Kāpēc dizains?

Dizains un zinātne

Kāpēc dizains?

Nevis izvēle, bet vilkme. Saruna ar arhitektūras fotogrāfu Ansi Starku

Ko varam mācīties pilsētplānošanā, saskaroties ar pandēmijas noteikto dzīves ritmu?

Ko varam mācīties pilsētplānošanā, saskaroties ar pandēmijas noteikto dzīves ritmu

Pilsētas dunoņa, kņada un teju pilnīgs klusums. Tik krasas pārmaiņas īpaši pilsētās piedzīvojām pēdējos gados. Ko pilsētplānošanā varam mācīties, saskaroties ar pandēmijas noteikto dzīves ritmu?

Par to raidījumā "Kāpēc dizains?" diskutē Ainavu darbnīcas "Alps" arhitekte Mārīte Sprudzāne un transporta infrastruktūras plānotājs, "IE.LA inženieri" vadītājs Viesturs Laurs

Ilze Dobele: Galvenais uzsvars šoreiz raidījumā likts uz pilsētplānošanu – to, vai pēdējie divi gadi mums ir likuši paraudzīties uz norisēm pilsētā citādi.

Mārīte Sprudzāne: Pārvietošanās paradumi un tas, kas vispār notiek vai nenotiek pilsētā – tas bija visacīmredzamākais. Taču interesanti – jā, pilsētā mēs novērojām diezgan krasu samazinājumu pārvietošanās un kustības jomā: nebraucām uz darbu vai pasākumiem, taču nenovērojām to, ka publiskās telpas – piemēram, parki un citas rekreācijas zonas – būtu zaudējušas savu aktualitāti. Tieši otrādi – tās ieguva citu nozīmi, citu noslodzi, un varētu teikt, ka

šis laiks mums palīdzējis citām acīm paskatīties uz savu publisko ārtelpu no tāda viedokļa kā rekreācijas telpa kā sportošanas vai atpūtas telpa.

Viesturs Laurs: Tas, kas noticis pēdējos divos gados, sajaucis galvas, domājot par transporta plānošanu un to, kā vispār pilsētas attīstās mobilitātes virzienā. Jo mums bijuši ļoti dažādi brīži – sākot no tā, ka viss bija slēgts un uz noteiktu laiku praktiski viss apstājās. Tajā pašā laikā sākās tāds pielāgošanās process – mums bija mēģinājumi ātri uztaisīt kādas velojoslas vai paplašinātas ietves, jo bija distancēšanās. Sabiedriskajā transportā nokritās ļoti daudzas plūsmas – cilvēki arvien vairāk sāka izmantot privāto autotransportu un tagad, kad aktivitāte atkal kļūst lielāka, tieši privātajam transportam plūsmas pilsētā aug ievērojami. Arī sabiedriskā transporta popularitāte ir mazliet atgriezusies, bet rezultāti, kādi bija 2019. gadā, nav sasniegti. Modelis ir pilnībā sagriezies un var izdarīt ļoti daudzus secinājumus par to, kā mums tālāk skatīties uz šo situāciju.

Piemēram, ja ikdienā tālu nebraucam, arvien svarīgāka kļūst vide ap mūsu mājām – kā tikt uz veikalu vai tuvāko parku, kur pastaigāties. Varbūt mums vispār nav kvalitatīvas ārtelpas?

Tas ir ļoti svarīgi.

Tas nozīmē – lai arī saprotam, ka situācija kaut kad atgriezīsies tādā intensitātē, kāda tā bija, šobrīd varam izdarīt kādus secinājumus tālākā pilsētplānošanā, nevis tikai domāt, ka tas nepieciešams ārkārtas situācijām.

Viesturs Laurs: Pirms pusotra gada runājam, ka septembrī viss beigsies un ārkārtas situācijas vairs nebūs... Pierādījies, ka neko nevaram prognozēt, kā būs tālāk. Un tas liek definēt svarīgākās lietas un pārdomāt iepriekš jau nodefinētās plānošanas redzējumu.

Gājēju silueti vakara satiksmē

Kuras jums pašam šķiet svarīgākās lietas?

Viesturs Laurs: Manā skatījumā svarīgākais pilsētā ir virzīties uz plašākām iespējām pārvietoties – vairāk runāju par to, ka ir dažādi transporta veidi. Protams, ka lielā politika iet uz priekšu, definējot dzelzceļu kā mugurkaulu mūsu pilsētā – jāintensificē dzelzceļš un kopumā jādomā, ko darīt ar svārstmigrāciju uz Pierīgu un Rīgu. Tas bija arī pirms pandēmijas. Bet

var nākties saskarties ar brīdi, kad tas pats vilciens būs ierobežots, un tad noteikti efektīvāk ir iet tajā virzienā, lai ikdienā mums būtu jāmēro mazāki attālumi.

Mārīte Sprudzāne: Tev ir interesanti salīdzinājumi.

Daudzi šobrīd saka – nē, nē, tikai ne vēl vienu mājsēdi, tikai ne attālināto darbu vai attālinātās mācības. Ieraušanās sevī, laika pavadīšana ar sevi, savu ģimeni un savā vidē daudziem bijusi biedējoša.

Un tagad, atkāpjoties no filozofiskās un psiholoģiskās nianses, jāsaprot, ka, visticamāk, šī diskomforta avots ir arī tas, ka mēs savu tuvāko apkārtni, tuvāko telpu esam ieraudzījuši drusku savādāk. Esam bijuši spiesti paskatīties uz tām lietām, kuras nenāk mums par labu un kuras nav mums tīkama dzīves vide – tāda, kurā mēs gribam atrasties.

Varbūt jāizmanto šis mirklis, lai nebāztu galvu smiltīs un neteiktu, ka gribu atpakaļ uz to, kā viss bija: varbūt vajag paskatīties, kas tad ir tas diskomforts mūsu tuvējā vidē, tuvējā apkārtnē.

Jā, bet ko darīt brīdī, kad esmu atvērusi aizkarus, ieraudzījusi, kur es dzīvoju, un sapratusi – jā, kaut kas nav kārtībā. Ko tālāk darīt ar šo informāciju, kur doties? Šobrīd izstrādāta Rīgas attīstības programma nākamajiem gadiem un vēl līdz 8. oktobrim pakļauta publiskajai apspriešanai – ikvienam ir iespēja iziet tai cauri un iepazīties. Jūs noteikti esat redzējuši tās sadaļas, kas interesē jūs kā profesionāļus – vai redzat, ka kaut kādas lietas no tām, par kurām esam izdarījuši secinājumus, būtu iekļautas? Vai arī tas bijis pārāk ātri plānotājiem?

Mārīte Sprudzāne: Varbūt mums drusku ir pietrūcis drosmes. Dokumentu izstrādes process ir smagnējs un lēns, un liela daļa informācijas, kas tur iekļauta, tapusi pirms šiem acis atverošajiem diviem gadiem, līdz ar to es teiktu, ka mums šeit derētu lielāka drosme uzstādīt augstākus mērķus, jo ir jāsaprot viena lieta: ka no ļoti daudziem aspektiem nekādā veidā nevaram atgriezties atpakaļ tur, kur esam bijuši. (..)

Latvijā esam diezgan relaksēti, jo esam saudzēti, dzīvojam tādā kā Dieva ausī paslēpušies – mums tuvumā nav bijušas tādas nozīmīgas katastrofas, kur ir lieli infrastruktūras un diemžēl arī cilvēku zaudējumi.

Tas, ko mums vajadzētu paskatīties šādu attīstības programmu ietvaros, ir pieredze no citām valstīm, kuras saka, ka lielākais spēks un instruments, kā varam pasargāt sevi no šādām situācijām, ir elastība un spēja reaģēt – kaut vai ātri mainot savus paradumus, un sabiedrības saliedētība un noturība šādās situācijās [ir ļoti svarīga].

Tāpēc es teiktu, ka tie mērķi par 3% palielināt velobraucēju skaitu un par 5% samazināt mašīnu skaitu pilsētā – tas nav elastīgi, tas ir par maz.

Mums vajadzētu uzstādīt tos mērķus lielākus, nevis tādus, kurus pilnīgi noteikti izpildīsim, pat neko nedarot... Jāveic drusku lielāki manevri.

Viesturs Laurs: Redzu, ka Rīgā ļoti daudz strādājam pie pārmaiņām tuvākajos desmit gados – ne tikai plānošanā, bet vispār pie tā, kas tiks būvēts. (..) Un diezgan agresīvi uztveram to, ka mums ir jāmainās.

Līdz ar to kopumā esam diezgan stagnējoši un pārmaiņas uztveram pārsvarā kā pāridarījumu, nevis efektīvāku vai labāk virzošu procesu.

Mārīte Sprudzāne: "The Guardian" rakstīja par pētījumiem un secinājumiem pēc Covid-19 gada – ka riteņbraucēju sieviešu īpatsvars gada griezumā palielinājies uz pusi. (..) Mehānisms, kā viņi to panākuši – piemēram, Boriss Džonsons pēc savas slimošanas apņēmās visus aicināt uz veselīgu dzīvesveidu, un tādējādi parādījās gan pašvaldību, gan atsevišķu pilsētas deputātu piešķirtās dotācijas velosipēdu remontam – teiksim, ja tev stāv šķūnītī velosipēds, kuru var saremontēt... Bija mērķtiecīgi rīkoti pasākumi. Ja runājam par sievietēm, bija instruktāžas un apmācības par drošību uz ceļiem, kā braukt. Mūsu statistikā redzējām, ka sievietes kā velobraucējas brauc daudz mazāk – gan tāpēc, ka mums nav drošas un nodalītas veloinfrastruktūras, gan tāpēc, ka sievietes vairāk pārvietojas kopā ar maziem bērniem. Šīs mērķtiecīgās rīcības pluss – redzam, ko ar šiem rīkiem var panākt viena gada laikā.

Latvijas Universitāte sadarbībā ar Latvijas Mobilo telefonu joprojām monitorē iedzīvotāju mobilitāti, un tas, ko viņi bija atklājuši arī pandēmijas laikā – šī mobilitāte mums palīdz izsecināt iedzīvotāju ekonomisko aktivitāti: tā parādīja, ka bija viens brīdis, kad Rīgas centrā nenotika pilnīgi nekas. Tas varbūt bija sliktākais brīdis. Bet dati par Rīgu ir dažādi, un arī tajā pašā Rīgas attīstības programmā mēs varam redzēt, ka dati ir šādi...

Rīgā, lielākajā pilsētā Baltijas valstīs, kā arī vienā no lielākajām starp Ziemeļeiropas metropolēm pēc ANO definīcijas, iedzīvotāju skaita īpatsvars Latvijas iedzīvotāju kopskaitā pēdējos gados veido aptuveni 32%. 2020. gada sākumā Rīgā bija 627,5 tūkstoši iedzīvotāju. Tomēr no 2012. līdz 2020. gadam iedzīvotāju skaits pēc Centrālās statistikas datiem ir samazinājies par 22,3 tūkstošiem jeb 3,4%. Pilsētā vairāk dzīvo vecāka gada gājuma cilvēki, bet jauniešu skaits samazinās, savukārt darbu galvaspilsētā atrod aizvien vairāk cilvēku – tie ir ap 320 tūkstošiem, kas ir 35,3% no visiem nodarbinātajiem valstī.

Lūk, tāda ir mūsu pilsētas statistika. Kā šeit visi kopā varam dzīvot? Vai tas kaut kādā veidā arī ir jāņem vērā, runājot par cilvēku plūsmām un apriti?

Viesturs Laurs: Tas ir viens no būtiskākajiem apstākļiem! Jo mēs ikdienā mērojam lielākas distances, jo mums jāapmeklē vairāki punkti. Līdz ar to mēs, pirmkārt, redzam lielāku ietekmi uz kopējo mobilitātes sistēmu, patērējam daudz laika ceļā, kas nozīmē arī lielas izmaksas.

Pandēmija jau parādīja, ka vairāki uzņēmumi pārgāja vai nu uz pilnīgu darbu no mājām vai perspektīvā runā par hibrīdvariantu, kur daļa nedēļas jāpavada darbā, bet daļa – mājās. Jo pakalpojumi mums ir tuvāki un pieejamāki, jo tas atvieglo daudzas pilsētas sistēmas.

Bet ja tik daudz cilvēku dodas uz Rīgu meklēt darbu un šeit strādā, to būs diezgan grūti ierobežot.

Viesturs Laurs: Jā, tur nonākam pie atziņas, ka visur jāveido mums patīkamā pilsētvide un arī dzīves vide. Tas ir arī ļoti būtisks jautājums par dzīvokļu tirgu Rīgā, ar ko saskaramies jau neskaitāmus gadus – ar centra un arī apkaimes situāciju.

Vai arī jums ir sajūta, ka jautājums par to, kā Rīgai tālāk jāattīstās, sabiedrību ir mazliet sašķēlusi? Viena daļa grib, lai viss paliek tā, kā bijis, otra daļa ļoti cīnās, cenšas pierādīt un arī izglītot pārējo sabiedrību, ka ir arī citāda iespēja dzīvot pilsētā, radot dažādas papildus alternatīvas.

Mārīte Sprudzāne: Tā ir pilnīgi normāla reakcija, ka viena daļa sabiedrības to uztver smagnēji, ar negāciju, un negrib pieņemt. Bet tas ir tas pats jautājums par elastību – cik elastīgi esam. Cik esam gatavi domāt, pārveidot savu skatījumu uz savām ikdienas gaitām un kā vispār organizējam savu dzīvi: kur strādāju, kur dzīvoju, kā dzīvoju, vai esmu gatavs kaut ko mainīt tajā visā. Tāpat mēs skatāmies uz Barselonas vai Stokholmas piemēru: viņiem jau arī bija pretestība – vienkārši jautājums, kā mēs ar cilvēkiem strādājam.

Gan pilsētai, gan plānotājiem jāstrādā ar visām iedzīvotāju grupām – arī tām, kuras ir neapmierinātas, jo arī aiz katra neapmierināta komentāra slēpjas cilvēks, kuram ir pilnīgi pamatota problēma.

Kā samērot pilsētā pamatvajadzības ar veselīgāku pilsētvidi, un tajā pašā laikā – spēju arī adekvāti pārvietoties. Kas jūsu ieskatā būtu labais piemērs, uz ko mums jātiecas?

Viesturs Laurs: Tas saistīts ar kvalitatīviem risinājumiem. Protams, ir kaut kādas sasteigtas lietas, un jautājums – kā atrisināt, piemēram piekļuves mobilitāti. Iespējams, kāds veikals aiziet projām no konkrētās lokācijas, jo pilsēta izmaina konkrēto ielu. Tātad jāsāk ar to, ka pirms pārmaiņas tiek veiktas, laicīgi jāinformē sabiedrība, ka tas tiks darīts. Ārzemēs tiek rīkotas kampaņas, ir ielas atvēršanas kampaņas – Bruņinieku ielai arī tāda bija. Laicīgi iedzīvotājiem jāpaskaidro izmaiņas, lai viņiem ir iespēja un laiks izteikt savu viedokli, arī neapmierinātību, vai arī laikus pielāgoties.

Mārīte Sprudzāne: Man gan šķiet, ka šeit ir grūti atrast burvju tabletīti, it sevišķi, ja runājam par vēsturisko pilsētu, par Rīgas vēsturisko centru, kur pilsētas audums tapis pilnīgi citā gadsimtā, uz pilnīgi citiem noteikumiem. Tagad mums zināma daļa šīs struktūras jārespektē un jāsaglabā, bet pa vidu bijis vēl kāds cits posms, kurā bijuši pilnīgi citi pārvietošanās paradumi, prioritātes un organizācija. Tagad mēs sākam vēl jaunu posmu. Ir skaidrs, ka situācija absolūti nav vienkārša, šeit nav standarta risinājumu. Tāpēc šajā procesā patiešām ir svarīgs pats process un savstarpēja cieņa jau pašā saknē – no pašiem sākumiem, kad sākam kaut ko darīt, iesaistām pietiekoši plašu sabiedrību – gan iedzīvotājus, gan institūcijas, izrunājam problemātiskās vietas, lai atrastu unikālu, katrai vietai iespējami labāko risinājumu.

Ja saliekam kopā mūsu sarunu, tad viens, protams, ir definēt vērtības, kas ir pamanītas vai pirms tam nebija pamanītas, un saprast, ko ar to visu varētu darīt. Iniciēt pārmaiņas, būt elastīgiem. Saprast, kādā veidā pārmaiņas nāks – un parasti tās ir ilglaicīgas. Vai jums ir tīri personiskas sajūtas par šo laiku? Un kā to esat izvērtējuši kā speciālisti? Kādi ir kopējie secinājumi?

Mārīte Sprudzāne: Mēs nevaram atšķirt lappusi tajā pašā vietā, kur bijām pirms diviem gadiem un turpināt no tās pašas vietas.

Mums jāturpina lasīt pilnīgi citā lappusē un, iespējams, ar pilnīgi citiem noteikumiem, atverot prātu jauniem risinājumiem un izaicinājumiem, uztverot tos pozitīvi – kā iespēju kaut ko manīt ļoti, ļoti labā kvalitatīvā virzienā.

Viesturs Laurs: Lieliskas lietas notiek tajā ziņā, ka pilsētvides jautājumus esam pacēluši tādos augstumos, kādos iepriekš tie nekad nav diskutēti. Izrunājam lietas visos līmeņos – arī tie cilvēki, kuri iepriekš vispār nedomāja par ielu vai vidi, sāk izteikt savu viedokli. Arī tie, kas reti kad izkāpj no sava auto sēdekļa. Domāju, tas ir liels virzītājs, lai realizētu pārmaiņas. Jo, kamēr mēs nezinām risinājumus un veidu, kā to sasniegt, mēs noteikti neko nesasniegsim. Es šajā nozarē strādāju 15 gadus, un šis ir pats aizraujošākais laiks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt