Sadaļas Sadaļas

Kāpēc dizains?

"Latvijas Dizaina gada balva 2021". Kopsavilkums par pirmo vērtēšanas posmu

Kāpēc dizains?

Tas nav domāts tev! Tas domāts ēkai

Dizaina Gada balvas nominanti: Didzis Jaunzems ar Pinumu paviljonu un Olafs Ošs ar GRUNND

Klūgu pinumi un datorspēle – uz Dizaina gada balvu pretendē telpas, kurās patverties

Pasaules visaptverošajās pārmaiņās cilvēki meklē un arī atrod vietu un telpu, kurā patverties. Šāda doma nāk prātā, iedziļinoties divās no divdesmit Latvijas Dizaina gada balvai pieteiktajām idejām. Katra pavisam atšķirīgā veidā aizved mūs citā pasaulē.

Arhitekts un arhitektūrai tuvu starpdisciplināru jomu profesionālis Didzis Jaunzems kopā ar Kseniju Sapegu izauklējis ideju par Pinumu paviljonu. Tas veidots kā laikmetīgā dizaina un tradicionālās amatniecības apvienojums un izvietots Francijas pilsētā Ansī. Tikmēr profesionālā fotogrāfa Olafa Oša fotogrāfijas projekts, iedvesmojoties no Franca Kafkas stāstiem un Deivida Linča kino pasaules, pārdzimis datorspēlē.

Pataustīt un pasmaržot Latviju Francijā

Arhitektūra, scenogrāfija, vides objekti, pilsētplānošana un atkal arhitektūra – tā savu darbību apraksta Didzis Jaunzems, kurš izveidojis arī savu uzņēmumu "DJA", kurā ir pieci cilvēki. 2019. gadā viņš atzīts arī par Gada jauno arhitektu un viņa radošajā biogrāfijā jau ir daudzi vēstījumos precīzi darbi. Tāds ir arī Pinumu paviljons, kas tapa pagājušajā vasarā – īsajā brīdī, kad varēja aizceļot. Viss nepieciešamais uz Franciju tika vests ar automašīnām un uzstādīts ātrāk nekā plānots – trijās dienās.

Pinumu paviljona skice

Jaunzems atklāj, ka darbs tapis pagājušā gada vasarā, ļoti īsā laika posmā ainavu arhitektūras festivālam, kuram, tāpat kā daudziem citiem pasākumiem, laika gaitā mainījās uzstādījums. "Darbs tapa festivālam Francijā, Ansī pilsētā, kas ir Francijas Alpos, kur mūs uzaicināja jau pēc cita projekta realizācijas šī paša festivāla ietvaros. Stāsts aizsākās jau 2018. gadā, jo tas bija laiks, kad Latgalē, lai veicinātu tūrismu, piecas dažādas Latgales pilsētas veidoja konkursu "Vides objekti". Mēs piedalījāmies šajā konkursā un realizējām trīs objektus – viens no tiem bija uguns objekts Kārsavā, kas tur joprojām stāv," stāsta arhitekts. Šim darbam ir pavisam vienkārša, taču asprātīgi risināta konstrukcija – tas piedzīvoja ļoti plašu publicitāti gan Latvijā, gan ārpus mūsu valsts robežām, dažādos starptautiskos medijos. "To pamanīja arī Francijas ainavu arhitektūras festivāls un teica, ka vēlētos kopiju šim portālam. Gadu vēlāk, kad mūs atkal uzaicināja uz festivālu radīt jau kaut ko īpaši viņiem, mums likās, ka gribētos veidot tādu vietu, kas būtu kā patvērums no karstās saules, kur cilvēki varētu atnākt, bet tajā pašā laikā būt pie dabas.

Tā varētu būt vieta, no kuras paveras skaists skats, taču tā pasargātu no saules un savā veidā varētu gūt arī psiholoģisku patvērumu."

Radusies ideja par tradicionālās latviešu amatniecības klātbūtni šajā festivālā. "Uzgājām Pēteri Tutānu no "Pinumu pasaules", kas jau daudzus, daudzus gadus nodarbojas ar klūgu pinumiem. Tas saintriģēja – kaut kas sens un tradicionāls laikmetīgam cilvēkam varētu likties ar arhaisku pieskaņu. Likās – vai šo labā nozīmē senilo varam pārvērst par kaut ko mūsdienīgu? Tā bija tāda pievienotā vērtība, ka likās – ja mēs to izdarītu, varbūt [citā līmenī] paceltu klūgu pinumu un tradicionālās amatniecības nišu no senajiem laikiem uz mūsdienām."

Pinumu paviljons

Pinumu paviljons veidots no kopumā 262 groziem.

"Kad atpazīstam vienu grozu, mēs to tiešām arī uztveram kā grozu, bet brīdī, kad tie izvietoti viens otram blakus, tas jau veido tādu masu, ko tradicionāli neesam paraduši redzēt, un tam parādās pilnīgi jauna funkcija," atzīmē Jaunzems.

"Grozi veido noēnojumu, ja paiesi tiem apakšā. Redzam arī, ka veidojas šūnu raksts – modulārais daudzu grozu savienojums ir tas, kas tradicionālo materiālu un formu pārvērš pilnīgi citā veidolā! Varbūt sākotnēji tas prasa kādu laiku, lai saprastu, kas tas īsti ir. Dizains ir mūsu izdomāts. Pinēji jau specializējas konkrētās lietās – viens veido grozus, cits – krēslus.

Un mūsu iedomātā sākotnējā forma – sava veida konusi – pinējiem bija kā izaicinājums, jo tā nav forma, ar ko viņi raduši strādāt.

Pirmo grozu uzpinām mēs paši, lai parādītu, ko īsti vēlamies..."

Pinumu paviljons

260 grozi veido paviljonu, kas izmēru ziņā ir astoņi reiz astoņi metri. Lai visi grozi turētos kopā, ir gan ārējā apdare (pats grozs), bet otrs ir režģotā čaulas struktūra. "Mūsu būvnieki teica – esot kādi četri mēģinājumi bijuši, bet neviens līdz galam neesot tādu izveidojis. Taču pasaulē tādas struktūras tiek veidotas – ir arī ļoti lieli pārsteigumi. Šī režģotā struktūra darbojas kā čaulas princips: tā tiek uzbūvēta uz zemes, tad tiek pakāpeniski laistīta ar ūdeni, lai kļūtu fleksiblāka. (..)

Pirmās dienas tas viss smaržoja pēc zāģēta koka, un cilvēki varēja ne tikai vizuāli paskatīties uz Latviju, bet varēja to arī sasmaržot."

Kā skatītāji vērtē ieceri apvienot amatniecību ar mūsdienīgu dizainu? "Pirmais, ko cilvēki dara, pieejot pie paviljona – patausta, jo tas ir kas tāds, ko Eiropā grūti iedomāties: ka kaut kas tik niansēts un detalizēts ir cilvēka rokām radīts. Cilvēki bieži vien pat nav redzējuši šo materiālu. Ir valstis, kurās pinumi ir populāri, bet ir arī valstis, kurās tie ir mazāk zināmi."

Pinumu paviljons

Visbeidzot, kā Pinumu paviljons reaģē dažādos laikapstākļos? Drīz būs pagājis gads. "Jau rudenī tas kļuva daudz tumšāks, bet tajā pašā laikā tas jau bija tas, ko paredzējām un vēlējāmies, jo arī Uguns paviljons kļuva tumšāks – tas tagad kļuvis neatņemama parka sastāvdaļa. Jo tumšāks tas kļūst, jo vairāk iekļaujas šajā vidē. Redzēsim, cik ilgti tas izdzīvos – prognoze būtu, ka gadus piecus. Tā nav ilgmūžīga struktūra, arī šis koks nav ļoti biezs. Grozi tāpat – varbūt pat īsāku laiku. Trīs, četri gadi. Taču esam uztaisījuši mazliet vairāk grozu – ja kaut kas salūzt, var nomainīt."

GRUNND: izbaudīt procesu un just līdzi galvenajam varonim

Ja Didža Jaunzema darbu platforma ir skatuve, dabas ainava vai pilsētas teritorija, tad Olafa Oša nerealizētais fotogrāfijas projekts pārdzimis datorspēlē "GRUNND", kura veidota, iedvesmojoties no Franca Kafkas stāstiem un Deivida Linča kinematogrāfijā uzburtajām sajūtām. Tā ir piedzīvojumu jeb "adventure point-and-click" spēle, kurā visi vizuālie materiāli, kods un mūzika ir veidoti tieši šai spēlei. Tā stāsta par negaidītu ceļojumu uz šķietami identisku pasauli. Īsi Olafs Ošs to dēvē arī par mistēriju.

Olafa Oša GRUNND

"Spēle ir pārdzimis fotogrāfijas projekts, kuru [lielās] tāmes dēļ nespēju realizēt, bet man tā pasaule jau bija iekšā un meklēju ceļus, kā to izdarīt," stāsta mākslinieks, kurš spēļu industrijā ir divus gadus. "Visu mācījos no nulles. Komponists mums ir Anglijā, mākslu taisa serbu puisis. Manā pārziņā ir stāsts, kods, uzbūve – viss pārējais. Mums ir vēl viens palīgs, ja nevaru kaut ko koda veidā izdarīt."

Kāds īsti ir spēles mērķis, un kas būtu jāaptver lietotājiem?

"Mērķis nav, lai spēlētājs atšķirtu dažādus dizaina elementus un risinājumus. Tas nav vajadzīgs – viņam jāizbauda spēles process," uzsver Ošs.

Viņš arī paskaidro: "Spēles veidošanā ir vairāki dizaina aspekti: naratīvais dizains – kā tu pasniedz spēli, kā tu veido dialogus, kā pasniedz stāstu. Tad ir "level" dizains – uzzīmēt ir viens, bet – uz kā pamata tu izvēlies, cik, piemēram, tālu varonim jāiet? Cik ātri, cik lēni? Mūsdienās cilvēkiem patīk viss, kas ir ātrs. Viss, kas notiek viens pēc otra. Mums tādā ziņā šī ir ļoti lēna spēle... Tāpēc ir ļoti svarīgi turpināt noturēt spēlētāju uzmanību. Vēl viens ļoti svarīgs aspekts ir skaņas dizains. Spēle ir dažādu dizaina elementu kopums un mūsu galvenais uzdevums – lai spēlētājs to visu izbauda un uztver."

Spēles prototips tapa pirms diviem gadiem – līmenis bija tikai viens. "Notestējām, un cilvēkiem ļoti iepatikās. Nolēmām, ka jātaisa demo versija. Šī tad nu arī ir tā demo versija, kurā ir septiņi līmeņi. Taču viss atduras finansējumā. Tagad šis demo ir instruments, ar kuru mēģinām meklēt un atrast finansējumu, versija arī veidota tā, lai ievilktu skatītāju un atstātu pāris āķus lūpā. Kopumā šī versija ir 40 minūšu gara, taču spēle tiek mērķēta uz četrām stundām – tas ir īsi."

Darba pieteikumā mākslinieks norādījis, ka ietekmējies gan no Franca Kafkas literatūras, gan Deivida Linča kinematogrāfijas.

"(..) Vismaz man šķiet, ka Kafka to dara lieliski – viņš blakus varoņus ļoti labi aizpilda, viņš parāda, ka viņiem ir savs domu process, ka viņi nav vienkārši tāpēc, lai pateiktu galvenajam varonim jā vai nē.

Spēlēs tas ir ļoti svarīgi, un cilvēki to jūt – ka aiz katra personāža ir stāsts. Man šķiet, to man izdevies panākt," prāto Ošs.

Kas vēl ir tas labais, ko šajā spēlē iespējams atklāt?

"Lielā ideja ir tāda, lai spēlētājs arvien vairāk un vairāk sāktu just līdzi galvenajam varonim – vēlos, lai spēlētājs sajustu, ka tā ir spēle par viņu," uzsver Olafs Ošs.

"Šajās četrās stundās, kas ir viena nakts galvenā varoņa dzīvē, viņš aug un izdara izvēles, kuras ir neatgriezeniskas un nav tik vieglas."

Jautāts, kur sevi redz tālāk un vai tieši šī spēle būs tā, pie kuras turpinās strādāt, mākslinieks saka tā: "Divus gadus esmu izcīnījies, demo ir gatavs. Domāju, ka jāturpina, un zinu, ka arī daudzi cilvēki to gribētu.

Kāda ir sajūta būt starp nominantiem? Vienmēr ir patīkami dzirdēt, ka tas, ko dari, kādam tomēr patīk. Un tu vari stāstīt, ko tu gribi – ka tas ir tikai sev, bet... gribas atbalstu. Jebkādu."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt