Daudzi būs vienisprātis, ka, piemēram, plastmasas maisiņš nav labs dizains, jo tas kaitē videi. Taču vēl pirms 70 gadiem, kad tas tika radīts pirmo reizi, maisiņa autors Stens Gustavs Tulins bija pārliecināts, ka izdarījis planētai pakalpojumu – radījis iepakojumu, kas ir daudzkārt izturīgāks par papīra turzu. Katru dienu viņa kabatā bija viens maisiņš, kas tika lietots atkal un atkal. Un viņš būtu nepatīkami pārsteigts, uzzinot, ka 2019. gadā statistika brīdinās par vienu triljonu saražotu plastmasas maisiņu gadā. Lielākā daļa šo maisiņu netiek pārstrādāta, tie rada nopietnu apdraudējumu apkārtējai videi, un, lai tie pilnībā sadalītos, būs nepieciešami pat tūkstoš gadi.
Mums patīk vienkārši risinājumi. Ja celofāna maisiņam ir slikts dizains, dodoties uz veikalu, daudzi dos priekšroku skaisti brūnam papīra iepakojumam. Taču, lai izgatavotu papīra maisiņu, nepieciešams lielāks enerģijas apjoms nekā celofānam. Papīrs ir arī smagāks, un tā transportēšana videi kaitē vairāk. Tādēļ, lai papīra maisiņš kļūtu tikpat videi draudzīgs kā celofāna maisiņš, kas tiek pārstrādāts, mums tas jāizmanto atkārtoti vismaz trīs reizes, kokvilnas maisiņš – 131 reizi.
Tik bīstamā mode
Mode ir nozare, kurā diskusija par ilgtspējību turpinās jau vairākas dekādes. Katru gadu apģērbu ražošana ir iemesls tam, ka atmosfēra tiek piesārņota ar vairāk nekā vienu miljardu tonnu oglekļa dioksīda. Tas ir apjoms, kas pārspēj avio un jūras satiksmes kopējo radīto piesārņojumu…
Viena kokvilnas T-krekla izgatavošanai nepieciešami 2700 litru ūdens, džinsu pāra izgatavošanai – vairāk nekā 10 000. Eiropas Savienībā kopumā tikai puse no apģērba tiek pārstrādāta, un tikai 1% atkal pārvēršas drēbēs.
"Par šo problēmu esmu ļoti daudz domājusi un satraukusies, esmu pat vairākkārt apsvērusi domu – varbūt man vienkārši jāmet pie malas sava nodarbošanās vai arī kardināli jāmaina veids, kā vispār domāt par modi, jo ir pilnīgi skaidrs, ka cilvēki gribēs realizēt modi – tā vienkārši ir cilvēka nepieciešamība.
Bet veids, kā realizēt modi, manuprāt, neaprobežojas tikai ar lietām. Stils nav drēbes. Drēbes ir tikai odziņa uz kūkas," uzskata apģērbu dizainere, zīmola "Talented" līdzīpašniece un Latvijas Mākslas akadēmijas lektore Indra Komarova.
Viņa arī atzīmē: "Ko var iesākt ar mainīšanos, ko var iesākt ar pārstrādi, un vai pārstrāde vispār ir ilgtspējīga? Šie jautājumi mani ir nodarbinājuši, un vienīgais, ko pagaidām arī pati varu realizēt, ko cenšos arī darīt, un uzskatu, ka pie tā ir jāstrādā dažādos līmeņos – radīt pēc iespējas kvalitatīvāku lietu. Protams, tas ir lieliski, ja arī materiāls ir bioloģiski ražots, ja tas ir atbilstošs visdažādākajiem standartiem, bet pat ja tas tā nav, ja lieta kalpos ļoti ilgi un netiks izmesta, tas ir pats, pats galvenais."
Patērēšanas neprāts
Komarova uzskata, ka mode ir ļoti īpatnēja kultūras parādība, kaut kas starp dizainu un mākslu. "Vienmēr salīdzinu modi ar ēdienu, jo redzu tur ļoti daudz līdzību – piemēram, piecdesmitajos gados nabadzīgai sievietei bija dažas kleitas, bet bagātai sievietei – daudz kleitu. Mūsdienās situācija var būt tāda, ka nabadzīgai sievietei ir daudz vairāk kleitu nekā bagātajai, un tur arī veidojas tas absurds. Tas pats ar ēdienu. Vairākus ēdienus, iespējams, patērē nabadzīgāki cilvēki nekā bagātie. Tur arī sakņojas daudzas problēmas – tajā, ka
viss kļuvis tik pieejams, ka tu vairs nedomā par lietu daudzumu kā bagātības izpausmi, tas ir kaut kas pašsaprotams, gandrīz kā cilvēktiesības: teiksim, jebkurā brīdī vari aiziet uz "H&M" un nopirkt vēl piecus krekliņus, katru savā krāsā."
Starptautiskā vides aizsardzības kustība "Extinction Rebellion" septembrī Londonas modes nedēļā rīkoja vērienīgus protestus, aicinot pasākuma organizatorus, dalībniekus un viesus atteikties no līdzšinējās pieejas un uzņemties atbildību par industrijas nodarīto kaitējumu apkārtējai videi. Lai arī apģērbu ražotāji arvien biežāk iestājas par dabai draudzīgu ražošanu, strādā pie videi draudzīgām kolekcijām un eksperimentē ar pārstrādātiem materiāliem, vides aizstāvji šīs iniciatīvas uzskata par nepietiekamām.
"Ir arī dažādi ilgtspējības trendi. Piemēram, pirms dažiem gadiem viens no lielākajiem satraukumiem bija par to, kādos apstākļos tiek ražots apģērbs. Sašutums bija milzīgs, absolūti saprotams – par tām lietām jārunā, jāuztraucas, apstākļi jāuzlabo, taču nevienu no šīm lietām nedrīkst uzlūkot šauri. Tā ir modes sistēma, kurai jāmainās,” uzsver Indra Komarova. Viņa ir arī pārliecināta: "Neko jau nemainīs tas, ja 15 fabriku vietā būs viena, kura maksā atbilstošas algas un kur ir lieliski apstākļi – 14 fabriku strādnieki paliks bez darba un, iespējams, viņiem vispār vairs nebūs, kur strādāt, vai arī viņi dabūs strādāt vēl nežēlīgākos apstākļos. Jebkurā ilgtspējības jautājumā ir šie punkti, kurus mēs skatām diezgan šauri.
Teiksim, kāds zīmols sevi pozicionē kā ilgtspējīgs, jo tur no pārstrādātām PET pudelēm taisa 'kurtku', bet rezultātā šī ‘kurtka’ vispār nav pārstrādājama. Un vai šī situācija ir jāsvin, ka tagad no atkritumiem esam radījušu 'kurtku' un tas ir kas brīnišķīgs?
Uzskatu, ka mode ir visemocionālākā no visām dizaina nozarēm, jo tā ir saistīta ar mūsu ķermeni, un mūsu ķermenis savukārt saistīts ar daudz dažādiem kompleksiem. Uz savu ķermeni skatāmies emocionāli ļoti dziļi, arī tas, kā citi uz mums skatās – tāpēc mode trāpa tieši šo emociju trakākajā murskulī. Tāpēc ir ļoti grūti no turienes izskaust patērēšanas vajadzību, jo, lai to izskaustu, cilvēkam jābūt ar ļoti augstu pašapziņu. Tātad saknes tam ir vēl dziļākas... Nezinu, vai spēsim pacelt planētas iedzīvotāju modes upuru pašapziņu, lai mudinātu viņus patērēt mazāk?"
Rīga apdraud pati sevi
Ilgtspējībai ir liela nozīme ne tikai priekšmetu, bet arī apkārtējās vides un telpas dizainā. Vairāk nekā puse planētas iedzīvotāju jau šodien dzīvo pilsētās, un tiek paredzēts, ka ap 2050. gadu pilsētnieku skaits pieaugs līdz pat 68%. Šobrīd pilsētas aizņem tikai trīs procentus zemeslodes teritorijas, taču patērē līdz pat 80% saražotās enerģijas un veido 70% no kopējā planētas piesārņojuma. Pilsētas iedzīvotājiem un videi draudzīgs, ilgtspējīgs un moderns pilsētvides dizains ir nozīmīga globāla prioritāte.
Pilsētplānotāja Evelīna Ozola par ilgtspējīgu pilsētu runā kā kompleksu vienību. "Domāju, ka ilgtspējīgu pilsētu ikviens var ļoti viegli atšķirt no neilgtspējīgas ar to, ka labi saplānotā pilsētā cilvēkam būs ērti, vienalga, kur viņam ir jānokļūst, vienalga, kas jādara – to varēs paveikt bez ievērojamām grūtībām.
Visiem iespējams bez pārdzīvojumiem, sveikiem un veseliem nonākt tur, kurp viņi dodas. Ikdienā šīs ir pamanāmākās lietas. Ja mēs esam ne tikai viesi, bet patiešām dzīvojam un strādājam tādā pilsētā, mēs nepārmaksājam par savu mājokli, tas ir piemērots mūsu vēlmēm un iespējām. Ir parki un skvēri, patīkama publiskā ārtelpa, kur pavadīt laiku, kur uzturēties svaigā gaisā. Jā, un ir pieejams svaigs gaiss, kas ļoti daudzās pilsētās patiešām ir liela problēma. Vēl viena lieta, kas ir salīdzinoši jauna – lai cilvēkiem pilsētā, kurā viņi dzīvo, būtu iespēja izpausties vai piedalīties pilsētas veidošanā: lai pastāvētu iedzīvotāju kopienas, kuru vajadzības un viedokļi tiek uzklausīti un ņemti vērā, viņu ierosinājumi tiek ieviesti pilsētvidē. Rīga kaut kādā ziņā man šķiet diezgan apdraudēta. Tā apdraud pati sevi, jo gandrīz katru dienu kādam rodas kādas problēmas ar dzīvošanu Rīgā – vai nu tie ir cilvēki, kuri nevēlas vairs šeit dzīvot un pārceļas kaut kur citur, jo mājokļi ir pārāk dārgi, vai ir ļoti grūti atrast, piemēram, īres mājokli, vai tie ir cilvēki, kuri ikdienā sastopas ar pārvietošanās problēmām.
Iespaids ir tāds, ka Rīga drīzāk tā lēni velkas nopakaļus mūsdienīgas pilsētplānošanas tendencēm. Ilgtermiņā tas pilsētai, protams, nenāks par labu – Rīgā un Latvijā kopumā diemžēl cilvēki ļoti bieži cieš ceļu satiksmes negadījumos, kas arī ir dizaina problēma."
Ozola norāda, ka pilsētplānošana ir kompleksa disciplīna – daudzi jautājumi jāplāno un jārisina vienlaicīgi. Rīgas kontekstā viņa mudina sākt ar pieejamību, akcentē drošas un iekļaujošas vides nozīmi katra pilsētnieka dzīvē. Plānojot pilsētu, Ozola aicina domāt par mobilitāti ilgtspējīgā veidā un ņemt vērā ne tikai automašīnu, bet visu satiksmes dalībnieku intereses: "Šobrīd klimata krīzes kontekstā diezgan svarīgi un aktuāli, kam daudzas pilsētas jau ķērušās klāt, ir pētīt veidus un stratēģiski izvirzīt mērķus, kā pielāgoties klimata pārmaiņām, kas nozīmē to pašu nokrišņu apjoma apzināšanu, iespējamo pieaugumu un spēju pielāgot pilsētvidi, teiksim, lielākam lietus daudzumam. To var izdarīt ar plānošanas un pilsētvides dizaina līdzekļiem. Daudzviet tiek plānotas arī ēnas – tās var tiešām būt izšķirošas cilvēka veselībai un pat dzīvībai, jo vasaras kļūst karstākas, piedzīvojam karstuma viļņus un tādos brīžos funkcionēt pilsētā ļoti palīdz noēnojums no kokiem, dažādiem ēku elementiem."
Šai sakarā Evelīna Ozola min labu piemēru tepat pavisam netālu, Igaunijā. "Uz valsts simtgadi igauņiem bija programma, kuras ietvaros mazpilsētās tika sakārtota publiskā ārtelpa – laukumi, skvēri, ielas. Tika ieguldīts diezgan daudz līdzekļu, lai arī pēc simtgades būtu paliekoša infrastruktūra un vieta, kur cilvēkiem satikties. Igauņu ieskatā tas bija veids, kā motivēt cilvēkus palikt dzīvot Igaunijas mazpilsētās."
Tajā pašā laikā ar pārspīlētu sajūsmu par šķietami labajiem ārzemju piemēriem Ozola iesaka būt piesardzīga: "Mēs ļoti bieži uz tiem skatāmies vienkāršoti – piemēram, ak, Kopenhāgena ir īsts sapnis – te visi brauc ar divriteņiem.
Taču vienmēr ir kaut kāds noteikts konteksts, kas jāņem vērā – vēsturiskais un ekonomiskais, un arī ārvalstu pilsētās ir virkne problēmu, par kurām neraksta žurnālos.
Latvijā tā labākā attīstība, manuprāt, notiek tieši mazākās pilsētās, un tieši tāpēc, ka ir vieglāk menedžēt mazāku cilvēku daudzumu un mazākas platības – vairāk tiek pievērsta uzmanība iekļaujošas, visiem piemērotas un draudzīgas pilsētvides veidošanai. Protams, tas joprojām vairāk notiek fragmentāri, ne tik daudz sistemātiskā līmenī. Bet pazīmes ir. Kā labu piemēru gribētu nosaukt Ādažus, kur pirms pāris gadiem tika pārbūvēta galvenā iela – Gaujas iela, kur tika ieviests pārdomāts un moderns ielas dizains: tur ir vieta gan automašīnām, gan gājējiem, gan riteņbraucējiem un arī kokiem. Tas izdevies diezgan labi."
Padomāt par cilvēku
Ādažu centrālā iela patiesi ir piemērs modernai pilsētvidei Latvijā, kurā ņemtas vērā visu satiksmes dalībnieku intereses. Tā ir ne tikai transporta infrastruktūra, bet arī pievilcīga, droša un pilsētas iedzīvotājiem draudzīga publiskā ārtelpa. Projekts ir ilgtspējīgs, tajā izveidota moderna lietus ūdens novadīšanas sistēma, apgaismojuma vadības sistēma, kā arī inženiertehnisko tīklu risinājumi, kas paredz minimālu apkopes lūku skaitu uz brauktuves. Šogad projekts saņēma Latvijas Ainavu arhitektūras balvu kategorijā "Inženierbūvju dizains".
"Renovējot Gaujas ielu, skatījāmies uz ielas publisko telpu kompleksi," stāsta arhitekts un Gaujas ielas Ādažos projekta autoru komandas pārstāvis Toms Kokins. "Neskatījāmies uz ielu tikai kā uz transporta koridoru, kur jānovirza automašīnas no punkta A uz punktu B, bet skatījāmies uz to kā uz Ādažu pilsētas publiskās ārtelpas mugurkaulu. Ja uz šo jautājumu skatāmies kompleksi un paplašināti, jāizvērtē prioritātes, jo pilsētā prioritātēm būtu jābūt šādām:
vispirms domājam par mazāk aizsargātajiem satiksmes dalībniekiem – gājējiem, velotransportu, cilvēkiem ar kustību un uztveres traucējumiem. Mēģinām saprast, kā varam uzlabot pilsētu, radot labus apstākļus tieši šīm sociālajām grupām.
Tālāk jau skatāmies uz sabiedrisko transportu kā nākamo prioritātes punktu, un pēc tam – uz autotransportu, kravas transportu, neatliekamo transportu. Tas arī atspoguļojas ielas dizainā – ka mēs nevis vispirms nolikām autotransporta maģistrāli un tad to, kas palika pāri, atvēlējām gājējiem vai apstādījumiem, bet jau no paša sākuma visā procesā centāmies integrēt kompleksu skatījumu."
Kokins stāsta, ka dizaina procesā ilgtspējības jautājumi viņa ideālajā pasaulē netiek skatīti kā atsevišķs jautājums – viņš to saprot kā pašsaprotamu, neatņemamu procesa sastāvdaļu. "Kad runājam par ilgtspējību, cenšos raudzīties trijās lielās kategorijās – ekonomiskā ilgtspējība, sociālā ilgtspējība un vides ilgtspējība. Vides ilgtspējas gadījumā kā piemēru var minēt ielas telpu – publiskās telpas sakarā kopumā jādomā par to, kāda ir mūsu fiziskās vides kvalitāte, kāds ir gaiss, ko elpojam. Tie ir tiešie vides ilgtspējas jautājumi. Netiešā ietekme ilgtspējības ziņā, ko mūsu risinājumi var veicināt, ir, piemēram, pārvietošanās veidi – ja mūsu risinājums un dizains stimulē neilgtspējīgas pārvietošanās veidus, tā ir negatīva ietekme uz vidi. Gaujas ielas kontekstā varu minēt – ja radām pilsētvidi tādu, kurā tiek veicināti citi pārvietošanās veidi, alternatīvas autotransportam, attiecīgi domājam par vides ilgtspējību ilgākā laika posmā. Sociālo ilgtspējību varam uzlūkot no tāda viedokļa, vai mūsu publiskā telpa ir labvēlīga tam, lai mēs tajā uzturētos ilgstoši. Jo publiskā ārtelpa ir vieta, kurā mēs kā sabiedrība pastāvam fiziskajā telpā – tur mēs redzam viens otru, redzam savādo, kopīgo un atšķirīgo, bet, ja publiskā ārtelpa nav iekļaujoša vai ir tāda, kas neveicina mūsu vēlmi tur uzturēties, tad mēs droši vien arī kā sabiedrība nevaram kļūt stiprāka. Visbeidzot, ekonomiskā vides ilgtspējība – uz to varam skatīties no tāda viedokļa, cik un kādus resursus no mums prasa radīt šos risinājumus šodien un cik tas prasīs resursus to visu uzturēt. Viens piemērs – kā mēs sagatavojam komunikācijas un ielas pamatni? Ja ielas pamatni un komunikācijas izbūvējam tā, lai ielu labotu vai remontētu pēc 10 gadiem, ir labi. Bet, ja pārrokam ielu katru gadu, no ekonomiskā viedokļa tas nav ilgtspējīgi.
No inženiertehniskā viedokļa ielas nedrīkstam uzlūkot tikai un vienīgi kā autotransporta maģistrāles, jo ielas veido 80% no mūsu publiskās ārtelpas pilsētās, tāpēc mums uz tām jāskatās daudz plašāk. Tā ir vieta, kurā mēs eksistējam kā sabiedrība gluži fiziskā dimensijā."
Domājot gan par mūsu katra, gan apkārtējās vides un planētas labbūtību, mēs nedrīkstam aizmirst par ilgtspējības nozīmi ikkatrā risinājumā. Kā norāda Toms Kokins, šai kvalitātei jābūt pašsaprotamai, neatkarīgi no tā, vai runājam par dizainu karotei, kleitai vai pilsētai.
