KŪL

Mākslas migrācija "Pārnēsājamās ainavas"

KŪL

KŪL: Rīgas Fotogrāfijas mēnesis - cilvēka ķermenis fotogrāfijās

Venēcijas arhitektūras biennālē – Latvijas pelēko blokmāju estētika

Latvijas daudzdzīvokļu māju stāsti Venēcijas biennālē. Saruna ar koncepcijas veidotājām

26. maijā sāksies Starptautiskā Venēcijas biennāles Arhitektūras izstāde, kurā arhitekti pievēršas jautājumiem par “brīvajām telpām” (“freespace”), bet Latvija tajā dalīsies ar idejām, stāstiem un pieredzēm par daudzdzīvokļu mājām un konceptu “Kopā un atsevišķi” (“Together and Apart”).

Ekspozīcijas centrā – Latvijas daudzdzīvokļu namu arhitektūras vēsture, tagadne un nākotne, kas dod iespēju aplūkot kā to būvniecības tendences, tā to ietekmi uz iedzīvotājiem un sabiedrību.

Latvijas kuratoru veidotās ekspozīcijas priekšplānā izvirzītas četras tēmas, un katrai no tām konceptuālu arhitektūras maketu veidojis cits individuāli pieaicināts mākslinieks.

"Promise"

Latvijas paviljona “Kopā un atsevišķi” kuratori, arhitekte un urbāniste Evelīna Ozola, arhitekts Matīss Groskaufmanis, scenogrāfe Anda Skrējāne un Latvijas Jaunā teātra institūta vadītāja Gundega Laiviņa kopā ar radošo un tehnisko komandu dodas uz Venēciju, lai sagatavotu ekspozīciju tās atklāšanai. Šogad Latvijas ekspozīcija atradīsies Venēcijas Arsenālā, un tās oficiālā atklāšana notiks 25. maijā plkst. 12.30. Paviljons apmeklētājiem būs pieejams no 26. maija.

Īsi pirms kuratoru komanda devās uz Venēciju, Radio NABA raidījumā “KŪL: Kultūras ūnijas laiks” notika saruna ar koncepcijas veidotājām, kuratorēm – arhitekti un urbānisti Evelīnu Ozolu un scenogrāfi Andu Skrējāni.

Kā jums radās ideja šo daudzdzīvokļu māju estētiku aizvest uz Venēcijas biennāli kā vadošo tēmu Latvijas paviljonam?

Evelīna Ozola: Tie ir ne tikai mikrorajoni; daudzdzīvokļu mājas Latvijas pilsētās atrodas arī citās telpiskās un vēsturiskās situācijās. Ja es pareizi atceros, tad tas, kas mums pašā sākumā likās interesanti, bija šis pretrunu pilnais stāvoklis – “kopā un atsevišķi”.

Tolaik mēs vēl nebijām precīzi ieskicējuši, ka tās būs daudzdzīvokļu mājas. Mēs vairāk domājām, kā mēs dzīvojam Latvijā un arī citās valstīs, kaut kāda sabiedrības sadalīšanās ir ļoti jūtama. Tāpēc mūs ieinteresēja šis te “kopā un atsevišķi” stāvoklis, un tad mēs meklējām arhitektūrā, kur tas varētu spilgti izpausties.

Ekspozīcija iepazīstinās starptautisko auditoriju ar Latvijas kopā dzīvošanas pieredzi simts gadu garumā, dažādos arhitektūras stilu, politiskās un ekonomiskās situācijas periodos, sākot no Latvijas valsts dibināšanas un beidzot ar mūsdienām. Kuratori aicinās vērtēt, kā šī arhitektūras tipoloģija regulē dzīvi kopā un atsevišķi – kaut arī dzīvoklis sniedz iespēju norobežoties no ārpasaules, tas vienmēr ir arī daļa no kopīgas struktūras.

Kas ir tās vietas, kuras ir izstādes vēstījumu pamatā – lielpilsētas mikrorajoni, reģioni, mazās pilsētas?

Evelīna Ozola: Mēs neapskatām tikai Rīgu, procesa laikā mēs vēlējāmies iegūt visaptverošāku skatu kopumā par Latviju, un tāpēc daži no daudzdzīvokļu namu piemēriem un arī procesu piemēriem mums ir no Valmieras, arī no pavisam maza lauku ciema Rokaižiem. Tāpēc arī tas diapazons ir samērā plašs, mēs centāmies visu necentrēt tikai par un ap Rīgu, jo daudzdzīvokļu namos dzīvo arī ārpus tās un arī ārpus lielām pilsētām.

Anda Skrējāne: Patiešām, daudzdzīvokļu namos jeb dzīvokļos dzīvo lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju. Skaidrs, ka tas nav tikai Rīgas fenomens, tie ir atrodami arī visur citur Latvijas ainavā, kas ir salīdzinoši neparasti, skatoties to kontekstā ar citām Eiropas un pasaules valstīm.

Runājot par pašu Venēcijas biennāli, ko tad īsti nozīmē Latviju pārstāvēt ar paviljonu šajā izstādē?

Evelīna Ozola: Venēcijas biennāle ir tāda domu apmaiņas platforma. No organizācijas puses viņi nemēģina likt uzsvaru uz tādām kā olimpiskajām spēlēm, kurš paviljons ir labāks, bet katru reizi viņi mēģina atgādināt visu valstu nacionālajiem kuratoriem par šo ideju apmaiņu un paskatīties uz visu to kopumā – ko kāds piemērs no vienas valsts var dot kādai citai, un kā tie procesi virzās līdzās visā pasaulē, ne tikai Eiropā vai kādā mazā kontekstā, ko mēs ikdienā nesaskatām.

Anda Skrējāne: Tā ir laba iespēja visiem, kas apmeklē Venēcijas biennāli, pataustīt kopējo temperatūru, par ko tad arhitekti šobrīd uztraucas vai sajūsminās.

Atgriežoties pie Latvijas pārstāvniecības – cik sarežģīti ir aizvest šo radīto ideju un kādu daļiņu no Latvijas arhitektūras uz Venēciju?

Evelīna Ozola: Šobrīd jau esam ieguldījuši jau apmēram gadu, jo tiesības strādāt pie šī projekta ieguvām konkursa kārtā, ko izsludināja Kultūras ministrija pagājušā gada vasarā.

Domāt par to sākām jau krietni pirms konkursa, laicīgi mēģinot gatavoties, tas ir visnotaļ intensīvs darbs. Mūsu gadījumā tas bija izpētes projekts, bet to nenovēlu citiem, tas patiešām prasa ārkārtīgi daudz laika, un laiks ir ļoti ierobežots.

Tas nozīmē visa satura atrašanu, izfiltrēšanu, izvēlēties to, kas ir interesanti, kas ir svarīgākais, kādā formā to pasniegt, uzaicināt vēl virkni cilvēku, kas palīdz visu to sagatavot. Kā kuratori esam četri, bet tā komanda, kas ir iesaistīta, ir krietni plašāka. Patiešām, ir nepieciešams daudz prāta un daudz roku, un tad krava divu tonnu apmērā dodas ceļā uz Venēciju.

Vai šajā kravā ir arī kāda daļiņa no blokmājām?

Anda Skrējāne: Tādā miniatūru un foto formātā noteikti ir. Vedam mēs četrus konceptuālus lielformāta maketus un foto sēriju, ko veidojis Reinis Hofmanis.

Tas kopā veido tādu pārskatu, kopainu par daudzdzīvokļu namos notiekošajiem procesiem, jo mēs tik daudz nefokusējamies uz atsevišķiem ēku projektiem, kā vairāk mēģinām izcelt to procesu sarežģītību un visu iesaistīto pušu atbildību, vispār plānojot to dzīvi “kopā un atsevišķi” daudzdzīvokļu namos. Mēs arī esam nonākuši pie secinājuma, ka arhitektūra šajā visā spēlē ļoti mazu lomu.

Kādu loma ir arhitektūrai šajā “kopā un atsevišķi” konceptā, un kā jūs atspoguļojat šo sociālo aspektu?

Evelīna Ozola: Arhitektūras loma ir visu laiku mainīga. 20.–30. gadu piemēros mēs redzam, kā arhitekti uzņemas tādu patiešām nopietnu atbildību un būtībā virza uz priekšu šo procesu, lai, piemēram, strādnieki Rīgā tiktu pie pienācīgiem mājokļiem un lai šajos mājokļos parādītos dažādas attiecīgā laika inovācijas – siltais ūdens, katram savs atsevišķs dzīvoklis, nedalot ar kaimiņiem labierīcības.

Tad mēs redzam, ka padomju laikā arhitektu loma tiek ļoti būtiski samazināta. Viņiem ir jāseko dažādiem zinātniskiem uzstādījumiem un shēmām un vienkārši jāpilda tādi maznozīmīgi pienākumi. Bet viņi varēja vairāk izpausties dzīvojamo rajonu plānošanā.

Tad atkal ir aktuāls jautājums, kas ir arhitektu atbildība šodien? Ko mēs kā profesionāļi varam darīt, lai vairāk sadarbotos ar tirgu, kas šobrīd galvenokārt rūpējas par mājokļiem? Kā sadarboties ar pašvaldībām vai ar valsti, lai visiem iedzīvotājiem būtu pienācīgi mājokļi? Kā var padarīt šo ēku arhitektūru pievilcīgāku, ikdienā ērtāk lietojamu un arī ekonomiski izdevīgu?

Kā veidojas šie stāsti? Vai šos piemērus jūs skatāt vēsturiskā šķērsgriezumā, vai skatāt arī šobrīd veidoto daudzdzīvokļu māju problemātiku?

Anda Skrējāne: Gan, gan, mēs skatām gan tādā vēsturiskā nogrieznī – nozīmīgākos pagrieziena punktus, kur vērts izcelt, un uz kuriem vērts atskatīties, lai gūtu kādu mācību vai dziļāk apskatītu arhitektu lomu tajos procesos.

Par mūsdienām – bija diezgan sarežģīti izvēlēties tādu projektu, kas simbolizētu šī laika arhitektūru un daudzdzīvokļu namus, negribu sameloties, bet pēdējā laikā, pēdējā desmitgadē noteikti, daudzdzīvokļu mājas ir diezgan maz uzceltas. Tas apgrūtināja uzdevumu. Bet no mūsdienām mums ir labs piemērs, ja vairāk runā par procesu, ne pašas ēkas arhitektūras kvalitātēm – piemērs ir no Valmieras pašvaldības. Ar to mēs vēlējāmies akcentēt šo sadarbību starp iedzīvotāju vajadzībām un pašvaldības vēlmi un veidu, kā viņi var uz to atbildēt.

Evelīna Ozola: Būtībā šis viens piemērs ilustrē diezgan plašu procesu, kā pašvaldības Latvijā atgriežas pie daudzdzīvokļu māju būvniecības, kas nozīmē, pirmkārt, to, ka ārpus Rīgas notiek ievērojama ekonomiskā aktivitāte un cilvēki vēlas dzīvot arī citur un, otrkārt, mājokļu tirgus nespēj apmierināt šo it kā salīdzinoši nelielo, bet lokāli nozīmīgo pieprasījumu pēc dzīvokļiem.

 

 

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti