"Protams, ka tas ir saistīts ar Jāņiem, jo tas pirmais man personīgi, ja man saka vārdu "vainags", tad es uzreiz iedomājos tādu kārtīgu pļavu galvā, bet, idejai atvasinoties, augot, pētot, rokot, nonācām pie tieši tā rezultāta, kāds ir iznācis," izstādes kuratore Līga Ploriņa atzīst, ka vainags un tā simboliskā nozīme viņu vienmēr fascinējusi, apbūrusi un raisījusi arī daudzus jautājumus un šī izstāde tos aktualizē un aicina uz pārdomām arī skatītājus.
"Lai mēs katrs padomātu, ko tad mums šīs lietas stāsta. Kas man vēl joprojām ir neatklāts un par ko man jādomā, kāpēc cauri laikiem, gadsimtiem vainags, kronis, kā mēs to gribam saukt, ir tik īpašs un joprojām tāds nemirstošs simbols," skaidro Ploriņa. "Vai strādājot pie izstādes, pati atradu atbildi uz šo jautājumu? Nē, jo es domāju, ka tas ir tik dziļi rokams temats, ka varbūt nemaz nevajag tādu līdz galam atbildi, kur tad slēpjas tas fenomens. Katrā gadījumā vajag ļauties tam mazliet maģiskumam, ko tu sajūti tajā brīdī, kad tu uzliec vainagu."
Arī izstādes atmosfērā kopumā jūtams šis maģiskais elements, jo jau pati izstādes ievaddaļa saistās ar kādu noslēpumainu atradumu. Proti, kad Līga Ploriņa tikko sāka darbu pie izstādes un viņai bija radošās mokas, kā to vislabāk izveidot, viņa kultūras centra pagrabā negaidīti uzgāja 16 ļoti interesanta dizaina vainagus, par kuriem neviens neko nezināja. Šie vainagi tad arī izvēlēti izstādes ievadam, sakarināti foajē telpā un veido neparastu gaismēnu spēli uz sienas, ko rada daudzšķautņainās stikla pērlītes, ar ko tie ir rotāti.
Līga Ploriņa stāsta: "Neviens nezina, kam tie ir piederējuši, kas ar tiem ir darīts. Tā ir pilnīgi tāda brīvmāksla. Pieļauju, ka tie darināti varbūt korim, jo mēs te nosecinājām, ka padejot ar tādiem nebūtu iespējams. Nu, nezinu. Arī tas ir tāds mītiskais, mistiskais – kas tie tādi ir?"
Izstāžu zālē skatītāju sagaida košums un vasarīgas noskaņas, ko rada Līgas Ploriņas īpaši pārdomātais izstādes iekārtojums, visdažādāko stilu vainagus te papildina arī Ilzes Laizānes un Helgas Jaksones gleznas, zālē smaržo arī vīstošas meijas.
Vainagi izstādē ir, sākot no etnogrāfiskajiem paraugiem līdz pat avangardam.
Ar trim kroņiem izstādē pārstāvēta Brigita Stroda, ko var pieskaitīt avangardam, kaut arī viens no viņas kroņiem pat ļoti līdzinās etnogrāfiskajam Pērkones vainagam, darināts no metāla sīkdetaļām, stieplēm, brokādes lentes un zīda.
Turpinājumā skatāmi Margaritas Muntagas ārkārtīgi filigrāni un smalki izstrādātie etnogrāfisko vainagu atveidojumi.
"Te jau mēs varam tikai skatīties un brīnīties par katru mazāko pērlīti – cik tās ir smalkas, kādu rūpīgu darbu tas prasa un kā tās vispār var savērt?" teic Līga Ploriņa. "Es Margaritai esmu prasījusi, vai vispār ir tik smalkas adatas? Izrādās, jā, ir tieši tik smalkas adatas, ka tās, mazliet vairāk rokās saspiežot, pārplīst. Labi, mūsdienās ir ļoti daudzas iespējas to izveidot, bet kā to izdarīja senatnē – es tiešām nesaprotu un varu tikai apbrīnot.
Virzoties tālāk, protams, mēs atkal redzam – vainagus, vainagus, vainagus… Šie mākslīgo ziedu vainagi ir no "Kōras vainagiem". Vienkārši dažādībai, daudzveidībai. Man pašai tas bija liels pārsteigums, jo man mākslīgie ziedi asociējas ar kaut ko nekvalitatīvāku, vienkāršāku, bet šie apbūra ar to, ka tie izskatās ļoti labi, kvalitatīvi. Jautājums jau, kā mēs to nēsājam, kur un kāpēc."
Izstādē ir īpaša sadaļa, veltīta pērlīšu darinājumiem, kas tapuši "Kroņu darbnīcā" un "Kōras vainagos", tie mūsdienās kļūst par aizvien populārāku galvas rotu, dāmas ar tiem ļoti labprāt greznojas dažādās svinībās, arī kāzās.
Līga Ploriņa turpina: "Te ir "Kōras vainagu" radītais vainags par godu Ukrainai. Vienīgais vainags šajā izstādē, kas ir varbūt mazliet atrauts no Latvijas, un tajā pat laikā latviešu mākslinieks, domājot par situāciju pasaulē, ir parādījis savu nostāju."
Senākie vainagi uz izstādi atceļojuši no Liepājas muzeja, to nodilums liecina, ka tie ir vainagi ar savu stāstu un vēsturi. To vidū arī Latvijā tik iemīļotais Nīcas/Bārtas vainags, uz kura redzamās locījuma vietas vēsta, ka tam savulaik nācies izceļot no Latvijas.
"Tas ir ne pirmais stāsts, ko es esmu dzirdējusi, ka cilvēki bēgļu gaitās un izsūtījumos ir ņēmuši līdzi tautastērpus un vainagus, un šis ir vēl viens aspekts, par ko man nācās ar sevi padiskutēt, kas atkal apliecina, cik ļoti liela vērtība, nozīme, simbolisms ir šai lietai. Cik ļoti vērtīgs un dārgs ir šis priekšmets," uzsver Līga Ploriņa.
Izstāde "Vainaga stāsts" kultūras centrā "Imanta" ir apskatāma līdz 30. jūnijam, arī visās svētku dienās, un ieeja tajā ir brīva.
