Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

Kultūrdeva vērtē baleta izrādi ”Ņižinskis”

Āgenskalna tirgus: satiekas vēsturiskais un laikmetīgais

Esam sadraudzējušies ar ēku. Saruna ar atjaunotā Āgenskalna tirgus autoriem

"Ēka pati pateica priekšā, kādai tai būt," par Āgenskalna tirgus atjaunošanu stāsta arhitekte Liene Griezīte un ir pārliecināta, ka tirgus atjaunošanas komanda ir sadraudzējusies ar šo ēku. Šī gada maijā savas durvis vēra jauna kultūrvieta – Āgenskalna tirgus paviljons. LTV raidījumā "Kultūrdeva" Āgenskalna tirgus mākslinieks Roberts Koļcovs, kurš pats ir āgenskalnietis, stāsta: "Nozīmīgi ir tas, ka esmu dzirdējis no cilvēkiem, kuriem nav nekāda sakara ar kultūru, ka viņi redz, ka tur kaut kas notiek, vide paliek labāka, un tā ietekmē mūs visus."

Henrieta Verhoustinska: Šobrīd cilvēki brauc uz Āgenskalna tirgu ne tikai iepirkties, bet arī apskatīties, kā tur tagad izskatās. Kas tur ir noticis – restaurācija, pārbūve vai jaunbūve?

Liene Griezīte: Diezgan bieži runājot ar cilvēkiem, kas apmeklē tirgu, lietoju apzīmējumu "pieradināts", esam sadraudzējušies ar ēku. Mēs strādājām komandā, un tā nav arhitektūras komanda, tās virsotnē ir Kārlis Dambergs, kurš ir šī pasākuma sirds. 

Kādi bija Roberta Koļcova pienākumi šajā visā?

Roberts Koļcovs: Atbildot uz pirmo jautājumu – kas ir noticis? Domāju, ka tas nebūs pirmo reizi pasaules vēsturē, bet svarīgi pieminēt, ka ir noticis kas tāds, kas man rada pārliecību, ka ir atklāts mūžīgais dzinējs, kas spēj darboties pats no sevis. Viens otru papildinot, sāk rasties kamols, kas tiek sastiprināts un sāk velties. Kad tas sāk velties, mēs to vairs nevaram apstādināt. Tas ir kamols, sociums, kas veidojas, pareizi sakombinējot, savienojot cilvēkus.

Un jūsu vieta šajā savienojumā?

Roberts Koļcovs: Mani parāva līdzi bez jautājumiem. Esmu tur iekšā un neredzu vajadzību vai jēgu pretoties. Tas ir svarīgākais manā gadījumā.

Jūs uzzīmējāt logo, vizuālo identitāti.

Roberts Koļcovs: Jā, es to uzzīmēju, tiku apstrīdēts, un, protams, ļoti sevī aizvainots par to, kas tagad var kaut kādā veidā pretoties tam, ko es saku, bet pieņemot to un mazliet palabojot, ieguvu labāku rezultātu. Es uzzīmēju "A" burtu, teiksim īsi.

Liene Griezīte: Es viņam arī piekasījos.

Roberts Koļcovs: Nē, Liene drīzāk bija tā, kas kušināja mani, nevis piekasījās. Es biju diezgan skaļš.

Āgenskalna tirgus vizuālā identitāte.

Liene, jūs esat teikusi, ka vēlējāties atdzīvināt šo ēku lakoniskiem, neuzbāzīgiem, vēsturisko arhitektūru respektējošiem paņēmieniem. Kas tajā tiek ietverts?

Liene Griezīte: Man diemžēl sanāk būt mazliet trafaretā attiecībā pret to, ko esmu iepriekš stāstījusi un runājusi. Ēka bija nolietota. 1883. gadā Rīgas dome pieņēma lēmumu, ka Āgenskalnā ir jāceļ tirgus, jāveido tirgus ēka un laukums. Pēc tam pagāja ilgs laiks, kamēr arhitekta Šmēlinga projekts tika izstrādāts, ēka tika uzcelta un atklāta.

To sāka celt, ja pareizi atceros, 1911. gadā. Darbību tā sāk 1925. gadā, bet pa vidu vēl bija Pirmais pasaules karš, kad tur atradās armijas noliktavas, zirgi. Pēc tam sākās tirgošanās, kas ilga veselu gadsimtu. 90. gados beidza saimniekot padomju cilvēki. Saimniekošana vairs nenotika ar tādu pietāti, ka jāsaglabā, jāsakopj, tā bija nolietojusies un tika aizslēgta. Protams, bija jāsakārto konstrukcijas, lai ēka būtu noturīga, mēs visu sākām attīrīt, novācām lieko.

Ēka pati pateica priekšā, kādai tai būt.

Trīs lietas, ko parasti nosaucu, kas ir pārliecinoša vērtība, ir apjoms ar sarkano ķieģeļu fasādēm un ritmiskumu. Nākošā ir skaistās, metāliskās konstrukcijas, ažūrās, un arī iekštelpas vērienīgais, plašais, jaudīgais plānojums ar pārredzamību un iespaidīgumu. Tie arī ir galvenie akcenti, uz kuriem strādāt, izcelt, nedarīt neko lieku. Sākumā tika apsvērta ideja pagalmā kaut ko būvēt, 

tomēr tika pieņemts lēmums, ka galvenais ir paviljons, atjaunošana, platformas došana, kur var notikt tirgošanās, var satikt cilvēkus, notikt sarunas, bet primāri vieta, kur tirgoties, kur tirgus sācis pats savu dzīvi un diktē savus noteikumus.

Kā Imanta Lancmaņa kungs ir teicis, ka viņš ir tikai viens posms Rundāles pils vēsturē, tā savā ziņā mēs esam viens posms garajā tirgus vēsturē. Cilvēki, kas to apmeklēs, ir aicināti to darīt un piedalīties tirgus uzturēšanas procesā ar savu klātbūtni un esību, lietošanu.

Āgenskalna tirgus

Brāļi Dambergi uzlika sava veida latiņu, norādot par to, kāda tipa cieņu viņi gaida no apmeklētājiem, pirmajā atklāšanas dienā liekot visiem ierasties uzvalkos…

Liene Griezīte: Varbūt tā ir vēlme, lai vide būtu sakopta, patīkama, tīra, lai aiz letēm nebūtu liekas drazas, lai cilvēki justos piederīgi procesam. Varbūt, lai uzturētu savu iekšējo sajūtu tādu, ka viņi nāk uz darbu uzvalkos.

Kādas ir jūsu pārdomas – vai Āgenskalns, pateicoties tirgum, attīstīsies vēl vairāk kā jauns Rīgas centrs?

Liene Griezīte: Viennozīmīgi.

Roberts Koļcovs: Tas mums rāda, ka, teiksim, uzvārds Dambergs ir ierakstīts kaut kur tāpat kā Krišjānis Barons, Ojārs Vācietis. Cilvēks ir sociālā būtne, lai kā viņš liegtos un gribētu būt individuālists, kā manā gadījumā, bet tik un tā es nevaru. Straume tek tādā virzienā, es to lietoju vai tā mani aiznes.

Tu pats esi āgenskalnietis.

Roberts Koļcovs: Protams, bet ļoti nozīmīgi ir tas, ka esmu dzirdējis no cilvēkiem, kuriem nav nekāda sakara ar kultūru, ka ir vienkārši – viņi redz, ka tur kaut kas notiek, vide paliek labāka, tā ietekmē mūs visus. 

Liene, tu teici, ka galvenais ir tirgošanās, bet man bija uzreiz skaidrs, ka Āgenskalna tirgus būs kaut kas vairāk nekā produktu tirgus.

Liene Griezīte: Tas vairāk ir dzīvesveids. Nepārvarami visu laiku dari to, kas tev tuvs, citiem saprotams. Mūsdienu kultūra ir multikulturālas vides starpdisciplināri pasākumi. Nevar nodalīt, ka es tagad sapirkšos, tad krogā paēdīšu, tas viss saplūst kopā. Tas, ka tur ir daudz cilvēku ikdienā, darba dienas vidū, man bija pārsteigums, man likās, ka mums Rīgā vispār nav tik daudz cilvēku. Tas ir kaut kas tāds, kas cilvēkus aizķer, viņi grib tur būt. Šobrīd ir iegājies tāds dīvains izteiciens "Āgenskalna kvartāls".

Saistībā arī ar tirgu?

Liene Griezīte: Par visu parādību kopumā. Tas ir populāri – Kalnciema kvartāls, tagad ir nācis klāt Āgenskalna tirgus. Fokuss ir uz tirgošanos, ēšanu, laika pavadīšanu vienlaicīgi. Tur visu laiku iesaistīti mūsu sadarbības partneri, sponsori, apkārtnes skolas.  

Tā nav vienkārši tirgošanās, bet kaut kas ar izzināšanu. Ir paredzēta virtuve, kur projekta cilvēki varēs iet uz meistarklasēm ar fokusu uz produktu izzināšanu, līdz ar to tas kļūst par kultūru.

Āgenskalna tirgus

Vai, strādājot pie Āgenskalna tirgus jaunās identitātes, jūs skatījāties piemērus arī pasaulē?

Liene Griezīte: Tas nebija mūsu fokuss, atrast līdzinieku vai kaut ko. Bet mēs visi nevilšus, vienalga, kur esot, dalāmies ar informāciju, sajūtām, pozitīvu pieredzi. Bet notika arī pamatīga pētniecība, cilvēki piedalījās konferencē Londonā par šo tēmu un guva lielu atsaucību par Āgenskalna tirgu.

Arhitekti sacenšas par iespēju celt koncertzāli vai Nacionālo bibliotēku, bet nav dzirdēts, ka tirgus projekti būtu tik prestiži. Tas tā ir?

Liene Griezīte: Nē, es tā nedomāju. Šajā projektā piedalīties diezgan daudziem bija liela interese, tajā skaitā arī no arhitektiem. Arhitekti mīl dažādas vietas un dažādību. Tas nav stāsts par sacensību. Mēs jau bijām tuvu sadarbojušies, tas bija pašsaprotami, ka izrietēja sadarbība. Nav tā, ka sacensība un ieguvums tikt pie ēkas jaunatklāšanas, veidošanas, ir medusmaize, pēc kā tu ļoti tiecies. Visur ir darbs, kaut kas jādara, jāatrisina, jāpanāk. Tas ir jebkurā objektā. Tam nav nozīmes, vai tā ir bibliotēka vai tirgus. 

Āgenskalna tirgus

Pie tirgus atrodas priekšlaukums – atpūtas zona.

Liene Griezīte: Jā, tas ir korelējoši ar tirgu, bet tas ir pakļauts. Tur sākas pilsētas zona, un mēs, protams, kopā strādājot, piedalījāmies arī pie tā. Tas ir Āgenskalna biedrības izauklēts, kopā ar Rīgas Domi atbalstīts projekts. Tur strādāja cits arhitektu birojs, kas noveda līdz galam sākotnējo ideju, varbūt interpretēja un pilsēta realizēja. Galvenā ideja bija nevis radīt kaut ko ļoti ilgu un paliekošu, bet atkarot mašīnām pieejamo vietu cilvēkiem, budžets nebija liels, bet kaut kas bija jāizdara, lai dotu signālu – šī ir vieta cilvēkiem. Vieta, kur apsēsties. 

Āgenskalna tirgus

Kādas ir jūsu saņemtās atsauksmes par tirgu? Kāda ir atšķirība – kā bija pirms tam un kā ir tagad?

Liene Griezīte: Cilvēkiem patīk.

Roberts Koļcovs: Viņi citu neko nesaka.

Liene Griezīte: Āgenskalna tirgū ir ļoti daudz pieradināto lietu. Mums bija renovācijas projekts, kur mūsu birojs piedalījās – "Stockmann" pārtikas nodaļas renovācija, kur daudz lietu un iekārtu guvušas otro elpu Āgenskalna tirgū. Metāla darba galdi, piemēram. Rūtainās durvis, kas ir no pilsētas puses, liekas, ir bijušas tur no paša sākuma. Metāla vārti, arhitektūras detaļas. Lustras sākotnēji ir atradušās Ulmaņa gatvē autosalonā. Tās nebija plānotas, un Kārlis vēl joprojām ir bažīgs, ka tas izskatās pārāk pompozi, bet, lai nu kā tas būtu noticis, dāvinājums ir brīnišķīgs, jo tas piešķīra kaut kādā veidā iekštelpas identitāti tirgum.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt