Sadaļas Sadaļas

Kāpēc dizains?

"Latvijas Dizaina stratēģija 2021.-2027." un dizains dažādas jomās un pakalpojumos

Kāpēc dizains?

Sociālās distancēšanās dizains darba vietā

Dizains kā sistēmdomāšana — dizaina studiju pieredze ASV

Ja es varu, tad arī citi var. Saruna ar Krišjāni Mazuru par dizaina studijām ASV

Dizains var atrisināt problēmas un atstāt pozitīvu iespaidu uz cilvēku dzīvi – pārliecināts dizainers Krišjānis Mazurs, kurš Amerikā iegūst ne tikai izglītību, bet arī radošo pārliecību. 

Krišjānis Mazurs otro gadu studē Stenfordas Universitātes "Design Impact" maģistra programmā, paralēli darbojas arī kā pasniedzējs un ir mentors interesentiem no Latvijas, kuri meklē iespējas realizēt sapni par studijām ārvalstīs. Viņa profesionālās un akadēmiskās intereses ir saistītas ar to, kā dizains var palīdzēt uzlabot cilvēku dzīvi.

Jeļena Solovjova: Kā tu pieņēmi šo lēmumu, kāpēc tieši šī universitāte, un vai tu izskatīji arī kādas alternatīvas, piemēram, Eiropā?

Krišjānis Mazurs: Personīgā līmenī man vienmēr ir bijusi zināma fascinācija ar Ameriku un amerikāņu angļu valodu. Vidusskolā kādu laiku mācījos Amerikā un pēc tam arī strādāju Ņujorkā, un tādā man līdz galam nesaprotamā veidā jutos ļoti piederīgs. Un arī profesionāli tas ir dizaina veids, kas mani interesē. Tas principā radās Amerikā, tieši Stenfordā. Par šo jautājumu domājot, sapratu, ka laikam īsti tādas opcijas mācīties Eiropā nemaz neizskatīju, lai arī, protams, Eiropā ir visādas interesantas vietas.

Kas ir tas dizaina veids, ko piemini?

Stenfordas dizaina skola ir zināma ar savu dizaina domāšanas pieeju. Salīdzinot ar Latviju, tā ir stipri atšķirīga. Man šķiet,

Latvijā dizainu lielākoties cilvēki saprot kā vairāk saistītu ar tēlotājmākslu, savukārt šeit dizains ir tāda sistēma, domāšana, un dizains arī akadēmijā atrodas Mehāniskās inženierijas departamentā.

Man liekas, ka šīs atšķirīgās pieejas viena otru komplimentē. Šeit vairāk dizains tiek uztverts kā metode, kā risināt problēmas.

Savu profesionālo karjeru tu sāki Ņujorkā – varbūt vari izstāstīt vairāk par šo savu dzīves posmu? Cik svarīgi jaunam profesionālim ir interesēties par iespējām strādāt, gūt praktiskas un akadēmiskas iemaņas arī ārpus Latvijas?

Pēc bakalaura studiju beigšanas man bija gods saņemt Baltijas–Amerikas Brīvības fonda stipendiju, ar kuras palīdzību es gadu strādāju zīmolu stratēģijā Ņujorkā, vienā no viņu labām aģentūrām. Tā noteikti bija unikāla pieredze, un, es domāju, ka lielā mērā viss, ko es darīju pēc tam, bija kaut kādā ziņā sasaistāms ar to. Es lasīju pētījumu, kas norādīja uz to, ka bilingvāliem, multilingvāliem cilvēkiem ir raksturīgs tas, ka atkarībā no tā, kādā valodā viņi komunicē ar cilvēkiem, mainās arī viņu uzskati – vai tie būtu politiskie uzskati vai morālie uzskati. Par to domājot, es sapratu, ka

arī man dzīvošana, mācīšanās, strādāšana šeit ir ne tikai iespēja redzēt citas lietas un runāt citā valodā, bet kaut kādā ziņā arī būt citam cilvēkam.

Tagad es esmu dzīvojis pietiekami ilgi Amerikā un ikdienā izjūtu tādu zināmu duālismu – man ir gan tā eiropiešu vai latviešu perspektīva, gan vietējā perspektīva.

Kas studēt gribošam cilvēkam Latvijā ir jāpaveic, lai kļūtu par studentu vienā no pasaules topa universitātēm, kādas investīcijas ir nepieciešamas, un ar kādām grūtībām ir jārēķinās, ja tu vēlies realizēt šo plānu?

Tur ir noteikti vairākas lietas. Pirmā – ir jābūt kaut kādam naivumam par to, ka tas vispār ir iespējams. Man nekad ne vidusskolā, ne bakalaura studijās nebija īpaši labas atzīmes, un noteikti es nekad dzīvē nebūtu iedomājies, ka mani kāds varētu uzņemt Stenfordas Universitātē, bet kaut kādā mistiskā veidā tas tā notika, un es domāju, ka tādam zināmam delīrijam par savām spējām ir jābūt, lai tas vispār varētu būt iespējams. Otrā lieta – ir jābūt gatavam būt pacietīgam. Tas laiks, kas ir nepieciešams no brīža, kad tu izdomā, ka, hei,  varbūt es varētu mācīties kaut kur ārzemēs, līdz brīdim, kad tas praktiski notiek, ir jāpaiet diezgan ilgam laikam, minimums Amerikas kontekstā ir kāds gads. Un trešais faktors – ir jābūt mierīgam, jo šajā procesā nākas saskarties ar visādiem sistēmiskiem un finansiāliem izaicinājumiem. Es domāju, ka viens no lielākajiem ieguvumiem, atrodoties šeit, ir tas, ka tu redzi, ka tie cilvēki, kas ir superzvaigznes un strādājuši kopā ar Stīvu Džobsu un citiem, arī ir tikai cilvēki, un pārsteidzošā kārtā viņi ir pilnīgi normāli cilvēki. Un mēs kā latvieši noteikti neesam par viņiem nekādā ziņā sliktāki. Patiesībā man liekas, ka Latvijas stiprās tēlotājmākslas tradīcijas dēļ Latvijā ir ļoti daudzi neiedomājami spējīgu, profesionālu cilvēku.

Iespējams, ka vairumā gadījumu viņus no domas vai praktiskas iespējas dzīvot, strādāt, mācīties kaut kur citur attur nespēja kontekstualizēt to, cik patiesībā viņi ir labi arī pasaules kontekstā.

Cilvēkiem, kas vēlas mācīties Amerikā, ir jāsaskaras ar to, ka mācības globāli, un it īpaši pēc Latvijas standartiem, ir ļoti dārgas. Interesanti, ka tās atbalsta iespējas, kas Latvijā pastāv, nav valsts sponsorētas – Fulbraita stipendija ir Amerikas valdības stipendija, vēl ir kādas privātas atbalsta iespējas un stipendijas. Un arī studiju kredīti, ko Latvijas valsts šobrīd piedāvā, manuprāt, ir ļoti labi, ja cilvēks vēlas mācīties Latvijā vai varbūt Eiropā, bet mācībām Amerikā tās iespējas ir stipri limitētas. Arī manā gadījumā, ņemot maksimālo šobrīd pieejamo studiju kredītu, tas nosedz tikai nelielu daļu no skolas izmaksām. Labā ziņa ir tāda, ka, nokļūstot skolā, ir dažādi veidi, kā risināt šo finansiālo jautājumu. Ir iespēja strādāt skolā, ko izmantoju arī es. 

Kas rosinātu Latviju būt ieinteresētai, lai tu studē ASV?

Sapazīstoties ar citiem cilvēkiem no Latvijas, kas vai nu šobrīd mācās, vai nesen mācījās Amerikā, esmu novērojis, ka viņu patiesībā ir diezgan daudz – arī proporcionāli tam, cik Latvijā vispār ir cilvēku. Tā kā vienā vai citā veidā šie cilvēki atrod iespējas mācīties šeit, bet tā problēma ir tāda –

ja tas veids, kādā viņi šeit nonākuši, nav sasaistē ar Latvijas valsti, tad ir diezgan grūti praktiski atgriezties Latvijā, ja arī cilvēki ir ieinteresēti to darīt.

Būtu vērts padomāt par to, ka tajos gadījumos, kad cilvēki mācās skolās, kurās izmaksas ir stipri lielākas, arī studiju kredīta griesti varētu būt proporcionāli kopējām studiju izmaksām, nevis viena absolūta summa.

Vai tu vari sīkāk paskaidrot, kas slēpjas aiz šī vārdu savienojuma “design impact” un kas ir tas, ko tu apgūsti?

Atrodoties šeit jau pusotru gadu, neesmu spējis atrast labu latviskojumu šim programmas nosaukumam, bet tā ir specifisku produktu dizaina maģistra programma. Šīs programmas mērķis ir piesaistīt dažādu jomu speciālistus (tie nav obligāti dizaineri, vismaz ne dizaineri tēlotājmākslas izpratnē) un ļaut viņiem pirmā gada laikā apgūt dažādus priekšmetus, kas otrā gada laikā var viņiem palīdzēt izveidot praktiskus projektus ar mērķi atstāt pozitīvu iespaidu uz cilvēka dzīvi. Projekti ir visdažādākie – mans kursabiedrs Rojs no Nairobi strādā pie projekta, kas palīdzētu vietējiem laukstrādniekiem ar dažādām irigācijas tehnikām, divas kursa biedrenes no Amerikas strādā pie projekta, kas palīdz cilvēkiem, kas ir nonākuši bezpajumtnieka statusā, mans kolēģis Džeimss strādā pie projekta, kas cenšas apkarot dezinformācijas izplatību video kontekstā, proti, – kā pārliecināties, ka video, ko tu redzi, ir patiess. 

Kādi ir lielākie ieguvumi, kurus tu jau saredzi no šīs savas studiju pieredzes Stenfordā?

Deivids Kellijs, Stenfordas dizaina skolas dibinātājs un vadītājs, ir slavens ar spēju cilvēkiem piešķirt, to, ko viņš sauc par radošo konfidenci vai radošo pārliecību. Es nejūtos tā, ka profesionāli esmu šausmīgi sirdzis ar pārliecinātības trūkumu, bet, atrodoties šeit un redzot tos cilvēkus, par kuriem agrāk tikai lasīju grāmatās vai skatījos video, un dzirdot to, ka viņiem kaut kas no tā, ko es daru, liekas “okei” – tas iedod tādu pārliecību, par kuru es pirms tam sapņot nevarēju.

Viena no lietām, par ko iestājas gan Kellijs, gan arī citi viņa kolēģi, runājot par radošo – radošs var būt ikkatrs. Viņi arī uzsver, ka dizains nebūtu uzskatāms tikai par dizaineru privilēģiju, bet principā to kaut kādā mērā var praktizēt ikkatrs. Ko tu domā par šādu dizaina jēdziena demokratizēšanu?

Es nedomāju, ka viņi šeit to īpaši uzskata par demokratizēšanu. Šeit ar dizainu saprot tādu inženierisku sistēmu domāšanu, kas principā ir par to, ka tu identificē kaut kādu grūtību pasaulē un tad domā par to, kas būtu vajadzīgs, lai viņu atrisinātu. Tad tev ir pāris idejas, tad tu viņas testē, kas varbūt ir tāds tēlotājmākslas dizainam netipisks process, un tad izdomā, kā izmērīt to, vai viņas strādā vai ne. Deivids daudz runā par to, ka šī radošā pārliecība ir nepieciešama visiem cilvēkiem.

Man šajā kontekstā nav nekādu problēmu ar ideju, ka mēs visi esam dizaineri un ka mēs visi esam radoši, es noteikti tam ticu.

Man šķiet, ka tas, kas ir svarīgs, ir rezultāts. Es esmu ļoti pragmatisks cilvēks, un mani neinteresē, kāds ir tituls cilvēkam, kurš kaut ko dara.

Kādas līdzības un atšķirības tu saredzi pieejās, kā mēs mācām dizainu Latvijā un citviet pasaulē?

Man šķiet, ka tur ir gan sistēmiskas, gan individuālas atšķirības. Amerikā var novērot, ka pasniedzēju un profesoru darbs ir pietiekami ienesīgs, tas nozīmē, ka cilvēki, kas ar to nodarbojas, ir spējīgi visu savu uzmanību un enerģiju veltīt tam. Latvijā praktiski visi cilvēki, kas strādā akadēmijā vai kur citur, tomēr nodarbojas arī ar kaut ko citu. Es domāju, ka tas nav saistīts tikai ar to, ka viņiem patīk tā darīt, bet vienkārši nav citas iespējas. Otra atšķirība, ko es esmu novērojis, ir tas, ka šeit ir ļoti individuāla pieeja cilvēkiem. Es teiktu, ka tā pasniegšanas pieeja šeit ir mazāk preskriptīva, bet vairāk deskriptīva, ar to domājot, ka šeit cilvēki tev nevienā brīdī nesaka, kā vajadzētu darīt, bet viņi tev rāda, kā ir darījuši viņi, rāda kaut kādus piemērus, kas varbūt tev norāda vienā vai citā virzienā par labu vienai vai citai pieejai, viņi tev parāda uzskatu dažādību šajos jautājumos, un viņi ir tur, lai tevi atbalstītu šajā procesā. 

Varbūt tev ir kāds novēlējums tiem cilvēkiem, kuri apsver ideju studēt ārpus Latvijas? 

Es domāju – ja es varu, tad arī viņi var! Vēlētos pieminēt, ka nu jau kādu laiku es palīdzu cilvēkiem, lielākoties no Latvijas, kas vēlas pieteikties mācībām, stipendijām vai darbiem ASV. Ja nu gadījumā kādam cilvēkam šobrīd ir brīdis dzīvē, kad viņi apsver šīs lietas vai jau ir procesā un ir kādi jautājumi – mani nav īpaši sarežģīti atrast internetā. Ja kādam ir nepieciešama palīdzība, ja ir jautājumi saistībā ar dizaina studijām vai studijām ārzemēs vispār, vai par to, kā studijas finansēt, tad es noteikti ar prieku uz šiem jautājumiem atbildēšu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt