Būvkultūra
No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisinājās Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma 2020. gadā bija būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.
Cēsis ir kļuvušas par intelektuālo gardēžu iecienītu tikšanās vietu, ko neapšaubāmi veicina arī pilsētas arhitektūras estētiskais šarms. Par Vidzemes pērles dažādajiem kultūras slāņiem un to raisīto būvkultūras prasmju apmācību stāsta biedrības “Cēsu mantojums” pārstāvis, arhitekts Ervīns Krauklis.
Pārpilnības rags
“Kurš gan nezina Cēsis? Neatkarības kara piemineklis ar mirdzošo zelta lodi obeliskā, majestātiskā, Baltijā lielākā Livonijas ordeņa pils ar zvaigznes velves pārsegto mestra guļamistabu rietumu tornī, romantiskais parks ar estrādi, kurā teju vai katrs latvietis kaut reizi klausījies kādu brīvdabas koncertu, masīvā, senatnīgā Sv. Jāņa baznīca ar latviešu būvmeistara Mārča Sāruma 1853. gadā būvēto un nule atjaunoto torni. Gaujas senleja aicina ar krāšņajām smilšakmens klintīm, priežu siliem, labiekārtotajām pārgājienu takām un Cēsu kūrorta laikmeta uzplaukuma liecībām – Gaujmalas villām un koka jūgendstila arhitektūras pērlēm, kas neatpaliek no Rīgas un Jūrmalas labākajiem piemēriem, nereti tos pat pārspējot.
Tomēr, lai gan Cēsu pilsētas vēsturiskais centrs ir 13.–20. gadsimta valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis, tam kopš Latvijas neatkarības atgūšanas pilsētnieku rūpes un uzmanība pievērsta epizodiski.
Enerģiskie atgriežas un uzsāk atjaunotni
Pirmo būvkultūras atmodu Cēsis piedzīvoja laika periodā no 1996. līdz 2003. gadam, kad pašvaldība sāka sadarbību ar Ēsterjitlandes (Östergötland) pašvaldību Zviedrijā, laikposma ziņā sakrītot ar Aizputes “Serdes” un Kuldīgas restaurācijas kustības enerģisko aizsākumu. Cēsu pirmā būvkultūras atmoda tomēr neguva spēcīgu turpinājumu. Par Latvijas būvkultūras galvaspilsētu kļuva Kuldīga.
No 2013. gada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs, aktieris un uzņēmējs Juris Žagars un citi izveidoja notikumus un vietas, bez kurām Cēsis šodien vairs nebūtu iedomājamas. Te jāmin Cēsu Mākslas festivāls, jaunā koncertzāle un Latvijā labākais kalnu slēpošanas kūrorts Cīrulīšos.
Cēsis centās piesaistīt jaunus cilvēkus un drīz vien kļuva par magnētu izglītotiem mileniāļiem, kuri pēc 2013. gada sāka atgriezties dzimtajā pilsētā vai pārcelties uz dzīvi Cēsīs kā progresīvu, mūsdienīgu domubiedru mājvietu skaistā vidē.
2012. gadā Cēsīs Evelīna Ozola un Toms Kokins sāka organizēt Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Starptautisko vasaras skolu, kļūstot par populāru un atzītu Cēsu būvkultūras notikumu. 2013. gadā uz Cēsīm pārcēlās māksliniece Līva Graudiņa, izveidojot mākslas telpu “Mala” – kafejnīcu-lasītavu ar nelielu latviešu dizaina preču veikalu, kurā norisinājās daudzi koncerti un tematiski notikumi.
“Skola6” rada “Koka dienas”
2016. gadā vēsturiskajā aprinķa skolas ēkā Lielā Skolas ielā 6 ar pašvaldības un entuziastu atbalstu tika izveidots radošo industriju centrs un kopstrādes telpa “Skola6”, kuru vada Dita Trapenciere. Ēkā darbojas ap trīsdesmit uzņēmēju un amatnieku, Cēsu muzeja filiāle – 19. gadsimta klase un priekšmetu krātuve, metāla restauratoru laboratorija, semināru zāle un dizaina konsultāciju darbnīca. Blakus ēkā atrodas Pasaules latviešu mākslas centrs, veidojot kompleksu ar ievērojamu nākotnes attīstības potenciālu. “Skola6” kopīgās sarunās izkristalizējusies ikgadējo “Koka dienu” – starpdisciplināru koka arhitektūras, amatniecības, mākslas un tehnoloģiju notikumu – ideja. Nodibināta biedrība “Cēsu mantojums”, un uzsākta veiksmīga sadarbība ar pašvaldību.
Laika periodā no 2017. līdz 2020. gadam norisinājušies plaši konservācijas un restaurācijas darbi Cēsu pilī, kā arī Cēsu Sv. Jāņa baznīcā, restaurējot torni, fasādes un jumtu, kā arī veicot arheoloģisko izpēti viduslaiku kapsētas teritorijā. Šogad pirmo reizi pilsētas vēsturē noticis pašvaldības līdzfinansējuma konkurss vecpilsētas ēku īpašniekiem, piešķirot kopumā 20 000 eiro kultūras pieminekļu saglabāšanai.
Solījums nākotnei
Cēsu būvkultūras notikumu kalendārs ir kļuvis gana piesātināts. Nākošie jautājumi, kas jārisina, ir vēsturiskās apbūves problēmas ārpus vecpilsētas aizsardzības zonas, sabiedrisko jaunbūvju un atjaunošanas darbu kvalitāte, kā arī vecpilsētas tukšo gruntsgabalu attīstības jautājumi.
Kādu ceļu ies Cēsis un vai potenciāls kļūt par būvkultūras iespēju pilsētu tiks pienācīgi izmantots un attīstīts, redzēsim tuvākajos gados.
No sirds vēlu veiksmi un apsolu sniegt arī savu ieguldījumu, cik vien tas būs iespējams!” stāsta Ervīns Krauklis.
Šādās pilsētās kā Cēsis Eiropas kultūras mantojuma dienas ir tikai neliels prieka mirklis, jo darbs norisinās nepārtraukti un neapstājas. Tas ir pakāpenisks, reizēm nemanāms, bet ved uz vienotu mērķi. Pilsētas atjaunotnei ir vajadzīga gan vīzija, gan prasmes, gan finansējums, bet vissvarīgākais ir cilvēku griba. Cēsīs tā ir organiska, neuzspiesta un visos līmeņos, tāpēc solījums nākotnei, visticamāk, tiks arī izpildīts.
Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.