Pils – varas simbols, bet latviešiem sveša parādība
Izstādei atlasīta tikai mikroskopiska daļa no Imanta Lancmaņa kolekcijā esošajām Eiropas piļu fotogrāfijām, kas tapušas vairāk nekā 50 gadu garumā. Tās izstādīt viņu sākotnēji uzrunājusi Kocēnu pašvaldība, bet janvārī izstāde atceļojusi uz Eiropas Savienības māju Rīgā.
Pilis jau kopš senajām kultūrām ir kalpojušas kā varas simbols, lekcijas ievadā atgādina Lancmanis:
“Un ne tikai varas simbols. Šeit arī katra civilizācija izliek to, ko tā prot un var, lai glorificētu, novestu līdz dievības veidolam valdnieku, varas ideju.
(..) Ne tikai tādā nozīmē, ka tur ieliek mākslu, skaisto. Tur ieliek noteiktu psiholoģisku virsuzdevumu – tādā veidā komponēt pils telpas un virzīt apmeklētāju cauri pilij, lai brīdī, kad viņš sasniedz galējo punktu – visbiežāk tas ir valdnieka tronis – viņš jau ir nonācis pilnīgā spēku izsīkumā.”
Savā pārskatā Imants Lancmanis pievēršas pilīm Rietumeiropā, pretstatot tām Latvijas pilis cauri gadsimtiem. Senos pilskalnu nocietinājumus gan viņš par šādiem varas simboliem neuzskata:
“Latvieša mentalitātei tomēr pils vienmēr ir palikusi kā sveša parādība.
Tikai 20.gadsimta gaitā latviešiem bija pakāpeniski jāpierod, ka pilis – tā ir daļa no mūsu mantojuma.”
Šī mantojuma senākos piemērus vācu krustneši uz Latviju sāka nest 12.gadsimta beigās – romānisko bīskapa pili Ikšķilē, 13.gadsimta sākumā sākto Rīgas arhibīskapa pili Turaidā, Livonijas ordeņa rezidences Cēsīs un Rīgā, kas jau veidotas gotikas izteiksmē. „Šeit parādās gotika interjerā, un parādās ar vērienu. Parādās kā atskaņas no tās krāšņās gotikas, ko daudzi no jums droši vien ir redzējuši Malborkā jeb Marienburgā – ordeņa pamata rezidencē,” stāsta Lancmanis.
Paša fotografētas Eiropas pilis
Vienu pēc otras Lancmanis rāda arī paša fotografētās gotikas pilis citur Eiropā – Pjerfona, Vitrē, Isē, Ambuāza Francijā. Tās celtas 13.-15.gadsimtā un pārsvarā līdz mūsdienām nonākušas jau krietni pārveidotā izskatā.
“Un tagad atmetamies atpakaļ uz Eiropu un skatāmies uz to stilu, kas nomaina gotiku. Un tā ir renesanse.” Kā izcilus renesanses piemērus Lancmanis rāda Florences pilis, kur aizraušanās ar antīko arhitektūru īpaši uzplauka 15.gadsimta beigās.
„Tātad atkal atgriežas orderu sistēma, viss toskāniskais, doriskais, joniskais un korintiskais, kompozītorderis – visi viņi ir atrodami… Florence, protams, ir tā vieta, kur mēs visvairāk varam redzēt visus renesanses attīstības posmus un arī to, kā 16.gadsimta pirmajā pusē tā pāriet manierismā.”
Ar savām krāsām, formām un raibumu dodas renesanses harmonijai pretējā virzienā. Kā spilgtu piemēru Lancmanis asprātīgi raksturo Bikeburgas pili Vācijā: „Tie ir 1620 gadi, un tas ir viens no vācu manierisma vislielākajiem un murgainākajiem piemēriem. Tas ir portāls vienas zāles galā, bet patiesībā mēs vispār nevaram saprast, ko redzam – tas ir viens mudžeklis no ornamenta, figūrām, viss ir zeltīts, sudrabots un izkrāsots varavīksnes krāsās… Jā, bet tas ir manierisma ideāls vācu izpratnē. Var tikai domāt, ka šiem cilvēkiem acīmredzot bija ļoti stipri nervi, ja viņi to diendienā varēja pieņemt. Un tagad – baroks.”
Baroka pilis
Baroks no manierisma izaug 17.gadsimta pirmajā pusē. Arī neprātīgi grezns, bet bez manierismam raksturīgā haosa, kā to dēvē Lancmanis. Rāda fotogrāfiju no Palazzo Albrizzi Venēcijā. „Baroks ļoti mīl stuka veidojumus, ko kombinē ar gleznojumiem. Uz griestiem ir ne tikai freskas, bet arī figūras, kas dažkārt pat atraujas no griestiem un krīt uz leju. Tās iesien stieplēs un liekas, ka tie eņģelīši jums krīt virsū! Lūk, tā ir baroka ideja! Protams, tas arī grib cilvēku pārsteigt un radīt pompozu, svinīgu efektu. Tur ir baroka atšķirība,” stāsta Lancmanis.
Baroka laikmetam pieder gan piļu pils – Versaļa – Francijā, gan par „Latvijas Versaļu” dēvētā Rundāles pils. Bet Lancmanis vērš uzmanību uz kādu mazāk zināmu, taču fascinējošu baroka piemēru Zviedrijā: „Tā ir pils, ko es visiem ieteiktu redzēt – Skuklostera pils, 1644. – 1676.gads. Tā ir celta Karlam Gustavam Vrangelim, zviedru feldmaršalam, kurš vienu laiku bija arī Latvijā, un viņam piederēja muižas arī šeit. Viņa pils ir fenomens. Tā ir vislabāk saglabājusies pils Eiropā un, varētu teikt, arī pasaulē. Tā ir jāredz.”
Bet kā ekscentrisku piemēru Lancmanis min angļu baroka pilis, kuru autors ir arhitektūras amatieris Džons Venbrū: „Tas, ko jūs šeit redzat, nav kaut kāda baznīca, tas ir Blenimas pils holls. Griestus te nemaz nevar saskatīt – tie ir uz augšu, uz augšu, uz augšu… Viss ir gigantisks, viss ir vājprātīgs. Arī šī nav baznīca, bet gan pils bibliotēka. Un vienā tās galā ir milzīgas ērģeles!”
Sākt ar cilvēku vēstures izzināšanu
Ar šarmantu humoru un vieglumu Lancmanis turpina stāstījumu arī par rokoko, klasicisma un historisma pilīm Rietumeiropā un Latvijā, kuru daudzveidība aizrauj un vienlaikus skumdina ar vēlāk daudzviet izpostītajiem interjeriem.
Ikvienas pils apskati Imants Lancmanis ieteic sākt nevis ar mūru, bet cilvēku vēstures izzināšanu:
“Pavisam nedrīkstētu aizbraukt uz pili un teikt: es gribu redzēt baroka pieminekli!
Tas būtu šausmīgi. Jebkuru pili vajag sākt ar to vēsturi, kas tai stāv aiz muguras, ar tiem cilvēkiem, kuru iedomu, sapņu, neprāta vai varaskāres rezultātā šīs ēkas tapa. Man liekas, ka tikai tad ēka ir īsti dzīva, ja mēs zinām, kāpēc un kādos apstākļos tā vispār ir tapusi. Tā kļūst zināmā mērā par dzīvu būtni. Katrai pilij ir sava enerģētika. Ir laimīgas un saulainas pilis, un ir nelaimīgas un drūmas ēkas, kurās viss tikai mirst. Tāpēc ir jāzina, kāpēc tās ir uzceltas. Un pēc tam var interesēties par arhitektu, par māksliniekiem, par stiliem.”
Lancmanis uzsver – viņš pats piļu apskatei nebūt nepieiet tikai analītiski kā mākslas vēsturnieks: “Es ļaujos pārdzīvojumam. Ieejot pilij, es ļauju, lai tā man it kā uzbrauc virsū. Tur ir griesti pār mani, es eju tai cauri, kaut kas blakus nošalc, tur ir logu rindas, gaiteņi, kāpnes...
Es pili pārdzīvoju kā kustīgu instalāciju, kā mākslas darbu, kas visu laiku ir dinamisks.”
Imanta Lancmaņa lekcija pašlaik pilnā apjomā noskatāma un noklausāma Eiropas Savienības mājas interneta vietnē, bet viņa fotogrāfiju izstāde ES mājā būs skatāma līdz 29.janvārim.
