Kāpēc dizains?

Spēka pele nāk! Par to, kā bērniem laiku slimnīcā darīt mazāk sāpīgu

Kāpēc dizains?

Absolūtā brīvība visu darīt citādi. «Bauhaus» fenomenu analizē arhitekte Ieva Zībārte

Kāpnes un diskriminācija. Kā dizains var palīdzēt vides pieejamībai

Kāpnes un diskriminācija. Kā dizains var palīdzēt vides pieejamībai

"Kāpnes ir tās, kas cilvēku ratiņkrēslā padara nespējīgu, nevis ratiņkrēsls," 1997. gadā atzīmēja politikas plānotāji Dienvidāfrikā. Raidījumā "Kāpēc dizains?" par pieejamu un iekļaujošu dizainu, par iespēju ikkatram sabiedrības loceklim lietot produktus vai saņemt pakalpojumus neatkarīgi no viņu individuālajām atšķirībām diskutē arhitekte un jaunuzņēmuma "Vividly" dibinātāja un vadītāja Gunita Kuļikovska un uzņēmuma "Turn Digital" vadītājs, digitālās vides piekļūstamības eksperts un platformas www.pieklustamiba.lv iniciators Pēteris Jurčenko.

ĪSUMĀ:

  • Pieejams dizains produktu vai pakalpojumu ļauj lietot jebkuram cilvēkam neatkarīgi no apstākļiem vai fizioloģiskām vajadzībām.
  • Dizaineri un arhitekti ir līdzatbildīgi apstākļu radīšanā, kas definē invaliditāti.
  • Nevis nevēlēšanās, bet neaizdomāšanās rada nepieejamu dizainu.
  • Pēteris Jurčenko: Neiekļaujošs dizains ir diskriminācija.
  • Gunita Kuļikovska: Dizaineru uzdevums – apzināties, kuras grupas tiek izslēgtas, veidojot dizainu.
  • Pēteris Jurčenko: Dizaina izglītībā kopumā vēl šī domāšana netiek audzināta.

Jeļena Solovjova: Kas, jūsuprāt, ir pieejams un iekļaujošs dizains?

Pēteris Jurčenko: Noteikti tāds, kas jebko, kas ir uztaisīts – produktu vai pakalpojumu –, ļauj lietot jebkuram cilvēkam neatkarīgi no viņa fizioloģiskām vajadzībām vai dzīves apstākļiem. Un – kas ir svarīgi – šie apstākļi ir tie, kurus mēs nevaram kontrolēt un kas var iestāties jebkuram.

Gunita Kuļikovska: Pieejams un iekļaujošs dizains nosaka to, cik cilvēki sabiedrībā jūtas brīvi.

Mobilitāte, lai izslēgtu segregāciju

Ja runājam par pieejamu dizainu, noteikti jārunā arī par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Sabiedrībā invaliditātes jēdziens tiek uztverts dažādi. Izplatīti ir divi modeļi jeb skatījumi. Pirmais ir medicīniskais modelis, kura ietvaros invaliditāti skaidro kā veselības stāvokli vai diagnozi. Tas nozīmē, ka invaliditāte ir katra cilvēka personīgā problēma un cilvēkam pašam jārūpējas par to, lai problēma tiek risināta.

Otrs ir sociālais modelis, kura piekritēji atzīst, ka cilvēkam var būt fiziskie, sensorie, intelektuālie vai psiholoģiskie traucējumi, taču tie paši par sevi neizraisa invaliditāti.

Tas, kas to izraisa, ir barjeras – negatīvā attieksme un izslēgšana no sabiedrības. Ja balstāmies uz sociālo modeli, tas nozīmē, ka dizaineri, arhitekti un virkne citu jomu pārstāvju, veidojot dažāda veida risinājumus, ir līdzatbildīgi apstākļu radīšanā, kas definē invaliditāti.

Gunita, tu esi arhitekte un darbojies arī tehnoloģiju jomā – tevis dibinātais jaunuzņēmums "Vividly" virtuālo realitāti pārvērš par mediju labākas arhitektūras un pilsētplānošanas veidošanai. Kas, tavuprāt, ir iekļaujoša vide?

Gunita Kuļikovska: Man gan liekas, ka bez tevis minētajiem diviem aspektiem invaliditātes uztveres sakarā ir vēl trešais – politiskais jeb sabiedrības attīstības stāvoklis.

Pēdējā laikā pilsētplānošanā ļoti aktīvi tiek runāts par mobilitāti, turklāt nevis kā par ceļu infrastruktūru, gājēju pārejām un velojoslām, bet par mobilitāti kā vienu no faktoriem, kas varētu izslēgt segregāciju – jebkādu sabiedrības grupu nošķiršanu.

Piemēram, svarīgi ir nevis tas, ka mums ir ātrvilciens, bet gan tas, ka jebkurš cilvēks no pilsētas attālākajiem reģioniem var iekļūt pilsētā, un tas attiecas arī uz cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti. Veidojot jaunus projektus, arhitektūru un analizējot pilsētprojektus, izmantojot tam arī virtuālo realitāti, mēs simulējam dažāda veida pieredzi no itin visu cilvēku skatupunkta, tai skaitā arī no bērna viedokļa – piemēram, kā viņš lietotu mūsu Centrālo staciju? Vai arī no māmiņas ar ratiņiem viedokļa.

Nupat nācu cauri mūsu Centrālajai stacijai – tur uzlikta šiltīte, kas vēsta: ja esat ar bērnu ratiņiem un jums nepieciešama palīdzība, varat zvanīt pa tādu un tādu telefona numuru, un 30 minūšu laikā kāds atnāks un palīdzēs jums. Kā tas vispār ir iespējams?!

Ir pilnīgi skaidrs, ka nedz arhitekts, nedz plānotājs, nedz attīstītājs nevar iekāpt visās kurpēs, nevar izanalizēt un radīt dizainu, kas visiem būtu saprotams un lietojams, bet šobrīd tomēr jau eksistē rīki, kurus būtu muļķīgi neizmantot, lai spētu iedomāties, kā lietot Centrālo staciju ratiņkrēslā.

Pēteris Jurčenko: Par piekļūstamību man vienmēr patīk domāt no ieguvumu viedokļa. Pilsētplānošanā, kas ir Gunitas lauciņš, savulaik tika ieviestas obligātās nobrauktuves. Sākotnēji tika domāts par cilvēkiem ar invaliditāti, bet statistiski šīs nobrauktuves izmanto arī riteņbraucēji, vecāki ar bērnu ratiņiem un seniori, kuri lieto somiņas uz ritenīšiem. Tātad ieguvēji ir visi. Tu nevari iztēloties to, ko tu nesaproti, tāpēc visu apkārtējo uzdevums ir paskaidrot – jo cilvēkam, nesaskatot ieguvumus, grūti kaut ko ieviest.

Nevis nevēlēšanās, bet neaizdomāšanās

Kopš industriālās revolūcijas izplatīts pieņēmums ražotāju vidū ir šāds: ja dizainējam vairākumam, apmierinām lielāko daļu sabiedrības interešu. Tiek ievākti dati, kas mums ļauj aprēķināt vidēji statistisko patērētāju. Bet kurš tad no mums ir šis ideālais, "supernormālais", vidēji statistiskais pilsonis? Mums katram ir savas īpatnības un savas nepilnības. Un liela daļa cilvēces inovāciju patiesībā ir radusies, nevis dizainējot visiem, bet risinot šķietami šauras mērķa grupas problēmas. Piemēram, pirmās rakstāmmašīnas autors, itāļu izgudrotājs Pelegrīno Turri 1808. gadā uzprojektēja pirmo mehānisko ierīci, kas viņa iemīļotajai grāfienei Karolīnai Fantoni da Fivizano ļāva rakstīt. Viņa bija akla, un jaunā ierīce grāfienei ļāva rakstīt mīlas vēstules, neizmantojot citu cilvēku palīdzību.

Rakstāmmašīna Cēsu vēstures un mākslas muzejā

Bet 70. gadu sākumā kāds informācijas tehnoloģiju speciālists savai sievai aizsūtīja pirmo e-pastu, tādējādi risinot ļoti specifisku problēmu – viņa sieva bija kurla.

Pēteri, vai vari izstāstīt, kas ir digitālā pieejamība un kādi ir cilvēku ieguvumi, dizainējot digitālos risinājumus specifiskām grupām?

Pēteris Jurčenko: Digitālajā vidē pieejamību sauc par piekļūstamību, jo vārdam "pieejamība" šai gadījumā ir cita nozīme – proti, dators strādā vai nestrādā. Ir tāda piekļūstamības matrica, kas tiek nosacīti sadalīta, domājot par vajadzībām. Ir vajadzības, kas ir nepārtraukti – piemēram, tev redzes nav visu laiku; ir īslaicīgas problēmas – tu aizgāji pie ārsta, kurš iepilināja pilienus, lai zīlīte paplašinātos un tāpēc uz pāris stundām ir slikta redze; un trešais ir situatīvs aspekts – piemēram, tu atrodies spilgtā saulē, mēģini lietot telefonu, bet to slikti redzi, jo nav pietiekams kontrasts. Par invaliditāti kopumā runā četri aspekti – redze, dzirde, uztvere, kustības. Un vēl trīs aspekti – vai tas ir visu laiku, vai tas ir tikai kaut kādu brīdi, vai tās ir tikai apstākļu radītas problēmas. Ja to visu saliek matricā, arī visiem pārējiem ir ieguvumi no tā, ka šīs lietas tiek atrisinātas vai par tām tiek domāts. Otra lieta ir universalitāte, kas der visiem vai vidējam cilvēkam.

ASV lidmašīnām gribēja uzprojektēt pilota krēslu. Ko darīt? Pamēģinām nomērīt visus pilotus un uztaisām krēslu, kas der visiem! Kas notiek rezultātā? Viens ir īsāks, otrs ir garāks, un tāda ideālā krēsla nemaz nav.

Risinājums, ko arī visi izmanto – ka krēslu tu vari pielāgot tā, kā tev ir ērti. Viss ir kārtībā, ja vien dizainējot aizdomājies par to, ka visi cilvēki nav pilnībā vienādi un tu nevari pēc vienas mērauklas uztaisīt produktu.

Trešais punkts – par digitālo vidi un mājaslapām. Mums raksturīgi domāt par invaliditāti apmēram tā: ja invalīdus uz ielām neredz, tātad varbūt viņu nemaz nav. Nevarētu pārmest cilvēkam ratiņkrēslā, ka viņš nelieto trepes – jo viņš taču tās nevar lietot. Tāpat ir ar mājaslapām. Ir trīs apstākļi, kas mudina sakārtot mājaslapu – juridiskais, morāli ētiskais un biznesa faktors. Bet Latvijā mēs neesam līdz tam tikuši un neesam par to domājuši. Vai, dizainējot kādu pakalpojumu, vienmēr tiek padomāts par to, ka to lietos dažādi cilvēki?

Piemēram, ko darīt cilvēkam, kurš ratiņkrēslā piebrauc pie pakomāta, ievada kodu, bet atveras augšējā kastīte?

Vai arī pie pakomāta pienāk cilvēks ar redzes traucējumiem un grib izņemt savu paciņu: telefonā viņš visas īsziņas un adresi var izlasīt, bet pie pakomāta veiksmes stāsts beidzas. Bet tā nav nevēlēšanās, bet gan neaizdomāšanās, kad kāda lieta tiek plānota vai dizainēta.

Diskriminācija, par ko neaizdomājamies

Diskutējot par iekļaujošu dizainu plašākā nozīmē, varam runāt ne tikai par cilvēka fiziskajām spējām, bet arī par dažādiem sociālajiem aspektiem. Par iespēju lietot gan produktus, gan arī saņemt pakalpojumus neatkarīgi no tā, kāds ir mūsu dzimums, vecums, ādas krāsa, pieredze, tautība, loma sabiedrībā un virkne citu faktoru. Pasaule ir pilna ar risinājumiem, kas nav piemēroti visiem. 70. gados filmiņu fotoaparātu ražotājs "Kodak" izdeva īpašas sērijas ar negatīviem, ko viņi paši dēvēja par Šērlijas kartiņām – tās bija fotogrāfijas, kas fotogrāfiem palīdzēja kalibrēt krāsas. Šo kartiņu nosaukums radās par godu tam, ka pats ražotājs baltādainās sievietes-modeles dēvēja par Šērlijām. Šajās kartiņās nekad neparādījās neviens tumšādains modelis.

Tikai 1995. gadā "Kodak" ieviesa jaunu sēriju, ko nosauca par "Kodak Gold", kas nodrošināja precīzāku iespēju kalibrēt tieši brūnos toņus.

Kas ir skumji ironiski – šis risinājums tika radīts tādēļ, ka šokolādes un koka mēbeļu ražotāji bija definējuši savus iebildumus pret to, ka preces viņu reklāmas uzņēmumos neizskatās pietiekami labi.

Ko, jūsuprāt, iekļaujošs dizains nozīmē šodien un kādas varētu būt dizaina iespējas likt ikkatram sabiedrības loceklim justies komfortabli un iekļautam sabiedrībā?

Pēteris Jurčenko: Iekļaujošs dizains – tas ir labi. Tā kā tas ir piemērots visiem, tu definē lomas – jautājums, vai definēšanas laikā tu padomā par dažādību. Neiekļaujošs dizains patiesībā ir diskriminācija. Kad runājam par digitālo vidi, ir vadlīnijas, kas jāievēro. Bet tiesā jau nekad nesūdz par to, ka nav ievērotas vadlīnijas mājaslapā – tiesā sūdz par to, ka diskriminē cilvēku pēc kāda viņa pazīmes pakalpojuma lietošanā.

Piemēram, neredzīgs cilvēks nevar nopirkt aviobiļeti – tā ir diskriminācija pēc pazīmes.

Gunita Kuļikovska: Pētera pieminētā apzinātība, iedomāšanās un piedomāšana – jau esam sapratuši, kuras ir tās grupas, kuras iepriekš esam pilnībā izslēguši gan no fiziskās, gan digitālās vides. Izstrādātāju atbildība ir mēģināt šo informāciju ņemt vērā un radīt produktus un pakalpojumus, kas klientam liek justies labi un brīvi. Mēs bieži uzņēmēju un uzņēmumu dibinātāju starpā runājām, kāda loma uzņēmumam ir sabiedrībā un kā mainās jauno uzņēmēju izpratne par to, kādu produktu mēs radām un kam mēs to radām. Ka tas nav tikai peļņas mērķis, kā parasti ekonomikā dēvē uzņēmējdarbību. Šobrīd tu eksistē kā vienība sabiedrībā, politiski ekonomiskajā vidē, kur tava pievienotā vērtība ir ne tikai tavs produkts vai pakalpojums, bet arī tas, kā tu eksistē, kādas attiecības tu veido ar sabiedrību, ko tu rosini vai ierobežo. Tehnoloģiju un inovāciju mums ir tik daudz...

Bet man liekas, ka ar katru brīdi distance starp sabiedrību un inovācijām un tehnoloģijām pieaug. Mēs neinovējam sociālajos modeļos, neinovējam politikā, mums vēl arvien ir liberāli, konservatīvi, labie, kreisie un centriskie. Lai gan pasaule taču ir mainījusies!

Pieejamība un iekļaujošs dizains šajā kontekstā veido saikni, ka mums ir cilvēka aspekts un cilvēciskuma aspekts, kas referē uz brīvības vērtību.

Rasisti pret paša gribu

Ideja par pieejamu vai iekļaujošu dizainu ir aktuālāka, nekā tā ir bijusi jebkad iepriekš – par to liecina virkne eksperimentu. Ar kādiem izaicinājumiem, veidojot jaunās tehnoloģijas, mēs saskarsimies gan digitālajā, gan fiziskajā vidē?

Pēteris Jurčenko: Datori un saskarnes ir mainījušās, bet vajadzības, ko cilvēks sagaida no datora, ir diezgan nemainīgas. Viens no piekļūstamības bonusiem ir gatavība nākotnei, proti – ja tu paredzi, ka cilvēki ir dažādi un viņi tavu sistēmu vai rīku var lietot, atmetot kādu no maņām, tad plāno to šim mērķim. Tagad aktīvi ienāk viedpalīgi jeb balss asistenti un lapas, kas ir piekļūstamas – ar tām daudz vieglāk būs mijiedarboties no skaņas saskarnes viedokļa. Vienkāršs piemērs.

Taisījām dizainu Amerikai – ieliec bildīti, un tev liekas, ka viss ir kārtībā. Un otra puse jautā – vai tu esi rasists? Jo tu pat neiedomājies, ka galvenajā bildē visiem cilvēkiem nevajadzētu būt baltajiem jeb eiropiešiem. Mēs vienkārši esam pie tā pieraduši.

Lai gan – ja paskatāmies noteiktus reģionus Rīgā, kur ir daudz starptautisko studentu, realitāte ir mainījusies, bet uztvere vēl netiek līdzi. Grupa, kuru vajadzētu testēt, ir plašāka. Tas ir mūsu uzdevums – to apzināties.

Kļūdas maksā dārgāk

Runājot par izejas datiem – tas, kas šobrīd iespējams ar jaunākajām tehnoloģijām, ir mēroga paplašināšana: ja kļūdies, tava kļūda var maksāt krietni dārgāk.

Gunita Kuļikovska: Kļūda izmaksā sabiedrībai kopumā, jo distance ar cilvēkiem aug – mēs viņus neredzam. Mēs neredzam, ka mums īstenībā ir seši septiņi tūkstoši ārzemju studentu no dažādām Āzijas valstīm. Uzskatām, ka esam ļoti monogēna sabiedrība, bet īstenībā mēs tāda neesam. Jo vairāk būs informācijas, kurā mēs to leģitimizēsim, jo arī sabiedrība ietekmēsies un mainīsies.

Pēteris Jurčenko: Vai dizaineram jāuzņemas atbildība? Tas ir ļoti plašs jautājums. Ir smieklīgi piemēri un nopietni piemēri.

Viens no smieklīgajiem piemēriem – "Miss [Universs]" balvas pasniegšana, kur sākumā to pasniedz vienai sievietei, tad vadītājs atvainojas un saka – nē, nē, es kļūdījos, un balvu iedod citai. Jo uz lapiņas to objektīvi varēja sajaukt. Visi smējās par vadītāju, kurš lasīja no lapiņas, bet neviens nerunā par to, kurš šo lapiņu dizainēja.

Būdams dizainers, es jūtu sevī atbildību par lietām, bet izglītības sistēmā kopumā vēl šī domāšana netiek audzināta – ka tu radi vidi un, iespējams, veicini vai neveicini diskrimināciju atkarībā no tava darba rezultāta.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti