Sadaļas Sadaļas

Kultūrdeva

Kultūreksperts par kultūras baudīšanu pandēmijas laikā

Kultūrdeva

Alvas zaldātiņi Kultūrdevas studijā

Latvija devīto reizi tiks pārstāvēta Venēcijas arhitektūras biennālē

Kā sadzīvot ar tehnoloģijām? Saruna ar arhitektu Uldi Lukševicu un pilsētplānotāju Evelīnu Ozolu

Venēcijas arhitektūras biennālē šogad Latviju pārstāvēs projekts, kas skaidro cilvēku attiecības ar tehnoloģijām un arī iespējamos pārpratumus, kādi rodas šajā mijiedarbībā. Latvijas paviljonu radījušā arhitektu biroja “No Rules Just Architecture” ("NRJA") vadītājs, arhitekts Uldis Lukševics LTV raidījumā “Kultūrdeva” atzina, ka piedalīšanās šādās izstādēs ir kultūras sastāvdaļa un mudina ne tikai zīmēt, bet domāt par arhitektūru. Pilsētplānotāja, arhitekte un platformas “Fold” dibinātāja Evelīna Ozola ir pārliecināta, ka ir svarīgi piedalīties biennālē pat tad, ja nav cerību uz lielajām balvām, lai parādītu, ka arī mums ir ko teikt.

Henrieta Verhoustinska: Vai gadalaiki un to maiņas iespaido arhitektūru?

Evelīna Ozola: Jā, droši vien, ka iespaido. Arhitektūrai ir jāspēj izturēt gadalaiku maiņas. Tas ir nozīmīgākais arhitektūras uzdevums – aizsargāt cilvēku no laikapstākļiem, kuri ne vienmēr ir patīkami un draudzīgi.

Uldis Lukševics: Es gribētu piebilst, ka arhitektūra nav ātrs process. Tas ir ļoti ilglaicīgs. Tas brīžiem prasa vairākus gadus.

Venēcijas arhitektūras biennālē Latviju pārstāv projekts par viedo māju ar ironisko nosaukumu “Tas nav domāts tev! Tas ir domāts ēkai!”. Vai, kad jūsu birojs tika uzaicināts pārstāvēt Latvija Venēcijā, uzreiz iedomājāties par šo monstrozo parafrāzi par viedo māju, ko apvij cauruļu mudžeklis?

Uldis Lukševics: Biennāles kuratora galvenā devīze ir “Kā mēs dzīvosim kopā?”. Mēs to papildinājām: "How will we live together with a machine?/ Kā sadzīvot ar mašīnu?"  Mums kā arhitektiem tas ir ļoti svarīgi, jo mēs ikdienā saskaramies ar problēmu – kā dabūt balansu starp telpu cilvēkam ar tehnoloģisko piesātinājumu. Mūsu pašu praksē tas ne vienmēr ir izdevies. Tas neizdodas un neizdodas, ir pārpratumi… Arhitektūra ir domāta cilvēkiem un arī tehnoloģijas ir domātas cilvēkiem. Tik tālu viss ir kārtībā. Un gadsimtiem ilgi cilvēks ir sapratis, ka visi tehnoloģiskie atjauninājumi, piemēram, klozetpods vai lokšķēres, ir domāti viņam personiski, lai viņš varētu justies komfortablāk, ātrāk uztaisīt cirtas.

Šobrīd ir pienācis laiks, kad dzīvojamās telpas tiek piepildītas ar tehnoloģijām, ko parastais lietotājs vairs nesaprot. Nesaprot, ka tas ir domāts viņam.

Ņemot vērā gan Eiropas “zaļo politiku”, kas tagad ir, gan to, ka kopš šī gada sākuma visām dzīvojamajām ēkām ir jābūt gandrīz nulles enerģijas ēkām. Tas nozīmē to, ka visas dzīvojamās mājas būs ar piespiedu vēdināšanas sistēmām, ar rekuperācijas sistēmām, ka izlietotais gaiss sasildīs ienākošo gaisu, ar papildus siltinājumu. Tajā brīdī, kad ir šādi normatīvi, parastais lietotājs dažbrīd nesaprot, kam tas viss ir vajadzīgs. Viņš to nav prasījis. Kāpēc viņš nevar atvērt logu? Tur rodas pārpratums. Šis pārpratums ir tas, par ko mēs runājam arī ekspozīcijā. Mēs mēģinām savienot divas lietas – parastā lietotāja sajūtas par tehnoloģijām un to piesātinājumu, kurā brīdī rodas nesaprašana, kam tas ir domāts, un pretstatā likt speciālistu skaidrojumus, kas tas ir, kāpēc tas tieši tā arī notiek. Tas tiek attēlots gan ekspozīcijā, gan grāmatā, gan arī filmā. Trīs daļās, kas ir ekspozīcijas sastāvdaļas.

Ir arī grāmata, īsprozas apkopojums par īpaši smieklīgām, nejēdzīgām tehnoloģijām, kurā ir izpaudušies publicisti un rakstnieki…

Uldis Lukševics: Grāmatā ir divas puses – mūsu vietējie izcilie rakstnieki un pretstatā ir ekspertu viedoklis, kāpēc ir radušies šie pārpratumi. Tie ir aprakstīti eseju veidā. Mūsu uzdevums ir mēģināt parastam lasītājam vai profesionālim satuvināt šos divus viedokļus. Parastā lietotāja viedokli, kad viņš redz tehnoloģijas, ko viņš saprot vai nesaprot, un speciālista viedokli, kas paskaidro, ka vēdināšanas sistēma ir domāta tev, cilvēk. Tādā veidā mēģinām glābt kopējo dzīvojamo telpu – planētu. Tas ir mūsu galvenais mērķis. Esam runājuši ar tehnoloģiju pesimistiem, optimistiem, gan parastiem lietotājiem, un

katram ir savs viedoklis par to, cik daudz tehnoloģijām vajadzētu būt – vai tā ir apokalipse vai katastrofa, vai normāls process, kas attīstās.

Esam mēģinājuši šos pretstatus savienot un rast skaidrojumu, kas arī ir svarīgi mums kā profesionāļiem ikdienas dzīvē.

Evelīna, ko tu saki par tehnoloģiju uzliesmojumu šobrīd? Vai tevi tas biedē, mulsina vai uztver to, kā neizbēgamu lietu?

Evelīna Ozola: Savā ziņā uztveru to, kā neizbēgamu. Es saprotu labumus, ko tehnoloģijas dod. Vienlaikus apzinos, ka,

vēsturiski skatoties, jauni tehnoloģiskie izgudrojumi ir radīti noteiktu funkciju pildīšanai, bet mēs ne vienmēr esam varējuši to apzināties.

Īstenībā droši vien nav iespējams iepriekš apzināties, kādas negatīvas sekas tie nesīs. Tāpēc daudzi jaunievedumi man liek nogaidīt, paskatīties, kā tie darbosies praksē, un saprast, kā tos padarīt cilvēkam draudzīgākus, saprotamākus, ētiski pareizākus. It īpaši bažīgi skatos uz dažādām novērošanas sistēmām, kas, protams, mums lieliski palīdz atklāt noziegumus un saprast cilvēku un satiksmes plūsmas pilsētā un tamlīdzīgi. Vienlaikus arī saprotam, ka tas rada lielu datu daudzumu, ko var izmantot arī ne tik jaukiem mērķiem.

Man šķiet, ka cilvēku izdoma iet pa priekšu apziņai par visām sekām, ko tas var izraisīt.

Droši vien neskatos uz tehnoloģijām pārlieku optimistiski pilsētvidē, bet vienlaikus tomēr gribu paļauties, ka cilvēka saprāts nekur nepazudīs, ka vienmēr varēsim laicīgi izvērtēt un saprast, kā ar tehnoloģijām tikt galā, kā tās regulēt un netikt ļaunprātīgi izmantotām.

Vai jūs kādreiz ir apciemojusi apokaliptiska vīzija, kas notiks, ja dabas katastrofas rezultātā mums vairs nebūtu elektrības? Arhitektūra būtu gatava šādam izaicinājumam? Vai visas šīs ar tehnoloģijām aprīkotās mājas neuzkārtos?

Uldis Lukševics: Uzkārtos, pilnīgi noteikti. Bet cilvēki ir kā tarakāni, viņi izdzīvo. Propelleri grieztos, kaut kas notiktu, dīzeļģeneratori strādātu, un cilvēki nekur nepaliktu. To pierādīja pandēmija, uz ko mēs arī reaģējām caur kultūras forumu “Baltā nakts”, ja kāds redzēja instalāciju Doma laukumā “Baltās nakts” ietvaros.

Kad bija viedās mājas iepriekšējais prototips?

Uldis Lukševics: Tas bija nebijis gadījums, kad no konstrukcijām, kas šobrīd tiek uzstādītas Venēcijā, “Arsenālā", mēs Doma laukumā izveidojām apgrieztu versiju, kas reaģēja uz pandēmijas situāciju. Ja Venēcijas ekspozīcijā visa tehnoloģiskā struktūra ir tāda, ka caurules ir ārpus cilvēku dzīvojamās telpas, tikai gaismiņas ir uz iekšpusi, “Baltās nakts” ietvaros mums bija arhetipiska māja no metāla cauruļu struktūras, iekšpusē pilna ar melnām caurulēm, ko ar sensoriem un gaismiņām projicējām uz ārpusi.

Tas bija situācijas piefiksējums, ka katrs esam mājās, ar visiem pagarinātājiem un lādētājiem, nevaram iedot viens otram roku, nevaram viens otru apķert.

Sazināmies tikai ar signāliem. Instalācijas signāli reaģēja uz gājējiem, kuri gāja garām. Tādā veidā bijām spiesti sazināties pandēmijas laikā pilsētā. Tas parādīja, ka cilvēkiem ir milzīga kapacitāte ātri attīstīties, jo visas tiešsaistes programmas mēs apgūtu labākajā gadījumā piecu gadu laikā. Ir vajadzība, arī bērni to dara un dara bez problēmām. Tas bija interesants brīdis. Tas parādīja, ka tad, kad esam ar tehnoloģijām, tās mūs kaut kādā veidā iečakarē, bet tomēr tās ir vajadzīgas. Tās palīdz sazināties ar visiem pārējiem. Tas bija jauns aspekts, kas nāca klāt mūsu izpētes darbam un gala sajūtai par ekspozīciju.

Kad norisināsies Venēcijas arhitektūras biennāles Latvija paviljona atklāšana? Ko varēsim aplūkot digitāli un kurā vietnē?

Uldis Lukševics: Digitāli tā būs redzama 21. maijā. Tās būs redzamas gan paviljona mājas lapā, gan speciāli izveidotā Venēcijas biennāles mājas lapā. Šogad atklāšanas ir digitālas, klātienē nekas nenotiek, tāpēc režisore Marta Elīna Martinsone un Ēriks Bože kopīgi taisa filmu par un ap ekspozīciju. Gan par tās veidošanu, gan ar teksta skaidrojumiem, gan māksliniecisku sajūtu par visu šo pasākumu.

Evelīna, tev ir pieredze Venēcijā tāpat kā Uldim. Šogad tur piedalās 61 valsts. Kā tev šķiet, kā nepazust tajā? Vai jums tas toreiz izdevās ar jūsu mikrorajona projektu, ar ko piedalījāties biennālē 2014. gadā?

Evelīna Ozola: Nepazust ir gandrīz neiespējami. Domāju, ka kādam apmeklētājam noteikti visi paviljoni kaut kur pazūd un reāli var paspēt apmeklēt tikai daļu. Arī es tur pavadīju apmēram mēnesi un nepaguvu apmeklēt pilnīgi visas izstādes. Tā tas ir, biennāle ir tiešām milzīga. Gandrīz neaptverama, arī mērogs instalācijām, izstādēm uz vietas ir liels un prasa daudz uzmanības. Bieži vien biennāles pieredze ir skrējiens cauri visiem paviljoniem ar pāris sekunžu uzmanības katram.

Cik ekspozīcijas tu atceries?                                                                               

Evelīna Ozola: Atceros diezgan daudz, jo noteikti esmu ieinteresēts skatītājs un iedziļinos materiālos, kas ir izstādīti. Vienmēr varu izvirzīt savu topu, kas ir bijis saistošākais, un kas nav mani uzrunājis. Biennāle Venēcijā ir galvenokārt domāta arhitektūrā strādājošajiem, arhitektiem un visiem pārējiem speciālistiem, kurus interesē arhitektūra. Tur ir arī ļoti daudz tūristu, un klusākajos mēnešos starp atklāšanu un noslēgumu galvenā apmeklētāju daļa ir Itālijas skolu bērni. Viņi agrā vecumā tiek iepazīstināti ar arhitektūru. Profesionālie skatītāji, galvenokārt, pievērš uzmanību tēmām, kas viņus interesē. To novērojām arī mēs. Uz mūsu ekspozīciju nāca tie, kuriem ir priekšzināšanas par mājokļiem, un pavadīja tur diezgan ilgu laiku, pētot visus materiālus. Biennālē kopumā ir dažādi žanri, instalācijas, kas ir vizuāli iespaidīgas, dažādi pētniecības projekti, kas runā par konstrukcijām un materiāliem, labi arhitektūras projektu paraugi, ir tādas izstādes, kāda bija mūsējā, kas orientējas uz pētniecības rezultātu vai ilgstošāku procesu atspoguļošanu.

Kas ir galvenais ieguvums no dalības šādā biennālē? Uldi, tu biji tur jau 2014. gadā, vai tas mainīja kaut ko tavā darbībā kā arhitektam?

Uldis Lukševics: Arhitektūras biennāle vienmēr ir par arhitektūras domāšanu.

Arhitektiem domāt ir ļoti svarīgi, lai nepaliktu par atražotāju, strīpiņu vilcēju.

Arhitektūrai ideja un domāšana ir ļoti svarīga. Ir svarīgi arhitektūras domu, svarīgos jautājumus pacelt drusku augstāk, lai arī citi iesaistās un izdomā lietu līdz galam. Tas pats 2014. gads ar “Neuzrakstīto grāmatu” ("Unwritten") par pēckara modernisma arhitektūru. Tas bija iecerēts kā grūdiens turpināt nospraustos pamatprincipus valstiskā līmenī, kā mums vērtēt tā laika arhitektūru. Diemžēl tas ir palicis kā iesākums, mēģinājums apzināties visas problēmas, kas, kā mēs zinām, turpinās vēl šobrīd. Viena plakne ir tas, ka piedalīšanās šajās izstādēs ir kultūras sastāvdaļa. Arhitektūra neapšaubāmi ir kultūras sastāvdaļa. Otrs ir nepieciešamība par arhitektūru domāt ne tikai zīmēt zīmēšanas pēc.

Evelīna Ozola: Ir svarīgi būt klāt pat tad, ja mums nav cerību uz lielajām balvām. Tieši tāpat kā olimpiskajās spēlēs, ir vienkārši svarīgi piedalīties, lai pasaulei atgādinātu, ka mēs esam. Veidot Latvijas tēlu, iesaistīties starptautiskās diskusijās par arhitektūrai svarīgām tēmām, parādīt to, ka mums ir ko teikt, ko piebilst.

Šeit, Latvijā, arhitektūras biennāles konkursi ir viena no ļoti retām iespējām iegūt finansējumu arhitektūras projektam, kas nav komerciāls.

Uldis ar kolēģiem to ir lieliski darījuši ar 2014. gadā publicēto grāmatu.

Venēcijas arhitektūras biennāle ļauj arhitektiem sapņot?

Evelīna Ozola: Nē, es nepiekritīšu par sapņošanu, jo man šķiet, ka tas ir stereotips, ko arhitektiem bieži piekarina. Mēs būvējam savas sapņu mājas, un mums patīk sapņot, taču patiesībā arhitektūra ir patiešām praktiska, tehniska disciplīna, kur nav tik daudz sapņu. Tur ir nopietna lietu analīze, kritika. Manuprāt, ļoti racionāls piegājiens.

Arhitektūra vienmēr ir kontekstā ar kaut ko, tā nekad nav atdalīta.

Evelīna Ozola: Arhitektūra viennozīmīgi ir neatrauta no ekonomiskajiem, politiskajiem, kultūras procesiem.

Runājot par kultūras procesiem, jūsu birojs "NRJA" bija iesaistījies Elizabetes ielas 2 ēkas liktenī, kad Kultūras ministrija bija ieplānojusi tur izveidot koncertzāli. Jūs metāties šo ēku aizstāvēt, iekortelējāties tajā, ierīkojāt izstādi, kāda bija motivācija? Kāpēc jūs to darījāt?

Uldis Lukševics: Motivācija bija diezgan skaidra, tāpēc ka šis lēmums no Kultūras ministrijas izbīdīts caur Ministru kabinetu, tas bija pretēji tam, kā tika solīts. Tas tika pieņemts aiz slēgtām durvīm, nerēķinoties ar to, ka šī vieta ir aizņemta. Šajā vietā, mūsuprāt, atrodas izcils pēckara modernisma arhitektūras paraugs. Tālāk seko visa pārējā strīpa ar slaveno nedēļu jūnijā, kuras laikā četri kultūras pārvaldes eksperti pieņēma lēmumu, ka kultūrvēsturiskas ēkas vērtību ir jāsamazina līdz ēkai ar nelielu kultūrvēsturisku nozīmi. Principā, atļaujot šo ēku nojaukt. Tajā brīdī, kad redzam, ka eksperti šādu slēdzienu izpilda, viņi nav iepazinušies ar projekta materiālu. Mēs šo projektu atradām pilsētprojektu arhīvā. Pēdējo 15 gadu laikā to neviens nav skatījies. Tajā brīdī nebija izstrādāta arhitektoniski mākslinieciskā izpēte. Tā ir tikai nupat publicēta Kultūras ministrijas mājas lapā. Nav nekādu tehnisko slēdzienu, neskatoties uz to, tiek pieņemts lēmums cenzēt izcilu arhitektūras vēstures pieminekli. Tika piesaukti visādi iemesli, kāpēc tas tur nevar atrasties, bet ir miljons iemesli, kāpēc tas tur var atrasties. Tas atrodas UNESCO zonā tagad. Tas rada daudzveidību, eleganti ierakstās parkā, tas ir uzcelts stadionā. Mūsu mazā atrašanās šīs ēkas telpās bija mēģinājums parādīt, ka šī ēka var pastāvēt kā sabiedriska, publiska ēka.

Mēs varētu izvietot Kultūras ministriju šajā ēkā ar trīs zariem – mākslas, arhitektūras un dizaina centru, kur katra Kultūras ministrijas pārstāvētā joma atrastos savā zarā, un vidū būtu sinerģija.

Viens par otru interesētos, būtu gan modernisma izstāžu zāles, rezidences, skolas un tamlīdzīgi. Tas bija mūsu mēģinājums ielikt arhitektūras galeriju ceturtajā stāvā, lai parādītu, ka tas var notikt. Tur notika 15 pasākumi par un ap arhitektūru līdz 1. aprīlī “Valsts nekustamie īpašumi” šo ēku aiztaisīja ciet. Šobrīd tā ir slēgta, visi nodokļu maksātāji turpina maksāt par tās uzturēšanu, lielākā daļa ekspertīzes, kas ir notikušas, ir vai nu neprofesionālas, vai apzināti maldinošas, piemēram, par visu ēkas apšuvumu. Tas ir atsevišķa raidījuma stāsts, bet tiek apgalvots, ka visas apšuvuma flīzes ir uz cementa javas, un visas tūlīt nokritīs, tāpēc viss tika nožogots. Veids, kā tas tika pētīts… Neviens nebija skatījies projektu, projektā bija rādīts, ka flīze ir stiprināta ar diviem nerūsējošā tērauda enkuriem pie speciālas armatūras, un pa vidu aizpildījums ir tikai formāls cementa aizpildījums. Pētnieki, kuri bija nolīgti no Kultūras ministrijas nekustamo īpašumu pārvaldes, flīzes vidū izgrieza caurumu un izrāva vidiņu, kas, protams, nekur neturas. Flīze turas augšā un apakšā, tiek izrauts vidiņš, un balstoties uz šo secinājumu un klauvēšanas metodi, tiek pateikts, ka fasāde tūlīt gāzīsies.

Šobrīd Latvijas Arhitektu savienība ir atlasījusi sešas galvenās vietas pēc Kultūras ministrijas lūguma, kur varētu atrasties koncertzāle – AB dambis, Andrejsala, Pasaules tirdzniecības centrs Elizabetes ielā, Uzvaras parka teritorija, Rīgas Kongresu nams un vieta netālu no Centrāltirgus. Vai,  jūsuprāt, kāda no šīm vietām ir īpaši piemērota koncertzālei?

Evelīna Ozola: Es domāju, ka tur ir tā kļūda, ka nedrīkst tā vienkārši atbildēt “Man patīk tā vieta vai cita”. Es personīgi neesmu detalizēti iepazinusies ar šo analīzi. Neesmu piedalījusies tās izstrādē. Negribu iemest pēkšņu viedokli. Paļaujos uz to, ka analīze ir veikta profesionāli. Droši vien, ka patiešām visas šīs sešas novietnes būtu iespējamas.

Uldis Lukševics: Es, savukārt, esmu diezgan skrupulozi iepazinies ar pētījumiem, un man liekas, ka šī brīža notiekošais process notiek tā, kā tam vajag notikt. Sākumā tika izvirzītas 36 vietas, pēc tam tās tika reducētas uz 11 vietām, un tad pieslēdzās lietuviešu birojs “MASH studio”, kurš tika nolīgts, jo viņiem ir pieredze gan ar Viļņas, gan ar Kauņas koncertzāļu vietu izpēti un vietu atrašanu. Viņiem ir sava, atstrādāta principu sistēma. No otras puses, ir fokusa grupas, kuru apspriedes organizē “Grupa 93”. Visu arhitektu savienības koordināciju, no Latvijas Arhitektu savienības puses veic Dina Suhanova. Šis process ir pietiekoši demokrātisks, jo ir sausais aprēķins – pēc punktiem katrai novietnei – kāda infrastruktūra, kāda ir kapacitāte un viss pārējais. Tad ir dažādu nacionalitāšu, profesiju, nozares pārstāvju, pilsētplānotāju, arhitektu grupas, kas subjektīvi izvērtē. Šobrīd ir sešas vietas. Es, protams, uzskatu, ka tās ir tikai piecas vietas, jo Elizabetes iela 2 ir aizņemta…

Cik esmu dzirdējusi Kultūras ministra Naura Puntuļa (Nacionālā apvienība) intervijas, ka visa šī atlase, vietas un sarakstu sastādīšana… Ka ministrija velk uz to, ka ideālā vieta ir tieši Pasaules tirdzniecības centrs Elizabetes ielā 2.

Uldis Lukševics: Pret to mēs mēģinām cīnīties dažādos veidos un plašākai publikai skaidrot šīs vietas nozīmību vēstures un kultūras kontekstā. Tā ir milzīgas 16,5 tūkstošus kvadrātmetrus lielas, labā stāvoklī esošas ēkas nojaukšana. Mūsuprāt, tas ir izcils piemineklis. Tāpēc darām visu, lai šo absurdu novērstu. Visas līdz šim iniciētās Kultūras ministrijas aktivitātes, kas bija plānotas, lai parādītu, ka šo ēku var nojaukt, ir izgāzušās. Ir izgāzies arhitektu studentu un mācībspēku plenērs, kurā pateica, ka šī nav vieta koncertzālei.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt