Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
"Monogrāfijā “Latvijas māksla baroka laikmetā” mākslas vēsturnieks Boriss Vipers (1888–1967) Apriķu baznīcu raksturoja kā vienu no izcilākajiem 17.–18. gadsimta arhitektūras un mākslas pieminekļiem Latvijā – Kurzemes baroka par exellence.[1] Mūsdienās tā ir ne tikai ikonisks sakrālās arhitektūras paraugs, bet apliecina izcila būvētā mantojuma jēdzienu, arhitektūras kvalitāti un iepriekšējo paaudžu radītās vērtības.
Osten-Sakenu dzimtas privātbaznīcas pārbūvi pabeidza 1710. gadā pēc muižas īpašnieku Karla fon der Ostena-Sakena (Carl von der Osten, genannt Sacken) un Annas Marijas fon Bēras (Anna Maria von Behr) iniciatīvas. Tā atbilst Kurzemei raksturīgajam dievnamu tipam: vienjoma akmens mūra celtne ar poligonālu kora daļu, ķieģeļu un laukakmens mūra sienas apmestas ar kaļķu javu. Būvapjomam rietumu galā piebūvēja torni ar 36 m augstu astoņskaldņu piramidālu smaili, ko klāja šindeļu jumts.[2]
Kontrasta spēks
Salīdzinot ar askētiskajām fasādēm, iekštelpas pārsteidz ar plastisko bagātību un polihromiju. Draudzes telpu sedz koka “stalaktītu velves” ar nokareniem dekoratīviem čiekuriem un vīnogu ķekariem. Mākslinieciskās apdares elementu blīvums – griestu gleznojumu iluzorā telpa, iekārtas smalkā ornamentācija un ansambļa koloristiskais risinājums rokoko estētikai tuvajā gammā rada interjera dematerializācijas iespaidu. Telpā dominē zilo toņu, baltās krāsas un zeltījuma kopnoskaņa.
Iekārtas stilistikā apvienojas vēlā baroka un rokoko iezīmes. Ap 1710. gadu izgatavota divstāvīgā kungu loža un ērģeļu luktas, kas saistītas ar Kuldīgas-Liepājas koktēlniecības darbnīcu.[1] Patronāta loža, ko grezno aplikatīvs akanta ornaments, brīvstāvošas korintiskās kolonnas un ažūra atikas daļa, ir greznākais šī tipa darinājums Kurzemes hercogistes mākslā. Iespējams, tās autors bija koktēlnieks Joahims Kreicfelds (Joachim Kreutzfeldt, 1673–1721) no Liepājas.[2] No 1744. līdz 1746. gadam griestu gleznojumus darināja no Prūsijas ieceļojušais gleznotājs Johans Frīdrihs Vilhelms Rode (Johann Friedrich Wilhelm Rohde),[3] iluzorā telpā kārtojot kristīgo tikumu (taisnība, piesardzība, cerība) alegorijas mākoņu ielokā un izvēloties gaisīgu, dzidru kolorītu. 18. gs. 40. gados tēlnieks Pēteris Magnuss Nekso (Peter Magnus Nexo) no Jelgavas[4] izgatavoja altāra retablu un kanceli, kuru ornamentika atspoguļo pāreju uz rokoko – līdzās vēlā baroka izstīdzējušajam akantam parādās asimetriski gliemežvāku motīvi un rotaļīgas ziedu kompozīcijas.
Pozitīvās ambīcijas
Dievnama interjera risinājumā bija svarīgi panākt ne tikai amatnieciski nevainojamu izpildījumu, bet arī realizēt noteiktu estētisko un ikonogrāfisko programmu, alegoriskā formā ietverot baznīcas patronu reprezentāciju, kā arī atspoguļot tālaika sabiedrībai aktuālos morālos un ētiskos aspektus, radot neikdienišķu, garīgo vērtību piepildītu cilvēka dzīves telpu un noskaņu.
Skaidrais būvapjomu kārtojums, siluets un dinamiskās smailes ģeometrija veido Apriķu baznīcas ārējo apveidu – spēcīgu lokālās kultūrainavas dominanti, savukārt piesātinātais interjera ansamblis atklāj dievnama mākslinieciskās programmas vērienu. Apriķu baznīcas unikalitātei priekšnoteikumus radīja Osten-Sakenu ambīcijas, celtnieku un apdares veidotāju meistarība un rokraksta īpatnības, kā rezultātā tapa spilgta vēlā baroka izpausme lokālajā vidē. Dievnama arhitektoniskā un mākslinieciskā substance, tā vizuālais koptēls raksturojams kā izcils Latvijas agro jauno laiku arhitektūras fenomens, kas apliecina unikālu būvniecības pieredzi un arī šodien ir vietas identitātes veidotājs, iedarbīgi uzrunājot mūsdienu skatītāju," raksta Anna Ancāne.
Jā, vienaldzīgam Apriķos ir grūti palikt un arī nevajag. Te ir gūstams gan estētiskais baudījums, gan garīgais piepildījums. Muižkungiem ir bijušas ambīcijas būt pamanītiem un atrasties tuvāk eņģeļiem, tādēļ pēc viņu vēlmes “kungu loža” baznīcā ir uzcelta augstāk par kanceli. Tas būtu tikai kaprīzs izlēciens, ja māksla netiktu līdzi. Taču tiek, un visas ekstravagances gūst pārlaicīgu jēgu. Te būvkultūra ir spilgta, impozanta, izaicinoša, talantīga un neikdienišķa, tieši tāda, kā pozitīvām ambīcijām piedien – ar spilgti ziliem “čiekuriem” pie griestiem, gaisīgām kokgriezumu mežģīnēm un gavilējošiem eņģeļiem, kas skatās tieši acīs.
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.
[1] Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība. Rīga: Jumava, 2002. – 170. lpp.
[2] Lancmanis I. Liepāja no baroka līdz klasicismam. Rīga: Zinātne, 1983.– 48.–49. lpp.
[3] Campe P. Lexikon liv- und kurländischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 1400–1850. – Bd. 1. – S. 272.
[4] Grosmane E. Kurzemes baroka tēlniecība. Rīga: Jumava, 2002. – 232. lpp.
