Mākslas vingrošana

Kristiāna Ābele, Laima Slava un Valdis Villerušs sarunā par mākslas pētniecību

Mākslas vingrošana

Kuratora darbs - profesijas prestižs un uzdevumi

"Drosmes māja" un drosmes jēdziena uzdevumi arhitektam. Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa

Ko arhitektam nozīmē drosme? Stāsta Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

“Es izjūtu Lipkes muzeja ēku kā pagātni, kā situāciju, no kuras mums jāmācās, ilustrējošu. Un varbūt mūsu piedāvātais Drosmes mājas apjoms ir pārejas posms uz šo nākotnes apzinātību,” stāsta arhitekts Miķelis Putrāms. Arhitektūras birojs “MADE arhitekti” uzvarēja konkursā par iespēju Ķīpsalā pie Žaņa Lipkes muzeja būvēt Drosmes māju – izglītības platformu, kurā Latvijas jaunajai paaudzei mācīties nepakļauties aizspriedumiem un stereotipiem un uzturēt atklātu sarunu.

Arhitekti Miķelis Putrāms un Linda Krūmiņa no arhitektūras biroja “MADE arhitekti” Latvijas radio 3 “Klasika” raidījumā “Mākslas vingrošana” stāsta, ko mēs mūsdienās saprotam ar jēdzienu “drosme”, ko drosme nozīmē arhitektiem un kāpēc uz arhitektūru jāskatās kā uz nākotni jeb vēlamo tagadni.

Inga Šteimane: Kas Drosmes mājā jūs uzrunāja vairāk – sociālā pozīcija, kas ir definēta manifestā (“mēs gribam Rīgā izveidot vietu, kur pulcētos jauni cilvēki lielas dzīves sākumā, lai taptu noturīgāki pret stereotipiem, pret vispārpieņemtiem un pavirši atkārtotiem naida mītiem”) vai varbūt arī tēlainais, ko mēs redzam tajā, kā Lipkes memoriāls definē drosmi (ka tā ir drosme iestāties par vājāku, pateikt, ko tu domā, pārjautāt, ja tu nesaproti, atzīt, ja tev ir bail)? Kurš no šiem virzieniem jūs vairāk uzrunāja?

Miķelis Putrāms: Es domāju, ka tas ir saistīts – jebkurā gadījumā, kad tiek projektētas telpas kaut kādai izglītībai, izaugsmei. Mums līdz šim ir bijusi pieredze ar vairākiem izglītības projektiem, un tajos ir kaut kāda augstāka sūtība vai kaut kāda spēcīga vilkme radīt telpas, kas palīdz izaugsmei. Drosmes māja ir tāds vēl mērķtiecīgāks, vēl konkrētāks piemērs, kur šī izglītības telpa ir svarīga, lai viņa veiktu kaut kādu ietekmi uz cilvēkiem, atbrīvotu kaut kādas enerģijas, lai attīstība notiktu tajos cilvēkos iekšā. Manuprāt, tā ir arhitektūras augstākā pilotāža, par ko vispār grūti runāt, ko ir grūti novērtēt, bet kura pastāv.

Mēs runājam, ka arhitektūra ietekmē cilvēku uzvedību, ietekmē sajūtas, bet, kā panākt, lai tā iedrošinātu vai dotu to brīvības sajūtu, atraisītu drosmes dīgļus cilvēkos iekšā – tas ir kaut kāds tik mistisks un tai pašā laikā tik ļoti intriģējošs uzdevums, ka mums nebija šaubu, ka tas ir jātaisa un jāpiedalās konkursā.

Linda Krūmiņa: Mani noteikti uzrunāja tieši personīgajā līmenī:

ja manā skolas laikā būtu bijis tāds drosmes centrs, es droši vien labprāt būtu gājusi un trenējusi drosmi.

Tā kā man tā likās tāda superīga iespēja bērniem, kuriem varbūt tas patiešām ir nepieciešams, apzināties savas spējas un spēt likt tās lietā.

Drosmes mājas vizualizācija
Drosmes mājas vizualizācija

Mūsdienās ļoti interesants aspekts, ko, manuprāt, nedrīkst apiet, ir pats jēdziens “drosme” un drosmes savā ziņā sakompromitētā vērtība 20. – propagandas – gadsimtā, kur tā būtībā tika izkropļota, kļuva par pārspīlēta ego, pašapziņas vērtību. 20. gadsimta kari ir noveduši pie tā, ka drosme izkropļotā veidā ir radījusi noziegumus. Kā mūsdienās jāuzlūko drosme un kas ir būtiskākie drosmes aspekti? Tas ir grūts jautājums. Nez kāpēc no manas atmiņas apcirkņiem drosmes sakarā uzpeldēja Arvīda Griguļa stāsts “Caur uguni un ūdeni”, ko mana paaudze skolā mācījās pilnīgi obligāti. Šis stāsts beidzās ar no mūsdienu viedokļa draudīgu rindkopu: “Rūdījuma sārņi noies, un tad mums būs vēl viens liela kaluma vīrs vairāk”. Un to saka majors Strads jaunajam Pēterim Kristam, kurš ir izcīnījis šo asiņaino kauju. Tātad šīs propagandas gadsimta dotās mērvienības, kas attiecas uz drosmi, ir bezbailība, varonība, cīņasspars, vīrišķība, nepadošanās, nu, vārdu sakot – ļoti agresīvi jēdzieni, kas tiek attiecināti uz drosmi. Ko mēs varam darīt mūsdienās, lai drosmi attīrītu no tā visa?

Miķelis Putrāms: Man liekas, ka jautājums par drosmi ir ļoti plašs, jo katrs droši vien saprot to savādāk. Varbūt, ka tieši tas izkropļotais, tas agresīvais, ko tu mini, varbūt vispār jau ir novecojis un vairs pasaulē īsti neder.

Varbūt tas ir iemesls, kāpēc par drosmi pēdējā laikā tomēr nerunā bieži. Drosme nav visai populārs koncepts. Ja ir runa par kādiem risinājumiem un stratēģijām – tur, manuprāt, drosme nefigurē.

Miķelis Putrāms: Varbūt šī drosme ir jau transformējusies, un mēs tikai vēl mēģinām viņu ieraudzīt mūsu ikdienas dzīvē. Man ir tāds ļoti praktisks piemērs: nesen runāju ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, un mēs tā spriedām – ja senos laikos Džeks Londons rakstīja par drosmi ledājos un ar suņu kamanām izturēt bezmiega naktis aukstumā, tad varbūt mūsdienās šī drosme izpaužas tieši tādā ārkārtīgā pacietībā, pārvarot birokrātiskus pasaules šķēršļus, kas traucē pasaulei attīstīties. Varbūt tas ir tāds viens no pieturas punktiem, kur meklēt tās drosmes izpausmes mūsdienās.

Pats Žaņa Lipkes memoriāls rosina domāt par drosmi tieši tādas individuālas izvēles kontekstā, bīstamos laikos izdarot šīs izvēles par labu cilvēcīgai rīcībai. Man liekas, ka tas ir ļoti labs pamats, lai attīstītu šo izglītības centru. Jūsu vispazīstamākais projekts ir Saldus Mūzikas un mākslas skola, kas ir realizēta gan formā, gan saturā ārkārtīgi laikmetīgi, manuprāt, iemiesojot visas tās labās ilgtspējas, modernas pieticības kvalitātes. Un šīs konceptuālās kvalitātes, skatoties jūsu mājaslapā, tāpat var redzēt daudzos nominētos un apbalvotos projektos. Kā jūs esat nonākuši pie sava stila, pie šīm vērtībām?

Miķelis Putrāms: Es domāju, ka Saldus Mūzikas un mākslas skolas projekts kaut kādā ziņā mums bija tāda refleksija par šo pieredzi, ko ieguvām Dānijā – tas bija tikko atbraucot uz Latviju. Un tajā gadījumā šī drosme realizēt un piedāvāt tik tālu nākotnē orientētu projektu radās tieši no tās pārliecības, ko mēs ieguvām Dānijā, strādājot slavenos un zināmos birojos.

Ko tu sauc par šo “tālo pārliecību”? Kas to izsaka Saldus Mūzikas un mākslas skolas projektā?

Miķelis Putrāms: Varbūt galvenokārt tas, ka ir šis skats uz nākotni, domāšana par māju kā par nākotnes produktu, nevis šodienas vajadzību realizāciju. Arhitektūras projekts ir tik ļoti ilgtermiņa elements, vismaz mūsu projekti attīstās kaut kādā savā laika nogrieznī, un, ja mēs pārāk koncentrējamies tieši uz tagadni, tad tas projekts ir novecojis. Tāpēc, pie katra projekta strādājot, mēs skatāmies no nākotnes prizmas. Un attiecīgi tas fascinējošākais ir tas, ka šie

projekti, kad virtuāli uzkonstruēti no nākotnes prizmas skatoties, sāk “pavilkt” to realitāti sev līdzi:

tad atrodas finansējums, tad atrodas apstākļu sakritības un dažādi notikumi saiet kopā, un tādā veidā viņi realizējas.

Drosmes mājas vizualizācija
Drosmes mājas vizualizācija

Un kas būs tās nākotnes idejas, ko iemiesos Drosmes māja?

Miķelis Putrāms: Projektējot Saldus Mūzikas un mākslas skolu, mēs mēģinājām atgriezties savā bērnībā. Un kaut kādā ziņā šī Drosmes māja ir uzdevums, kurš nav vēl atrisināts, bet kur mēs centāmies apskatīt sevi kā pusaudžus, un skatīties uz šo māju no pusaudžu problēmu viedokļa. Man liekas, ka tas ir kaut kas, kas Latvijā vēl ir ļoti maz novērtēts, var teikt – atstāts novārtā.

Parasti, ja tiek projektēts pusaudžiem, tad tie ir, teiksim, kaut kādi spēļu laukumi, kaut kādas atrakcijas, kaut kādas fiziskas nodarbības, taču mentālā prakse ir pilnīgi... it kā jauniešiem to nevajadzētu.

Linda Krūmiņa: Drosmes mājā mums faktiski bija tādas divas arī varbūt nedaudz pretējas idejas, kas dominē. Viena ir par tādu drošu, pasargātu vietu, kur tu vari atvērties un trenēt drosmi; nevis tā, ka tevi pakļauj kaut kādām grūtībām un tu ej cauri, bet ka tu atveries – respektīvi, radīt tādu drošu patvērumu. No otras puses, sekojot tādai mūsdienu izglītībai, ka tā telpa vai telpu grupas ir savienotas, ir diezgan atvērts kopums un caurskatāmība. Teiksim, ja tur ir tā lielā zāle ar pārkarēm blakus un augšā ir klases, tad tas ir vizuāli savienots un pārskatāms.

Vai Ķīpsala, Ķīpsalas vēsturiskā apbūve, koka arhitektūras renovācija, kas plaši notiek Ķīpsalā, kaut kādā veidā ietekmēja arī estētiku, kādu jūs izvēlējāties?

Linda Krūmiņa: Protams – gan Ķīpsalas konteksts, gan pats Žaņa Lipkes memoriāls, tas, ka tas ir tā kā viena institūcija un viņš ir turpat blakus, protams, ka tas ietekmēja. Projektējot man visu laiku bija prātā blakus Žaņa Lipkes muzejs, kāds būs dialogs starp tām divām ēkām. Sākumā pat bija paredzēts fizisks savienojums pa pazemi, bet tas nerealizējās. Tā virszemes saistība, jau, protams, būs: gan materiāli, gan augstumi, gan tonalitāte. Manuprāt, tas ir jāskata kā komplekss – muzejs un Drosmes māja.

Miķelis Putrāms: Jā, es izjūtu Lipkes muzeja ēku kā tādu pagātni, to situāciju, no kuras mums jāmācās, ilustrējošu. Un varbūt mūsu piedāvātais Drosmes mājas apjoms ir pārejas posms uz šo nākotnes apzinātību. Ja mēs skatāmies par estētiku un to arhitektūras izpausmi vispār – ja Lipkes muzejs ir tāds melns, tumšs apjoms, tad

Drosmes māju es redzu kā tādu melnu čauliņu, kur iekšā ir šī atmodusies, harmoniskā un cilvēku ārstējošā koka virsma.

Un varbūt nākotnē varētu būt arī kaut kāds tālāks attīstības scenārijs, kur šī arhitektūra varētu būt vēl vairāk “atvērusies”. Bet Drosmes mājas situācijā mums likās, ka tieši jāsaglabā šī cietā, pasargājošā čauliņa, kas ļauj iekšpusē justies drošībā.

Jūsu konceptuālajos pamatojumos izskan šis vārds “nākotne”, un var noprast, ka tajā jums ir ļoti skaidrs saturs. Vai jūs varat atklāt, ar ko šī nākotne atšķiras no tās tagadnes, no kuras mums vajadzētu izaugt uz šo labāko nākotni?

Linda Krūmiņa: Piemēram, es šeit varētu minēt Dailes teātra priekšlaukumu: ja mēs fokusēsimies tikai uz to, ko cilvēki mums saka par laukumu, kāda ir automašīnu plūsma pa ielām vai cik daudz stāvvietu šobrīd ir uz trotuāriem, ja mēs to ņemsim kā izejas pozīciju, mēs netiksim nekur tālāk, mēs to laukumu cilvēkiem draudzīgāku neuztaisīsim. Tā kā mums kaut kādā ziņā ir jāabstrahējas no tiem dotumiem, no kā pati pilsēta varbūt pat cenšas atbrīvoties lielākā laika periodā, bet ir jāfokusējas uz tiem lielajiem mērķiem – ka mēs gribam dzīvojamāku, zaļāku pilsētu, gājējiem drošāku. Tie ir tie temati, kas varbūt vēl ir nākotnē, bet kas mums ir jāpatur prātā, zīmējot šodien uz papīra tās konkrētās līnijas. Tā kā es to nākotni izjūtu tādā ziņā, ka

mums mazliet ir jāstāv pāri konkrētiem iebildumiem, kas parādās – bet varbūt rīt vairs nebūs, jo cilvēki jau būs pamainījušies.

Miķelis Putrāms: Es pilnīgi piekrītu, ka arhitektam ir tā fantastiskā iespēja dzīvot nākotnē. Tā realitāte varbūt ir tieši tā, ka pārāk daudz mēs paši – cilvēki sabiedrībā – orientējamies un fokusējamies uz to, kas bija, un to, kas notiek tagad. Bet arhitektūra tiešām spēj izpausties tikai tad, ja rada šo nākotni. To mēs nevaram izdarīt, ja kopējam pagātni vai risinām esošās problēmas.

Drosmes mājas vizualizācija
Drosmes mājas vizualizācija

Linda Krūmiņa: Man tas vārds “nākotne” īsti nepatīk, es drīzāk teiktu:

tā ir mana vēlamā tagadne, kurai es varu palīdzēt, piedaloties projektos, un kaut kā viņu ātrāk pietuvināt.

Piemēram, arī Saldus skola: citi mums saka: “skandināviski”, “Skandināvijas ietekme”... Bet kas tur ir – dabīgi materiāli, lieli logi, tīras proporcijas. Tas nav nekas skandināvisks, tā ir tā realitāte, kādā es gribu dzīvot! Mums arī Latvijā ir tāda pati ziemeļu gaisma, dabīgi materiāli, tas nav nekas, kas kādam piederētu, vienkārši es tādā vidē labprāt uzturos, un tāpēc arī neviļus to nākas ielikt projektos.

Mūsdienās arhitektam tomēr ir vajadzīga tā drosme; arī šis koncepts – runāt par tagadni jau kā par vēlamu, labāku nākotni – ir drosme. Tomēr gribas piesardzīgi jautāt – kas tur ir iekšā, tajā labākajā nākotnē?

Linda Krūmiņa: Man drosme arhitektūrā noteikti ir kaut ko neuzzīmēt, kaut ko nesasteigt un kaut ko nesarežģīt, bet noturēt vienkāršību. Nepieļaut projektu sarežģīt kaut kādām ārējām ietekmēm, bet drīzāk atteikties no kāda projekta, lai varētu darīt, ko gribas. Tā ir mana iekšējā drosme, ar ko es ikdienā saskaros.

Miķelis Putrāms: Es piekrītu Lindai par to vienkāršību. Ņemot vērā visas šīs prasības, šo mūsdienu sarežģītību un tūkstošiem vajadzību un detaļu, kas arhitektūrā ir jārisina, tā

drosme ir tieši attīrīt no sārņiem gan savas domas, gan šo projektu un palikt tikai pie tādām patiesi vērtīgām lietām.

Salaspils bērnudārzu varētu gandrīz vai nosaukt par Covid dārziņu, jo mums plānojumā ir paredzēts, ka tas ir decentralizēts un ka 300 bērni dārziņā ienāk, sadalīti pa sešām ieejām, un tas dārziņš, lai arī ļoti liels, īstenībā ir sadalīts tādās atsevišķās grupu komūniņās. Mēs šo ideju noskatījāmies Zviedrijā un attīstījām tālāk, un šobrīd izrādās, ka viņa atbilst realitātei, lai arī tika iekļauta projektā jau agrāk. Tas pamatojums, kā mēs klientam to prezentējām, bija: jūs iedomājaties durvis bērnudārza ieejai, kuras virinās 1000 reižu dienā, caur šīm vienām durvīm katru rītu 600 reizes izies bērni ar vecākiem. Lai arī mums ir jāprojektē šāds liels dārziņš, tā ir tāda reāla situācija, kura ir jāapzinās, un jāsaprot, ka tas nav normāli – no rīta stundas laikā 600 cilvēkiem caur vienu kvadrātmetru iziet. Un tā radās šī ideja par decentralizēto, un tā ir kaut kāda vērtība, kas nākotnē darbosies; arī jau šobrīd viņa tiek realizēta bērnudārzos un citās iestādēs, kur tiek veidotas cilvēku plūsmas, lai nebūtu augsta koncentrācija. Un tas, es domāju, būs vēl svarīgāk, jo

šī pasaule kļūst arvien sarežģītāka, komplicētāka, un jebkāds risinājums, kas būs vienkāršāks un reizē kvalitatīvāks vienmēr būs vērtība.

 

Pilnu interviju klausieties Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījumā “Mākslas vingrošana”.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti