" neliekas īsti pareizs, Liepāja nekad nav atstājusi provinciālu iespaidu. Tā ir pasaules pilsēta. Šī gada pavasaris arī to pierādīja, jo Berlīnes filharmonijas orķestris savas Eiropas tūres ietvaros atbrauca tieši uz Liepāju. Labi, ir īpaša situācija – karš, bet Liepājā ierodas arī Andris Nelsons ar orķestri, Elīna Garanča tur koncertē. Protams, šis žests no Liepājas iepretim Rīgai ir skarbs, jo mums koncertzāles vēl joprojām nav, līdz ar to

Liepāja savā veidā ir dominante un ne tikai arhitektūras ziņā, lai gan Liepājas koncertzāle saņēmusi jau 18 starptautiskas balvas arhitektūrā. Tas ir process, kas tagad sākas arī ar mūsu Mežaparka Lielo estrādi – pasaulē tādas lietas ir pamanītas.

Grāmatas ievadā esam uzrunājuši daudzus cilvēkus, kam ir kāda saistība ar Liepāju, starp viņiem ir maestro Imants Resnis, koncertzāles iniciators un Liepājas patriots, tur Raimonds Pauls dalās savās atmiņās pa Liepāju, ir arī Elīna Garanča, jo viņai koncerti Liepājā nozīmē īpašu piedzīvojumu.

Jānis Liepāja: Liepāja ir otrā pilsēta Latvijā aiz Rīgas, kurā ir pietiekoši daudz arhitektu, reiz bija pat klubiņš "V10", ko izveidoja Uldis Pīlēns.

Jūs minējāt Imantu Resni, kurš savā stāstījumā par Liepāju arī min, ka "Lielais dzintars" jau vēl nav pabeigts.

Jānis Dripe: Jā, tā ir tāda arhitektūras nianse; arī daudzi mūsu kolēģi ir kritiski par koncertzāles arhitektūru – iekšpusē un arī funkcionāli varam sameklēt kādas nepilnības un kļūdas.

Jānis Lejnieks: Jo šobrīd mēs koncertzālē ieejam pirmajā stāvā, bet īstenībā mums vajadzētu ieiet pa otro stāvu, kas iecerēta kā cēla uzeja. 

Jānis Dripe: Imants Resnis piemin, ka tam vienam apjomam būtu jābūt, tad lietas būtu skaidrākas. Bet, neskatoties uz nepilnībām, zāle skan un kā pilsētas vietzīme arī izskatās lieliski. Bet Rešņa kunga pieminētais, protams, ir izaicinājums arhitektiem. Es gan gribētu atgādināt, ka brīdī, kad Uldis Pīlēns ienāca pilsētā kā jaunākais pilsētas arhitekts – man  liekas, Uldim toreiz bija divdesmit seši –, tā bija īsta dinamika! Tāpat Agris Padēlis-Līns, Andris Kokins, tas pats Uldis Pīlēns – viņi Liepājā radījuši izcilu jaunlaiku arhitektūru. Uldim ir izcils ūdenslīdēju mācību centrs, Dzīves stila noliktava "Big Fish", stacijas pārbūve, Andrim Kokinam – mūzikas skolas jaunā piebūve, un gandrīz nav tādas Liepājas apkaimes, kur kaut ko nebūtu radījis Agris Padēls-Līns: mēs jau pieminējām viņa Promenādes viesnīcu, vēl ir veikals "Šautra", citi objekti. Liepājā ir tiešām vesela, spēcīga arhitektu paaudze, kas ir ienākusi ar pārliecību, ar savu vīziju, ar redzējumu par Liepāju. Uldis Pīlēns, Andris Kokins, Padēlis-Līns – viņi visi katrs savu laiku kalpojuši kā pilsētas arhitekti. Tagad Uģis Kauguris jau otro reizi atgriezies pilsētas galvenā arhitekta amatā. Tāda skaista, krāsaina palete.

Jānis Lejnieks: Arī Arvīds Vitāls. Arī būvvalde un visa organizācija, kas nodarbojas ar pilsētas plānošanu – viņi visi to dara profesionāli.

Jānis Dripe: Un darīja jau arī padomju laikā! Minējām 1983. gadu. Uldis Pīlēns, pirms tam Haralds Krams – arhitektiem bija savs vārds sakāms iepretim pilsētas varai. Lai arī toreiz vadībā bija kompartija, arhitekti bija iekarojuši zināmu prestižu. Lai arī gājis drusku tā kā pa viļņiem, uz augšu, uz leju, man liekas – cieņa pret arhitekta profesiju Liepājā bijusi visos laikos, līdz pat šodienai.

Jānis Lejnieks: 20. un 30. gados pilsētas iedzīvotāju skaits gan bija samazinājies. Pirmais pasaules karš iznīcināja Karostu, un arī rūpnīcu pēc kara bija mazāk. Karš sagrāva arī skaisto armijas ekonomiskā veikala ēku. Faktiski jau pilsētā no katra laikmeta ir kaut kas – ļoti dominē Berči, bet jaunās arhitektūras jomā vēl ir daudz kas jādara.

Jānis Lejnieks grāmatas "Pilsēta starp jūru un ezeriem. Liepājas arhitektūra 100 gados" atvēršanas svētkos 2021. gada 18. maijā

Ja atgriežamies pie grāmatas: kādā veidā abi sadalījāt pienākumus, kurš strādās pie kuras tēmas? Kādā veidā tieši noritēja šis kopdarbs?

Jānis Dripe: Bez problēmām un godīgi! (smejas) Ja nopietni, Jānis ir jauks kolēģis, kurš mīl iedziļināties visādos vēstures faktos un lietās, man savukārt dvēselei tuvāki ir procesi, kas notiek tieši šodien, līdz ar to vēstures daļa vairāk piekrita Jānim Lejniekam, savukārt jaunā arhitektūra – man. Bet tā tīri no apjoma sadalījuma viedokļa mums iznāca tāds piecdesmit uz piecdesmit. 

Jānis Lejnieks: Tu jau, Jāni, esi cilvēks, kurš komunicē ar sabiedrību, es vienkārši staigāju pa apkaimēm un domāju: man patīk šitā māja, tā māja, un arī tā māja ir feina. Šobrīd runāju par privātmājām. Paskatījos tām adresītes, un uzrakstīju vēstules šiem cilvēkiem ar lūgumu, vai viņi nevarētu iepazīstināt topošās grāmatas autorus ar savas mājas celšanas vēsturi – tie ir piecdesmitie, sešdesmitie gadi. Un apmēram trešā daļa arī atbildēja!

Līdz ar to grāmatā ir šo cilvēku stāsti: par to, kā vesti materiāli, kas bijuši drusku kreisi – kā jau padomju laikā, tur bijusi milicija, un tad tā celšana ir pamesta, bet pēc laika sakari atkal atjaunoti. Pilsētas dzīve jau ir ne tikai arhitektūras stili – tur ir arī to cilvēku atmiņas, kuri būvējuši savas ēkas.

Jānis Dripe: Un ir arī šarmantie laivu kooperatīvi gar ezera krastu, kur tagad ir Zirgu sala un veidojas jaunas promenādes.  Tas jau ir tas padomju laika fenomens – ka tur veidojās laivu kooperatīvi, tāpat kā garāžu kooperatīvi ar savu dzīvi, kuros, man liekas, kungi laiku pavadīja dienām - projām no savām ģimenēm, ar savu interesanto sociālās dzīves izpratni. (smejas) To šodien interesanti analizēt, kā tas viss iekļaujas pilsētas audumā, kā pilsētā ienāk Eiropas naudas, kā Liepājā ezera krastā parādās dabas māja un liegums - "Natūra 2000", kas neļauj izmantot ezermalu – tur katrs niedres stiebrs un katra putna ligzda ir jāsargā, labi tas vai slikti pilsētai. Tikko ir pielēmums par Liepājas cietuma būvniecību, tas atkal būs jauns impulss rajonam, kur ir Zaļā birze un savā laikā uzceltā policijas ēka tur ir pirmā šāda veida ēka, ko veidojis birojs "Arhis". Tur ir interesanti sociālekonomiski fakti! No Latvijas [arhitektūras] vēstures viedokļa Liepāja vienmēr bijusi sava veida pionieris. Uldis Pīlēns savulaik teica – Liepāja ir Latvijas konkursu galvaspilsēta. Savulaik tika uzrunāti privāti attīstītāji Pērkones ielas rajonam, tika uzaicināti tālaika vadošie Latvijas arhitekti – Neilands, Kronbergs, Žodžiks, Dakne, Bisenieks, un viņi sadarbībā ar potenciālajiem būvētājiem Pērkones ielā izveidoja tādu interesantu savrupmāju ansambli uz konkursa bāzes, un daļa tika arī īstenota.

Jānis Lejnieks: Var paskatīties grāmatā bildīti un aiziet paskatīties, kā tas izskatās dabā. [Grāmatas tapšanas procesā] apstaigāju rūpnīcas – šodien joprojām diezgan daudzas ir slēgtas, jo nevienam tās nevajag. Bet bija iespēja tajās iekļūt: tur ir vērtīga klasika, līdz ar to - arī uzstādījumi, kā šo ēku vajadzētu atjaunot.

Un īpašnieks saka – labāk uzbūvēšu kaut kur pilsētas nomalē jaunu rūpnīcu, bet veco pārbūvēt – tas man ir par sarežģītu. Līdz ar to ir virkne ēku, kuras ir skaistas, bet vairs nav lietojamas. Un vēl jau arī emigrācijas nianse.

Jānis Dripe: Izaicinājumu Liepājai pietiek. Visiem liekas – Liepāja bija tāda metropole, tur bija kuģu satiksme ar Ņujorku, ar Helifeksu. Jā un tomēr nē, jo tas jau bija skumjš fakts: cilvēki emigrēja ekonomisku apstākļu dēļ – no visas Krievijas brauca uz Liepāju, jo Liepāja bija tā vieta, no kurienes varēja izbraukt. (..) Tā ka starp skaistajiem kultūras faktiem par Liepājas operu, Liepājas filharmoniju, tramvaju ir arī ekonomiskās skumjas: Liepāja bija tranzīta punkts, cietoksnis, kara osta, kas bija slēgta. Bijuši laiki, kad skaistā kūrorta pilsēta Liepāja kļuva par militāru cietoksni, padomju laikā tā bija pusslēgta, pusatvērta. Tā ka man jau šķiet, ka visu šo krīžu un karu dēļ Liepājai tāda patiesa, īsta renesanse vēl priekšā; tai būtu jāsaņemas un jāuzplaukst.

Jānis Dripe grāmatas "Pilsēta starp jūru un ezeriem. Liepājas arhitektūra 100 gados" atvēršanas svētkos 2021. gada 18. maijā

Ko pilsētai dod un kā to ierobežo ezera un jūras klātbūtne?

Jānis Dripe: Jūra ir skarbs elements – ar saviļņojumu, ar savu skaistumu un dzintaru, bet Liepājas ezers pirmās brīvvalsts laikā bija burātāju paradīze. Domāju, pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Tagad tur pārsvarā ir putnu vērošanas torņi, takas ezera krasta rajonā, manis jau pieminētā Zirgu sala un tā sauktais Golodova dambis: kādreiz "Liepājas metalurga" direktors bija [Nikolajs] Golodovs, rūpnīca Liepājas ezera vienā daļā bēra izdedžus, un dambis savā ziņā tā kā atdalīja ezera piesārņoto ziemeļu daļu no pārējā. Tagad tur ir skaista tūrisma taka, izveidota Dabas māja, laipas gar malu. Lēnām ezers atgriežas pilsētnieku apritē un, šķiet, pienāks laiks, kad Liepājas ezerā atkal parādīsies mazās jahtas.  Dzīve starp diviem ūdeņiem ir Liepājas privilēģija, kura savieno tirdzniecības kanālus. Paldies Uģim Kauguram, kurš 2003. gadā panāca, ka kanāls un visas ar ostu saistītās institūcijas pēc liegumiem padomju periodā tika atvērtas plašai publikai – tur  tagad ir skaista promenāde, kura, cerams, attīstīsies un aizies līdz pat jūrai. Tur ir savas ieceres un attīstītāji, kas ir ar mieru to darīt. Tur redzu zināmu renesansi.

Jānis Lejnieks: Varbūt jahtu tā kā pietrūkst, jā. Jo, piemēram, Pāvilostā vai Rojā vasarās sabrauc cilvēki, kuri ar tām varētu braukt jūrā, bet pa ziemu izcelt krastā. 

Jānis Dripe: Tas atkarīgs no saimniekošanas. Protams, gribētos, lai tirdzniecības kanālā iepretim Promenādes viesnīcai jahtu ir vairāk, lai ienāk zvejas kuģi un tirgotu svaigas zivis, bet tas viss ir domāšanas un saimniekošanas modelis, kuru var mainīt. Jūrmalas parkā uzņēmēju Kirhneru ģimene atjaunojusi skaisto jūgendstila paviljonu "Banga". Kad savulaik atbrauca cars, izkāpjot pie Tirdzniecības kanāla, viņam bija viens paviljons, kur viņš tikās ar pilsētniekiem, bet Kurzemes muižniecība Jūrmalas parkā speciāli uzcēla vēl vienu paviljonu, kur ar ķeizaru varēja padzert tēju un runāt par savām privilēģijām Kurzemes reģionā. Tie ir ar politiskām vizītēm saistīti artefakti, un paldies Kirhneru ģimenei, kas atjaunoja šo jūgendstila manierē 20. gadsimta sākumā būvēto paviljonu. Tagad te atkal ir eleganta kafijas vieta Jūrmalas parkā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti