Rūdolfs Vītoliņš: Grāmatas atklāšanā izteicāties, ka uz pilsētas arhitektūru var raudzīties kā uz tekstu. Avotu kritikas pamati mums māca, ka katram tekstam ir autors, mērķis un auditorija. Kas bija jūsu aplūkoto namu jeb tekstu autori, mērķi un auditorija?
Harijs Tumans: Autori ir divi – nama īpašnieks un arhitekts. Diemžēl nevaram vienmēr noteikt precīzi, kam pieder galvenā ideja, citreiz varbūt var nojaust, tomēr man šķiet, ka biežāk tie bija arhitekti. Kas attiecas uz auditoriju, tad šeit atkal ir divējādi. No vienas puses tas ir vēstījums laikabiedriem, visiem, kas iet garām un redz, no otras puses – šad un tad tas ir vēstījums pasaulei un mūžībai, jo dažkārt šie attēli atrodas tik augstu, ka no zemes ir grūti ieraudzīt.
Rūdolfs Vītoliņš: Katram šādam tekstam nepieciešams rezonēt. Kādu efektu un rezonansi šie teksti un nami izsauca tolaik, kad tie tapa?
Harijs Tumans: Tas ir kā kuru reizi un mēs ne vienmēr to varam precīzi noteikt, skatoties tikai uz fasādi. Kādreiz mēs redzam rezonansi presē, piemēram, bija vairākas publikācijas par opernama celšanu. Bija raksts arī par Pfābu namu, ko mēs pazīstam kā Benjamiņu namu Baronā ielā 12. Kad cēla mākslas muzeju, ēka plaši tika kritizēta kā arhaiska un nemoderna. Presē bija arī arhitekta atbildes raksts, kurā viņš skaidro, kāda bijusi iecere, kādus tēlus viņš lietojis. Dažreiz varam redzēt, ka vai nu īpašnieks, vai nu arhitekts arī paredzēja kaut kādu īpašu reakciju, piemēram, smaidu. Mājai Brīvības ielā 136, ko 1906. gadā cēla Jānis Alksnis, pašā augšā ir cilnis, kurā attēloti divi putti* jeb mazi zēniņi – viens ļoti drūms lasa grāmatu, otrs ļoti līksms ar naudas maku, viens otram pretī. Tāpat, piemēram, arī Brīvības ielā 129 uz 1910. gadā būvētās ēkas mēs redzam tādus interesantus ciļņus, kur sēž vīrietis un sieviete uz lauvas un blakus ir vīna muca. Sieviete dzer un līksmo un blakus sēž putti ar zizli, kas kaut ko viņai saka, bet otrā pusē vīrietis lej vīnu mucā un blakus viņam ir piedzēries putti ar zizli un sejā tam redzams smaids. Tur ir vesels stāsts un to mēs varam saprast dažādi, tas grāmatā aprakstīts, bet jebkurā gadījumā, ja mēs apstājamies, paceļam galvu un paskatāmies, ja mēs saprotam un ieraugām, redzam šeit humoru, ironiju, alegoriju. Un to, ka kaut kāda reakcija būs, namīpašnieks jau bija paredzējis.
Mikus Solovejs: Jūsu pētījums ir ļoti plašs, bet vai jūs varat precizēt, kurš Rīgas rajons un arī hronoloģiski, kuri gadsimti un laika posms jūs interesē visvairāk?
Harijs Tumans: Man nebija tāda uzstādījuma koncentrēties uz kaut kādu laiku vai rajonu, pētījumam sev nozīmēju robežas – Rīgas vēsturiskais centrs no Daugavas līdz VEF Kultūras pilij, attiecīgi neiekļaujot Pārdaugavu. Mani interesē paši attēli, ne tas, kuram stilam un laikmetam tie pieder. Bet, protams, iedziļinoties ieraudzīju, ka visvairāk tas ir eklektisms, 19. gadsimta beigas un jūgendstils – 20. gadsimta sākums. Tur bija visvairāk eksperimentu, visvairāk interesantu tēlu. Ļoti interesants ir viss vēsturiskais centrs, mūsu slavenais jūgendstila rajons, Alberta iela, Strēlnieku iela, slavenie Eizenšteina projekti, tos bija visgrūtāk atšifrēt. Kas vispār ir jūgendstils? Tas ir klasicisma noliegums, visa jaunā mākslinieku strāva, jaunā kustība, kas radusies Eiropā, kas vēlējās novērsties no klasiskajiem standartiem un radīt jaunas formas, taču mēs ļoti labi redzam, un Rīga to īpaši spilgti parāda, ka atteikties no tā vienalga neizdevās, ka tās antīkās formas vienalga ieiet ēkā, bet citā veidā. Personīgi man tuvākas ir klasiskās formas, piemēram, Benjamiņu nams ar tīri klasisku vēstījumu.
Mikus Solovejs: Kādas ir visbiežāk sastopamās tēmas un tēli?
Harijs Tumans: Ja mēs skatāmies Rīgu periodā no 19. nogales, 1876. gada, kad tapa Pfābu nams līdz Pirmajam pasaules karam, tad šajā periodā Rīga tika apbūvēta visintensīvāk. Biju pārsteigts atklāt, cik daudz Rīgā bija banku, dažādu komerciestāžu un kredītsabiedrību! Radio nams un Izglītības ministrija un daudzas citas mums zināmas ēkas bija komerciestādes. Pēc tam sekoja bagāto pilsoņu privāti nami, skolas un īres nami. Namus galvenokārt būvēja bagāti pilsoņi un komerciestādes, struktūras, kur daudz naudas, un galvenās tēmas, protams, bija saistītas ar biznesu, ar naudu un attiecīgi piemeklēti piemērotākie tēli. Tas bija Hermejs jeb romiešu Merkūrs. To arī ar savu zizli jeb kaduceju, kuram ir divi spārni un divas čūskas, visbiežāk redz. Zizlis jau pats par sevi simbolizē Merkūru, tas ir tirdzniecību, un tad ir viņš pats ar to zizli, vai viņa galva, vai viņa cepure dažreiz, kas simbolizē biznesu, tirdzniecību. Otra figūra, kas bieži atkārtojas un visbiežāk tieši ar pašu Hermeju kopā, ir Fortūna – veiksme. Šis pāris sastopams visbiežāk, jo turīgi cilvēki grib, lai nauda arī turpina vairoties un lai ir veiksme biznesā.
Mikus Solovejs: Antīkajā kultūrā netrūkst arī tumšu stāstu un tēlu. Kāds ir tas tumšākais vai traģiskākais motīvs?
Harijs Tumans: Uz namu fasādēm laikam māņticība cilvēkiem traucēja attēlot kaut ko tumšu, dramatisku un sliktu. Namīpašnieki pievērsa gandrīz maģisku nozīmi tam, kas ir attēlots uz fasādes un tādēļ tur ir simboliski, alegoriski attēli, kuri sargā vai veicina labklājību, drošību, stabilitāti, cerību, nākotni, un tāpēc centās vienmēr attēlot kaut ko ļoti pozitīvu un gaišu, ne jau kaut ko tumšu un drūmu. Bet runājot par dramatismu un traģismu, var pieminēt ēku Marijas ielā 18, kur mēs redzam trīs ciļņus ar Prometeja sižetu. Pirmajā cilnī cilvēks ir sagumis zem smagas nastas, otrajā viņš ir sacēlies pret debesīm un viņam sper zibeņi, viņš kopā ar čūsku raujas uz augšu, bet trešajā cilnī tur ķēdes un uz rokas ir ērglis. Tas, kā zināms, bija Prometeja liktenis – viņš bija sacēlies pret dieviem, Zevs viņu sodīja un pēc tam visu mūžu ērglis katru dienu atlidoja un plosīja viņam aknas līdz tam brīdim, kamēr Hērakls atnāca un padzina ērgli prom, tā izbeidzot Prometeja mocības. Trešais cilnis, kur mēs redzam Prometeju un ērgli, vieš cerību, ka tas ērglis nelido viņam virsū, bet lido prom no un, ka ķēde uz rokas jau ir sarauta. Tas nav skaidri pateikts, bet svarīgākais šeit ir tas, ka šis cilnis, šī kompozīcija tapa jau pēc 1908. gada, pēc revolūcijas, un nevar mums neatgādināt par to, par asiņainiem notikumiem un par šo revolucionāro cīņu. Prometejs vispār ir šo revolucionāro alku iemiesojums tādā alegoriskā formā, tas ir stāsts par revolūciju, par cīņu, par brīvību. Ļoti interesanti, ka turīgs īpašnieks pasūtījis tādu sižetu.
Rūdolfs Vītoliņš: Vai varam doties iedomātā ekskursijā pa kādu Rīgas ielu?
Harijs Tumans: Maršruts varētu būt Doma laukums – Smilšu iela – paša Rīgas sirds. Pirmā adrese ir Doma laukums 1, ēka, kas tapusi pēc arhitekta Kārļa Neimaņa projekta, laiks – 1897. gads. Gribētu pievērst uzmanību Augusta Folca veidotai skulptūru grupai ēkas augšā. Tur mēs redzam to pašu Hermeju un Fortūnu, pa vidu Rīgas ģerbonis, kaut kādi labklājības simboli un abi tēli ļoti atkailināti simbolizē šo divu lietu – naudas un veiksmes savienību.
Tālāk Doma laukuma kreisajā pusē, Pils ielā 23, atrodas sarkans ķieģeļu nams, bijusī bankas ēka, kuras augšpusē redzams Hermejs, Hermeja galva un grifi – mītiski dzīvnieki, kas sargā bagātību.
Biržas ēkas, kas celta 1855. gadā tieši kā biržas ēka un kur tagad atrodas muzejs, abas fasādes rotā šķietami alegoriskas figūras, bet iedziļinoties atklājas, ka šie tēli ir gan alegorijas, gan antīkās dievības. Pirmais tur Vertumns, tas ir jaunietis ar arklu, kas ir romiešu zemkopības dievs, blakus atrodas smuka meitene, kas tā kā pagriezusi Vertumnam muguru, bet tai pat laikā atskatās, tā ir dārzkopības dieviete Pomona. Te nāk prātā mīts par to, ka šī Pomona negribēja precēties, puiši mēģināja kaut kā salauzt viņas sirdi un nevienam neizdevās, līdz beidzot ar savu neatlaidību Vertumnam izdevās panākt viņas piekrišanu. Tad tur mēs redzam Tritonu, kas pūš tauri. Tritons palīdzēja Dievam uzvarēt Titānus, kuri pazuda no taures skaņām. Tritons simbolizē saistību ar vētru, kas ir svarīgs moments ostas pilsētai. Likteņa dieviete Moira ar linu saišķi un ratu simbolizē tekstila ražošanu. Ir arī pats Hermejs ar precēm un gaili. Uz viena no slavenajiem medaljoniem, kas man īpaši patīk, mēs redzam tādu lietussarga spieķi, bet kupola vietā ir Mora kronis, kas simbolizē pilsētu, un apakšā zem viņa ir divi pārpilnības ragi, kolosāls simbols, kas nozīmē labklājību zem pilsētas jumta.
Uz Radio mājas Doma laukumā 8 redzam Hermeju un Fortūnu, bet šajā gadījumā tie ir pilnīgi kali, pa vidu starp viņiem ir Rīgas ģerbonis un putti, un, protams, labklājības simboli – pārpilnības ragi, no kuriem gāžas visādi labumi.
Tālāk Smilšu ielā 2 redzam ļoti skaistu cilni, kuru es interpretēju kā Ādama un Ievas attēlu, bet tādu ļoti ezotērisku, tur pa vidu starp viņiem ir dzīvības koks, kuru var interpretēt kā gudrības koku, jo tur pašā vidū lapotnēs iekombinēta brīvmūrnieku zīmes – trīsstūra lineāls un cirkulis.
Un tālāk, ejot pa Smilšu ielu, aizejam līdz numuram 8, tur atkal skaista ēka, ko būvējis Henrihs Šēls, tā saucamais Bobrova nams. Arī ļoti interesants stāsts, ka Iļja Bobrovs bija krievu zemnieks, kurš aizmuka no sava tēva un aizbrauca uz Rīgu, kur strādāja par palīgu vienam tirgotājam, tad pats uztaisīja biznesu un, iedomājaties, vāciskajā Rīgā uzcēla tādu māju un pats ieņēma domē kaut kādu amatu. Uz nama uz fasādes redzam ļoti skaistas nimfas ar tādu uzvaru simbolizējošu vainagu, ko viņas tur rokā.
Savukārt Smilšu ielā 3 labajā pusē mēs paejam garām vēl vienai bankas ēkai, kas uzcelta 1910. gadā, tā saucamā Ziemeļbanka, un šeit mēs redzam divus ciļņus, uz kuriem ir divas alegorijas – uz viena ir sievietes austrumu tērpos un preču paka, acīmredzot, koloniālās preces no Āzijas, bet uz otra ciļņa ir latviešu pāris ar vārpām un dārzeņiem – mūsu precēm, simbolizējot tirdzniecību ar Āziju.
Rūdolfs Vītoliņš: Cik brīvi savu antīko tēlu atveidē un sižetu interpretācijā bija šo elementu autori?
Harijs Tumans: Cik var saprast, ļoti brīvi un, jo tālāk, jo brīvāk. Ja vēl eklektisma laikmetā 19. gadsimta vidū, otrajā pusē vairāk vai mazāk pieturējās pie kaut kādiem klasicisma kanoniem, tad jau uz gadsimta beigām un īpaši pašās beigās, kad jau sākās jūgendstils, sākas absolūta radošā brīvība, kur tika kombinēti visdažādākie tēli no skandināvu, ģermāņu mitoloģijas, tur milzīgu lomu spēlēja tēlnieku radošās fantāzijas, kas brīžiem bija ārkārtīgi ekstravaganta. Un ir ļoti interesanti, kā sasummējas šie tēli, iegūstot jaunas formas un kombinējoties ar citām formām, citām kultūrām un citiem laikiem.
Mikus Solovejs: Kādu rīdzinieku mēs šajā laikā redzam, kas viņš ir, ko jūs variet piebilst par šiem cilvēkiem, kas šo visu ir radījuši?
Harijs Tumans: Es centos parādīt šo arhitektūru kontekstā ar laikmetu un laikmeta garu, ar tā laika mentalitāti, jo, ja mēs to uztveram kā publiski izstādītu mākslu, tā atspoguļo laikabiedru mentalitāti, bet no otras puses to arī veido un ietekmē. Tā ir cīņas tēma, kuru simbolizēja arī Prometeja sižets acīmredzot cīņa tieši pret monarhiju un par kaut kādām pilsoniskām brīvībām, kas tajā laikā bija. Tas šajā laikā bija raksturīgi eiropietim. Mēs redzam, ka tas viss beidzās ar revolūcijām un katastrofām, bet bija tāds laiks. Cita laikmetam raksturīga iezīme bija 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā klātesošā cerība un optimisms, kas saistīti ar to progresa ideoloģiju. Grāmatā centos parādīt šo ideoloģisko kontekstu ar paralēlēm literatūrā, tā laika kultūrā, piemēram, šī progresa, optimisma tēma izpaužas Saules motīvā, ko redzam namu dekoros. Cilvēki gadsimtu mijā nopelnījuši naudu, notiek ekonomiska augšupeja, dzīve uzlabojas, viss attīstās, protams, gribas cerēt uz to gaišo nākotni. Un atkal tai pat laikā es citēju Aspaziju gadsimta mijā, kur redzam, ka īstenībā radošā inteliģence jau tad nojauta draudošās briesmas. Un ja mēs runājam par to pašu jūgendstilu, kas tieši atbilst šim laikmetu mijas periodam, mēs redzam, cik daudz jūgendstila dekorā parādās monstri un mošķi. Un tie paši antīkie tēli, viņi ir kaut kādi tādi agresīvi, savādāki, tie nav tādi gaiši klasiskie tēli kā, piemēram, Barona iela 12 – vienkārši, klasiski tīri, harmoniski. Mēs redzam, ka harmonija izjukusi, sākas disharmonijas, kaut kādi meklējumi, ir progresa cīņas sižeti un bailes, nelabas priekšnojautas, kas tiešām arī rezultējas 20. gadsimta katastrofās. To visu mēs varam salasīt tā laika literatūrā, kultūrā un tajā skaitā arī arhitektūrā, arī šajos tēlos.
* Profanizēta Amora tēla stadija jauno laiku Eiropas arhitektūrā, kas ir zaudējusi teju jebkādu sakrālu saikni ar mīlas dievu Amoru. (Profesors H. Tumans)
