Jaunais vidi netraumē – drosmīgas arhitektūras stāsts Vecrīgā

Ēka Vecrīgā, Skārņu ielā 11, ir retais būvkultūras paraugs, kad jauna būve tradicionālā vidē ir ienākusi organiski un pamanāmi vienlaikus. Tā nekopē un necenšas izlikties par citu, “senu un īstu”, bet ir pati – ēka kā personība savā laikā un vietā. 

Būvkultūra

No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisināsies Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma šogad ir būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.

Vecrīga ir UNESCO pasaules mantojuma saraksta objekts. Novērtēta. Aizsargāta. Lolota. Vai tāpēc nolemta tikai pagājībai? Bez jaunā, modernā, pārsteidzošā? Nē, to nepaģēr ne likumdošana, ne veselais saprāts, tādēļ būvniecība notiek arī Vecrīgā. Nams Skārņu ielā 11 pierāda, ka tā var būt veiksmīga, un jaunais vidi netraumē. Gluži pretēji – dod tai jaunu, laikmetīgas kvalitātes vaibstu, apliecina amata prasmi un iedziļināšanos. Par veiksmīgo projektu stāsta objekta eksperte, arhitektūras kritiķe Ieva Zībārte.

“Skvēriņš Skārņu ielā, ko iekļauj dievnami, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejs un suvenīru tirgotāju letes, ir viens no populārākajiem Rīgā. To šķērso tūristi un rīdzinieki, te var nofotografēties pie Brēmenes muzikantu skulptūras, dominē siltā sarkano ķieģeļu un bruģa krāsa, vasaras zilās vai rudens pelēkās debesis.

Šķiet, jaunajai arhitektūrai te nav vietas, tomēr nelielajā gruntsgabalā uzcelta viena no iederīgākajām mūsdienu arhitektūras ēkām Rīgā.

Atspēkot vilšanos

Mēģinājumi būvēt jaunas ēkas Vecrīgā vairumā gadījumu ir sagādājuši vilšanos kā profesionāļiem, tā sabiedrībai. Uzmācīgi apjomi, atšķirīgi materiāli, nepietiekama detalizācija – kontrasta princips arhitektūrā var tikt izmantots apzināti, taču Vecrīgā tas nekad nebija izdevies. Vecrīgai raksturīgie dakstiņu jumti, dažādos laikos tapušie nami, līkumainās ieliņas, kafejnīcas, negaidīti stūrīši veido atpazīstamo Rīgas identitāti, un tā ir tik stipra, ka jebkura iejaukšanās ir labi pamanāma.

Būvēt Vecrīgā – UNESCO Pasaules mantojuma vietā – ir izaicinājums projekta attīstītājiem un arhitektiem, taču reizē tā ir arī unikāla iespēja, jo brīvu būvlaukumu šajā pilsētas daļā ir maz.

Pastāv uzskats, ka tieši Skārņu ielas 11 tuvumā ir vecākā pilsētas daļa, un visa arhitektūras vēsture sākusies tieši šeit. Biroja “Jaunromāns un Ābele” projekts, ar kuru 2006. gadā tolaik jaunie arhitekti ieguva pirmo vietu starptautiskā arhitektūras ideju konkursā, piedāvāja citu virzienu. Tas bija formveidē drosmīgs, pamanāms, vēsturisko arhitektūru nekopējošs, taču smalks un apkārtni respektējošs risinājums.

Arhitektu rīcībā bija tikai 175 kvadrātmetrus liels, neregulāras formas būvlaukums un viņu uzdevums bija radīt ēku ar skulpturālu kvalitāti, kas vienlaikus iekļautos, bet arī izceltos komplicētajā pilsētbūvnieciskajā situācijā un vietas vēsturiskajā kontekstā. Projektēšanu uz laiku apturēja ekonomiskā krīze, taču tā bija arī iespēja izvētīt iespējamos risinājumus, tai skaitā koka paneļu apdari un atšķirīgus estētiskos virzienus attiecībā uz ēkas krāsu un faktūru.

Izjūtot ķieģeli un gaismu

Ēkai ir piecas fasādes, un tā apkārtni sakārtojusi kā žaketei piešūta, sen notrūkusi poga, pat vesela piedurkne, jo būvēts pie blakus nama brandmūra Otrā pasaules kara laikā sagrautas vēsturiskās ēkas vietā. Jaunajā apjomā ir izspēlēti Rīgas arhitektūras elementi, kurā pamanāmi gan 20. gadsimta īres nami, gan divu un trīs stāvu apbūve viduslaikos. Logailas fasādēs izkārtotas šaha dēļa ritmā, veidojot apzinātu nobīdi un nesimetriskumu, kas, kā zināms, uztverei ir tīkama metode. Arī apkārtnē tā iederas, jo Vecrīgā nekas nav pārlieku taisns un simetrisks. Septiņu stāvu ēka ir prominenta; ēku izceļ arī izvēlētais apdares materiāls ķieģelis, kas piešķir vēsturiskajām ēkām raksturīgo pamatīgumu un zināmu svinīgumu.

Arhitektiem no “Jaunromāns un Ābele” ir raksturīga iedziļināšanās un namdara pieeja – katrs izvēlētais materiāls ir ar rokām aptaustīts, ķieģeļu paraugi uz vietas apskatīti dažādos diennakts laikos un apgaismojumos.

Arī tā ir būvkultūra – sajust vietas materialitāti un apkārtnes gaismu.

Tā ir arhitektūra, kas nenovecos, jo nekad nav bijusi pārāk jauna,” raksta Ieva Zībārte.

Veiksmīgi piemēri iedvesmo un apliecina, ka profesionalitāte ir visu lietu mērs. Nams Skārņu ielā 11 nedumpojas, nav ambīciju nomākts, nekliedz skandālos, necenšas pārsteigt vai izdabāt. Tas iekļaujas, bet paliek pamanīts – tā ir māka, kas augsti vērtējama gan cilvēku, gan ēku saimēs.

 

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti