Šobrīd ir izaugusi jauna modes mākslinieku paaudze. Par to, kādas transformācijas mode piedzīvo šobrīd, kā uz jauno studentu darbiem raugās cilvēki, kas modes bijuši klātesoši modes mākslas aizsākumiem Latvijā, Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) studentu modes skates gaidās Radio "Naba" raidījumā "KŪL: Kultūras ūnijas laiks" aizritēja saruna ar LMA akadēmiskajiem spēkiem – docenti un LMA Modes katedras vadītāju Māru Bindi, lektoru un modes mākslinieku Arti Štamgūtu un scenogrāfu, profesoru Viktoru Jansonu.
Kādi ir jūsu un LMA studentu modes skates saskarsmes punkti, kā jūs pirmoreiz sastapāties ar šo notikumu?
Māra Binde: Modes skates vēsture ir tikpat sena kā katedras vēsture, jo 1993. gadā pirmoreiz uz mēles Mākslas akadēmijas aulā tika parādīta modes skate, es tajā piedalījos, man bija demonstrējams tikai viens tērps. Šobrīd studentiem ir prasība – vismaz pieci tērpi, lai viņi varētu startēt modes skatē, bet tolaik mēs sākām no nekā. Es vairs tieši neatceros, cik tieši studentu izrādīja savus darbus, bet, manuprāt, vairāk par septiņiem mēs nebijām, varbūt pat vēl mazāk. Šobrīd var redzēt, par kādu grandiozu pasākumu ir izaugusi šī modes skate, kā ir mainījusies mode, kā cilvēki ir mainījuši savu skatpunktu, savu redzējumu uz to, kas tad ir mode.
Artis Štamgūts: Mana pieredze ir no 2004. gada, kad es iestājos Mākslas akadēmijā; pēc absolvēšanas uzreiz sāku arī strādāt Latvijas Mākslas akadēmijā, līdz ar ko jau no mana pirmā kursa man ir saistība ar modes skati. Tas ir nozīmīgs gada noslēguma pasākums. Toreiz kā studentam, tagad kā pasniedzējam, vērtētājam.
Viktors Jansons: Man droši vien ir visinteresantāk, es nepiederu pie Modes katedras, bet esmu LMA Scenogrāfijas nodaļas pasniedzējs, es strādāju ar studentiem. Mums LMA ir tāda brīnišķīga tradīcija – sadarboties, sadarboties katedrām, nodaļām. Es personīgi esmu piesaistīts nu jau piekto gadu saistībā ar jautājumiem, kā veidot šo inscenējumu, kā veidot un kā atrast to veidu, kā režisēt, scenografēt telpas.
Modes skate, tie nav tikai šie brīnišķīgie modeļi, tērpi, ko izstrādā Modes katedrā, kas ir ārkārtīgi rūpīgi gada, pusgada laikā tapuši, lai šo gada prezentāciju varētu parādīt publikai. Bet vēl ir jautājumi, kur un kā parādīt šos tērpus, kā tos interpretēt – un te sākas tā brīnišķīgā sadarbība.
Katru gadu modes skatei tiek izvēlēta kāda īpaša vieta, vai Jūs esiet vainojams pie tā, kā tiek izvēlētas šīs norises vietas? Un vai šo izvēli iedvesmo arī šie studentu darbi?
Viktors Jansons: Jā, kurš gan cits. Mana līdzdalība modes skatē sākās ar laiku, kad sāka Aigars Bikše, tad bija brīnišķīgi objekti: Mākslas akadēmijas sporta zāle, dubļu bedre – tas bija pirmais. Tad bija tramvaju depo ar visām smakām un eļļām, un smaržām, un vagoniem. Nākošais bija brīnišķīgs Kalnciema kvartāla nepabeigtais celtniecības laukums ar buldozeriem, granti, rūkoņu un tarkšķēšanu.
Pagājušajā gadā bija brīnišķīgs objekts, kas bija Ķīpsalas peldbaseins, un tagad ir Manufaktūras objekts, ko varēs redzēt. Mēs meklējam atbildes kopā. Svarīgi, ka modes skate dalās divās daļās. Tas ir pats objekts, ko izstrādā katedrā, kus studenti kopā ar saviem pasniedzējiem rada savu ideju; un otrs atrast, tātad vienoties par kopīgu lokācijas vietu, telpu – šajā procesā notiek šī divplūsmu saskarsme. Viens ir tas, ko piedāvā šī brīnišķīgā kolekcija, grupa viena pēc otras, un otrs – telpa, kur ienāk skatītājs.
Skatītājs ir destruktīvā telpā, viņš nav kādā pasaules slavenā modes namā Romā, Parīzē vai Londonā, un šī saskarsme un sadursme rada šo efektu, ka tas ir notikums, notikums akadēmijā, tas ir Rīgas pilsētas notikums studentu un jauniešu vidū.
Kas ir tās tēmas, kuras šogad savos modes darbos ir apspēlējuši studenti? Un cik sarežģīts bija šis atlases process?
Māra Binde: Tēmas studenti izvēlas paši, kādas viņiem šobrīd ir aktuālas, ko viņi vēlas risināt savā kolekcijā, mēs nekad neesam ierobežojuši tēmas izvēlē. Mēs varbūt esam tieši skubinājuši viņus domāt dziļāk, plašāk, rakņāties sevī, meklēt sevī atbildes caur vizuālo tēlu. Parasti tas ir grūts darbs – meklēt sevī atbildes. Bet varu teikt, ka tas ir raksturīgi jauniešiem. Meklēt un atrast. Ko viņi ir atraduši, to varēs redzēt modes skatē, to, kā viņi ir spējuši parādīt savas sajūtas, domas un idejas. Protams, ka atlase nav viegls process.
Artis Štamgūts: Piebilstot par tēmām, bakalaura 2. kursam tās ir vīriešu modes kolekcijas visu cauru gadu. Tas ir vienīgais nosacījums, kritērijs, kas tiek dots 2. kursam. Bet pie atlases, tas ir grūts process ar diskusijām pasniedzēju starpā.
Bet mēģinām atlasīt pēc iespējas dažādākas kolekcijas, jo vēlamies parādīt plašās iespējas, kuras var nodaļā apgūt, dažādas šķautnes – "gatavs valkāšanai", aicinot studentus eksperimentēt arī šajā kategorijā. Diezgan lieli eksperimenti gan ar apjomu, audumu apstrādi un detaļām kopumā, ko studenti labprāt arī dara. Tiešām daudzi materiāli ir tādi, kas nav nemaz veikalā nopērkami, bet kas ir pašu radīti. Tad vēl viens kritērijs ir tāds, lai šī kolekcija būtu skates formā – vismaz pieci komplekti, jo akadēmijā mācās arī studenti, kas veido tērpus, piemēram, teātra izrādēm, tad tie tomēr nebūs piemēroti skatēm. Tad, protams, lai kolekcija atbilst pasaules sajūtām, kas tad valda modes plašajā pasaulē.
Artis Štamgūts: Vairāk studenti izvēlas avangarda modi un eksperimentus, taču tas nenozīmē, ka tas ir nevalkājams. Tomēr katrai kolekcijai ir savs lietojums, jo valkājams tas var būt uz ielas, valkājams tas var būt uz skatuves, valkājams tas var būt kāda pasākuma atklāšanā. Mērķi ir dažādi. Jau radīšanas procesā, iesākot darbu ar skicēm, viņiem pašiem sev un arī pasniedzējiem ir jāatbild uz šo jautājumu, kāds tad ir šis lietojums un kas ir tas cilvēks, kas to uzvilks, un tā tēls.
Māra Binde: Par tēlu ir ļoti daudz sarunu mācību procesa laikā un arī izvēloties materiālu. Arī materiālam ir sava valoda, tas runā tādā vai šādā zīmju valodā, lai nodotu to ziņu, ko students vēlas nodot. Par tēmām, kā lai saka, ir ļoti labas un ļoti sarežģītas tanī ziņā, ka šobrīd ir aktuāli ir jautājumi "Kas es esmu?", "Kāda ir mana loma?", dažādu pieredžu vai pieredžu punktu samērošana un salīdzināšana dažādos kontekstos, ne tikai personīgā, bet arī plašākas sabiedrības aspektā.
Kādas transformācijas studentu darbos jūs novērojat, kādas laika liecības?
Māra Binde: Mode ir laika apliecinājums, sāksim ar to. Tērps ir aktuāls šai dienai. Un studenti ir tāds indikators tam, kas ir svaigs un mūsdienīgs, jo viņi šo laiku uztver vistiešāk, jo viņiem vēl nav tā pieredzes filtra, kas ir vecāka gadagājuma cilvēkiem, un līdz ar to viņi ļoti tieši un ļoti svaigi uztver laiku.
Protams, mode arī Latvijā ir ļoti attīstījusies šajā laika periodā. Mēs deviņdesmitajos domājām par modi kā vairāk par avangardu, par priekšnesumu, mēs gribējām, lai mode ir akcija un runā vairāk netradicionālos apģērba veidos.
Bet šobrīd studenti Prêt-à-Portie ("valkājamās modes") kolekcijās spēj parādīt ļoti sarežģītu ideju.
Man liekas, tas ir tas attīstības rādītājs, ka mēs varam novērot tādu daudzslāņainību un panākt [to] apģērba kolekcijā.
Kādu jūs redzat modes dizaina nākotni?
Artis Štamgūts: Modē jau šobrīd ir "viss, ko vien var iedomāties", domāju, ka turpināsies "viss, ko vien var iedomāties", jo cilvēku ir daudz, jo cilvēki ir dažādi, jo cilvēki ir ar dažādām interesēm un dažādām vēlmēm. [..] Arī dizaineru ir daudz, katram ir savas intereses un idejas, ko viņš piedāvā. Un es nedomāju, ka mode atgriezīsies pie tā, kā bija desmitgades iepriekš, ka bija periods, kas turpina vienu desmitgadi, kad visi to valkā, es neredzu, ka pie tā varētu atgriezties. Tā virzība varētu saglabāties, nojaucas robežas, un īstenībā var valkāt vienalga ko - ko tu gribi, jo, jā, tas jau ir apģērbs, konkrētās personas izteiksmes veids ar šo apģērbu.
Māra Binde: Es gribēju piebilst, ka, skatoties uz modes šoviem pasaules mērogā, var redzēt – ir tieksme modes šovu, kas agrāk bija tāda kā apģērbu parādīšana, viena no funkcijām, pamazām modes skates iet no tā prom un cenšas šo modes skati parādīt kā tādu modes šovu, kā mākslas darbu, kā ievērojamu notikumu. Pamazām ieņem mākslas formātu. Man ir sajūta, ka ar laiku tā arī varētu notikt. Jo ir ļoti daudz citu platformu, kā parādīt modi, kā parādīt komercializēti apģērbu, lai to varētu pārdot. Bet modes šovs ar laiku arvien vairāk vedīs modi mākslas virzienā. Tas, ko šobrīd var redzēt, Artim ir taisnība, ir "viss kas" un "visdažādākajos veidos", un tomēr ir skaidri redzamas atsauces un pat tik ļoti nolasāmi citāti, lai nevienam nerastos šaubas, ka uz mēles mēs redzam, ka patiesi iet Žaklīna Kenedija.
Viktors Jansons: Ja man būtu iespēja, es pieteiktos LMA Modes katedrā un izstrādātu brīnišķīgas mūsu versijas "Eža kažociņam" vai "Zalkša līgaviņai zemūdens valstībā", vai "Kaķīša dzirnaviņām", kāds ir baltais kaķis un kāds melnais, radīt vēl papildus, ne tikai to, kas ir jāizdara metodiski. Bet vēl ir tā informācija, kas arī var kļūt pēkšņa atklāsme, ka mēs radām jaunu modes pasauli ar citiem, varbūt jēdzieniskiem izteiksmes līdzekļiem.
Raidījuma otrajā daļā dzirdama saruna ar Latvijas Mākslas akadēmijas studentēm, topošajām modes dizainerēm – Annu Elizabeti Kasparsoni, Lauru Valteri un topošo scenogrāfi, LMA studentu modes skates scenogrāfijas izstrādātāju – Paulu Kalniņu.
