Grāmata ar nosaukumu "Roterdamas raibās rindiņas" ir dienasgrāmata, kas tapusi pirms 22 gadiem, kad arhitekte Indra Kļaviņa studēja Nīderlandē. Šobrīd studijas ārzemēs ir pašsaprotama lieta, bet tobrīd tas bija īpašs gadījums. Talsiniece Indra Kļaviņa stāsta, ka studēja pilsētvadības un pilsētattīstības jautājumus: "Tā nav tāda praktiskā izglītība, bet tā ir tāda izglītība, kas tev ļauj vispār apjaust pasauli, apjaust Latviju, kurā tu dzīvo, kāda ir tava Latvija un kādu tu viņu vēlētos."
Pusotru gadu dzīvojot Roterdamā, pirmo un vienīgo reizi mūžā Indra Kļaviņa apzinīgi pilnīgi katru dienu rakstīja dienasgrāmatu. Viņa stāsta:
"Tās nedēļas apkopojumu es sūtīju saviem vistuvākajiem cilvēkiem uz Latviju. Citam e-pastos, kam jau bija e-pasti. Un mammai ar tēti tādās izdruku vēstulēs.
Un tad viņi arī zināja, kā man klājas tajā pusē. Šobrīd izlasot, liekas, nu, diezgan tāds raibs tas gads ir bijis. Interesanti varbūt padalīties ar kādiem citiem ļaudīm."
Ārzemju studentes dzīvi arhitekte raksturo kā Talsu pakalnus – te augšā, te lejā, bet Indrai Kļaviņai ne brīdi nenāca prātā doma pierakstus reiz izdot grāmatā. Kad pēc 22 gadiem Talsos iznāca rakstnieka Andra Kalnozola romāns "Kalendārs mani sauc", kas dienu pa dienai fiksē galvenā varoņa domas un gaitas, savā ziņā tas bija kā pamudinājums tapt vēl vienai grāmatai.
"Vienkārši tā forma varbūt man lika atsaukt atmiņā, ka man kaut kur plauktā stāv arī toreiz rakstītā dienasgrāmata, un jāpaskatās, kā būtu šodienas acīm to izlasīt. Un tad es lūdzu vēl divām valodnieciski īpašām kundzēm to izlasīt, un viņas mani tiešām iedrošināja grāmatu izdot," skaidro autore Indra Kļaviņa.
Veroties grāmatas lapaspusēs, var redzēt, kuras autorei bijušas priecīgas dienas, jo tajās apraksts ir garāks. Izlaista nav neviena diena, jo tā bijusi apņemšanās. Un, šodienas acīm skatoties, arī terapija. Indra Kļaviņa uzsver: "Tā terapija tādā latviskuma virzienā, jo tik tiešām tajā vietā, kur es mitu, man tiešām nebija cita veida, kā latviski izpausties, jo saziņa ar mājām tajā laikā bija daudz, daudz ierobežotāka, nekā tā būtu šodien studentiem, kad ir visādi "Skype", "Zoom" un kas tik viss vēl ne. Un tad tā latviskā rakstīšana bija nozīmīga lieta, lai tu aizvien justos Latvijā."
Grāmatas vāks ir zilā krāsā, ko rotā krāsaini ornamenti. Indra Kļaviņa skaidro, ka aiz tā slēpjas īpašs stāsts: "Lai justos tuvāk savai ģimenei, es šuvu no mazām lupatiņām segas saviem bērniem. Un man tur Roterdamā tapa viena vesela sega vienai meitai, un iesāku pusi no segas otrai meitai. Un šī ir viena no tām segas fotogrāfijām, kas ir uz šī vāka."
Grāmata "Roterdamas raibās rindiņas" tapusi nevis peļņai, bet labdarībai – katru no 500 eksemplāriem gan pie pašas autores, gan pilsētas tūrisma informācijas centrā iespējams iegādāties par sevis izvēlētu ziedojumu. Un kopā ar Talsu novada fondu tapusi ideja, ka visi savāktie līdzekļi tiks izmantoti, lai izveidotu vides objektu topošajā Skaņu starā. Plānos, kas, iespējams, taps gada vai pusgada laikā, ļauj ieskatīties Indra Kļaviņa: "Varbūt nebijušu skaņu objektu, vizuālu mākslas skaņu objektu... Man grūti pateikt, kāds tieši viņš izskatīsies.
To neviens vēl nezina, es arī ne. Tas būs saprotams, cik daudz būs iegūta tā naudiņa. Mēs vēl mēģināsim papildus papildināt."
Plānotais Skaņu stars vīsies no pilsētas laukuma uz augšu pa līkumoto Lielo ielu. Tā ir galvenā artērija, kas cilvēkus atved uz Talsu vecpilsētu. Pilna mazu veikaliņu, kam katram sava skaņa, un uz tās atrodas Talsu mūzikas skola, kur mācījušies vairāki Latvijā slaveni mūziķi, tāpēc vienā no astoņiem Talsu saulītes stariem – iespējams, tieši Skaņu starā – drīzumā plānots Intara Busuļa soliņš. Astoņu Talsu saulītes staru ideja ir pašu talsinieku radīta, lai atdzīvinātu savu vecpilsētu, un grāmatas autore ir viena no aktīvākajām idejas īstenotājām.
