Iesaiņots jaunai dzīvei: rūpnieciskās revolūcijas mūsdienu bērns «Hanzas perons»

“Hanzas perons” iemieso mūsdienu būvkultūras galvenās pazīmes – racionālu pieeju, estētisku veidolu, ilgspējību. Šis objekts apliecina, ka mūsdienīgais no vecā ne tikai mācās, bet lietpratīgi izmanto – videi un cilvēkiem par prieku.

Būvkultūra

No 24. līdz 27. septembrim Latvijā norisināsies Eiropas Kultūras mantojuma dienas, kuru tēma šogad ir būvkultūra. Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde apkopojusi vairāk nekā 30 labas būvkultūras paraugus, kurus vieno to tapšanas, uzturēšanas un pilnvērtīgas dzīves īpašs novērtējums. Sabiedrisko mediju portālā LSM.lv iepazīstinām ar šo objektu dzīvesstāstiem – par atbildīgiem pasūtītājiem un saimniekiem, par radošiem un tālejoši domājošiem arhitektiem, kurus izstāsta Latvijas arhitektūras un kultūras mantojuma speciālisti.

Pirms simts gadiem Eiropas būvkultūra bija nostabilizējusies, bija sasniegts vienoti augsts līmenis. Arī rūpnieciskās celtnes tika būvētas pēc augstiem standartiem, tika celtas monumentāli un nākotnei, pārliecībā par ilgu un varenu mūžu. Diemžēl rūpnieciskais uzplaukums, kas 19., 20. gadsimta mijā radīja daudzas arhitektoniskas vērtības, ir apsīcis un degradējies. Mūsdienās vienotā būvkultūra ir polarizējusies – ekskluzīvais segments kļūst elitārāks, bet vidusmēra vienkāršojas. Arī rūpnīcas vairs neceļ nākamajām paaudzēm, bet ātrai peļņai. Tāpēc katrs objekts, kas bijušo industriālo arhitektūru spēj izcelt kā vērtību un ar cieņu iesaiņot jaunai dzīvei, ir augsti vērtējams un pamācošs. Par veiksmīgo “Hanzas perona” piemēru vēsta arhitektūras kritiķe Ieva Zībārte.

Mainot funkciju

“Latvijas arhitektūras mantojuma burvība slēpjas tā daudzveidībā. Vēsturiskās ēkas tiek atjaunotas, izmantojot atšķirīgas metodes lielas pils restaurācijā un koka namiņa pārbūvē. Mūsdienās ne vienmēr ir nepieciešams ēku atjaunot tās oriģinālajā izskatā, jo ir jāpiemēro jauna funkcija; turklāt ir augstākas prasības pret komfortu, ekspluatācijas ekonomiskajiem aspektiem un ietekmi uz vidi.

Mantojuma atjaunošanas jomā īpaša ir industriālā arhitektūra.

Kādreizējās ražošanas ēkas, kur aiz galvenā apjoma efektīgajām fasādēm slēpjas lielas mašīnu un iekārtu zāles, mūsdienās var lieliski pārveidot par muzejiem, koncertzālēm un teātriem.

Šajā kategorijā ietilpst arī “Hanzas perons” bijušajā dzelzceļa preču stacijā Rīgā.

Mūsdienās šī kādreiz nomaļā vieta tagadējā Skanstes apkaimē atrodas Rīgas vēsturiskā centra aizsardzības zonā un ir daļa no UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā ietvertās teritorijas. Līdz pat 18. gadsimtam “Hanzas perona” vietā bija ganības, vēlāk vasarnīcas. Urbānas aprises šī vieta ieguva rūpnieciskās revolūcijas laikā. 19. gadsimta beigās pilsēta auga strauji un bija nepieciešams paplašināt arī ostas un dzelzceļa infrastruktūru, tāpēc 1900. gadā Rīgas pilsētas dome pieņēma lēmumu būvēt jaunu preču staciju.

Stikla ādā

Par laimi, laiks pret veco preču staciju bija saudzīgs, un ēka līdz mūsdienām bija saglabājusies itin labi. Arhitektu rīcībā nonāca skaistas ķieģeļu sienas, koka sijas, bīdāmās durvis, vārti un vecas informatīvās norādes. Tas bija labs starts idejām par ēkas atdzimšanu un pielāgošanu kultūras norišu funkcijai.

Preču stacijas pārbūves koncepciju ietekmēja mūsdienu energoefektivitātes prasības. Vēsturiskajai ēkai pa perimetru arhitekti piedāvāja uzbūvēt stikla “ādu” ar priedes dēļu dubulto fasādi, tādā veidā pasargājot veco ēku un izveidojot gaismas pielietus vestibilus apmeklētājiem. No preču stacijas ēka kļuva par transformējamu lieltelpu, kurā var izvietot plaša spektra un izmēru scenogrāfiju un īstenot jebkuru kultūras, izklaides un pat sporta norisi.

Koncertā sagaida vagons

Pārbūves gaitā ēkā restaurēja ķieģeļu sienas, atjaunoja koka jumta konstrukciju un oriģinālās liekto sliežu nojumes. Pēc tam vēsturisko ēku ieskāva alumīnija un tērauda konstrukcijās, nodrošinot arī rāmi vēsturiskā jumta balstīšanai un skaņas un gaismas iekārtu iekāršanai. Interjera materiālu paleti veido vēsturiskais ķieģelis, koks un terazzo tehnikā lieta betona grīda. Uz oriģinālās Rīgas Vagonbūves rūpnīcas vilciena platformas apmeklētājus kā skulpturāls funkcionālais elements gaida improvizēts vilciena vagons no tērauda.

Unikālais vēsturiskais raksturs un jaunās arhitektūras uzslāņojumi "Hanzas peronu" ātri pozicionēja kā pamanāmu vietzīmi Skanstes apkaimē.

Šajā gadījumā būvkultūra ir notikusi mantojuma saglabāšanas un jaunās funkcijas ieviešanas sinerģijā, kur ieguvējs ir pasūtītājs, pilsēta un sabiedrība, tostarp arī mantojuma saglabāšanas entuziasti un jauno vēsmu meklētāji,” raksta Ieva Zībārte.

Vērienīgo un augsti vērtēto pārbūvi projektējis arhitektu birojs “Sudraba arhitektūra” Reiņa Liepiņa vadībā. To realizējis būvnieks “Pillar Contaractor”, pierādot, ka industriālās arhitektūras pārbūve mūsdienās var būt tik augstā līmenī, ka kļūst par filozofiski orientētu mākslas darbu. Vairāk nekā 11 miljoni ir pietiekošs budžets, lai par paveikto varētu lepoties. Tas, ka Skanstē vairs nav darba dunas un pārkraujamu preču, jau ir cita līmeņa jautājums – ja visus pamestos industriālos pieminekļus pārveidos par kultūras norišu vietām, arhitektiem darba nepietrūks. Taču – vai būs, ar ko samaksāt? 

 

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Dizains un arhitektūra
Kultūra
Jaunākie
Interesanti