Izdota arhitektūras mantojuma aizsardzības vēstures grāmata

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

Izdevniecībā “Neputns” klajā nāk Mārtiņa Mintaura grāmata “Arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsture Latvijā”, lsm.lv informēja izdevēji.

“Vecpilsētas un lauku sētas, baznīcas un rūpnīcas, ēkas un būves parasti mēs vērtējam pēc “patīk vai nepatīk” principa. Vēsturnieka Mārtiņa Mintaura grāmata mūs ieved mazāk pazīstamajā arhitektūras mantojuma profesionālo vērtētāju pasaulē,” grāmatas priekšvārdā raksta Dr. arch. Jānis Lejnieks.

“Pirmo reizi Latvijas arhitektūras vēsturē ir apkopoti un sistematizēti fakti par „vecā” un „jaunā” attiecībām, ar vairāk nekā tūkstotis atsaucēm un avotu norādēm, kas dod iespēju vēl dziļāk iepazīt ne tikai katru laikmetu, bet arī to vadošos arhitektus, sākot ar Vilhelmu Neimani un Vilhelmu Bokslafu līdz Andrejam Holcmanim un Gunāram Jansonam. Erudītais un kritiskais skatījums ir starpdisciplinārs un ietver arī politekonomiskos un sociālos aspektus. Autors nevairās akcentēt arhitektūras mantojuma politisko dimensiju un tās lomu nacionālās identitātes modeļu veidošanā,” tā Jānis Lejnieks.

Mārtiņš Mintaurs (1979)

Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docents, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Kultūras programmu padomes loceklis, Latvijas pārstāvis Starptautiskajā pilsētu vēstures komisijā (International Commission for the History of Towns, ICHT), Rīgas domes Pieminekļu padomes loceklis.

Vairāk nekā 20 akadēmisku publikāciju autors.

Sadarbībā ar Jāni Ivaru Padedzi 2013. gadā publicēts krājums “Atmiņu Daugava”.

Pētnieciskās intereses saistītas ar kultūras mantojuma aizsardzības teorijas un vēstures jautājumiem, muzeoloģiju, Latvijas arhitektūras mantojuma saglabāšanas vēsturi, Latvijas 19. un 20. gadsimta politisko un kultūras vēsturi.

Mārtiņš Mintaurs norāda: “Grāmatas tapšanas mērķis bija ne tikai mēģināt apkopot pamatinformāciju par arhitektūras mantojuma aizsardzības vēsturi Latvijā. Rakstot par šo tēmu, vēlējos arī atgādināt par cilvēkiem, kam rūpēja seno ēku saglabāšana Latvijas pilsētās un laukos dažādos laikmetos un neatkarīgi no tā, kādā iekārtā viņi dzīvoja. Arhitektūras mantojums ir nacionālā kultūras mantojuma daļa, kam piemīt sevišķi spēcīga simboliskā nozīme, tāpēc vēsturiskās apbūves aizsardzība vienmēr ir bijusi saistīta ar politiku. Un vienlaikus pieminekļu aizsardzības uzdevums ir saglabāt neatkarību no politiskajiem apstākļiem. Šis paradokss raksturo ne tikai arhitektūras mantojuma saglabāšanu, bet arī citus, plašākus dzīves jautājumus. Tāpēc ceru, ka šī grāmata var palīdzēt citādi uztvert Latvijas jaunāko laiku vēsturi tās savdabībā un arī starptautiskajās sakarībās.”

Grāmata sakārtota septiņās nodaļās: Arhitektūras mantojuma izpratnes attīstība Eiropā, Arhitektūras mantojuma aizsardzības pirmsākumi Latvijas teritorijā, Arhitektūras mantojums Latvijā (1919-1940), Arhitektūras mantojums Latvijas PSR (1940-1941), Latvijas arhitektūras pieminekļi Ostlandē (1941-1944), Arhitektūras mantojums Latvijā pēc Otrā pasaules kara (1945-1991), Latvijas arhitektūras mantojuma aizsardzība pēc 1991. gada. Noslēgumā autora pēcvārds, arhitektūras mantojuma aizsardzības institūciju saraksts, kopsavilkums angļu valodā, literatūras saraksts un personu rādītājs.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti